ļauna priekšnojauta: notiks kaut kas slikts . Vai tā ir sakritība? Visu dienu jūtos, ka drīz tiešām notiks kaut kas slikts. Jūtos vājš, liels nogurums. Loģiskā domāšana atslēdzas. Bailes un stress... 100% pārliecināts, ka kaut kam jāgatavojas, drīz tiešām notiks kau kas slikts! Saņēmu īsziņu no māsas - "Svieks. Man jau labu laiciņu ir sajūta, ka kaut slikts notiks! Ar tevi vis kārtībā?" Pēc laiciņa satiku māsīcu un viņai tieši tāda pate sajūta visu dienu. Neviens jau iepriekš nezinājām, kā jūtamies, atklājām to visu reizē. vai tā ir tikai sakritība?

Kaut kas slikts (gluži tāpat kā kaut kas labs) ar mums visiem notiek ik dienas. Tāda ir dzīve! Atšķirīgi ir tas, ko mēs katrs saprotam ar vārdu "slikts" - izlijusi kafija? zaudēta nauda? iesnas un temperatūra? šķiršanās? Un - kas vienam labs, otram slikts. Kaut vai trīs dienu snigšana ... bērniem prieks (laime!), bet sētniekiem un autobraucējiem nelaime. Noteiktas personības struktūras cilvēki vairāk saredz "slikto" un dzīvi uztver pesimistiskāk. No tāda viedokļa raugoties varētu minēt, ka Jūsu ģimenē cilvēki ir samērā pesimistiski un glāzi redz pustukšu, nevis puspilnu. Jūs esiet tādu jūtu varā kā bailes, kauns, vaina ... ja tas ir kļuvis traucējoši, jāmeklē palīdzība pie speciālista. Vēl tikai varētu piebilst, ka cilvēka ārējā realitāte ir tiešs iekšējās realitātes atspulgs. Iespējams, ka "sliktais" sakņojas Jūsu paša personībā, tikai Jūs to vieglāk spējat saredzēt un uztvert kā kaut ko no ārpuses nākošu.

Vai pusaudža skumjas pāries? Labdien! Es gandrīz katru dienu jūtos slikti, bēdīga, nomākta (ļoti maz ir tādas, kad jūtos kaut cik ok)un tā ir jau visu vasaru un ilgāk. Ko man darīt? Tas ir tikai pusaudžu vecums, kas pāries (man ir 15 gadi) vai arī tam ir cits iemesls?

Pusaudžu periodā ķermeņa attīstība un hormonālās pārmaiņas var sašķobīt bērnībā radīto līdzsvaru. Ir jāatvadās no daudziem bērnības apmierinājumiem, bērnības emocionālās pieķeršanās vecākiem. Priekšā ir jauni dzīves uzdevumi. Pretrunīgas jūtas, ambivalence, tukšuma sajūta, nedrošība, trauksme un garastāvokļa svārstības ir šī pārmaiņu procesa bieži pavadoņi. Iespējams, Jūs nomoka jautājumi - kas no manis iznāks, vai es dzīvē kaut ko sasniegšu, kādi ir mani dzīves mērķi, vai es kādam patīku? Tāpēc vispirms es ieteiktu aprunāties ar kādu tuvu cilvēku, kam Jūs uzticaties. Pastāstiet viņam par savām domām, vēlmēm, bailēm un šaubām, jo „dalīta bēda ir pusbēda". Tomēr reizēm slikts noskaņojums, nomāktība var slēpt ari depresijas pazīmes. Tāpēc, ja joprojām turpināt justies slikti, būtu vērts aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita, lai saprastu savas sliktās pašsajūtas cēloņus un, ja nepieciešams, uzsāktu ārstēšanu.

Pašnāvnieciskas domas pusaudzim Manai 16 gadus vecajai meitai diagnosticēja depresiju. Viņa lieto medikamentus, es cenšos viņai palīdzēt, cik spēju, it kā viss jau gāja uz labo pusi, taču kaut kas notika un es šodien viņas istabā atradu viņas dienasgrāmatu, kurā bija bēru viesu saraksts un pirmsnāves zīmīte man. Protams, esmu šokā, nezinu, kā tas jāuztver. Aprunājos ar dažiem gudriem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka šādi nerīkojas pusaudzis, kurš nolēmis kaut ko sev nodarīt. Tad nesaprotu, ko domāt un kā rīkoties. Plīdziet

!!! Saprotu, ka šāds atklājums var Jūs izbiedēt, tomēr ieteiktu sākumā mēģināt atklāti izrunāties ar meitu, kā viņa jūtas. Ja lasījāt meitas dienasgrāmatu, acīmredzot jau pirms tam bijāt par viņu nobažījusies un jūsu starpā pietrūka atklātas komunikācijas. Jūs rakstāt, "kaut kas notika", bet nepaliek skaidrs, vai Jums ir kāda nojausma par to, kas tas bija. Ja Jūs zināt, kas varēja izprovocēt stāvokļa pasliktināšanos, tas varētu būt labs sākums sarunai. Jebkurā gadījumā pret suicīda domām un pirmsnāves zīmītēm ir jāattiecas nopietni. Es ieteiktu meitu aizvest pie psihoterapeita - psihiatra, lai varētu izvērtēt, kāda palīdzība šobrīd būtu vispiemērotākā, un vai nav vajadzīga hospitalizācija. Ilgtermiņā bez medikamentiem meitai, visdrīzāk, ir nepieciešama arī psihoterapija. Varbūt palīdzība ir vajadzīga arī Jums, Anete, lai uzlabotu komunikāciju ar meitu? Šīs mājas lapas sarakstā ir arī tādu psihoterapeitu koordinātes, kas speciāli izglītoti tieši darbā ar pusaudžiem,

Ko darīt, ja izjūtu, iespējams, sociālu trauksmi? Mani nomoka kāda problēma, kas ilgst jau divarpus gadus. Tas ir uztraukums, stress un bailes, kā arī - sarkšana. Angļu valodā tas viss tiek definēts kā social anxiety. Vēlos saprast, vai man nepieciešams meklēt palīdzību, ja pati ar to nespēju tikt galā, vecāki īsti neizprot manu problēmu, tāpēc vairs necenšos neko uzticēt viņiem, kā arī šīs problēmas ļoti ierobežo manu ikdienas dzīvi, attiecības

Sociālā trauksme ir izplatīta cilvēku vidū. Tāpat kā uztraukums, stress un bailes ir katram cilvēkam. Ja mokošās izjūtas ierobežo ikdienu un attiecības, noteikti meklējiet palīdzību pie psihoterapeita. Cilvēks pats ar to var tikt galā tikai tad, kad ir iemācījies adaptēties saviem simptomiem. Tas var notikt tad, kad izpratīsiet savu baiļu veidošanās iemeslus un apstākļus. Minat, ka sūdzības pastāv jau divarpus gadus. Kas notika Jūsu dzīvē pirms šī laika? Ievēroju, ka minat, ka ar vecākiem vairs nedalaties par savu slikto pašsajūtu, ka vecāki īsti neizprot Jūsu problēmu. Tā būtu vēl viena lieta, ko var risināt psihoterapijā: vai mani dzird tuvi/citi cilvēki, vai jūtos uzklausīta un pieņemta no citu puses, vai vecāki spēj izturēt to, ka man bieži ir bailes, uztraukums? Katrs cilvēks grib būt saprasts un pieņemts. Novēlu Jums izveidot attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem kopā esot, varat tā justies. Tad arī sociālā trauksme visticamāk mazināsies. Ar cieņu, Ilona Sprūģ

Kā var ārstēt iekšējo saspringumu.? Man ir lielas problemas atbrivoties. to seviski izjuutu miera stavokli. Manaa dzivee nav nekas kas izraisitu stresu, man ir patiesam mierigs dzivesveids un nav jarupejas par neko. Ari majas valda harmonija, bet ne mana prataa... Sajuuta ir tada itka manas smadzenes butu saravusas kopaa/saspringusas. Meginaju elpot atbrivojot saspringumu miera stavokli.. Palidzeja, bet ne vienmer tas nostrada, citreiz nespeju but pietiekosi mieriga/pacietiga sadam vingrinajumam. Mieriga muzika arii nepaliidz. + es pati biezi juutos sasaistiita, saspringta, apdomaju katru kustiibu, juutu trauksmi jeb bailes buut paarprastai, reageju uz katru skanu.. Nedod Dievs "izgazties" seviski sava svariigagaa cilveka prieksaa, nedod Dievs pateikt kautko ko otrs cilveeks nesaprot lidz galam, skiet ka to nepardzivosu. Esmu diezgan prasiga pret sevi, konkreti kaa pret personu/personibu. Neesmu prasiiga pret dzivi un visu materialo. Tacu manii valda nemiers kas trauce ari miegu. Esmu daudz lasiijusi kaa panakt mieru utt. Piem. ieviest ikdienas rutiinu, nomierinosas tejas, muzika, meditacija.. Tacu nemiers nelauj. kaa panemu kadu no sim domam, taa viss sabruuk. Liekas "nee, tas nav tas.." tad iekseeji jutos aizkaitinata un nezinu ko dariit. Kas tas vareetu buut? Kaa to noskaidrot..? Un kaa es pati sev vareetu palidzet..? Tas patiesaam trauce, lidz jutos totali pargurusi.

Šķiet, ka Jūs nejūtaties pārliecināta par sevi, kā par pietiekami labu, pieņemamu sievieti. Šī neparliecinātība, liek sevi kontrolēt un kritizēt, kas savukārt prasa papildus sasprindzinājumu, kuru var izjust kā trauksmi. Parasti, jo vairāk sevi konrolējam, jo nedrošāki kļūstam, kas savukārt liek vēl vairāk kontrolēt, tā arī veidojas nerimstošs aplis un nerimstošas trauksmes eskalēšanās. Līdz ar to, nepaieciešama sevis patiesa iepazīšana, realistiska kritika un pieņemšana. Kad tas noticis, parasti nevajadzīgā trauksme, kura veidojusies no nemitīgās kritizēšanas un kontroles, zūd un pašsajūta uzlabojas. Šajā dinamskajā attīstības procesā var palīdzēt labs draugs, mīļotais cilvēks, bet man šķiet, ka vislābāk speciālists- sertificēts ārsts psihoterapeits!

Kā tikt vaļā no bailēm? Bieži saskaros ar tādu organisma fizisku sajūtu, kā SVĪŠANA. Un arī jūtu sipru un ātru elpošanu. Tas notiek apmēram 2-4 reizes mēnesi. Līdz ar to jūtu, ka mans organismas ir fiziskā diskomfortā. Pati domāju, kā tās ir stipras bailes ko izjūtu. Man ir bail, ka nevarēšu iztikt par saviem līdzekļiem(naudu). Vai no šis organisma fiziskās sajūtas ir iespējams tikt vaļā? Es domāju, ka jā. tad man ir jātiek vaļā no bailēm. Kā lai to izdara? Kā , lai es sev palīdzu.

Svīšana, stipra un ātra elpošana, iespējams, paātrināta sirdsdarbība un bailes - kombinācija, kas var būt raksturīga cilvēkiem ar panikas lēkmēm. Vispirms būtu jānoskaidro, kādās situācijas rodas šīs sajūtas, pie kādiem apstākļiem? Vai tikai domājot par iztikšanu par saviem līdzekļiem, vai arī citās situācijas? Vai ir kas cits, kas izraisa bailes? Ja liekas, ka šis sajūtas rodas tikai domājot par iespēju iztikt par saviem līdzekļiem, padomājiet, vai ir kādi pierādījumi tam, ka jūs nevarētu iztikt par saviem līdzekļiem? Kas varētu liecināt pa to, ka tomēr varētu? Kas ir sliktākas, kas var notikt, ja jūs neiztiekat par saviem līdzekļiem? Vai ir kāds cilvēks / iestāde, kam vai kur jūs varētu lūgt palīdzību? Vai ir iespējams iegūt papildus darbu? Ko jūs ieteiktu savam draugam, draudzenei, radiniekam, ja viņi vērstos pie jums līdzīgā situācija? Ja liekas tomēr, ka bailes, trauksme, nepatīkams izjūtas ķermenī (svīšana, paātrināta elpošana un citas) rodas dažādos apstākļos, un pat nav iespējams noteikt, kas tieši to izraisa, es ieteiktu Jums vērsties pie sava ģimenes ārsta vai pie citā ārsta, piemērām, psihoterapeita.

Kā novērst kautiņu starp delu un māti? Promlēmattiecības ar 13 gadīgu dēlu.Neiztirzāšu cēloņus, bet esmu jautājuma priekšā-kā reaģēt,ja pēc pārspīlēti ilgas datorspēlēšanas mudinu reiz beigt,vārds pa vārdam kamēr esmu nosaukta VISrupjākajos vārdos!Savā laikā dabūjis pa muti,bet tas nav "nostrādājis",varētu izvērsties totāls kautiņš starp māti un dēlu-kā datorspēlē:)))Patiesībā,rupjības dzirdēt ir mana ikdiena(2 dēli)un nav,kas mani"aizstāvētu".Lai kā,objektīvi vērtējot,esmu inteliģenta,uz pozitīvo vērsta,tomēr rupjības"nospiež".

Lasot Jūsu situācijas aprakstu, saprotams, ka ilgojaties būt aizstāvēta, jo esat piekususi saviem dēliem būt mātes un tēva lomā. Iesēājams, ka dēlam ir tendence noslēgties, ilgstoši spēlējot datorspēles, un brīdī, kad lūdziet tās pārtraukt, viņš jūt vilšanos, ka nevar to darīt tik, cik vēlētos un pret Jums jūt dusmas, ka šo vilšanos radat. Impulsīvi rīkojas gan viņš, gan Jūs-viņš izrunādami visrupjākos vārdus, Jūs "sitot pa muti". Kādam jābūt gudrākajam un šī situācija jāpārtrauc. Tātad, pirmkārt, Jūsu prasība nav vēlme kaut ko liegt un uzkundzēties, bet gan uztraukums un apziņa, ka dēls jāpasargā no datoratkarības. Amerikas pediatru akadēmijas speciālistu ieteikums ir, ka pusaudžiem spēlēt datorspēles nevajadzētu ilgāk par- stundu dienā. Tas ir pietiekami, lai bērns iegūtu visu pozitīvo, ko spēj dot dators: spēju attīstīt reakciju, atmiņu, vizuālo tēlu uztveršanu, smalko motoriku, loģisko domāšanu, spēju klasificēt un vispārināt, kā arī analītiski domāt nestandarta situācijā. Pārējais laiks rada datoratkarību, garīgu un fizisku pārslodzi. Otrkārt, pirms gribat dēlam ko teikt, sakiet:"Pēc 3 minūtēm gribu arTevi runāt." Bērniem ir nepieciešams laiks, lai saprastu, samierinātos un pieņemtu, ka šī saruna būs. Treškārt, apsēdieties (tādejādi dotiet ziņu, ka neuzbruksiet), runājiet mierīgi, kā līdzīgs ar līdzīgu, ar īsiem teikumiem par to, kas notiek, kādas ir Jūsu jūtas par to un ko Jūs sagaidat turpmāk (neizmantojot audzinošos nolūkos vaimanāšanu, vainošanu, moralizēšanu). Piem., "Zinu, ka Tev ir interesanti spēlēt datorspēles. Tu man esi ļoti svarīgs un esmu noraizējusies, ka tām velti pārāk daudz laika. Es kā jebkurš cits vecāks uztraucos par datorspēļu atkarību. Zinātnieki ir atklājuši, ka Tava vecuma bērniem nevajadzētu tās spēlēt ilgāk par stundu dienā. Protams, tā Tev ir vilšanās. Tu bieži vien dusmojies uz mani, kad lūdzu beigt tās spēlēt. Un turpmāk par šādu laiku arī vienosimies. Un, kategoriski aizliedzu Tev runāt rupjus vārdus manā klātbūtnē. Tavas dusmas saprotu un spēju par sevi cīnīties-cienu, bet lietot rupjus vārdus aizliedzu." Pārrunājiet, kurš laiks būs pavadāms pie datora un kā notiks kontrole. Protams, jāpadomā , kāpēc dēls tik ļoti ir aizrāvies ar datorspēlēm. Vai rupji vārdi ir reakcija tikai uz šo situāciju, vai ir zudusi cieņa vienam pret otru? Varbūt, dēls jūt nicinājumu pret sevi (par to liek domāt, ka nekur neminat bērnu tēvu, tātad nav vīrieša, kurš "ievestu zēnu vīriešu pasaulē", kas savukārt rada mazvērtības sajūtu un grūtības veidot attiecības ar citiem zēniem) un to projicē uz Jums? Varbūt dēls ieņēmis "ģimenes vīrieša lomu'' un šī malignā (ļaundabīgā) grandiozitāte posta jūsu attiecības?

Kāpēc dažreiz gribu but attiecībās, bet dažreiz grobu būt viena? Sveiki, es esmu 17 gadus veca jauniete un mani nomāc tas, ka es gribu veidot attiecības, bet tad, kad viss liecina par to, ka tās veidosies es vienkārši apjūku un nozūdu, es atrodu iemeslus, kāpēc labāk būt vienai, kāpēc tā notiek? Es vispār nesaprotu, kāpēc man tik ātri mainās domas, vienu dienu es gribu būt attiecībās, otru dienu es jau vairs nezinu, ko gribu, kā man tikt skaidrībā ar sevi? Jā, varbūt es vēl esmu par jaunu un nenobriedušu attiecībām, bet es vairs negribu justies tik vientuļa.Sveiki, tagad, kad esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu, es gribētu uzzināt, kā lai nojauc to sienu ap sevi, kas mani ilgus gadus ir pasargājusi no citiem, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai, kā nenobīties no dzīves izaicinājumiem un iemācīties riskēt? Jo es vēl aizvien nespēju pilnībā atbrīvoties citu klātbūtnē, kaut kas mani attur, kāpēc tā? Es esmu ļoti pašpietiekama, kā man iemācīties ielaist cilvēkus savā dzīvē, kā arī kāpēc man uznāk tādi periodi, kad gribu pabūt viena?

Tās ir dabiskas vēlmes - būt attiecībās, iemīlēties un pieķerties. Arī Tu to vēlies, bet nesaproti, kāpēc nespēj ielaist citus cilvēkus savā dzīvē un jūties vientuļa. Man ir grūti piekrist tam, ko raksti par sevi - „esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu". Apziņas līmenī Tu saproti, ka nav iemesla šaubīties par sevi (iespējams, labi mācies, rūpējies par savu izskatu, Tev ir dažādas intereses), tomēr Tavs pašraksturojums - „nespēju atbrīvoties citu cilvēku klātbūtnē, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai un nenobīties", - vairāk liek domāt, ka Tev ir zems pašvērtējums un neadekvāti kritiska attieksme pret sevi. Šīs savas kritiskās domas par sevi Tu ieliec citos (projicē), un tad citu attieksme pret Tevi, pēc Tavām domām, kļūst negatīva. Un „pašpietiekamība" ir baiļu rezultāts, tāpat kā iemesls, kāpēc pazust un labāk būt vienai arī ir bailes un kauns, ka citi (zēni) uzzinās, cik neinteresanta, smieklīga un dumja esi. Tu baidies, ka Tev nodarīs pāri un, izvairoties no attiecībām, Tu pasargā sevi no atraidījuma un pamešanas. Bet varbūt Tev bijusi sāpīga pieredze bērnībā, kad bija sajūta, ka Tevi nemīl, vai juties pamesta - atstāta bērnu dārzā, pie vecmāmiņas, vai piedzima brālis vai māsa, un tagad Tu baidies uzticēties, baidies būt sāpināta. Bet tie ir tikai mani minējumi, tāpēc es ieteiktu Tev aprunāties ar psihoterapeitu. Kopā ar psihoterapeitu Tu sapratīsi savas domas un sajūtas un to veidošanās cēloņus un lēnām izmainīsi savus priekšstatus par sevi un citiem. Tu esi jauna, un veidot attiecības, patiesi, šajā vecumā ir ļoti dabiski!

Kāpēc vecāki mani nedzird? Man ir 13 gadi tātad esmu tīnis. Viss jau ir kārtībā izņemot tas, ka es ar vecākiem pārāk bieži strīdos. Gandrīz nav nevienas dienas kad es ar vecākiem nestrīdētos. Viņi brīžiem ir pret mani tik asi(vārdu ziņā), ka pilnīgi brīžiem gribas aizskrit prom. It īpaši tētis domā, ka viņam ir baigā vara pār mani. Vecāki manī nemaz neklausās. Viņi man var teikt daudz ko nejauku, bet kad es pasaku pretī tad uz mani sāk dusmoties ar pilnu klapi. Es vienkārši jūtos kā saspiesta starp divām sienām.

Paldies, ka atrakstījāt par savu problēmu. Kā psihoterapeits saku, ka Jūsu vecumā konflikti ar vecākiem ir neizbēgami. Tie vienmēr ir sāpīgi. Dažkārt līdz pat bezpalīdzības sajūtai. Iespējams, ka tādā veidā notiek Jūsu kļūšana patstāvīgākai. Bet arī vecākiem laiks, kad pusaudzis kļūst neatkarīgs un no bērna dažādā nozīmē kļūst par pieaugušāku, ir satraucošs. Reizām viņi vēlas būt atbalsts pusaudzim, bet tas diemžēl neizdodas. Varbūt Jūs ar vecākiem variet atkārtoti pārrunāt savas sajūtas, ka jūtaties kā saspiesta starp divām sienām. Ja jūtaties, ka tādā veidā ir nepietiekams atbalsts, būtu labi apsvērt psihoterapijas vai psihoterapeita konsultācijas iespēju.

Kurš arstē misofoniju? Labdien, man ir 14 gadīgs puika kurš nevar sadzīvot ar apkārtējām skaņām,piemēram šņaukāšanās,ābolu ēšanas skaņas,un līdzīgas,čāpstināšana ēšanas laikā,pat skaļāka elpošana,arī krākšana naktī, puisī izraisa straujas dusmas, tās izpaužas ar durvju ciršanu,bezmiegu,sišanu brālim,uzstājīgu aizrādīšanu ikvienam cilvēkam kurš izdveš šīs skaņas. Esam meklējuši palīdzību jau agrāk,bet bez rezultātiem,tad internetā un uzgāju rakstus par misofoniju,viss pilnīgi sakrīt simtomi,uzvedība! Gribu jautāt vai kāds ir saskāries,ārstējis MISOFONIJU?

A Medicīnas literatūrā dati par misofoniju gandrīz neparādās - šis stāvoklis nav iekļauts pašreizējās slimību klasifikācijās un tam nav noteikti skaidri kritēriji, taču tas ir aprakstīts ka palielināts jūtīgums pret skaņām, kas visbiežāk var būt saistīts ar trauksmes stāvokļiem. Vispirms es ieteiktu konsultēties ar LOR ārstu un neirologu, lai precizētu iespējamos "ķermeniskos" skaņu jūtīguma iemeslus. Ja tie ir izslēgti, tad var konsultēties ar ārstu psihoterapeitu, lai izvērtētu psihoemocionālus iemeslus trauksmei vai citam stāvoklim. Trauksme ir bieža situācija mūsdienās, kas drīzāk rodas ka "sarkanā signāla lampiņa", kas brīdina par nepieciešamību pievērst uzmanību sev pašam un notikumiem ap sevi.

Vai pēc kontroldarbas var ilgstoši saglabāties trauksme? Aprīļa sākumā skolā (8. klase) bija jāraksta ļoti svarīgs darbs. Bija arī jāuzstājas, tāpēc uztraukums bija milzīgs. Darbu nokārtoju normāli un daļēji veiksmīgi tiku galā ar stresu, taču kopš tās reizes mani ir daudz vieglāk uztraukt. Pirms tam biju daudz maz mierīgs cilvēks, taču tagad iekšā nepārtraukta trauksme un sastresojos par sīkumiem. Vai tas varētu būt tieši šī kontroldarba dēļ vai tam drīzāk ir cits iemesls, saistīts ar citām problēmām?

Tavā vēstulē aprakstīti notikumi šā gada pavasarī, pēc kuriem sākusies ievērojama trauksme. Lai atbildētu uz Tavu jautājumu - vai trauksme sākās kontroldarba dēļ kontroldarba dēļ, vai tai ir cits iemesls, man gribas Tev jautāt: • Kāpēc šis kontroldarbs Tev bija tik nozīmīgs? Vai tas varēja izmainīt Tavu likteni? • Kāda loma bija sekojošai mutiskai prezentācijai? • Vai šis notikums bija traumatisks? Saistīts ar spēcīgām negatīvām jūtām? Ja jā, tad kādām - kaunu, bailēm, dusmām? • Vai Tu saņēmi negatīvu reakciju no skolasbiedriem vai skolotāja? Tev šobrīd varētu būt 15-16 gadi. Tas ir vecums, kad pusaudzis sāk vērot un vērtēt savu izturēšanos un salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem. Tas saistās arī ar sevis kontrolēšanu. Stresa situācijā spēja apzināti kontrolēt sevi un apkārtni var ievērojami samazināties. Tev jāapzinās savu ķermeņa pozu, savu balsi, stāstītā saturu, jātiek galā ar vizuālo informāciju, vienlaikus jāuztur kontaktu ar auditoriju. Gribas arī atstāt harizmātiska cilvēka iespaidu. Tas var radīt grūtības pat pieredzējušam lektoram. Tavs pubertātes vecums nes līdzi trauksmi un psihosomatiskus simptomus. Es Tev ieteiktu aiziet pie pusaudžu psihoterapeita un pārrunāt šo notikumu. Ļoti ieteicama būtu grupas terapija. Tu uzzinātu, ka daudzi vienaudži cieš no līdzīgām problēmām, tās ir universālas un ar tām iespējams cīnīties. Tu pierastu runāt citu cilvēku priekšā, skolas prezentācija šķistu tīrais sīkums.

es jms ar to pašu jatājumu bet man mamma teica ka tas var būt no sirdzabsiņas bet mān tā liekas ka nē jo tas var būt n liela stresa es vēlētoslai jūs man kautko ieteitu

Pati sevi Tu jūti vislabāk. Ja liekas, ka Tev ir pārāk liels stress, tad tā arī visticamāk ir. Iespējams, ka pati nojaut tās lietas, kas ir stresa pamatā. Varbūt ar vecākiem vari tās pārrunāt un mēģināt rast risinājumu. Ja netiekat galā pašu spēkiem, tad ieteiktu Tev kopā ar vecākiem doties pie kāda ārsta-psihoterapeita uz individuālu konsultāciju. Inta Zīle.

Kā reaģēt, ja pusaudzis ir rupjš ? Kaa reagjeet, ja mans pusaudzis(15)katru dienu man velta visvisrupjaakos nosaukumus(bez pamata!)peec taa,ja es kaut cik meegjinu ar vinju komuniceet,to dzird mazaakais braalis.Ar vinju teevu sen jau skirti,deeli neinteresee.Manaa situaacijaa jau taa gruuti uztureet optimismu,bet peec TAADIEM vaardiem.....vai patiesi nenjemt galvaa???

Bērnu reakcijas noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības un/vai "neņemt galvā". Parasti šāda agresīva uzvedība ir veids, kā protestēt, "pievērst sev uzmanību", "izgāzt" savu iekšējo grūtumu, dusmas un naidu, un nāk no iekšējas bezpalīdzības sajūtas. Bieži tas ir saistīts ar kādu zaudējumu pagātnē un nespēju to izsērot, ar tiekšanos pēc pārmaiņām, un, iespējams, arī pēc kāda agrāk justa "labuma" atgūšanas. Raksturīgi arī, ka tas manifestējās pusaudžu gados un var būt saistīts arī ar nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem(skolā, vienaudžu vidū, savā personībā). Vecākiem jāspēj uzturēt kontakts ar pusaudzi, jābūt ieinteresētam viņa dzīves notikumos, jāatbalsta, jāsaprot, jāpieņem daudzas pusaudzim raksturīgas pretrunīgas darbības un, protams, pacietīgi jānotur arī rāmjos, kuriem būtu jābūt ieliktiem krietni agrākā vecumā. Izskatās, ka Jūsu situācijā nav iespējams pat kontaktēties ar dēlu un arī robežas attiecībās nepastāv, kur nu vēl uzticēšanās, interese... Dzīvē tā mēdz notikt, iemesli var būt daudz un dažādi, par dažiem no tiem, Jūs ieminējāties. Šobrīd tas svarīgākais ir, ka Jūs noreaģējat uz notiekošo un saprotat, ka vienai Jums būs pārāk grūti situāciju mainīt. Iesaku meklēt profesionāla ārsta - psihoterapeita palidzību un izvērtēt klātienē tieši Jūsu situācijas detaļas un potenciālo ārstēšanas plānu.

Kā palīdzēt 14 gadīgai meitenei? Esmu ļoti norūpējusies par savu 14 gadus veco meitu. Saprotot, ka daudz kas no viņas uzvedības ir klasika pusaudžu vecumam, tomēr gribētos viņai un sev palīdzēt pārdzīvot šo laiku. Viņa ir agresīva, depresīva, mācībās kā pa kalniem, pameta treniņus sportā. Uz katru aizrādījumu atcērt, ka viņai viss vienalga. Uzskata, ka es viņu ienīstot. Kad nomierinās, raud, saka, ka nezin kas ar viņu notiek, ka nezin ko darīt ar savu dzīvi. Vai Jūs varētu ieteikt kā viņai labāk palīdzēt

? Atbilde: Labdien, Inese! Jūsu rūpes ir saprotamas- pusaudža gadi nav viegli ne pašai jaunietei, ne viņas vecākiem. Pēc rakstītā noprotams, ka atbalsts ir nepieciešams arī Jums pašai. Droši to meklējiet- noteikti pazīstat citus vecākus, kuriem ir bērni pusaudža vecumā. Runājiet ar viņiem, dalieties pieredzē! Pamēģiniet atcerēties savus pusaudža gadus, varbūt tad labāk izdosies saprast to, kas norisinās meitā un atrast veiksmīgāk vārdus, lai ar viņu runātu. Tad varēsiet pati pārdzīvot un arī meitai palīdzēt šinī laikā. Ja tomēr saglabājas sajūta, ka gribētos parunāt ar speciālistu, droši dodieties uz konsultāciju!

Ko darīt, ja pusaudzis aizdomīgs pret cilvēkiem? Esmu noraizējusies par savu 13.g. veco meitu, kurai ir komunikācijas problēmas ar cilvēkiem. Vēl vairāk, viņai ir gandrīz vai bailes no cilvēkiem - visu laiku šķiet, ka visi uz viņu skatās. Vasarā nespēja aiziet uz kaimiņu māju, kur dzīvo radinieki, lai gan tie ir pazīstami cilvēki. Visvairāk viņai nepatīk mazi bērni, kas mēdz cieši skatīties virsū. Skolā ir dažas draudzenes, bet, kad pēc vasaras brīvdienām viņas atnāca ciemos, meita atteicās iziet ārā satikties. Kā palīdzēt?

Izklausās, ka Jūsu meita uztver arējo pasauli kā nelabvēlīgu pret viņu un pat draudošu. Cilvēkus viņa var izjust kā kritizējošus, sevi - ka nepietiekoši labu. Tas parasti notiek, ja savā iekšējā pasaulē bērnam ir daudz smagu jūtu un domu ar kurām viņš nevar tikt galā pats. Tādā gadījumā nedrikst piespiest, lamāt viņu vai smieties. Jūs varat meģināt mierīgi parunāt par to, no ka vina baidās. Jūsu sapratne var palīdzēt meitai nejusties vientuļi ar savām bailēm. Bet var gadīties, ka bērns pat nevar pateikt, jo neapzinās, kas notiek iekšā. Jebkūrā gadījumā es ieteicu Jums griezties pie psihoterapeita uz konsultāciju, jo parasti šīs problēmas pieprasa arī ārsta palīdzību.