Vai nebūs bipolārie? Pēc vakardienas nakts, konsumējot alkoholu (ko es lietoju brīžiem daudz),, tāpat aiz garlaicības, uzlabojot garastāvokli, nomierināties nedaudz arī. Bīvdienās, negribas pat iziet no dzīvokļa ārā, iziešu ārā, sagribēsies pīpēt vai ieraut,. Dažreiz tādēļ neeju ārā, lai tas nenotiktu. Rada problēmas arī darbā. Varu būt labs priecīgs kādu brīdi, pēc tam viss besī, pēc tam atkal viss ok. Brīvdienāsvaru pamosties 10:00, bet pēc 2-3h pēc litra kafijas aiziet gulēt uz 3h :/. Vai nav bipolārie

? Viss, ko Jūs aprakstījāt savā jautājumā vairāk liek domāt par psihoaktīvo vielu atkarības esamību, nevis par bipolāriem traucējumiem. Pie tam Jums tieksme ir pēc vairākām vielām (alkohola, kofeīna un īsti nav skaidrs - nikotīna vai marihuānas). Vispirms jātiek galā ar šo vielu lietošanu un, visticamāk, tās izpausmes, ko Jūs aprakstījāt, izzudīs. Tāpēc ieteiktu meklēt narkoloģisku palīdzību.

Pie kā iet, ja salimis ar spēļu automātiem ? Man ir ļoti liela problēma! Esmu saslimis ar spēļu automātiem un ļoti daudz sanāk man melot! Kā jūs domājat - pie kāda ārsta man būtu jāgriežas lai sevi savestu kārtibā?

Azartspēļu atkarīgajiem parasti tiešām "sanāk daudz melot". Spēle kļūst par galveno dzīves jēgu, viss pārējais kļūst nebūtisks un pakārtots spēļu zālei. Sekas ir tādas, ka reālā dzīve pamazām sabrūk. Parādi un melošana cilvēku padara par spēļu industrijas vergu. Jums ir nepieciešama specifiska palīdzība, kas, par laimi, Latvijā tik tiešām ir pieejama un ir kvalitatīva. Vislabākā secība, kā sev palīdzēt būtu tāda: pieteikties Minesotas programmā Rīgā Tvaika ielā 2, Jelgavā Ģintermuižā vai SIA "Akrona". Te nu ir svarīgi iziet Minesotas programmu grupā, stacionāri, nevis ambulatori un individuāli. Pēc tam ir nepieciešama atkarības kontrole, ko nodrošina aktīva Anonīmo azartspēļu atbalsta grupu apmeklēšana (29738121). Atveseļošanās nākošajā posmā, t.s. "pēcārstēšanās "posmā, kas ir neatņemama Jūsu psihes ārstēšanās daļa, jo bez tās viss pirms tam darītais zaudē jēgu, Jūs varat iet vai nu pie ārsta-psihoterapeita, kas strādā ar atkarīgajiem (piem., Dr. Tija Vanaga, Dr. Eva Tarasova ), vai narkologa, kas specializējas psihoterapijā (piem., Dr. Velga Sudraba). Tāpat ir vairāki psihologi, kas specializējas atkarīgo terapijā un ir izstrādājuši labi strādājošas atbalsta grupas (piem., Žanna Grundāne: 26161643). Silti iesaku sākt ar Minesotas programmu. Labāks sākums ceļam uz atveseļošanos no atkarībām vēl joprojām nav atrasts.

Vai psihoterapeits palīdz labāk nekā diēta? Man ir 28 gadi, taču manu ādu gan uz sejas, gan uz muguras nomoka sāpīgas pinnes, esmu konsultējusies ar vairākiem dermatoloģiem, es pumpas varu apārstēt, taču ne cēloni. Esmu izmēģinājusi vairākas diētas, kuru dēļ esmu notievējusi un mans svars jau ir 49kg, lai gan garums 1,67cm. Es ļoti pārdzīvoju, kad parādās izsitumi, sāku tos plēst, spiest. Neirologs izrakstīja antidepresantus un adaptol, taču jūti, ka man tas ir dziļi emocionāli. Vai var psihoterapeits palīdzētu tikt galā?

Paldies par Jūsu jautājumu. Cik var noprast no Jūsu uzdotā jautājuma, problēma ir samilzusi un, Jums ir taisnība, jāmeklē ārsta-psihoterapeita palīdzība.Sāpīgās pinnes, novājēšana un ar to saistīts emocionālais diskomforts norāda,ka Jūsu problēma var slēpties psihoemocionālajā sfērā.Tam par apstiprinājumu kalpo arī apgalvojums,ka dermatologu un neirologa nozīmētā ārstēšana nelīdz.Kopā ar psihoterapeitu izpētīsiet un atklāsiet savas problēmas cēloņus un saņemsiet palīdzību.

Vai man ir kompulsīva pārešanās ? Es slimoju ar anoreksiju pusgadu. Es ārstejos slimnīcā. Kad es aizgāja no slimnīcas es daudz ēdu. Tagad mans svars 67 un augums 168. Tas ir normali? Man liekas, ka man ir kompulsīvā pārešana. Vai pareizi es domāju?

Jūsu svars ir normāls. Ja Jūs domājiet, ka Jums ir kompuslīva pārēšanās, tad Ķermeņa Masas Indekss (23,7) par to neliecina. Šķiet, ka Jūsu doma par kompulsīvu pārēšanos ir nepareiza.

Nesaprotu, vai man ir ēšanas traucējumi ? Es dzeru katru dienu Senade(Sennas ekstrakts) 20 tabletes katru dienu jau 1 gadu. Es domāju, ka es būšu daudz svērt. Es visu laiku domāju tikai par ēdināšanu. Agrāk man bija anoreksija. Bet tagad es domāju, ka man ir bulimia. Paldies!

Pēc šīs nelielās informācijas domājams, ka Jūs ciešat no ēšanas traucējumiem, kas sākušies ar anoreksiju un pašlaik izpaužas citā veidā. Cik saprotu, joprojām ir lielas bažas par svaru vai ķermeņa izskatu (resnumu). Iespējams, Jūsu uzstādītā diagnoze " bulīmija" ir pareiza, bet ir nepieciešama profesionāla Jūsu stāvokļa un simptomu izvērrēšana lai precizētu ēšanas traucējumu diagnozi. Pēc tam var sastādīt ārstēšanas plānu, kas sastāvētu gan no ēšanas uzvedības korekcijas, gan no psiholoģiskās vai psihiatriskās ārstēšanas. Jebkurā gadījumā rezultāts būs atkarīgs no Jūsu motivācijas ārstēties un gatavības sadarboties ar speciālistiem. Katrā ziņā ēšanas traucējumi ir saslimšana, kas ne tikai traucē pilnvērtīgi dzīvot, bet arī ietekmē vispārējo veselību un var izraisīt smagas fiziskas komplikācijas. Iesaku meklēt profesionālu palīdzību ēšanas traucējumu ārstēšanā vai nu RPNC psihiatrijas klīnikās "Veldre" vai "Pārdaugava", vai arī privāti.

Kāpēc ēdu pēc psihoterapijas ? Psihoterapijā esmu vairākus gadus un pēdējā laikā sāk notikt dīvainas lietas. Vienmēr esmu sevi ierobežojusi ēšanas ziņā, dzeru daudz ūdeni, neko izteikti ceptu, sālītu, saldu, dzeru veselīgus kokteiļus utt, jo ātri pieņemtos svarā. Bet pēc tikšanās ar psihoterapeitu man ļoti gribas ēst un tieši visu, kas neveselīgs (garšo McDonalds pārtika, čipsi, varu dzert daudz Coca-cola, ēst majonēzi, viena pati noēst palielu torti). Tā uz laiku jūtos labāk, jo psihoterapija liek justies bezvērtīgai.

Ar psihoterapeitu būtu jārunā par bezvērtības sajūtu. Jāsaprot, kādā veidā psihoterapija liek justies bezvērtīgai. Pārmērīgā ēšana ir mēģinājums dzēst bezvērtības, iespējams arī tukšuma sajūtu. Bezvērtības sajūtas rašanās terapijā ir laba iespēja tikt galā ar šo sajūtu. Parasti psihoterapijā ,,uzpeld virspusē" tās sajūtas, kuras jau ilgu laiku cilvēku ir mocījušas. Lai izdodās pārvarēt bezvērtības sajūtu.

Ko iesākt, lai nepavadītu laiku reibuma stāvoklī? Man ir 32 gadi un es jau daudzus gadus cīnos ar alkohola problēmām.Negribētu sevi saukt par hronisku alkoholiķi,drīzāk par "funkcionālu",kas nozīmē to,ka varu būt skaidrā mēnesi,divus,bet tad 3-4 dienas varu pavadīt pilnīgā reibuma stāvoklī. Diemžēl,jāatzīst ka man patīk atrasties iedzērušā stāvoklī,to pat grūti aprakstīt.Gan vide,gan sajūtas ir lieliskas un arī aizmirstās visas ikdienas problēmas,rutīna utt.Iespējams daļa no kāres iedzert ir arī neatrisinātas iekšējās problēmas un pretrunas,jo uz daudziem jautājumiem es savā dzīvē neesmu saņēmis sev apmierinošas atbildes,un vispār man no bērnības ir nosliece visu analizēt,mēklēt jēgu un domāt par eksistenciāliem jautājumiem,kas pārsvarā noved pie tā,ka vienkārši gribās piedzerties. Vēl tam visam klāt nāk tas,ka neesmu,teiksim tā atradis sev dzīvē īsto vietu,kaut gan pēc sabiedrības standartiem sen bija laiks,ar īsto vietu domājot profesiju,ko patikt strādāt.Arī šī problēma bieži "maļās" pa galvu un noved pie smagas iedzeršanas.Ko man iesākt šajā situācijā?

Uz Jūsu jautājumu varētu atbildēt tā: pat ja Jums patiešām nav atkarība no alkohola, Jūsu problēmai ar alkoholu var būt cita diagnoze, jo tādas medicīniskas diagnozes ir vairākas. Piem., F10.1 Vielu kaitējoši pārmērīga lietošana F10.2 Psihiski un uzvedības traucējumi alkohola lietošanas dēļ, atkarības sindroms Bet vispār Jūs pats sev diagnozi noteikt nevarat, jo cilvēkiem ar alkohola problēmām ir raksturīga sevis mānīšana pozitīvākā virzienā, noliedzot problēmas dziļumu. Diagnoze ir vai nav - to nosaka narkologs un Jums jāaiziet pie tā. Ārstēšanas metodes variē: Minesotas programma stacionārā, Anonīmo alkoholiķu (AA) pašpalīdzības grupas (bezmaksas); individuālā psihoterapija (maksas); grupas psihoterapija (maksas). Citu ieteikumu te nav. Jāpārvar tikai trauksme un kauns, lai vērstos jebkurā no šīm vietām.

Cik ilgi slimnīca pēc pasnāvības mēginājuma? cik ilgi cilvekam japavada trakomaja par pasnavibas meginajumu

"Trakomājā", kā Jūs rakstiet, pašnāvnieks parasti tiek pārvests no kādas citas slimnīcas reanimācijas, toksikoloģijas, ķirurģijas vai citas nodaļas, kur viņš ir "atgriezts dzīvei" - sašūts, saģipsēts, atpumpēts, izskalots, atindēts utt.. Ja mēs pieņemam, ka lēmums par pašnāvību ir slimīgs un uz šādu soli neiziet psihiski veseli cilvēki, tad pirmkārt psihiatru uzdevums ir saprast, ar kādu slimību sirgst attiecīgais pacients. Un vai šī ir bijusi īsta pašnāvība, vai pašnāvības demonstrācija (atšķirīgas lietas). Uzturēšanās ilgums "trakomājā" ir atkarīgs no konstatētās psihiskās saslimšanas. Ja runa ir par psihopātiju (personības traucējumiem) ar impulsu kontroles trūkumu, piemēram, tad uzturēšanās noteikti ir īsa: 2-4-5 dienas. Ja runa ir par smagām depresijām, bipolāriem afektīviem traucējumiem vai šizofrēniskā spektra traucējumiem, uzturēšanās slimnīcā ir ilgāka. Var pat sasniegt 4 nedēļas. Pašnāvība nav risinājums!

Kā izturēties pret bērnu ar anoreksiju ? Mums ģimenē ir meita, kas jau ilgstoši ārstējas no anoreksijas. Mēs paši esam ierauti nebeidzamajā aplī ārsti, terapeiti. dietologs, ēdienkarte, biežas garastāvokļa svārstības, neiecietība no visiem, nosodījums un netiekam no tā laukā. Kā izrauties no šī apburtā loka, lai nekaitētu bērnam? Kā izturēties pret bērnu ar anoreksiju?

Jūsu jautājumā ir ļoti maz informācijas, lai sniegtu kādu konkrētu atbildi, kur nu vēl padomu tik sarežģītā situācijā. Tādēļ atļaušos tikai dalīties savās pārdomās, kas radās lasot Jūsu jautājumu. Nereti notiek tā, ka saslimstot bērnam (un it īpaši anoreksijas gadījumā) visa ģimene pievēršas bērnam un "viņa problēmu" risināšanai, bet novārtā paliek pašu vēlmes, intereses, plāni, aizmirstas arī - kā tad tas viss vispār sākās... Dzīve, kā Jūs sakāt, pārvēršas "nebeidzamā aplī". No apļa izkļūt var vienīgi tad, ja kāds pārstāj riņķot. Vairumā gadījumu vislielākās cerības tiek liktas uz bērnu, ka viņš pārtrauks šo riņķošanu - labprātīgi atveseļosies, lai viss atkal varētu būt pa vecam. Bērna pretestība visiem Jūsu pūliņiem, centieniem izraisa gan dusmas, gan izmisumu, gan daudzas citas jūtas. Bet varbūt šis "atkal pa vecam" ir tieši tas no kā izvairās bērns? Varbūt no apļa vispirms ir jāspēj izrauties, vai vismaz apstāties, pieaugušajiem un jārāda piemērs ka tas ir iespējams? Jāļauj atbildību par savu dzīvi un veselību uzņemties arī pašai meitenei? Katrā ziņā, izdarot kādu veselīgu izvēli sev par labu, vecāki nevar kaitēt bērnam, jo bērns tikai mācās un iegūst jaunu pieredzi no vecākiem. Iedrošinājumam iesaku, ja vien neesat to jau izdarījusi, izlasīt Berberas Varbergas grāmatas "Ēd taču beidzot normāli" nodaļu par ģimenes sitēmas funkcionēšanas modeli, ja ieinetresēs - izlasīt visu grāmatu. Konkrētus padomus šajā grāmatā nesaņemsiet, bet kaut ko sev noteikti atradīsiet. Tā kā no Jūsu informācijas nesaprotu - vai visu palīdzību, tai skaitā psihoterapiju, saņem tikai meita, vai arī vecāki ir uzsākuši psihoterapiju, iesaku konsultēties ar psihoterapeitu (www.arstipsihoterapeiti.lv) par šo jautājumu.

Kā pārliecināt ārstēties no ešanas traucejumiem? Kā pārliecināt meitu griezties pie speciālista ? problēmas bija arī pirms 3 gadiem,tika uzst.diagnoze neiroze ar anoreksijas pazīmēm,taču viss turpinās,vairāk tiek slēpts

Nervu anoreksija ir ļoti nopietna slimība, kas apdraud veselību un dzīvību: no neaizvietojamo olbaltumvielu un nepiesātināto taukskābju deficīta, kas veido ķermeņa pamata struktūras, dramatiski cieš sirds, smadzenes, aknas, imūnā un asinsrades sistēmas. Tādēļ tādas slimības pa telefonu neviens neārstēs. Ja Jūsu meitai vēl nav 18 gadu, tad tā ir vecāku atbildība un vara nodrošināt bērnam nepieciešamo ārstēšanos: Jūs varat vērsties pie ģimenes ārsta vai ambulatorā psihiatra, lai saņemtu vajadzīgos skaidrojumus, izmeklējumus un nosūtījumus. Ja Jūsu meitai jau ir 18 gadu, tad tā ir tikai viņas atbildība un lēmums, vai ārstēties, jo ar varu viņa netiks ārstēta. Rietumu pasaulē saslimstība ar anoreksiju ir liela ( apm 0,3-1 % no jaunām sievietēm), ir arī pieredze ārstēšanā: to, kā likums, veic dažādu speciālistu komanda, viena speciālista darbs gandrīz nekad nav rezultatīvs. Latvijā anoreksijas pacientu ārstēšanā pieredze ir Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā Psihiatrijas klīnikā, un medicīnas centrā "Vivendi", abās vietās ārstēšanā piedalās īpaši organizētas speciālistu komandas.

Kā būt tievākai? Kāpēc ESMU RESNA? Ko MAN DARĪT LAI ES BŪTU TIEVĀKA.... ES ĻOTI GRIBU. Es jūtos ļoti slikti tādā paskatā.

No rakstītā var saprast, ka kādu iemeslu dēļ Tev ir grūti pieņemt un mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Tu jūties slikti un neapmierināta savā ādā. Ir mokoši dzīvot ķermenī, kas nepatīk. Tā kā neesi minējusi, cik gadu Tev ir, tāpat augumu un svaru, tad ir grūti atbildēt ko vairāk, jo situācija atšķiras, ja ķermenis ir proporcionāls un Tev tas nepatīk, vai, ja Tu reāli ciet no aptaukošanās. Iekšējas grūtības ir abos gadījumos. Ja šādas jūtas un pārdomas Tevi pavada ik dienu, es silti ieteiktu ārsta- psihoterapeita konsultāciju. Inta

Mans zirgs neauļo. : Man ir depresija jau 4 gadus. Eju psihoterapijā gadu, taču sajūta, ka mīņājos uz vietas. Psihoterapeite patīk, esmu to teikusi viņai, kā jūtos. Saņemu atbildi, ka tas ir ilgstošs process. Saprotu. Taču nekonegribu stāvoklis ir mana ikdiena, es netieku no tā vaļā. Es gribu tievēt, bet tālāk par GRIBU netieku, es gribu būt vitāla, laimīga sieviete, nevis tā sēdošā sēne, kas tagad sēž gultā. Es gribu būt normāla māte, normāla sieva un atbalsts vīram. Tā vietā auklējos ar sevis žēlošanu.Es laikam gribu zināt laimes formulu, kaut lasu visādus gudrus rakstus un atbildes saņemu. Domu saprotu, plāns ir, taču NAV motivācijas. Kā vīrs saka, es nepagriežot aizdedzes atslēdziņu mašīnai. Kāpēc man tā roka neceļas? Jā, ir depresija, zāles dzeru, psihoterapijā eju, pat dziednieku apmeklēju. Viss ir manā galvā. Kā lai maina domāšanu, attieksmi? Kāpēc nekas nemainās? Man saka, ka es baidos no atbildības. Ja tas ir tā? Kā pārstāt baidīties?

Jūsu psihoterapeitei ir taisnība, ārstēšanās process ir ilgstošs un prasa laiku. Pārlasot Jūsu vēstuli, es iztēlojos, ka Jūs sēžat zirga mugurā, taču zirgs stāv uz vietas. Viņam priekšā ir barjera, kurai viņš nelec pāri. Šeit būtu svarīgi saprast, vai zirgs nevar vai baidās lēkt pāri? Pastāv arī iespēja, ka viņš to nevēlas darīt vēl neapzinātu, dziļi paslēptu iemeslu dēļ. Es ceru, ka kopā ar terapeiti Jums izdosies saprast savas iekšējās pasaules barjeras un iedrošināt savu zirgu auļot. Vēlu veiksmi.

Akmeni kabatās: depresija un bioloģija Noskatījos Signes Baumanes jauno filmu "Akmeņi manās kabatās" par depresiju, psihozi un pašnāvību. Lūdzu, vai tiešām ģenētika tik ļoti to nosaka?

Depresiju, psihozi un daļēji arī pašnāvību ietekmē gēni. Protams. Savādāk arī nevarētu būt pēc fizikas likumiem. Tieši tāpat kā neskaitāmi gēni ietekmē visas pārējās emocijas; dusmas, kaunu un kautrīgumu, greizsirdību, bailes, sēras, riebumu, nicinājumu, izbrīnu un pat tādas pozitīvās emocijas kā prieku, laimes sajūtu un interesi jeb ziņkārību. Gluži vienkārši, ja nebūtu visi šo emociju gēnu, cilvēks nevarētu izjust neko no šīm emocijām. Bez gēniem nerastos arī laimes izjūta. Tādas vienkārši nerastos, jo nebūtu no kurienes tām rasties. Cita lieta, kas šīs emocijas, tai skaitā arī depresīvu garastāvokli (vai laimes garastāvokli) provocē. Gēni aktivējas un mijiedarbojas gan ar fizisko, gan ar sociālo vidi. Tātad savi iemesli ir laimei, savi - depresijai (tiesa gan, cilvēkiem var būt individuālas atšķirības „laimes gēnu" un „depresijas gēnu" daudzumā un izteiktībā). Domājams, ka depresijas gēni ir gandrīz visiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri depresiju nav izjutuši, šie gēni ir neaktivētā stāvoklī. Šie cilvēki nav „sapinušies' tādā sociālā situācijā, lai nonāktu depresijā. Bet, domājams, ka katru cilvēku var novest depresijā. Cita lieta šizofrēnija, jo ne katram būs „šizofrēnijas gēni". Ilgstoša stresa situācija katram var „palaist vaļā" depresiju, bet šizofrēnija sāksies tikai tiem, kuriem ir gēnu grupa, kas veicina īpašību ar nosaukumu ‘šizotipija' (schizotypy angļu val. pētījumos). Šizofrēnijai un šizotipijai mūsdienās atrasti jau ap 20 dažādu gēnu. Taču arī šizofrēnijas gadījumā nepieciešami palaidējmehānismi, jo zinātnē eksistē tādi jēdzieni kā „laimīgā šizotipija" (happy schizotypy) vai veselīgā šizotipija (healthy schizotypy). Cilvēki ar šiem gēniem daudz sastopami jaunajās reliģiskajās kustībās, īpaši kā jaunu kultu izveidotāji, starp čenneleriem, garu izsaucējiem un radošajās mākslinieku profesijās. Atrasts, ka šie gēni veicina gan ticību maģiskajam, gan radošo domāšanu. Tāpēc domāju, ka filma „Akmeņi manās kabatās" vairāk runā par sociālās vides faktoriem. Galvenais, ko redzēju filmā, ir nepareiza partnera izvēle un ciešanu pilna „jūga" vilkšana ar šo partneri, kas arī provocē depresiju vai psihozi. No filmas var veidot šādus secinājumus : nevajag laulībām izšķirties ātri „laimes hormonu" ietekmē vai "bēgot no mājām", un nevajag steigties radīt bērnus, neizpētot un nepārbaudot partnera personību attiecība uz autoritārismu, greizsirdību, alkohola atkarības problēmām, azartismu un impulsivitāti, konservatīviem priekšstatiem bērnu audzināšanā un mājsaimniecības uzturēšanā un, visbeidzot, vienkārši ar dzīves neveiksminieku, pat jā viņš ir "biznesmenis". Ja „laimes hormonu" un „tauriņu vēderā" dēļ laulības tomēr notikušas un jau radies bērns, kad tiek atklātas partnera „ēnas" īpašības, jāpārdomā turpmāka bērnu radīšanas vajadzība ar šo cilvēku (jo vairāk bērnu, jo grūtāk šķirties) un jāpārdomā šķiršanās iespēja. Pirms šādas izšķiršanās būtu vēlams psihoterapeita apmeklējums un uzstāšana, lai partneris dara tāpat vai pāru terapija. Ja cilvēks nevēlas apmeklēt ne psihoterapeitu, nedz arī šķirties (ticības dēļ) un turpina vēl radīt bērnus, tad jāsaprot, ka tagad pati izšķiras par nelaimīgu dzīvi un tāda paša likteņa atkārtojumu arī bērniem. Tad jāsaprot, ka jau pie vidēji smagas depresijas noteikti aktivēsies pašnāvības domas. Pavisam bioloģiski. Cieņā Artūrs Utināns RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts.

Depresija un galvassāpes Iespējams, ka mans jautājums nav domāts jūsu profila speciālistiem.Taču lasot jūsu lapā publicētās sarunas iedomājos, ka varēšu iegūt vismaz kādu vērtīgu padomu. Esmu pusmūža sieviete, laimīga māte un ļoti laimīga sieva. daudzajos kopdzīves gados ar vīru viens otru esam pilnīgi iepazinuši, kas ļauj dzīvot saskaņā. Bet nu jau vairākus gadus vīru nomoka nebeidzamas galvassāpes. Esam bijuši pie visiem iespējamajiem mediķiem - speciālistiem. izmisumā jau biju aizvedusi vīru pie kādas,manas kolēģes ieteiktas, "visu varošas" sievas. diemžēl nekas nemainījās.Tātad galva sāp jau vairākus gadus, bet vainas nav ne kādas.Dabīgi, vīrs kļūst nervozs, neapmierināts ar dzīvi.Esmu ļoti satraukta.Šīs bezgalīgās galvassāpes mani dažreiz kaitina, par ko jūtos ļoti vainīga. Kā man pareizi jārīkojas, ko jāsaka, kā jāmierina vai jāuzmundrina. Varbūt ir kāds speciālists kurš tomēr vēl var kā palīdzēt. Paldies par jūsu vēlmi iedziļināties un palīdzēt.

Ja ir veikti nepieciešamie izmeklējumi un nekas, kas izsauc galvas sãpes, nav atklãjies, tad vajadzētu noskaidrot, vai cēlonis nav emocionālas dabas,p. iekšēja spriedze, ko izjūt kā galvas sāpes. Tā var izpausties arī depresija, kura maskējas kā galvas sāpes, šādā situācijā, lietojot antidepresantus, galvassāpes bieži mazinās vai izzūd.

Kā notiek saruna, kad piezvana uz krīzes tālruni?

Jau kādu laiku velos piezvanīt, jo jūtos ļoti nomākta (slimoju ar depresiju, bet, kad izkrīt kāda psihoterapeita konsultācija, nav ar ko parunāt un jūtos daudz daudz kritiskāk) un pašnāvības domas kļūst biežākas un reālākas.Taču šaubos par savu spēju izskaidrot situāciju un tām parasti nav risinājuma vai man ir bezgalīgi daudz "bet..." argumenti, tās nav loģiskas (kuru dēļ būtu vērts bēdāties), vai arī nekas pat nav noticis. No Jūsu jautājuma saprotu, ka apmeklējat psihoterapeitu. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka būtu labi, ja šīs situācijas, kad Jums ir pasliktināšanās un pašnāvības domas, Jūs varētu izrunāt ar savu psihoterapeitu un ar savu psihoterapeitu arī izrunāt, kā Jums šādās situācijās būtu vēlams rīkoties. Otrkārt, ja reiz Jums doma par krīzes telefonu, tad vajadzētu tomēr zvanīt. Varētu arī ar to sākt, kādas Jums uzmācīgas domas galvā un visticamāk speciālists pie krīzes telefona Jums palīdzēs izstāstīt un precizēt traucējošo ar saviem jautājumiem, palīdzēs meklēt risinājumu attiecīgajā situācijā. Noteikti Jums nebūtu no sevis jāprasa īpaša spēja ļoti labi izklāstīt, speciālista darbs arī būtu palīdzēt Jums ar to tikt galā.