Mana dzīve sabrūk Man ir tāda sajūta,ka viss manā dzīvē sabrūk.Ar veselību neiet tik labi nervu pamata dēļ.Iekšējā pasaule sabrūk.Dzīvē es esmu jutusies nemīlēta,nevajadzīga,nesaprasta utt.Pirmais kuram es tiešām biju vajadzīga,mīlēta,samīļota bija nu jau bijušais puisis,kurš man reāli palīdzēja.Bet tagad to vairs nespēj,jo pašam tas viss ir par smagu.Pati galā vairs nespēju,esmu tuvu nervu sabrukumam.Tas ir tā īsumā,bet problēmu nu tiešām man ir ļoti daudz...

Ja patiesi ir sajūta, ka tikai viens cilvēks ir sapratis, mīlējis un apliecinājis, ka esat viņam vajadzīga un svarīga, tad doma, ka visa dzīve brūk ir ļoti saprotama. Partnera iespējas dot, acīmredzot arī ir ierobežotas, jo jebkurās attiecības ir nepieciešama gan spēja dot, gan spēja ņemt. Šobrīd, iespējams jūtat vilšanos, bailes, apjukumu, šaubas, varbūt aizvainojumu vai dusmas. Būtu ļoti svarīgi saprast, kas tieši rada iekšējās pasaules tukšuma un sabrukšanas izjūtas. Es ieteiktu konsultēties ar ārstu - psihoterapeitu, jo Jūs pieminat arī veselības traucējumus, kas ir ciešā saistībā ar psiholoģisko stāvokli. Kaut reizi, bet tomēr, Jūs esat bijusi vajadzīga, saprasta un mīlēta, tātad līdzsvarojot un izprotot savas sajūtas, vajadzības, vēlmes un gaidas, savas stiprās un ne tik drošās puses, ir iespēja uzlabot gan savu fizisko, gan emocionālo labsajūtu. Problēmu, iespējams ir daudz, bet tās var un vajag risināt pa vienai vien, soli pa solim.

Esmu stāvoklī un draugs mani pameta .Mani nomoka specigas skumjas.Un pirmo reizi muza ir velme aprunaties ar psihoterapeitu.Kad draugs mani pameta - es uzzinaju ka esmu stavokli.Vinjs ta ari atpakal neatgrizas. Nu jau man meitinja ir piedzimusi.Tagad bijusajam bus berns no citas. Bet vinjs neatzist manu bernu par savu! Meitinjai ir tikai 2 menesi. Esmu viena bijusi grutniecibas laika, dzemdibas un ari tagad. Uzzinot ka vinjiem bus berns - esmu sabrukusi.Gribu dzirdet specialista viedokli,ka samierinaties un dzivot talak.

Dzīve šobrīd Jums ir neizturami smaga un sāpīga. Jūsu psihiskais stāvoklis - „spēcīgas skumjas" un „esmu sabrukusi" liek domāt, ka tās nav tikai normālas skumjas pēc šķiršanās, bet depresijas izpausme. Pati par sevi bērniņa gaidīšana un pēcdzemdību periods var izraisīt pēcdzemdību skumjas, kas ilgst augstākais nedēļu. Jūsu situācijā varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās apmēram sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām un šobrīd ilgst jau vairāk kā 2 nedēļas. To, protams, varēja ietekmēt visas ar bērniņa dzimšanu saistītās sajūtas, Jūsu pašas attiecības ar savu māti bērnībā un noteikti - attiecības ar bērniņa tēvu, kas nav atbalstījis šo grūtniecību un pametis Jūs. Arī Jūsu pašas jūtas pret bērniņu šobrīd var būt neviennozīmīgas. Drauga uzvedība - izvēloties citu sievieti, kuras bērns ir viņam vēlams un gaidīts, bija papildus smags trieciens, un tas pamatīgi ievainoja Jūsu pašvērtību, liekot justies daudz sliktākai nekā otra sieviete. Jūs jau esat pieņēmusi lēmumu - „ir vēlme aprunāties ar psihoterapeitu". Tas noteikti būtu jādara, lai saprastu, cik dziļa ir depresija un vai ir nepieciešami medikamenti. Ar psihoterapeita palīdzību Jūs arī spēsiet saprast to, kāpēc iesaistījāties attiecībās tieši ar šo vīrieti, un kas starp Jums notika, ka viņš Jūs pameta. Šobrīd Jūs nedrīkstat palikt viena ar savām sāpēm, norobežoties no visiem. Jums ir nepieciešams atbalsts - ir jāiet sabiedrībā, jātiekas ar draudzenēm, jāļauj tuviniekiem sev palīdzēt. Tas palīdzēs šķirties no iepriekšējās dzīves un šīm bijušajām attiecībām.

Esmu skaista, jo mainīju savu tēlu, bet nekas mani nespēj aizraut. Mana problēma mani ļoti nogurdina un tiešām vēlos, lai kāds man palīdz ar padomu. Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo mazāk es spēju noturēt interesi par jebko. Man iepatīkas ar kaut ko nodarboties, ir talants uz mākslu, bet es dažādas tehnikas tikai virspusēji apgūstu, jo apnīk Nupat palieku bažīga, jo šis apnikums ļoti ietekmē partnera izvēli, liekas, kā ar mantu spēļu veikalā - plauktā vienmēr skaistāka un kārdinošāka, kolīdz ir rokās, tā apnīk. Neesmu speciālists, bet pati jūtu, ka tas paliek arvien aktuālāk kopš neseniem laikiem, kad mainīju imidžu, baudu neviltotu uzmanību, katru dienu dzirdu komplimentus par skaistumu, tomēr no cilvēkiem, kas labi pazīst arī tādus skarbus vārdus - bezemociju būtne. Kas var radīt šādu emociju trūkumu, negribas ticēt, ka lepnums par savu izskatu???

Jūsu gadījumā nevar palīdzēt ar padomu. Ja tāds būtu, Jūs jau pati sen būtu to atradusi. Šādos gadījumos nepieciešama psihoterapija. Tas nepieciešams tamdēļ, pirmkārt, lai saprastu apslēptās vai neapzinātās jūtas un emocijas, kas ir katra šī gadījuma sakarā. Apnikums pret kādu nodarbošanos uznāk citu iemeslu dēļ nekā apnikums pret partneri. Pēdējā gadījumā aiz apnikuma zemapziņā slēpjas virkne negatīvo emociju, kad Jūsu patreizējais partneris neatbilst Jūsu partnera ideālam. Partnera ideālās īpašības arī slēpjas Jūsu zemapziņā. Nav zināms, vai tāds ideāls vispār sastopams uz zemes vai Latvijā. Jums tas ir jāsaprot, citādi visu dzīvi turpināsiet šo ideālu gaidīt. Varbūt Jūs neprotat pareizi atspoguļot, pārvērst vārdos savas vēlmes partnerim, lai izmainītu viņa uzvedību, jo katram cilvēkam ir savas ierašas vai īpašības, kuras spēj nepatikt. Varbūt ir īpašības partneros, ar kurām Jūs cīnāties, bet tās ir neizmaināmas vai tādas vispār nepiemīt pretējam dzimumam (vismaz vidējam vairākumam)? Otrkārt, nodarbošanās atrašana un savu talantu, zemapziņas noslieču atklāšana arī nav viegli atbildams jautājums, ko atrisina padoms. Tam nepieciešama ilgstošāka izpēte. Varbūt Jūs neapzināti vispār negribat būt patstāvīga un meklējat kāda cilvēka aizbildniecību, kurš Jūs uzturētu? Varbūt Jums patiktos būt patstāvīgai, bet neesat apzinājusies vai atradusi labāko un interesantāko? Varbūt Jūs zinat, kas Jums patīk, bet Jums nav finansiālu resursu? Utt. Tāpēc gatavu padomu nav un nav arī brīnumlīdzekļu ātram risinājumam.

Baidos: kas slikts varētu notikt ar mani. Vēlējos noskaidrot vai man būtu nepieciešama psihiatra konsultācija. Sāksim ar to, ka gadu atpakaļ man bija depresija, kad bija radušās domas par pašnāvību. Es pat sāku apsvērt iespēju kādā veidā nomirt. Nolēmu ka sadzeršos visas tabletes kas ir mājās. tā nu piepildīju trauku ar tabletēm bet neizdzēru...sēdēju ar tablešu pilnu trauku un raudāju un beigās visu izsviedu lai nerodas kārdinājums. Tomēr pēdejo 3 mēnešu laikā man sāk nākt dīvainas domas galvā... ka mans vīrs vai bērns nomirst un kādas būtu manas sajūtas, kad tas notiktu. dažreiz šīs domas ir arī par mani pašu ka ar mani kaut kas slikts notiek, kāds man kaut ko sliktu nodara un es piemēram nonāktu reanimācijas nodaļā un domas ir par to kādas būtu sajūtas, kad tas notiktu. šādas dīvainas domas man ir bijušas arī iepriekš kādus 7 gadus atpakaļ un tās saistijās ar mani pašu, ka ar mani kaut kas slikts notiek.bet pēc gada šādas domas pazuda un tagad atkal ir aktivizējušas

Manuprāt Jums nepieciešama psihoterapeita palīdzība, lai izprastu sevi un to, kas ar Jums notiek. Domas, kas Jūs nomāc liecina par nedrošību un trauksmi, aiz tām, iespējams slēpjas kādi no pagātnes nākoši neatbildēti jautājumi, neatrisināti konflikti, un būtu vajadzīgāka pamatīgāka izpēte, lai atklātu šo simptomu (traucējošo domu) nozīmi. Arī pašnāvības vēlmes (kas, kā saprotu, palikušas pagātnē) norāda, ka esošā dzīve bija kļuvusi neizturama un jāmeklē palīdzība. Iespējams, ka būtu nepieciešama arī psihiatra konsultācija, tas nozīmē, ka būtu jālieto zāles. Izvēlieties to speciālistu, kas izraisa lielāku uzticību- psihoterapeitu vai psihiatru, un sarunājiet vizīti!

Kādas pašnavības izdodas? Varbūt pastulbs jautājums, bet man ļoti svarīgs. Jūs kā ārsti to noteikti zināt. Kāda veida pašnāvības pēc statistikas datiem visbiežāk ir tšs. kuras izdodas realizēt, kuras ir veiksmīgas? Kuras ir pēc kurām noteikti neizdodas cilvēku izglābt?

Pirmkārt, šis jautājums laikam nav par statistikas datiem, otrkārt, domāju, ka tos sniegt var būt riskanti un pat bīstami šajā situācijā ... Jautājumi par pašnāvībām ir pārāk svarīgi, lai uz tiem atbildētu vispārīgi un neklātienē, tomēr būtu vērts aiziet pie speciālista un klātienē jāpārrunā viss, kas ir jautājams.

Depresija un medikamentu lietošana. Sakiet kādus medikamentus es varu lietot ja man ir aizdomas uz depresiju. Jo man kādus gadus 6 ik pa laikam ir problēmas. Nav garstāvokļa, ir tukšuma sajūta, trauksmes sajūta, grūtības kontaktēties ar cilvēkiem, ir sajūta ka nav par ko runāt, grūtības koncentrēties, nevaru atrast sev vietu, nekas nesagādā prieku, kad smejos izliekos.... brīžiem pat negribas iet arā no mājas un kādu satikt, jo būs atkal jāizliekas un jākontaktējās, problēmas ar miegu, parasti no rīta puses vai naktī pamožoties ir grūtības aizmigt. Tad šis periods pats no sevis pāriet, ilgst apmēram 2-5 mēn. un itkā atkal esmu normāla līdz nākamajai reizei! Liekas ka vīram negribas nākt mājās, bet savu depresiju es meģinu no visiem slēpt un cenšos izlikties ka viss ir kārtibā, bet tas nesanāk. Man šī sajūta ir apnikusi, vēlos būt atkal normāla un lai šie pesimistiskie periodi vairs neatkārtojas. Sakiet ko es varu darīt? Kādas zāles lietot un pie kā griezties, un vai to var vispār izārstēt? Jo tas nav tā ka vienu dienu jutos slikti, tas var ilgt mēnešiem ilgi, lūdzu palīdziet...... Jau iepriekš paldies!

Ja runājam par medikamentiem, tad vislabāk konsultēties pie ārsta-psihiatra, nekādā gadījumā nevajadzētu uzsākt medikamentozu terapiju "uz savu galvu" vai pēc neprofesionāļu ieteikumiem. Svarīgi ir tas, ka šādi stāvokļi, kurus Jūs aprakstāt, ir ārstējami, un noteikti iesaku meklēt palīdzību arī pie ārsta - psihoterapeita. Konfidencialitāti Jums garantē ārstu ētikas kodeks, bet katrā medicīnas iestādē var būt sava specifiska medicīniskā dokumentācija, par kuru Jums ir tiesības visu izjautāt un izlemt vai tas Jums der.

Grūtniecība un depresija Sveicināti,jau no bērnības mokos ar sezonālo depresiju,līdz šim esu veiksmīgi pati tikusi galā,tagad gaidu trešo bērniņu,nu jau nedēļa un bērniņš būs klāt,bet lieta tāda ka visus deviņus mēnešus es mokos ar smagu depresiju,uzmācīgas domas,baidos sev kautko nodarīt,kaut arī gribas dzīvot un es netieku vairs pati galā,meklēju palīdzību pie ārstes psihoterapeites,kura grib lai es tik eju un izrunājos ar viņas,jo kā pati saprotu zāles es nedrīkstu lietot,bet mani nomāc doma ka neviens man nevar palīdzēt,jo ārsts tik liek nogaidīt,kamēr varēs izrakstīt zāles un psihoterapeits katru nedēļu 15 lati man ir par dārgu,pati dzīvoju Talsos un gribu apmeklēt psihiatru,vai ir vēl kāda iespēja izārstēties no depresijas,zāļu tējiņas un homeopātiskie līdzekļi man nepalīdz,vai ar grūtniecību un tiem deviņiem mēnešiem esu ielaidusi savu depresiju tik tālu ka šoreiz pašai grūti izķepuroties,jo līdz šim tak tiku pati galā

Saprotu, ka uzmācīgas domas, bailes sev kaut ko nodarīt un tai pat laikā griba dzīvot Jums ir jau visu bērniņa gaidīšanas laiku, tomēr rakstiet tieši šobrīd, tātad tieši šobrīd Jums ir īpaši smagi. Šķiet, jautājuma būtība nav par medikamentozo terapiju. Jūs rakstiet, ka jūtieties tā, ka neviens Jums nevar palīdzēt. It kā Jums tuvotos kas draudīgs, ar ko Jūs pati netiksiet galā. Iespējams šīs sajūtas Jūsos raisa tuvojošās dzemdības, kas arī ir kaut kas neizbēgams un par ko ir dabiski, ka jūtieties pretrunīgi un savā ziņā arī - bezspēcīgi. Rakstiet, ka Jums ierasts, ka parasti pati ar visu tiekat galā un iespējams Jums grūti izturēt, ka šoreiz Jums vajadzīga kāda cita palīdzība. Vai arī Jums grūti paļauties, ka kāds cits varētu par Jums parūpēties. DVĪŅUMASA, diemžēl mēs neviens neesam tik stipri, lai mums nekad nevajadzētu citu palīdzību. Lai arī Jums šķiet, ka Jūsu ārsts Jums šobrīd neko nepalīdz, nešaubieties, ka viņš ir kopā ar Jums.

Kāpēc es baidos no vemšanas? Es jau vairāk kā gadu cīnos ar ļoti interesantu fobiju: Man ir bailes no vemšanas. Tās pieņemas spēkā, un arvien vairāk sāk mani kontrolēt. Kad dodos sabiedrībā (veikali, restorani, kino u.c) mani nepamet sajūta, ka tulīt izvemšos. Es visu laiku, katru dienu domāju par vemšanu. Nav tāda diena, kad nebūtu padomājusi "ka tik neizvemjos". Man vienmēr jānēsā līdz maisiņš, ja nu gadijumā paliek slikti. Ja neesmu paņēmusi līdz maisiņu, es jau galvā izplānoju kur vemšu, bet nekad tā arī nevemju Drīz man jālido ar lidmašīnu, un man ir paniskas bailes no tā, ka es vai kāds cits izvemsies. Es nevaru pilnvērtīgi un kvalitatīvi baudīt dzīvi. Es nelietoju alkoholu, jo man ir bail no tā, ka vemšu. Neviens tuvinieks mani nesaprot. Ko man darīt? Vai es kādā veidā varu pati sev palīdzēt, vai fobija ir jāārstē ar psihoterapeita palīdzību? Liels paldies

! Izlasot Jūsu sūdzības un sajūtas, saprotu, ka ciešat no uzmācīgām domām, kuras patvaļīgi, nekontrolējami atkārtojas jau vairāk kā gadu, kas ir ilgs laiks. No rakstītā saprotu, ka sajūtas šādā situācijā ir ļoti mokošas. Domāju, ka Jums, Loreta, vajadzētu griezties pēc palīdzības pie speciālista - piem., pie ārsta-psihoterapeita, lai Jums palīdzētu ar problēmu tikt galā. Šādā un līdzīgās situācijās kā Jūsu aprakstītajā, svarīgi izpētīt un apzināt, ar ko saistās šī konkrētā Jūsu uzmācīgā doma, kāds varētu būt cēlonis, ar kādām piedzīvotām situācijām un kādām emocijām tā saistās (visbiežāk ar bailēm no kaunpilnas situācijas), kādi pārdzīvojumi to varētu ietekmēt un tad arī speciālists - psihoterapeits sapratīs, kā labāk Jums palīdzēt, kas, visticamāk, varētu būt jūsu kopējs psihoterapeitisks darbs un nepieciešamības gadījumā arī medikamenti.

Fiziska trauksmes izapusme? Pie kāda ārsta doties ? Labdien,meitai 39 gadi,menstruālā migrēna no attiecīgā vecuma. Pēdējos gados ļoti stipras galvassāpes tās ir katru dienu, arī augsts asinsspiediens, ļoti liels nogurums. Veikti izmeklējumi - bez rezultātiem.Lūdzu iesakiet pie kura speciālista griesties. Paldies,gaidīšu atbildi

Galvassāpes, nogurums, paaugstināts asinsspiediens var būt psihoemocionāla rakstura grūtību izpausmes. Domāju, ka pieejai jābūt kompleksa - galvassāpju gadījumā ir nepieciešama neirologa vai algologa konsultācija (kas specializējas galvassāpju jomā), paaugstināta asinsspiediena izvērtēšanai un citu riska faktoru noteikšanai - kardiologa konsultācija, vispārējā stāvokļa izvērtēšanai - ģimenes ārsta vai internista konsultācija. Ar psihoemocionālo stāvokli saistītos jautājumus var risināt ar psihiatra vai ārsta psihoterapeita palīdzību. Iesaku Jūsu meitai apskatīt mājas lapas sadaļu, kur ir minēti ārstu psihoterapeitu kontakti, un vienoties par vizīti ar vienu no ārstiem.

Vai neiroze arī pēc 8 gadiem ir neiroze? Man 14 gadu vecumā atklāja neirozi ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, ilgus gadus ar to cīnījos, gāju pie psihoterapeitiem, lietoju medikamentus,ar laiku iemācījos tikt ar to galā, tad man sākās panikas lēkmes un veģetatīvā distonija, daudz lasīju grāmatas par šo visu un iemācījos novērst panikas lēkmes,šobrīd man ir 22 gadi un mocos ar uzmācīgām domām par to, ka es neesmu laba, kad visu daru nepareizi,ka neesmu normāla. Gribas saprast vai tā ir sava veida neiroze/šizofrēnija?

Kā saprotu, ar dažādiem psihiskiem traucējumiem ciešat jau gadiem un pašsajūta te uzlabojas, te atkal pasliktinās. Neminat, cik ilgi gājāt terapijā, kāda veida terpaija tā bija un kādus medikamentus esat lietojusi, tādēļ nevaru spriest par stāvokļa smagumu, taču ieteiktu Jums aiziet un izrunāties pie psihiatra. Vēl variants ir atgriezties pie psihoterapeita, pie kura jau gājāt, lai novērtētu, kāds ir Jūsu stāvoklis šobrīd un vai nav nepieciešams atsākt terapiju, jo nereti izdodas panākt uzlabojumu ar atbalsta terapijas palīdzību.

Vai trauksmie var izārstēt ar kanabinoīdiem? Vai trauksmes un stresa mazināšanai var droši lietot CBD eļļu? Meklējot internetā, atrodama pretrunīga informācija.

Kanabidiola eļlu nevar droši lietot! Medicīnā kanabidiolu nozīmē tikai smagu slimību gadījumos, tas noteikti nav izvēles preparāts trauksmes un stresa mazināšanai, tam ir blaknes, kā jebkurai vielai un to pie mums netirgo aptiekas, kur ir pārbaudīti medikamenti, bet gan tabakas u.c. (internet-)veikali! Pirmkārt, ja cilvēkam ir tik izteikta trauksme un stress, ka nepieciešams kaut ko lietot, tad jāvēršas noteikti pie speciālista (psihoterapeita vai psihiatra), lai var izvērtēt situāciju un nozīmēt nepieciešamo terapiju un kontrolētu pazīmju mazināšanos un blakņu gadījumā varētu mainīt medikamentu. Otrkārt, šādā stāvoklī pastāv liels risks kļūt atkarīgam, jo smadzeņu struktūru darbs vērsts, lai maksimāli ātri atbrīvotos no satraukuma jebkādiem līdzekļiem, tiek palaists tā saucamais atalgojuma ceļš. Treškārt, arī kanabidiols saistās ar kanabinoīdu receptoriem, kuri tiek aktivēti atkarības (gan alkohola, gan kanabinoīdu u.c.) gadījumā. Un, ņemot vērā visu nosaukto, pastāv risks, ka cilvēks lietos vairāk/biežāk/ klāt vēl citus līdzekļus utt., rrespektīvi, nodarbosies ar pašārstēšanos nekontrolētā veidā, apdraudot savu psihisko un fizisko veselību.

Dažreiz liekas, ka esmu miris Lieta tada ka es vairs nejutos laimigs, mani visu laiku ir tada ka tuksuma sajuto, dazreiz pat liekas ka esmu itka miris!Mani nekas neiepriecina, nezinu ko darit.varbut kads var palidzet

Jūsu aprakstītās izjūtas ir smagas, un tās būtu jāizpēta sīkāk- -Cik ilgi tā jūtaties? -Vai šādas izjūtas ir pirmo reizi dzīvē, vai bijušas jau agrāk? -Kas pēdejā laikā noticis Jūsu dzīvē? varbūt izirušas kādas attiecības, varbūt esat kaut ko vai kādu zaudējis, varbūt pārcēlāties uz dzīvi citur vai bijušas kādas citas pārmaiņas? Jautājumu ir daudz un atkarībā no atbildēm varētu skaidrāk runāt par palīdzības iespējām. Es Jums ieteiktu meklēt palīdzību pie psihoterapeita, lai tiktu skaidrībā, kas ar Jums īsti notiek un ko varētu darīt, lai Jūs justos labāk. Tukšuma un nelaimīguma sajūta var būt kā reakcija uz kādu dzīves notikumu, arī tādu, ko vērtējam kā priecīgu (piemēram, pēc kāzām, bērna piedzimšanas). Tukšuma un veltīguma sajūta var arī liecināt, ka nedzīvojat saskaņā ar sevi, savu patieso būtību. Vēl bieži no tukšuma sajūtas cieš cilvēki, kam maziem esot, pietrūcis vecāku mīlestības, klātbūtnes, siltuma. Katrā no šīm situācijām būs atšķirīga psihoterapijas taktika.

sociālas trauksmes jeb paranoids aizdomīgums? Man bieži jabrauka ar autobusiem un vilcieniem, man vienmer liekas, ka visi uz mani skatas, ko man darit? ka ari ja transports ir puspilns un kads iekapj un apsezas blakus kadam citam nevis man, tad man skiet, ka man ir kada vaina 🙁 bet esmu noskuvies, bijis dusa, tirs, nesmirdu 🙁

Domāju, ka Jums varētu ieteikt aprunāties ar kādu ārstu psihoterapeitu, kurš iedziļināsies, izpratīs cēloņus un tad kopā apspriedīsiet, ko ar to darīt. Maģiskas formulas vai tabletes, kas visu šo satraukumu likvidēs, laikam nav.

Uzņemos pienākumus, neiedziļinoties vai tos saprotu. Kādēl uznemos par daudz ? Mana problēma ir milzīgs stress darbā. Ez uzņemos projektus neiedziļinoties detaļās, bet tad, kad jāsāk strādāt un kad jāsāk iedziļināties, daudz ko nesaprotu, tad rodas milzīgs stress, kas savukārt liedz ar vēsu galvu iedziļināties un izprast lietas. problēma ir tajā, ka tad, kad uznāk šis stress, tad tas vairs nav apstādināms, es sāku domāt par to, ka mani atlaidīs, ka es nevarēšu nodrošināt savu ģimeni, ka mani kolēgi un vadītāji saprot ka es neko nemāku. viss sliktais...

Negatīvās domas, kas rodas stresa rezultātā, visticamāk nav pamatotas. Ja tas , ko Jūs rakstāt - ,, es neko nemāku'', ,, mani atlaidīs no darba'' utt. , tā arī būtu, tad , visticamāk, Jums nepiedāvātu darbu pie projektiem. Iespējams, laiks meklēt palīdzību, lai šo problēmu nepadarītu vēl lielāku. Psihoterapeits palīdzēs saprast pašam sevi, atpazīt jūtas. Jau saruna ar ārstu ir dziedinoša un nomierinoša, stresu mazinoša. Ārsts arī izvērtēs medikamentu lietošanu, ja tāda būs nepieciešama.

Kēdēļ cilvēks visu laiku izdomā sev slimības? Par ko varētu liecināt, šāda cilvēka (pusmūžā) uzvedība: visu laiku izdomā sev slimības, lai nebūtu jāiet uz darbu un nekur citur, ja ārsts pasaka, ka nav nevienas kaites, sadusmosies un ies pie cita, kā arī visu laiku bez apstājas runā-zvana pa telefonu visiem pēc kārtas un stāsta visu kas ienāk prātā, otram cilvēkam nedod vārdu, ja neviens neceļ, sauc iekšā kaimiņus vai sētniekus no ielas un atkal runā bez apstājas par pilnīgi vienalga ko ierauga, kamēr tas otrs neiztur un aiziet...

Jūsu aprakstītajā, situācijā ir, it kā, ļoti daudz informācijas, bet , vienlaikus arī, ļoti maz konkrētas informācijas, lai varētu ,kaut ko, precīzi pateikt. Var domāt gan par neiroloģiskām, gan tik pat labi, par psihiatriskām problēmā, kas var būt saistītas gan ar psihi, gan fizisku saslimšanu. Vislabāk būtu griezties pie ģimenes ārsta, lai mēģinātu konstatēt problēmas specifiku, un tad viņš arī varēs pateikt pie kāda speciālista, neirologa, psihiatra vai psihoterapeita vai kāda cita, griezties dotajā situācijā.