Kā runāt ar cilvēku, kuram ir depresijas pazīmes? Kā runāt ar 19-padsmit gadīgu meiteni kurai ir depresijas pazīmes.Ir runājusi un mēģinājusi izdarīt pašnāvību.Bet viņa nezin ,ka es zinu.Man par notikušo pastāstīja viņas draudzene,ar kuru viņa kopā dzīvo.

Nav gatavas vienas receptes kā sarunāties. Arī iepriekš izdomāt runājamo nav jēgas Vienīgi runāt vajag mierīgi, sirsnīgi ar mīlestību. Lai sarunātos, ir jābūt brīvam no sevis svarīguma, tukšam no sava viedokļa Ja Jūsu starpā būs patiesa tuvība, tad sirds pateiks priekšā īstos vārdus.

Man ir aizdomas par biopolāriem traucējumiem Īsumā - man ir aizdomas, ka sirgstu ar biopolāro sindromu. Pēdējo gadu laikā mans garstāvoklis faktiski atrodas vienā no galējībām, vai nu totāla depresija, vai neizskaidrojama laimes sajūta, kas var būt pat tik spēcīga, ka tā var pilnībā aizpildīt manu prātu neļaujot koncentrēties ne uz ko citu. Taisnības labad jāsaka, ka šajā laikā ir noticis ļoti daudz. Esmu iekļuvis ievērojamos finansiālos parādos, ticis izslēgts no studijām u.c . Ja šie negatīvie notikumi manā dzīvē sākās apmēram vienlaicīgi ar simptomiem, kā psihiatrs varētu būt drošs, ka simptomi nav šo notikumu sekas, nevis otrādi? Es vēlos saprast, vai esmu nomākts dēļ savām problēmām, vai arī nomāktība ir simptoms slimībai, ar kuru sirgstot esmu nonācis šajās problēmās. PS. Reizēm laime/depresija ir tik spēcīga, ka lai to apvaldītu esmu lietojis marihuānu, vai marihuānas lietošana varētu būt faktors (nekad neesmu pieredzējis simptomus esot reibumā

). Jūsu stāsts tik tiešām rada pamatotas aizdomas par bipolāriem garastāvokļa traucējumiem, kad " neizskaidrojama laimes sajūta" mijas ar " totālu depresiju". Pieredzējis psihiatrs, uzmanīgi Jūs iztaujājot, varētu ar lielu ticamību palīdzēt Jums izprast cēloņu un seku sakarības. Jāuzsver, ka raksturīgākā bipolāri afektīvo traucējumu pazīme ir nevis depresija, bet gan hipomānijas un mānijas stāvoklis, kas ir nepamatoti vai situācijai neatbilstoši piepacelts garastāvoklis. Diez vai marihuāna ir tas "faktors", kas varētu izskaidrot garastāvokļa maiņas (ja vien tas nav spice). Daudz bīstamākas vielas šjā ziņā ir alkohols, amfetamīni un kokaīns.

Nekas vairs neiepriecina Man ir vai nu dziļa depresija vai nu pamazām jūdzos nost! Es vairs nepazīstu savu dvēseli. Man nav ne dzīvespriek, ne uzmundrinājuma, nekas mani neiepriecina un neaizrauj, vīrs krīt uz nerviem ar mūžīgo stāstīšanu par biznesa lietām no rīta līdz vakaram, tāda sajūta, ka kā vampīrs izsūc pēdējo no manis. Attiecībā uz meitu 6 gadīgo viņa man ir ļoti dārga un es visu laiku domāju, ka viņa nomirs, sev nespēju piedod, ka kopš viņas dzimšanas laižu šādas domas sev klāt.Bieži slimoju.Palīdziet

No Jūsu rakstītā izriet sarežģīts un pretrunīgs iekšējais stāvoklis,kurš prasa pēc iespējas ātrāku palīdzību. Lūdzu griezieties pēc palīdzības pie kāda no psihoterapeitiem. Neatstājiet, lūdzu,novārtā Jūsu iekšējos signālus!

Tik stipra piekeršanās, ka depresija Kā lai tiek pāri tam, ka ilgu laiku ir liegti ļoti tuva cilvēka padomi? Kad šis cilvēks aizgāja ļoti garās brīvdienās, parādījās depresija, kuras rezultātā sapratu, ka viņš ir kā "SPAISS" Šis, nesauksim viņu vārdā, laikā, kad viņš bija sasniedzams, palīdzēja jau ar to, ka viņš ir!

Izklausās, ka esat ļoti pieķērusies šim cilvēkam, un šķiršanās situācija iespējams liek Jums izjust pamestību, nedrošību un dusmas. Līdzīgas jūtas var rasties psihoterapijā. Tā savā ziņā ir dabiska reakcija, lai gan nebūt nav viegli izturama. Veiksmīgas terapijas gaitā šķiršanās sāpes mazinās.

Dzīvoju ārzemēs, gribu pakonsultēties. Ka man rīkoties? Es neesmu konsultējusies ar speciālistu, taču viss liecina ka man vienmēr ir bijusi nosliece uz depresiju. Uztraukumi, pārēšana, nespēja kontrolēt emocijas, neregulārs miegs, sāpes ķermenī, nomāktība, dusmas, bailes utt. Man patīk mana dzīve un perspektīvas, taču man ir grūti būt un darīt to kas man ļoti patīk. Man ir vajadzīga palīdzība taču es nezuticos un man liekas ka šobrīd es to nevaru atļauties. Es dzīvoju ārzemēs. Es nezinu kā man rīkoties. Paldies

Jūs aprakstāt simptomus, kuri rada emocionālu diskomfortu Jūsu dzīvē - nomāktību, trauksmi, miega traucējumus, grūtības kontrolēt emocijas, ēšanas traucējumus. To ir gana daudz, un, saprotams, ka tie ietekmē Jūsu dzīves kvalitāti. Jums ir nepieciešama palīdzība. Kāds varētu būt iemesls tam, ka Jums ir grūtības uzticēties? Un par ko tieši Jūs baidāties, kas varētu notikt, ja Jūs uzdrošinātos uzticēties? Par to vai varat atļauties vērsties pie psihoterapeita jāsaprot Jums pašai, vienīgi - Jūs rakstāt, ka Jums liekas, ka šobrīd to nevarat atļauties. Tas acīmredzot liecina par šaubām. Varbūt ir vērts pamēģināt un tad pieņemt lēmumu. Ja dzīvojat ārzemēs, tomēr gribat konsultēties pie Latvijas psihoterapeita, varat izmantot iespēju to darīt ar Skype palīdzību. Iespēja saņemt palīdzību ir, tikai izšķirošais solis jāsper Jums pašai.

Manī plosās kāds zvērs Rakstu Jums jo,nevaru sevi savest ,kartiba garigi,psihiski.!Velos atrast sevii miera sajutu.Biezhi stridos ar savu miiloto cilveeku.Vinsh saka ,ka esmu egoiste.Domaju tikai par sevi..Ngribu uzklausit,kadus padomus.Kad man iesaka,kaut ko,kaut ko pasaka prieksa,man uzreiz ir tada nepatikama sajuta,ka mani nenoverte par personibu,ka es neko nezinu..Un tad vien biezhi vien sadusmojos..Mani iekshaa vienkarshi plosaas,kads zveers.Man patstavigi gribas raudaat,tada nomaktiba..Ko lai daru

? Psihoterapija ir laba iespēja risināt Jūsu jautājumu. Savas dusmas tad varēsiet iepazīt un saprast to izcelsmi labāk profesionāļa klātbūtnē. Ar laiku varēsiet novērtēt savu dusmu pamatotību ar mīļoto cilvēku un izvēlēties savu dusmu veselīgu, efektīvu pielietojumu. Dusmu ignorēšana, lai it kā būtu mierīga, ved uz nomāktību jeb depresiju, kas nav veselīgs risinājums, jo neļauj cilvēka personībai attīstīties.

Pašnāvības domas, ejot terapija: vai tikšu no tam vaļā? Eju psihoterapijā jau vairāk kā 10gadus. Pirmos 5g.nebija uzlabojumi. nākamos 5,sāku sajust,ka ir labāk. Jautājums,kas mani nomoka ir - kāpēc vēl jo projām man ir domas par pašnāvību. esmu par to runājusi ar savu ārstu. bet tas nemazinās.tik stipri sevi ienīstu,ka gribas nomirt. Mana ārste ir saprotoša,iejūtīga un pretīmnākoša.Bet man ir sajūta,ka nekad netikšu no viņas vaļā,jo jūtu stipru pieķeršanos.baidos no tā. Kā Jums liekas, vai es tikšu vaļā?

Cik noprotams, Jūs ciešat vai nu no pārlieku izteiktas šķiršanās trauksmes, vai vainas apziņas pret māti, vai abām šīm emocijām kopā. Kāpēc Jūs šīs emocijas nevarat psihoterapijas gaitā samazināt, nevar tik viegli īsās rindās atbildēt, un no malas. Acīmredzot Jūs kaut ko no psihoterapijas un psihoterapeita nepaņemat. Varbūt to, ka ne ar Jums, ne ar Jūsu māti nekas briesmīgs nenotiks, ja paliksiet patstāvīgāka. Varbūt Jūs domājat, ka Jūsu māte neizturēs Jūsu patstāvību un aiziešanu dzīvē? - tas ir jautājums, kas jāuzdod psihoterapijā. Varbūt domājat, ka, ja būsiet laimīga kā patstāvīgs cilvēks, tad Jūsu māte ieies depresijā un viņa nejutīs dzīves jēgu? Vai varat ar savu māti to izrunāt? Ko viņa saka par ko, ka sāksiet savu ģimenes dzīvi ar citu cilvēku un dzīvosiet ne pie viņas? Otrs jautājums, kas jāzin un jārisina - vai Jums ir savas patstāvīgas attiecības un mīlestība šajās attiecībās? Jo šādas attiecības ar mīļotu vīrieti (ja Jums ir heteroseksuāla orientācija) ir dabisks antidepresants un dzīves jēgas uzturētājs. Ko tad Jūsu vīrietis saka par attiecībām ar Jūsu māti? Vai varat ieklausīties viņa viedoklī, jeb Jūs paliekat pie sava un savas mātes viedokļa? Tāpat ir svarīgi veidot draudzības saites ar saviem vienaudžiem. Patiesa draudzība dod dzīves gandarījumu un arī darbojas kā antidepresants. Kopumā cilvēka normāla attīstība iet no saviem vecākiem tuvāk svešajai pasaulei un saviem ģenētiski neradnieciskajiem vienaudžiem. Jums sev jāuzdod jautājums, vai pašai nav trauksme veidot dziļas romantiskās un draudzības attiecības? Vai uzskatāt sevi par neglītu? Visādā ziņā būtu jālūko, vai psihoterapija virzās šo tik parasto dzīves mērķu piepildīšanas virzienā. Ja tas viss ir izrunāts un saprasts, bet progresa nav, tad jādomā, ka nevarat pieņemt psihoterapijā iestrādāto par savas dzīves plānu, jo tas konfliktē ar mātes uzskatiem vai atbildību pret māti. Tad tas ir dziļš iekšējais konflikts - pieņemt psihoterapijas atziņas vai turēties pie mātes atziņām. Tas var būt par stagnācijas cēloni. Depresija un pašnāvības domas ir tā daļa Jūsos, kas nevēlas samierināties ar to, ka jādzīvo mātes dzīvi. Tādai dzīvei nav jēgas. Dzīvei ir jēga tikai tad, ja dzīvo savu dzīvi. Tā ir tikai viena versija. Var būt citas.

Vai var izārstēties no depresijas Vai vel vispār pastāv iespēja atbrivoties no depresijas kas jau ilgs vairāk kā 5 gadus? Ar depresiju esmu pazaudējis daudz un apzinos ka atgūt to visu nepaspēšu.Bet laigan cenšos ar visu spēku ignorēt depresiju pirmajās grūtibās sabrūku. Ir apmeklēti psihalogi lietoti medikamenti arī sanatorijā esmu uzturējies ,bet tas bija īslaicigs glābiņs. Vai man vel vispār pastāv iespēja tikt vaļā no depresijas vai arī tā jau ir kļuvusi par neatņemamu daļu no manis?

Depresiju nevar uzskatīt par neizārstējamu vai neatgriezenisku. Taču ārstēšanās panākumi lielā mērā ir atkārīgi no Jūsu iesaistīšanās šajā procesā, Diemžēl, depresija nav infekcija, ko var izārstēt ar antibiotiku kursu: saņem zāļu kursu un mikrobi pazūd no organisma uz visiem laikiem. Depresijas pamatā ir nomācošas domas, sāpīgas atmiņas un jūtas, liela daļa no tām var būt dziļi paslēptas. Tas var prasīt ilgāku laiku, lai tās atklātu, izprastu, mainītu savu attieksmi pret tām. Bez Jūsu līdzdalības tas nevar notikt. Medikamenti palīdz ārstēt depresijas radītos ķermeņa simptomus/sajūtas, bet nemaina domas. Gribētoe Jums ieteikt nepadoties un atrast speciālistu, ar kuru kopā maziem soļiem virzīties pretīm labi pašsajūtai.

Ar ko sākt? Pāslaik esmu nonākusi tādā dzīves situācijā, ka pati vairs nesaprotu, ar ko sākt......kura ir pamatproblēma. Mani viss kaitina. Darbs neapmierina, otrai pusei neuzticos, jo ir bijis krāpis (3 mēnešus dzīvojām atsevišķi, līdz kaut kad viņš attapās, ka tomēr grib būt kopā....bet nekas nav mainījies). Esmu kā dusmu čupa. Bērni liekas par skaļu, augstskolā darbi krājas, veselība brūk, stress. Kad stresoju, man ir nosliece ēst....nespēju izskaidrot - kapēc. Es sev nepatīku. Ar ko sākt? No Jūsu rakstītā saprotu, ka esat izmisusi un vīlusies savā dzīvē. Jūsu psihiskais stāvoklis neuzlabojas, situācija pasliktinās, un Jūs vairs netiekat galā ar savas dzīves pienākumiem, kas citkārt varētu būt grūti, bet ne neizpildāmi. Nemiers un stress pieaug, un Jūs nesaprotat, kāpēc iekrītat ēšanas lēkmēs. Jūs nevarat to saprast, jo psihe neapzināti meklē veidus, kā mazināt šo stresu un ārstēt sevi. Jūs rakstāt „esmu kā dusmu čupa", „mani viss kaitina", „es sev nepatīku", „otrai pusei neuzticos, ir bijis krāpis". Šķiet, dusmas šobrīd Jums ir vienīgais veids, kā tikt galā ar sāpēm un nejusties tik nožēlojamai, nevērtīgai un neveiksmīgai. Bet, neapšaubāmi, tas nestrādā un bojā attiecības ar vīru un apkārtējiem. Iespējams, vīrs vēlas būt attiecībās ar Jums (aiziet, bet atgriežas), tomēr tajā pašā laikā meklē seksuālu apmierinājumu ar citu sievieti. Jūs jautājat, ar ko sākt

un kura ir pamatproblēma? Pamatproblēma nav ārējā pasaulē (vīrā, bērnos un cilvēkos Jums apkārt), bet Jūsu iekšējā psihiskā spēkā, kas šobrīd ir ļoti vājš un izsīcis. Un jāsāk būtu ar psihoterapeita apmeklējumu. Psihoterapeits palīdzes saprast un pieņemt Jūsu neizturamās jūtas, Jums paliks vieglāk un lēnām, ilgstošā terapijā Jūs sapratīsiet savu dusmu cēloņus un to, kas notiek Jūsu attiecībās ar vīru. Psihoterapija veicinās Jūsu psihisko izaugsmi un cels pašvērtību, Jūsu dzīve lēnām sakārtosies, tāpēc „nenokavējiet" to!

Pie kāda speciālista vērsties, ja ir nomāktība? Vēlējos uzzināt pie kāda speciālista labāk vērsties, ja jau ilgi jūtos nomākta. Man ir 20g. Kopš vidusskolas beigšanas esmu nomainījusi jau divas augstskolas, gan tāpēc, ka nezinu, ko vēlos darīt ar savu dzīvi(neredzu tai īstu jēgu), gan tāpēc, ka abās skolās nespēju iejusties. Man nepatīk kontaktēties ar cilvēkiem, pārņem milzīgs uztraukums, bailes, nelaba dūša. Vai tā varētu būt depresija, lai gan spēju arī priecāties? Domāju apmeklēt psihiatru, vai labāk izvēlēties citu speciālistu?

Uzstādīt pareizo diagnozi un ieteikt speciālistu, balstoties tikai uz simptomu aprakstu nebūtu korekti. Tomēr, atļaušos izteikt minējumu. Nomāktība, dzīves jēgas trūkums, nespēja iejusties kolektīvā, nepatika pret kontaktiem ar cilvēkiem, kā arī uztraukums, bailes un veģetatīvi traucējumi varētu liecināt par sociālam fobijām. Bet arī depresiju, kā primāro traucējumu, izslēgt nevar. Pie kā vērsties pie psihiatra vai pie psihoterapeita? Kā psihiatri, tā arī psihoterapeiti ir pietiekoši labi apmācīti atpazīt psihiskus traucējumus un ārstēt tos. Sociālas fobijas un/vai depresiju var ārstēt kā ar medikamentiem, tā arī ar psihodinamisko vai kognitīvi-biheiviorālo psihoterapiju. Ja ciešanas ir neizturamas, ja Jūs vēlāties gūt atvieglojumu gandrīz uzreiz, tad es dotu priekšroku psihiatram un medikamentiem. N.B. Dziļa depresija labāk "padodas" zālēm, ne kā psihoterapijai. Jā Jūs vēlāties ietekmēt savu raksturu, kļūt drošāk, atrast dzīves jēgu, es pat teiktu mainīt dzīves paradigmu, tad psihodinamiska psihoterapija ir ieteicama. N.B. Viegla depresija un sociālas fobijas labāk reaģē uz psihoterapiju, ne kā uz medikamentozo ārstēšanu. Kognitīvi-biheiviorāla terapija palīdz ir efektīva viena vai divu simptomu mazināšana.

Kā pierādīt ģimenes ārstam ka man ir depresija? Kā diagnosticēt/pierādīt savam ģimenes ārstam, ka jau ilgstoši cīnos ar depresiju un izdegšanas sindromu? Kā lai citādi tiek pie slimības lapas, lai varētu izārstēties un atgūt darba spējas?

Paldies par jautājumu. Pirmkārt, neesmu pārliecināta, ka savam ārstam būt kaut kas jāpierāda. Otrkārt- ne vienmēr depresiju un izdegšanas sindromu var atrisināt slimības lapa. Būtu labi sākumā atrast problēmu iemeslu, tad arī radīsies risinājumi. Parasti ir nepieciešama kompleksa pieeja, kurā aktīvi un atbildīgi piedalās abi t.i. pacients un ārsts.

Kā palīdzēt tuvieniekam ar pāsnāvības domām? . Man ļoti tuvam draugam pēc visām pazīmēm ir vidēji/smaga depresija ar pašnāvības domām. Ar mani viņa runā, taču pie speciālista un ārsta iet baidās, jo domā, ka līdzko viņa pateiks ārstam, ka ir šādas pašnāvnieciskās domas, tad viņu ieliks psihiatriskajā slimnīcā, kur, protams, viņa nevēlas nokļūt. Sakiet, lūdzu, vai tā tas ir? Vai lūdzot pēc palīdzības depresijas gadījumā un atzīstoties, ka ir domas par pašnāvību, cilvēkus liek psihiatriskajā slimnīcā?

Lielākajai daļai cilvēku dzīves laikā kādreiz ir bijušas pašnāvības domas. Un lielai daļai no viņiem psihiatriskā slimnīca nav bijusi nepieciešama. Lēmumu par ievietošanu slimnīcā izdara, izvērtējot, cik liels ir risks, ka cilvēks nespēs pretoties pašnāvnieciskajiem impulsiem. Suicīda domas pašas par sevi vēl nenozīmē, ka ar pacientu nevar strādāt ambulatori (tas ir, bez slimnīcas). Ir jāskatās katrs gadījums individuāli. Reizēm pietiek ar vienu vai dažām sarunām, lai depresīvā cilvēka emocionalais pārdzīvojums tiktu "mīkstināts" tādā mērā, ka suicīda domas atkāpjas, tāpēc es Jums ieteiktu iedrošināt draudzeni vērsties pēc palīdzības pie ārsta psihoterapeita.

Depresija nepadodas ārstēšanai Es eju pie psihoterapeita jau vairākus mēnēšus. Viņš man konstatēja depresiju un jau kādu laiku dzeru arī divus antidepresantus. Es joprojām eju pie viņa, bet man nepaliek labāk ne kaut drusciņ. Es nezinu ko lai daru, jo ja es kaut uz brīdi domāju, ka man vajadzēs ar šādu sajūtu, ka es visu mūžu būšu nelaimīga un neapmierināta dzīvot, es nezinu ko lai daru. Galvenais es eju un stāstu psih. pilnīgu visu. Es uzzinu savas problēmas, bet kā tās uzlabot nē. Un katru reizi es izeju no kabineta ārā ar sarkanām acīm nezinādama ko darīt tālāk. Jo pašsajūta un vispār dzīve man pakāpeniski iet uz leju. Ko man darīt, turpināt iet pie viņas, vai meklēt kādu citu vai vispār mest ar mieru? Jo mani māc doma, ka es būšu nelaimīģa vienalgs vai iešu vai nē. Vismaz, ja es neiiešu tad nauda būs vairāk. paldies jau iepriekš.

Sākuma gribētu teikt, ka psihoterapija ir ilgstošs, pat vairākus gadus garšs ārstniecisks process. Sapratu, ka apmeklējat speciālistu dažus mēnešu. Jūs esat terapijas pašā sākumā. Es gribētu Jums ieteikt, pirms nolemjat pārtraukt procesu, izrunāties par savām šaubām, nepatiku, bailēm, kuras saistītas ar ārstēšanu, tieši ar terapeitu, jo tas ir ļoti svarīgi, lai izveidotos attiecības, kurās Jūs varētu patiešām uzticēties šim cilvēkam. Ja to Jūs nekādi nevarat, tikai tad ir vērts apdomāt vai mainīt speciālistu vai nē. Ja cilvēks slikti jūtas, tad vienmēr ir vēlme, nepieciešamība, lai sliktās izjūtas pēc iespējas ātrāk beidzas un ir ļoti grūti paciesties, bet dažkārt tas ir to vērts.

Negatīvas domas un kauns par sevi , vai dos slimības lapu ? Jau no padsmit gadiem (pašlaik man 34) mani nomoka kompleksi par savu izskatu, konkrēti par vienu fizisku nepilnību. Pirms pusotra mēneša sarunas biedrs man norādīja uz šo defektu, kā arī uzzināju, ka vairāki cilvēki aiz muguras par mani ņirgājušies. Tas mani burtiski sagrāva-pēc šīs sarunas vairākas dienas histēriski raudāju, tad nomierinājos, bet sākās laikam depresija, kurai nekādi netieku pāri. Visu laiku ir ļoti nomākts garastāvoklis, nespēks, darbā nevaru koncentrēties, visu daru palēnināti,daudz ko aizmirstu, pieļauju kļūdas pat elementārās lietās. Brīvdienās no mājas praktiski neizeju, izvairos no kontaktiem ar cilvēkiem- meloju, ka esmu aizņemta, neatbildu uz telefona zvaniem utt. Māja nav kārtota, pat tīras drēbes drīz vairs nebūs. Kas ar mani notiek? Pie kā griezties, kauns no ārstiem par savu vājumu, bailes no nosodījuma, staigāt pie n-tajiem speciālistiem arī laikam nevarētu- vienkārši nav spēka tam... Visvairāk uztrauc darba jautājums- ko darīt, vai man ar šadām problēmām kāds slimības lapu dos? Ja kādu laiku vēl neviens nepamana manas pieļautās kļūdas un neizdarības, tad ar laiku nespēju kvalitatīvi pastrādāt šā vai tā pamanīs

Jūsu vēstule izklausās kā palīgā sauciens. Acīmredzot, jūtaties izmisusi un neziniet , ko iesākt ar savām jūtām. Tieši šādiem stāvokļiem jau arī ir domāts psihoterapeita kabinets. Ārsts-psihoterapeits palīdzēs jums saprast, kas ar jums šobrīd notiek, diagnosticēs, vai tā ir vai nav depresija, vai tie ir kādi citi ar jūtu pasauli saistīti traucējumi, kā arī izstāstīs, kāda ārstēšana būtu vispiemērotākā. Ja būs nepieciešams, izrakstīs medikamentus. Psihoterapeits nekad jūs netiesās vai nenosodīs par to, kā jūs jūtaties. Žēl, ka neesat minējusi, kāda tieši fiziska nepilnība jums piemīt. Tas neļauj skaidrāk saprast jūsu problēmu. Rodas dažādi jautājumi- piem., cik izteikta tā ir, vai šī nepilnība ir vai nav labojama ar kādām medicīniskām metodēm, ja jā, vai esiet to darījusi. Ja neesat- tad kādēļ. Ja tas nav labojams, tad jūsu problēma ir psiholoģiska- kā veselīgi sadzīvot ar saviem trūkumiem, ko jūs neesiet iemācījusies kaut kādu iemeslu dēļ. Bet to var izdarīt! Darba pieredze ar cilvēkiem, kuri cieš no kompleksiem sava izskata dēļ, rāda, ka šiem cilvēkiem ir tendence pārspīlēt savus trūkumus. Viņi izturas pret sevi daudz kritiskāk, nekā parasti to dara apkārtējie. Viņi ir kritiski noskaņoti gan pret sevi, gan apkārtējiem un domā, ka citi tāpat izturas pret viņiem. To var mainīt, bet jāiemācās arī sadzīvot ar domu, ka ne visiem uz pasaules mēs patiksim. Lai jums veicas ar palīdzības meklēšanu.

Kā ticēt mammai ? Kriize.. Tevam maniakalaa depresija, matei ADHD, es nevaru vinai uzticeties un nezinu vai vina man nemelo sakot ka par manu privaato dziivi nav izplatiijusi zinas radu lokaa. Respektiivi - apgalvo ka par manu depresiju nevienam nekad neesot teikusi. es tomeer nespeeju tam noticeet, jo mans viirs to dzirdot smejas "kaa var taa melot". Vieniigais kas man liek ticeet vinai ir tas ka vina nav galiigi vajpratiigs cilveeks (vismaz es tam gribu ticeet). Galu galaa, neviens nav lidzgalam nepieskaitaams seit. Man ir patiesam gruuti vinai noticeet, bet man nav pieraadiijumu ka vina melo. Naakt klat cilvekiem un jautaat, vai vina ir pastastijusi par manu depresiju, arii negribaas. Savu depresiju pati atklaaju un paliidzeeju sev kaa maaceeju. Es tikai gribu zinaat.. vai varu vinai ticeet, uzticeeties. Atklat savus nosleepumus (intrigas radu starpaa, meeginajumi izjaukt manu lauliibu nozogot viira darglietas), to es nevaru, jo nespeju vinu iedomaties reagejot attieciigi, visdriizaak man neticees vai gluzi otraadi - izstaastiis visiem un es nonaaksu taa launaa lomaa kas uzdriikstas ko taadu melot par muusu engelu masicu. Velaak sii pati persona dodas uz ASV uz 2 ned. "pa leeto", visi tic, nevienam neienak prata ka pat 2 gadus kraajot naudu nevareetu sakraat taadu summu. To sakot savai mammai.. tas skiet tik bezjedziigi, vel joprojam nav sapratusi. Kapec es nevelos tikties ar so cilveeku, es nevaru pateikt nevienam. Man nav vairs draugu, es nezinu ko lai daru. Manam viiram arii viss sis ir apnicis. Es veelos izdariit kaa labaak! Jaa, protams, es vareetu likt visu uz paplaates, gatava zaudeet visu un visus, aizbraukt no siis pilseetas un pamest vinus visus, redzeet tikai sevi un viiru. Bet tas liekas noziedziigi pret manu maati. Kaa juus riikotos lidzigaa situacijaa? Es esmu spiesta satikties ar mineto personu, ja nu vieniigi, es atklaju savas kaartis un klustu par melno aitu

Lai arī par krīzi rakstāt bezcerības mākta, tomēr katra krīze paver iespēju mainīties: pārdomāt un izvētīt pagātni, lai uz sevi un dzīvi paskatītos citām acīm. Jautājums par uzticēšanos mammai ir būtisks. Katrs bērns (neatkarīgi no vecuma) vēlas tikt vecāku saprasts un sadzirdēts. Dzīvē gadās dažādi. Cik saprotu no Jūsu rakstītā, šinī gadījumā varētu būt 2 varianti: 1) mamma, neskatoties uz savām grūtībām, ir cilvēks, kuram var uzticēties. Tādā gadījumā Jūsu neuzticēšanās un pārmetumi viņu regulāri sāpina. Lai situāciju mainītu, Jums būtu jātiek skaidrībā ar iemesliem, kas traucē ticēt un uzticēties viņai. 2) Jums ir pienācis laiks noskaidrot, cik lielā mērā Jūsu reālā mamma spēj atbilst Jūsu cerībām un cik daudzas no tām paliks mūžam nepiepildītas. Lai Jūs droši varētu doties tālāk pa savu dzīves ceļu, nepiepildītās cerības sākotnēji ir jāizsāp, citādi tās visu laiku Jūs bremzēs un vilks atpakaļ. Tas būtu gluži kā esot mirāžas varā- stāvēt pie tukšas akas un cerēt ,ka no tās sāks plūst dzīvinošā veldze. Vēl Jums traucē dzīvot un justies labi vēlme izdarīt kā labāk. Kā labāk kam- mammai, radiem, vīram vai Jums pašai? Vai nav tā, ka, baidoties uz laiku attālināties no mātes, pati sevi un savu laulību pakļaujat papildus grūtībām? Izskatās, ka dotā brīdī, pirms pieņemat lēmumu un rīkojaties ārēji, būtu labi sākotnēji atrisināt lietas iekšēji, citādi jusīsieties slikti jebkurā variantā. Ja paliksiet un klusēsiet, turpināsiet iekšēji ciest. Ja paliksiet un iesiet uz atklātu konfliktu, arī cietīsiet, jo nebūs visiem labi. Ja aizbrauksiet, jutīsities kā noziegusies pret māti. Mēģiniet rast atbalstu pie vīra, draugiem. Ja netiekat galā pašas spēkiem, droši meklējiet profesionāļu palīdzību! Ar cieņu, Inta Zīle.