Kāds risinājums, ja bērns dusmojas? Situācija ir tāda, ka vairs nezinu kā runāt un kā uzvesties attiecībās ar dēlu. Dēlam ir seši gadi. Pēdējo trīs mēnešu laikā viņš ātri apvainojas, tikai šīs dusmas izpaužas kā kliegšana, agresija (viņš izvanda istabu - plēš mantas, rauj ārā plauktus, atvilktnes, sper), runā pretī, "draud", ka sitīs man, omei, opim. Pēc uzaicinājuma aprunāties par to, par ko dusmojas, pasaka, ka nerunās. Problēma ir tā, ka esmu mēģinājusi runāt mierīgi, esmu mēģinājusi agresijas laikā apķer un runāt par to, ka tiksim ar to galā, viss būs kārtībā, bet nekas nelīdz, esmu ignorējusi (tad agresija tikai pieaug). Šobrīd ir aizgājis tik tālu, ka pati ļoti ātri uzvelkos, kļūstu asa, sāku kliegt, draudēt ar vārdiem (ja tu nedarīsi tā, tad tev nebūs tas, vai pat vēl trakāk, ka ja neklausīsi mani, zvanīšu bāriņtiesai, lai nāk palīgā un policijai - informēšu, ka tu esi palicis mājās viens, jo mani neklausi) Vienreiz dusmās pat nopēru ar siksnu, par ko pēc tam aprunājos ar dēlu un sarunājām, ka vairs šo lietu nekad neizmantosim kā problēmas risinājumu. Strīdu laikā man ir ļoti jāsaņemas, lai noturētu sevi, strīdu nerisināt fiziskā ceļā. Šodien ejot uz b/d no rīta sarunāju tik lielas stulbības, "kad, mans pacietības mērs būs pilns, es atdošu viņu bērna tēvam un maksāšu viņam tikai uzturlīdzekļus. Ka viņš vairs nedzīvos ar mammu, bet ar tēvu." Šobrīd tēvs dzīvo citur (ar dēlu netiekas jau 2 gadus, viņa paša izvēle). Turklāt sevi šaustu, ka esmu slikta mamma, ka ja tā turpināšu, drīz man viņu patiešām atņems un ka brīžos, kad viņš ar mani strīdās, gribētu viņu iesaiņot un patiešām atdot tēvam. Zinu, ka noteikti ir iespēja šo problēmu atrisināt, tāpēc vēršos pie Jums ar lūgumu ieteikt speciālistu, kas palīdzētu atrast veidu, kā tikt galā ar savām emocijām un būt pietiekoši laba mamma savam dēlam.

Jūs rakstāt –„ dēls ātri apvainojas, šīs dusmas izpaužas kā kliegšana, agresija, runā pretī, draud, ka sitīs.” Parasti gan bērni, gan pieaugušie šādas agresīvas un naidīgas emocijas izpauž tad, kad jūtas sāpināti, atraidīti, nesaprasti vai pamesti. Iespējams, izpaužot agresiju un naidu, Jūsu dēls kaut nedaudz mazina šīs neizturami sāpīgās emocijas. Tētis ir pametis dēlu. Dēla fantāzijās varētu būt nostiprinājusies sajūta, ka viņš ir slikts, vainīgs pie tā, neviens negrib būt kopā ar viņu. Puisēnam veidojas zems pašvērtējums. Viņš ir apjucis, nobijies, neizprot šīs savas spēcīgās dusmas, bet neapzināti, lai mazinātu sāpes, rīkojas šādi. Bet kāpēc Jums ir tik nepanesami, neizturami smagi izturēt dēla uzvedību un nomierināt viņu? Ikdienā Jūs rūpējaties par dēlu, pērkat mantas, pati vedat uz bērnu dārzu, bet tad kaut kas notiek un Jūs vairs nevarat izturēt bērna uzvedību un emocijas. Iespējams, Jūs jūtaties līdzīgi. Varētu būt tā, ka Jūsu iekšējā pasaulē ir saglabātas kādas sāpīgas pagātnes izjūtas, kas uzpeld attiecībās ar dēlu. Jūsu zemapziņas izjūtas, Jūsu pagātne sajaucas ar tagadnes notikumiem. Šobrīd ciešat gan Jūs, gan Jūsu bērns. Jūs apzināties „šo problēmu”, bet pati to nespējat atrisināt. Te tiešām varētu palīdzēt psihoterapija. Ieteikt varu jebkuru psihoterapeitu no mūsu ārstu psihoterapeitu saraksta. Izvēle ir Jūsu pašas rokās.

Vīrs un viņa mamma mani kritizē. Vai šķirties? Man ir 5 mēnešus vecs bērns un nelielas problēmas ar veselību. Man nav iespējas izgulēties un es ļoti nogurstu fiziski. Mana vīra māte un līdz ar to mans vīrs ir ļoti neapmierināti ar mani. Es vai nu nedarot neko, vai darot visu slikti. Neapmierinātība, kas paliek neizteikta vārdos, tiek ielikta sejas izteiksmēs. Jebkuri mani centieni darit to, ko no manis grib, nav gana labi. Man atliek tikai izskirties ar viru, lai tas viss beigtos. Man ir nepieciešams padoms, pirms es nolemšu šķirties.

Reizēm ir tik smagi, ka šķiet, ka šķiršanās ir vienīgais risinājums. Bet izskatās, ka arī Jūs šaubāties, vai tas Jūsu situācijā būs tas labākais risinājums. Ir jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši tagad jūtaties tik slikti. Vai pirms bērna dzimšanas arī jutāties tik kritizēta? Ir ļoti iespējams, ka bērna piedzimšana, rūpes par viņu, ar to saistītais nogurums, jaunie pienākumi ir pastiprinājuši jau arī agrāk esošu neapmierinātību ar sevi, sevis kritizēšanu un sajūtu, ka visi citi arī Jūs kritizē un ir neapmierināti ar Jums. Jūs ļoti cenšaties tikt ar visu galā, visu izdarīt labi un „pareizi", tā lai visi citi būtu apmierināti, bet ja kaut kas neizdodas, kā bijāt paredzējusi, vai kāds ir neapmierināts, tā slīkstat depresijā un sevis kritizēšanā. Ja tāda problēma Jums ir pazīstama, tad šķiršanās diez vai būs labākais risinājums. Prātīgāk būtu doties pie psihoterapeita, lai strādātu ar savu pašvērtības sajūtu, iemācītos pati izlemt, kas Jums ir vajadzīgs, kas nē, pati vērtēt savu rīcību, nevis censties izpatikt citiem (vīram un vīramātei). Bez tam konsultācija pie psihoterapeita būtu vēlama arī bērna interesēs- depresīva un trauksmaina mamma nav tas labākais dzīves sākums.

Bērnam 11 mēneši, esmu nogurusi. Vai ir kāds risinājums? Dzīvojos mājās ar 11. mēnešus vecu mazuli. esmu kopā ar viņu 24/7, jo vīrs, lai arī iesaistās un palīdz nav ar mieru palikt viens ar mazuli, kurš ir diezgan kaprīzs un daudz raud (arī naktīs). Mēģinājām pieradināt mazuli pie aukles, mēneša laikā ik dienu mums kopā pie viņas ejot tas neizdevās, mazulis neizlaiž mani no telpas, histēriski sāk raudāt. Esmu pilnīgi izsīkusi, pēdējā laikā jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu. vai ir iespējams kāds risinājums

? Mātes un bērna attiecības ir ļoti caurlaidīgas - mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionalitāti, un arī bērna emocionālais stāvoklis ietekmē mātes pašsajūtu. Jūsu sūdzības - „esmu pilnīgi izsīkusi, jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu" liecina, ka šobrīd ciešat no depresijas. Iemesli depresīvajām sajūtām varētu būt dažādi : -- Lai arī nepastāstāt, kad šie simptomi parādījās, šeit varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām un ilgst vismaz 2 nedēļas. Jūsu depresīvo noskaņojumu jūt arī mazulis. Viņš aug nemierīgs un trauksmains. -- Neskatoties uz hormonālajām svārstībām, lielā mērā Jūsu sajūtas varēja ietekmēt arī tas, kādas attiecības agrīnā vecumā Jums pašai bijušas ar savu māti. -- Reizēm bērns piedzimst izteikti emocionāli jūtīgs un prasīgs. Lai cik daudz rūpju un mīlestības Jūs viņam nedotu, tās vienmēr būs par maz. Ir viegli justies sarūgtinātai un atraidītai no sava bērna, ja viņš neatbild uz Jūsu pūlēm nomierināt viņu. -- Iespējams, ir jāmeklē atbilde arī Jūsu un vīra attiecībās. Stājoties laulībā, Jūs rēķinājāties, ka saņemsiet mīlestību un rūpes no vīra. Piedzima bērns. Jūs domājāt, ka bērns nesagādās Jums īpašas rūpes, bet izrādījās, ka vīrs nav ar mieru palikt ar mazuli, un Jums vienai jātiek galā ar bērna aprūpi un vajadzībām. Jūs nebijāt tam visam gatava, nogurāt un iekritāt depresijā. Jums ir jākonsultējas ar psihiatru vai psihoterapeitu. Speciālists noteiks diagnozi un uzsāks ārstēšanu. Psihiatrs izrakstīs zāles, psihoterapeits piedāvās sarunu. Un atcerieties, nav svarīgi, cik nomākta Jūs jūtaties, Jūs joprojām esat laba māte, tikai šobrīd Jums vajadzīga palīdzība. Nekautrējieties to lūgt, ja ne vīram, tad varbūt savai mammai, vīramātei, draudzenei vai kādam citam radiniekam.

Kāpēc bērns nerunā? Kāpēc bērns nerunā ja vinam 2.2 gadi , tikai dažus vārdus?

Rūpīgi vecāki, protams, lasa literatūru un zina, ka bērni parasti sāk teikt pirmos vārdiņus apmēram gada vecumā, un ka 1 1/2 gada vecumā viņi vidēji jau saka līdz 75 vārdiem, kurus atpazīst aprūpētājs. Tomēr ir jāņem vērā, ka bērni attīstās dažādi, ka vides, kur viņi aug arī ļoti atšķiras. Vēlāk sāk runāt bērni, kur ģimenēs lieto 2 valodas, vai kur mamma tik ļoti nolasa visas bērna vēlmes, ka viņam nemaz nav vajadzīgs neko teikt. Bet tajā pašā laikā ir dažas bērna attīstības īpatnības, kuras būtu jādiagnosticē laicīgi, piemēram autisms. Autisms ir sastopams arī Latvijā, tā ir tāda īpatnība, ka bērns slikti sintezē uztverto audiālo informāciju, it kā nesaprot valodu. Bet šie bērni ir gudri un spējīgi, tikai laikus vajadzētu noteikt diagnozi un speciāli strādāt ar šiem bērniem. Autisma un citu ar bērnu attīstību saistīto traucējumu padziļināta izmeklēšana ( psihiatriska, psiholoģiska, ģenētiska u.c.) un diagnostika tiek veikta Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas Ambulatorajā nodaļā Rīgā, Juglas ielā 20. Šeit visi izmeklējumi ir bez maksas. No sirds iesaku nebaidīties un nākt uz konsultāciju pie bērnu psihiatra. Bērns tiks vispusīgi izmeklēts, un Jums tiks doti ieteikumi par pasākumiem, kas veicinās Jūsu bērna veiksmīgu attīstību. Bērnu audzināšana ir grūts un ļoti atbildīgs darbs, bet pēdējā laikā mums ir jaunas zināšanas par bērna attīstību, tā kā no sirds iesaku tās izmantot.

Kā atrast cēloņus, ka bērns skatās ar nesaprotošu skatienu? Bērns 2,9 gados sāka iet bērnudārzā. Ikdienā ir pārāk hiperaktīvs, zīmē, dejo, apmeklē nodarbības. No rīta nav vēl noģērbies, kā priecigs skrien pie mantām. Bet vakarā ir pavisam cits - sēd apātiski pie galda, skatās vienā punktā, neko nedara. Ja citi bērni dejo un sit plaukstiņas - viņam audzinātāja palīdz, bet tiklīdz atlaiž savas rokas, tā bērns paliek stāvot nolaistām rokām. Uz savu vārdu atsaucas pagriežot galvu, bet pārlaidis skatienu pār telpu nevienu neatpazīst, pat mammu. Paņemot aiz rokas iet uz skapīti ģērbties, bet nokomunicē. Nesaka, ka dārziņā ir slikti, vienkārši nerunā par šo tēmu. Tikai ieraugot mājas pagalmu atdzīvojas - sāk runāt, skaidīt, izspēlē kādu nedarbu. Ieejot pa durvīm sāk skraidīt, lēkāt. Ir dzirdēts, ka bērni citu cilvēku sabiedrībā uzvedas savādāk, bet nesaprotu apātiju un neatpazīšanu. Vai tas ir izskaidrojams ar grūtībām un pārmaiņām uzsākot iet bērnudārzā, vai tās ir dusmas, vai pārāk liela pieķeršanās vecākiem? Man skudriņas skrien pār kauliem redzot vakaros neko nesaprotošu bērna skatienu, kā zombijam. Kas man būtu jādara, un kā atrast cēloņus šādai bērna rīcībai?

Pēc Jūsu stāstītā , rodas priekšstats, ka bērns bērnudārzā jūtas samērā labi, jo "priecīgs skrien pie mantām", aktīvi iesaistās nodarbībās. Tā kā bērns "hiperaktīvs", iespējams, ka iztērē savus enerģijas krājumus ātrāk kā citi bērni. Manuprāt būtu svarīgi zināt, vai bērns guļ diendusu un būtiski- izprast "hiperaktivitātes" cēloņus. Iedziļinoties Jūsu rakstītajā par Jūsu bērnu, rodas vairāki precizējoši jautājumi, kurus šobrīd nav iespējams uzdot. Tādēļ ieteiktu doties pie ārsta - psihoterapeita, kurš strādā ar bērniem, uz konsultāciju. Tad būtu iespējams precīzāk izprast situāciju un konkretizēt problēmas cēloņus.

Kāpēc trīsgadnieks dara pāri citiem bērniem? Manam 3 gadigajam delinam ir saskarsmes problemas ar citiem berniem.Ja ir kada situacija,kad kads berns vinam ko pasaka,kas manam delinam nepatik,vins ir spejigs sim berninam iesist,pagrust. Gimene savstarpeji ar konfliktu nav,lidz ar to nespeju sobrid izprast,kapec vina riciba ir sada. majas runajam,ka otram pari darit nedrikst,ka otram sap,ka vinam tacu ari nepetiks,ja vinu kads grudis,vai sitis.Kad delins saka iet darzina,vinu patstavigi abizoja,vai ta varetu but ka trauma?

Atbildot uz Jūsu jautājumu- jā, bērns var kļūt agresīvs, ja pret viņu izturas agresīvi vai vardarbīgi. Sekas tam ir tādas, ka bērns neprot vairs atšķirt agresīvu attieksmi pret sevi no neagresīvas. Uz neagresīvu komunikāciju viņš automātiski reaģē kā uz agresīvu. Runājoties ar bērnu, jums ir jāmāca viņam, kā atšķirt, kad pret viņu izturas agresīvi, kad -nē. Ka, piemēram, otra bērna atšķirīgs viedoklis nav agresijas izpausme pret viņu, ja vien atšķirīgais viedoklis netiek uzspiests ar varas (fiziskas vai emocionālas) palīdzību. Jāpalīdz bērnam saprast, kā viņš jūtās, kad citi saka lietas, kurām viņš nepiekrīt,- tas ir, bērnam jāmācās atpazīt, ka viņš kļūst ļoti dusmīgs, kad citi nedara vai nedomā pēc viņa prāta. Un tālāk jāmāca šīs dusmas likt lietā konstruktīvi risinot konfliktus, nevis grūstoties vai sitot. Tas nozīmē, ka sarunājoties, jūs nevis sakāt bērnam, ko nevajag darīt ( nevajag sist, nevajag grūst), bet pastāstāt, ko vajadzētu darīt. Piemēram: „Tu vari pateikt otram bērnam, ka tu viņam nepierīti...", „Ja viņš nav ar mieru spēlēt tavu spēli, bet tu savukārt negribi iesaistīties viņa rotaļā, tad vai nu jums jāspēlējas atsevišķi, vai arī tu vari piedāvāt kādu trešo variantu, kas varētu patikt jums abiem" utt.- mācāt neagresīvus konfliktu risināšanas pamatprincipus. Bet, protams, ir ļoti svarīgi, lai šādi neagresīvi konfliktu risināšanas veidi tiktu ievēroti arī mājās.

No vienas puses, mātei var būt nemierīga sirds, atstājot 2- gadīgu bērnu. Bet no otras puses, bērnam pamazām jāsāk mācīties iztikt bez mātes nepārtrauktas klātbūtnes. Bet kaut kas Jums liek justies neomulīgi, jo Jūs bažījaties par hiperaprūpi, vai arī bērna uzvedībā ir kādas norādes, kuras vedina uz trauksmi.

Lai šos jautājumus noskaidrotu, un lai Jums būtu lielāka pārliecība par sevi, ieteiktu Jums kopā ar bērnu pakonsultēties ar kādu speciālistu, kurš ikdienā strādā ar bērniem. Piemēram psihoterapeitam, kura pamata izglītība ir pediatrija. Tādus Jūs atradīsiet arī mūsu sarakstā, piem., dr. I. Kalniņa, dr. Ž. Sebre. Jo mūsu sajūtas, audzinot bērnus, ir nozīmīgs informācijas avots par bērna emocionālo un fizisko stāvokli ( tā saucamā mātes empātija) .

Ko darīt ja partneris nepienem manu bērnu ar citu vīrieti? man vajaga padomu! emu stavokli paslaik 19 nedelas,man ir meitina7 gadi,dzivoju ar citu virieti ne meitas tevu.sis virietis nepienem nekadigi manu meitu,saka kad vina apaala,nesa tev briles,kada neglita izaugs.kad runa iet par vina3 gadigo bernu tad vins sak aizstavet un pat man iesist var ka ari aizstav bijuso,patstavigi dara visu ko vina prasa,biju 3 dienas atpakal slimnica problemas ar nierem pat tad aizbraucu pie vinas un vina sazvanija slimnicu prieks manim,jo dzivojam irija es saku blaut un nekur ar vinu nebraucu.zvanas abi katru dienu vina visu zina par manim visu stasta vinai,vada uz veikaliem pec partikas,saka kad vins dela pec dara visu,vina esot gudra un saprot visu!bet gaidu no vina bernu un nezinu ka man aiziet projam jo nau kur! vins pats ir lietuvietis es esmu latviete! paldies!!

Ir tiešām ļoti skumji, ka šajā bērniņa gaidīšanas laikā jūtaties tik ļoti sarūgtināta un sāpināta. Ir grūti atbildēt uz Jūsu jautājumu, ja „šis vīrietis" izturas vardarbīgi. Tādā gadījumā Jums steidzīgi jāgriežas organizācijā, kas palīdz vardarbībā cietušajiem, varbūt krīzes centrā, lai saņemtu atbalstu un palīdzību ( arī Īrijā tādi ir). Bet, domājot par Jums, Jūsu abu attiecību analizēšana un vērtēšana šobrīd neko nedos. Ir jāpieņem, ka problēma nav dzīvē ar šo vīrieti, bet Jūsu iekšējā psihiskā stāvoklī. Ja esat kopā ar cilvēku, kurš Jūs pazemo, sāpina, nepieņem Jūsu meitu, ir jāpadomā, kas liek iesaistīties šādās pazemojošās attiecībās. Varbūt tā ir kāda pagātnes sāpīga, traumatiska pieredze, kas atdzīvojas tagadnē? No otras puses, šajā situācijā, jo sliktākas kļūst Jūsu attiecības un jo emocionāli sliktāk jūtaties Jūs, jo labāk vīrietis runā un izturas pret „bijušo" un savām pagātnes attiecībām. „Es sāku bļaut - viņš zvanās katru dienu ar viņu, ved uz veikaliem, viņa esot gudra un saprot visu". Skumja situācija -Jūs dusmīga uz viņu, viņa vainas sajūta liek izjust dusmas uz Jums, un vīrietim rodas sajūta, ka otra sieviete saprot viņu labāk, bet Jūs nē. Īstenībā, šis vīrietis dzīvo ar Jums, nepamet Jūs. Ja Jums būtu augsta pašvērtība, Jūs saprastu, ka vīrietis ir ar Jums, jo esat gudrāka, mīļāka, labāka. Iespējams, Jūsu zemapziņas pārliecības liek uztvert apkārtējo pasauli ļaunāk un nelabvēlīgāk noskaņotu pret Jums, iekšēji jūtaties nepievilcīgāka un nevērtīgāka, un tas rada bailes būt pamestai un atraidītai. Padoms tad arī būtu griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita, kas palīdzētu celt pašapziņu un ļautu atbrīvoties no šīm sāpīgajām emocijām. Bet varbūt kaut kas jāmaina ārējā pasaulē - Jūs neapvainojaties, „nebļaujat", Jums ir labs garastāvoklis, Jums ir interesantas sarunas, Jūs esat kopta, seksuāli pievilcīga savam vīrietim. Iespējams, pretī saņemsiet tieši to pašu. Un galvenais, šobrīd vēl varat darīt visu, lai Jūsu bērni izaugtu emocionāli veseli un laimīgi. Nenokavējiet!

Kāds psihoterpeits piemērtos grūtsirdīgai grūtniecei ? Mana sieva ir 32 grūtniecības nedēļā un viņai jau kādu laiku ir nomāktība, ēstgribas traucējumi un citi depresijas simptomi. Visam pa virsu vēl ir pirmais bērns, kuram ir jāsāk bērnudārz gaitas, bet bērniņš ir ļoti jutīgs un emocionāls (iespējams mammas stresa iespaidā). Gribētu palūgt ieteikt kādu psihoterapeitu, kas būtu mums piemērots. Jo sieva grimst arvien dziļāk un dziļāk, velkot sev līdzi visu ģimeni. Viņa ir ļoti trauksmaina jau gadus 10, bet uz otro grūtniecību viss saasinājies

Jā, grūtniecība ietver grūtības un īpaši trauksmainām personībām un viņu ģimenēm. Daudz atkarīgs no Jūsu resursiem (materiāliem, dzīves vietas un psihoterapeita apmeklēšanas iespēju, arī, kad būs piedzimis bērniņš). Ja varat atļauties, es ieteiktu Jums: gan ģimenes psihoterapiju, lai pārdomātu Jūsu ģimenes sistēmu un iespējamos atbalstus, arī no citiem radiniekiem, tuviniekiem, auklītēm; gan individuālu ilgtermiņa psihoanalītisku psihoterapiju sievai, kuras piemērotības izvērtēšanu gan veiks ārsts psihoterapeits savās konsultācijās ar Jūsu sievu. Mūsu mājas lapā ir saraksts ar ārstiem, kas strādā ar ģimenēm. Psihoanalītiskā psihoterapijā iesaku psihoanalītiķus un psihoanalīzes kandidātus, skat. http://psihoanalizelatvija.lv/index_doc_2.html Neatlieciet gan!

Pēcdzemdību depresiju nosaka hormoni vai arī bērns prasa tik daudz uzmanības? Mums pirms mēneša piedzima dēls, bet man sieva ir nonākusi diezgan lielā izmisumā, laikam pēcdzemdību depresija. Mūsu atiecības ir mainījušās, nezinu ko darīt. Vai tiešām to jau iepriekš nosaka hormoni un bioķīmija? Bet varbūt milzīgās izmaiņas, ko ienes bērna piedzimšana gan sievietes, gan vīrieša dzīvē?

Jā, tās ir milzīgas pārmaiņas Jūsu ģimenes dzīvē. Jūs vairs neesat divi vien, Jūsu attiecības ir mainījušās. Bērns ir ienācis ģimenē un prasa tik daudz uzmanības un rūpju. Daudz ir nesaprotamā, neparedzamā. Jaundzimušais ir tik atkarīgs no mātes. Savukārt, bērna māte no tēva un citu cilvēku atbalsta. Būtu labāk, ja varētu saprast, par ko Jūsu sieva ir diezgan lielā izmisumā. Vai bērns ir vesels, labi pieņemas svarā? Vai izdodas bērna zīdīšana? Ko par to saka pediatrs vai ģimenes ārsts? Par ko sieva satraucas? Vai viņa saņem pietiekami atbalsta no Jums un citiem tuviniekiem? Pēc dzemdībām Jūsu sievai ir vismaz 2 mēnešus slimības lapa, kas nozīmē, ka viņas spēki nav vēl atjaunojušies. Viņai vēl nav atļautas seksuālas attiecības ar Jums. Tas tiešām maina Jūsu attiecības. Labā ziņa ir, ka īstie partneri ir vīrs un sieva. Bērni reiz izaug un aiziet savā dzīvē. Dažkārt pēcdzemdību depresija patiešām ir psihiatriski ar medikamentiem ārstējama slimība, īpaši, ja jau agrāk sievietei bija smagas psihiskas slimības. Tad nu būtu jāgriežas pie psihiatra. Ja Jūsu sieva iepriekš bija pietiekami veselīga, tad tagad grūtībās viņai varētu būt daudz jautājumu, ko viņa varētu noskaidrot pie pediatra, ģimenes ārsta, zīdīšanas konsultanta, ārsta psihoterapeita. Palīdziet sievai noskaidrot viņas jautājumus!

Ko darīt, ja nervi netur bērna raudāšanu, bet psiho-seensiem nav nauda? Man ir piedzimis bērniņš (4mēn)., bet bērns neļauj gulēt >3h no vietas jau pēdējos 2us mēn. Gandrīz katru reizi, kad mani izrauj no miega ar it kā nepamatotu bļaušanu (ne dēļ izsalkuma), nespēju sevi kontrolēt: kliedzu, ārdos, dauzu lietas. Nomierinošas tējas neko nedod-samiegojos vairāk un ir vēl trakāk. Dienā arī bērns bieži raud, un man nervi netur. Nekad neesmu bijusi mierīga, bet vairs neredzu risinājumu. Neesmu trūcīga, bet psiho-seansiem nav laika&naudas, baroju ar krūti. Ko darīt? Varbūt ir kāds valsts apmaksāts terapeits, pie kā varētu vērsties šajā visā sakarībā? Turklāt, kur varētu iet kopā ar zīdaini, jo atstāt viņu nav kur..

Jā, izskatās, ka Jums tiešām vajadzīga palīdzība. Lai tiktu pie valsts apmaksāta psihoterapeita, Jums, visticamāk, būtu jāārstējas valsts finansētas psihiatriskās ārstniecības iestdē, Piemēŗam Rīgas Psihiantrijas un Narkologijas centtra Ambulatorajā centrā vai Dienas stacionārā. Variet vērsties pie kāda šīs iestādes ārsta - psihiatra (bezmaksas), izstāstīt savu problēmu un uzsākt attiecīgu ārstēšanu. Domāju, ka variet pat ierasties ar zīdaini, ja nav neviena, pie kā bērniņu atstāt.

Kādēļ griežu zobus? vairāk nekā divus gadus esmu māmiņa uz pilnu slodzi. Šo divu gadu laikā, baroju ar krūti. Naktīs bieži celos un nevarēju arī viegli bērnu nolikt gulēt. Tad nu cinoties ar miega režīmu bērnam, naktis gāju pati jau gulēt ar sakostiem zobiem.(dusmīga) Tagad pēc zobarstniecibas problēmu sākšanās,pēc salabotiem vairamiem zobiem, paradijas sakodiena izmaiņas un bruksisms. Vai ta varētu būt pēcdzemdību depresija, mammu trauksme vai reals iznākums nekvalitativai zobarstniecibai

Dusmu emocijai ir visiem cilvēkiem raksturīga sejas muskuļu saraušanās un sejas izteiksme. Sejas muskuļi ir saistīti ar žokļa locītavām. Ja dusmas pārpludina prātu un ilgstoši tiek apvaldīta tām raksturīgā sejas izteiksme, dusmām "paliekot sakostos zobos", tad ilgtermiņā varētu būt žokļa locītavas disfunkcija un mainīties sakodiens. Diemžēl. Jums noderētu, iespējams, pieredzējuša ortodonta konsultācija un pilnīgi noteikti spēja pārdzīvot un pašapzināties jūtas, kuras dzīves situācija aktualizējusi, lai spētu risināt ieilgušo. Bērna piedzimšana vienmēr aktivizē izjūtas, ar kurām jātiek galā. Kā ierasti tikai dusmoties, apvaldīt dusmas neatrisina to kā nodomājat un saprotat sevi un mazuli. Būtu jāiedziļinās ciešanu dziļākajos iemeslos. Varētu sākt apstāties un aizdomāties brīžos, ko Jūsu dusmas signalizē. Kas nav kā Jums vajag/ Vai vēlētos? Vai kaut kas nav kā jābūt? Jūtos bezspēcīga un dusmīga šajā brīdī? Sajūtos nogurusi tagad? Ko vajag mazulim un ko vajag man pašai? Jums varētu noderēt ārsta psihoterapeita izvērtēšana, lai palīdzētu Jums tikt skaidrībā un tādējādi rast risinājumus ieilgušajai nelabsajūtai un tādējādi atrisinātu arī funkcionālos traucējumus žokļa locītavās.

Kas ir kodolsajūta ? Kas ir kodolsajūta? Zinu tikai, ka tā esot kautkāda sevis bāzes sajūta, -- kodolsajūta ir tad, kad vissapkārt ir visādi trauksmaini notikumi, bet manu kodolu šie trauksmainie notikumi neskar Vai varat lūdzu aprakstīt kodola sajūtu? Kam tā līdzinā???man bieži ir trauksmes un bezcerības sajūta.

Jūs gan uzdevāt, gan reizē atbildējāt uz savu jautājumu. Ja kodolsajūta ir tad, "kad visapkārt ir visādi trauksmaini notikumi, bet manu kodolu šie notikumi neskar", dzīvē parasti nav sastopama. Tomēr jau mēs visu uztveram, galvenais, kāda ķēdes reakcija notiek pēc tam. Atšķirība veidojas tajā, vai ir iespēja nomierināties, vai satraukums pieaug. Katram cilvēkam ir vājās vietas un notikumi, kas satrauc vairāk. Svarīgi iepazīties ar savas uztveres unikālo dabu un izprast to. Var rakstīt dienasgrāmatu, var aprunāties ar tuvākajiem cilvēkiem, var apmeklēt psihoterapeitu. Tad trauksmes un bezcerības sajūtai varētu izsekot un atrast veidu, kā to mazināt vai pielietot patīkamākās izpausmēs. Interesanta līdzība ar "psiholoģisko kodolsajūtu " ir šūnas bioloģiskajam kodola aprakstam: " Šūnas kodolam ir noteicošā nozīme dzīvības norisēs, jo tajā atrodas hromosomas( DNS), kurās ieslēgta organisma galvenā iedzimtības informācija. No kodola ir atkarīga šūnas olbaltumvielu sintēze, kas nodrošina visas šūnas dzīvības funkcijas."

Kāpēc tik ļoti par visu pārdzīvoju? kapec es visus sikumus tik loti pardzivoju? man ir loti liela problema ar savu draugu.es kuro reizi jau domaju par skirsanostikai tapec ka vins kaut ko nav izdarijis pa manam pratam.piemeram,ja mes esam sarunajusi kaut kur iet kopa,bet peksni vina pazvana un pasaka ka vins ir ciemos pie drauga,kurs uzaicinaja vinu uz pikniku.es par to tik loti sadusmojos,ka vins labak prieksroku dod draugam nevis man,jo es vinu gaidiju atbraucam no darba,lai varetu iet kur bijam ieplanojusi,bet vins dot prieksroku kam citam,beigas aiziet tik talu,ka es saku raudat un pardzivot par to,ka vina draugi uzkata mani par slikto,un tas man sap,jo es negribu but slikta.un tas atkal ir cits stasts,ka es dzivoju var teikt ne prieks sevim,bet prieks citiem,visu laiku meginu but tada kada es neesmu,un citreiz no sis izliksanas man liekas ka es nojukso.es nezinu vai jus mani sapratisiet vai ne,mana dzive ir loti daudz problemu kas mani loti iespaido un tas ir gari jastasta,es nezinu vai ari jus man spesiet atbildet,bet ceresu,ko man darit.vai man skirties no sava drauga,kuru es milu,lai nemocitu vinu ar savam debresijam?Paldies jau ieprieks!

Jūs jūtaties sāpināta, atstumta un noraidīta situācijās, kad draugs dod priekšroku savu draugu uzaicinājumam. Tas ļoti iedragā Jūsu pašcieņu un pašvērtību un liek justies ļoti sliktai. Šo iekšējo pārdzīvojumu „es esmu slikta" Jūs, iespējams, neapzināti projicējat - pārnesat arī uz apkārtējiem un izjūtat, ka arī drauga draugi uzskata Jūs par sliktu. Tas Jūs ļoti sāpina, Jūs cenšaties būt „laba", izliekoties par to, kas neesat. Jūs sakāt „es negribu būt slikta". Jūs tāda neesat. Jūs neesat slikta. Šeit tieši Jūsu pagātnes sāpīgie ievainojumi, kad, iespējams, esat jutusies atstumta, noraidīta un slikta, iznāk virspusē un ierobežo Jūsu tagadnes iespējas laimīgām, patīkamām pieaugušo attiecībām. Šajā situācijā varbūt ir vērts uzdot sev jautājumu : „Kā tas sanāca, ka es izvēlējos tieši šo vīrieti, kas viņā saistīja?" Ir tā, ka mēs izvēlamies sev partneri, ko, domājam, mīlam, bet patiesībā bieži vien izvēlamies partneri, kas mums ir vajadzīgs, lai palīdzētu atrisināt pagātnes traumas, neapzināti atkal un atkal provocējot tās. No otras puses, arī Jūsu partnerim ir kāds pagātnes ievainojums(domāju, tāds ir katram), kas aktualizējas Jūsu attiecībās. Un šeit man rodas jautājums - Jūsu draugs dodas ciemos viens. Kāpēc? Vai viņš Jūs neaicina, neņem līdzi? Un kurā vietā viņa vērtību skalā esat Jūs? Bet varbūt Jūsu asaras, ciešanas un pārmetumi rada Jūsu draugā vainas sajūtu. Diemžēl, jo lielāka vainas sajūta, jo tai seko lielākas dusmas un aizkaitinājums un vēlme izvēlēties vidi, kur var norobežoties no tā visa. Ilūziju nav. Tas, kas notiek starp Jums šobrīd, notiks arī turpmāk, ja vien nespēsiet izrunāties, lai saprastu, kas tiešām notiek starp jums, kas Jūs abus neapmierina un vai spēsiet nākotnē otram dot to, ko viņš vēlas. Savukārt psihoterapeits varētu palīdzēt mazināt Jūsu zemapziņas sāpīgo pārdzīvojumu ietekmi uz Jūsu dzīvi un attiecībām šobrīd.

Ja godīgi-nevaru pat īsti formulēt jautājumu, jo neesmu pārliecināta par sevi, par to vai mani sapratīs pareizi. Diezgan primitīvi-paņēmu uz lapas un sarakstīju savas sajūtas, kuras man nemaz nepatīk un man šķiet, ka man vajag palīdzību. Lūk īsumā problēmas arkurām nevaru tikt gala bezmiegs, brīžiem miegainība trauksme ēšanas traucējumi slinkums nespēju koncentrēties esmu nevērīga pret sevi(ģērbjos vienkāršāk, nepamanāmāk, kaut agrāk patika izcelties un būt ievērotai) nevēlos nearvienu kontaktēties man ir bail zvanīt pa telefonu, praktiski zvanu tikai vīram, pat bērnu nevaru pierakstīt pie ģimenes ārsta, to dara vīrs . neuzticos cilvēkiem slikts pašvērtējums, bet ne vienmēr nespēju atcerēties nesenus notikumus, nianses, datumus aizvien biežāk rodas vēlme iedzert gribu būt viena, lai visi man liek mieru vainas apziņa par to kā jūtos bieži iedomājos šausmīgas lietas, kas varētu notikt ar manu gadu veco bērniņu un raudu, cenšos izdomāt, ko darītu tādās situācijās SAKIET LŪDZU, KO MAN DARĪT? Es zinu, ka kautkas ir jādara, man ir neizsakāma vēlme būt tai laimīgajai un stiprajai, kāda biju agrāk, bet nezinu ko iesākt!

Labdien! Kā jau pati aprakstījāt, ka tas, kā jūtaties patreiz atšķiras no tā, kā esat jutusies agrāk un kādu sevi atceraties. Un tas Jums nav vienkārši. No Jūsu rakstītā saprotu, ka Jums ir gadu vecs bērniņš, pieļauju domu, ka arī bērniņa ienākšana ģimenē un Jūsu atbildības lokā arī varēja provocēt simptomu rašanos vai pastiprināšanos, par ko ir grūti spriest, jo pietrūkst informācijas. No profesionālā viedokļa raugoties, jums būtu ieteicams ārsta/es -psihoterapeita/es konsultācija ar potenciālu psihoterapeitisku ārstēšanu, un, noskaidrojot un izprotot vairāk Jūsu simptomus, arī iespējamu medikamentozu terapiju. Mūsu mājas lapā ir sertificēto ārstu - psihoterapeitu saraksts, mēģiniet saņemties, lai izdarītu vismaz šo izvēli, pie kura no speciālistiem iet, jo, kā rakstījāt, arī to šobrīd nav viegli saņemties izdarīt, bet būtu ļoti ieteicams spert šo pirmo soli palīdzības saņemšanā.