kā pieņemt sevi? Ja citi sāpinājuši …. Patiesi, man ir bail, kad kāds uzzinās to kāda es īstenībā esmu, es nevienu nepielaižu sev tik tuvu klāt, neviens mani līdz galam nepazīst, pat es pati, kā es varētu to mainīt? Es atklājos tikai izredzētajiem cilvēkiem, kas, diemžēl, mani ir sāpinājuši. Jāatzīst, es esmu pieņēmusi savu ārējo izskatu, bet iekšējo pasauli vēl pati neizprotu tik dziļi, lai spētu to pilnībā pieņemt, bet es esmu procesā. Kāpēc ir tik grūti mainīties,izkāpt ārā no savas komforta zonas? Kā nebūt tik jūtīgai pret visu?

Man tiešām ļoti žēl, bet mana atbilde arī šoreiz var būt tikai vispārināti minējumi, jo par sevi Tu esi pastāstījusi vairāk vispārināti. Apgalvojumi, ka „esmu pieņēmusi savu ārējo izskatu, iemīlējusi sevi", nonāk pretrunā ar to, kā patiesībā jūties. Būtībā šie pozitīvie apgalvojumi nenostrādā - Tu atkal un atkal nonāc pie vilšanās un jūties nelaimīga. Tas ir tādēļ, ka Tavā iekšējā pasaulē (zemapziņas domās, jūtās, fantāzijās) ir negatīva sevis uztvere, un cilvēki šķiet bīstami un nosodoši. Un tajā ir arī rodama atbilde uz Tavu jautājumu: „Kāpēc ir tik grūti mainīties?" Negatīvās zemapziņa fantāzijas nepakļaujas veselā saprāta „pozitīvajai domāšanai" un turpina ietekmēt Tavas domas un uzvedību. Nekas nepāries pats no sevis, ir jāmaina savas iekšējās pasaules uztvere, kas ir diezgan ambiciozs mērķis, jo prasīs diezgan ilgu laiku - iespējams, vairākus gadus psihoterapijā. Lai arī Tavs rakstītais liek domāt, ka neuzticies cilvēkiem, tomēr šobrīd esi uzsākusi sarunu ar psihoterapeitu, esi nedaudz atklājusi savus pārdzīvojumus. Atliek tikai pieņemt lēmumu un aiziet pie profesionāļa. Un „kāpēc ir tik grūti izkāpt ārā no savas komforta zonas?", - jo, esot tajā, nav jāizjūt bailes, kauns un trauksme.

Esmu stāvoklī, bet vīrs negrib vēl vienu bērnu mes esam nu jau ka 10 gadus preceti.visus sos gadus esam tik stridejusies.tad naca tie berni.tagad pec astoniem gadiem paliku atkal stavokli.bez mazvai katru dienu man jaklausas tie parmetumi-butu labak stradat gajusi ka bernus razot.tagad velvienu barokli vairak. tas trakakais ir kad kads strids.es nezinu ko lai daru,ja es vinu pamestu,kur es tad lai eju ar tris maziem berniem.......

Domāju, jums ir pienācis laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi. Izklausās , ka pēdējos vismaz desmit gadus peldat pa dzīvi, cerot ka lietas pašas kaut kā nokārtosies. Jūs šķiet, neticat, ka tas kas notiek jūsu dzīvē, lielā mērā ir atkarīgs no jums pašas, ka tās ir jūsu izvēles. Pat par bērniem jūs runājat tā, it kā viņi uzrastos kaut kādā brīnumainā veidā, ko jūs nevarat ne kontrolēt, ne ietekmēt. Tomēr tā nav. Tad, kad sapratīsiet, ka pati esat noteicēja pār savu dzīvi, tad arī atradīsiet atbildes uz jautājumu, ko darīt ar savu dzīvi. Tomēr daži cilvēki, visbiežāk dēļ neveiksmīgas attiecību pieredzes bērnībā, jūtas pārāk atkarīgi no citiem un jūtas tā, ka citi, nevis viņi paši, organizē viņu dzīvi. Tad ir vēlama profesionāla psihoterapeita palīdzība, lai mazinātu savu atkarību un iegūtu lielāku drošību un pārliecību par sevi.

Kāpēc nav jutekliskums? Vai ir iespējams, ka vīrietim nav jutekliskuma kā tāda? Vai arī jutekliskuma trūkumam iespējami tikai psiholoģiski iemsesli?

Vispirms būtu jāuzzina Jūsu skaidrojums un izjūta par šo terminu, par ko Jūs neko nerakstāt. Jutekliskums ir visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma. Ir personības tipi un psihiskas dabas traucējumi, pie kuriem jutekliskumu apzināties vai izjust cilvēkam ir pārāk neizturami vai nu dusmu vai baiļu, vai prieka trūkuma dēļ. Neatkarīgi, vai tas ir jautājums par Jums vai par Jums kādu svarīgu cilvēku, šķiet, ka tas Jums ir svarīgs. Novēlu to noskaidrot!

Kāpēc man trūkst mērķi? Mana problēma ir sekojoša: Pēdējā laikā jūtu ka man trūkst personības attīstība - nav mērķu, nezinu ko dzīvē vēlos, meklēju attaisnojumus lai kaut ko mainītu savā dzīvē un izvairos no problēmām.Ar sievu esam kopā jau 10 gadus un arī sieva pēdējā laikā biežāk atgādina ka man trūkst mērķu, jo viņai ar mani ir grūti. Viņa dara radošu darbu un es viņu velku līdzi dziļā bedrē. Es pats agrāk biju radošs, patika darboties un skraidīt - nekad uz vietas nevarēju nosēdēt.

Katrs no mums var nonākt prokrastinācijas stāvoklī, un radošam cilvēkam ir īpaši grūti to panest. Dzīvot, izvairoties no problēmām un iekšējiem konfliktiem arī nav iespējams. Visdrīzāk situācija sarežģījas arī ar Jūsu izjutamo atbildību par tuviem cilvēkiem. Tas provocē vainas izjūtu, bet vainas izjūta, savukārt, var nozīmēt, ka ir arī dusmas uz sevi. Ja šāds stāvoklis ir ieildzies un apātija ilgoši nepāriet, tas var būt viena no depresijas pazīmem. Es rekomendētu Jums vērsties pie ārsta-psihoterapeita, kurš varēs palīdzēt saprast, kas patiesi ar Jums notiek un kā ir iespējams izlabot situāciju, atkal kļūt mērķtiecīgam, dzīvīgām, laimīgākam.

Izvēlējos jaunu darbu, bet mani tas nesaista. Kas ir noticis? Pēc 10 vienā darbā pavadītiem gadiem biju sevi izsmēlusi un beidzot sadūšojos atrast jaunu nodarbošanos. Taču- jaunā darba vieta nesniedz cerēto un jūtos vēl sliktāk, nekā pirms aizgāju. Strādāju jau 4 mēnešus, bet, jo tālāk, jo vairāk saprotu, ka emocionāli šī sfēra mani nesaista, sāku bieži slimot, katra diena darbā man izraisa tādu stresu, ka vēders raujas čokurā. Es nevaru atzīt, ka esmu kļūdījusies izvēlē. Vai speciālists varētu palīdzēt man saprast manas emocijas?

Protams - speciālists šajā gadījumā var Jums palīdzēt saprast pašai sevi. Pēc rakstītā izklausās, ka Jūs esat sevi iedzinusi strupceļā, un ķermenis par to ziņo ar nepārprotamiem signāliem. Taču pieauguša cilvēka dzīvē ik dienas nākas pieņemt dažādus lēmumus, un daži no tiem mēdz būt kļūdaini. Tā tas gluži vienkārši dažkārt notiek. Atslēgas vārds šai situācijai ir - nespēja to atzīt un pieņemt. Šajā gadījumā, noskaidrojot un izrunājot gan apstākļus, kādos Jūs esat nonākusi, gan iemeslus, kādēļ ir grūti to atzīt, un kas pie tā ir novedis, Jūs dosiet sev iespēju atbrīvoties no nopietnas stresa situācijas, kas ilgtermiņā nerisināta var radīt dažādas nepatīkamas sekas.

Bailes tikt ievērotai Man ir dīvainas bailes- ka varu tikt uzfilmēta ar slēpto kameru, ka mana saruna var tikt ierakstīta un pēc tam tas viss varētu tikt publiskots plašam cilvēku lokam.Strādāju darbu,kur ikdienā jākontaktējas ar man nezināmiem cilvēkiem. Slēpās filmēšanas nekad nav patikušas,bet,kopš man pazīstamu cilvēku slepus nofilmēja un sižetu izplatīja medijos, vairs nevaru normāli dzīvot, galvā nepārtraukti domas par to, kur varu būt nofilmēta un kur tiks pārraidīts šis sižets.Ko darīt šādā situācijā

? Jā, tā ir šodienas realitāte, ka jebkurš var tikt filmēts un ierakstīts. Bet vai jebkurš ieraksts var būt publiski tik nozīmīgs, lai kāds tam pievērstu uzmanību un lai tas radītu kādas būtiskas sekas? Ja strādājiet ar cilvēkiem, tad laikam tāda iespēja ir jātur prātā un jākontrolē teiktais. Ja tomēr bailes ir kļuvušas uzmācīgas un sāk traucēt normāli funkcionēt, tad kaut kas ir jādara. Viens variants būtu- paņemt atvaļinājumu un ļaut satraukumam dabiski norimt. Vai izrunāt tādu iespēju ar draugiem- vai kas mainītos viņu attiecībās ar Jums, ja viņi redzētu par Jums kādu darba sizetu. Var konsultēties arī ar mēdiju speciālistiem un juristiem par iespējām sevi pasargāt. Ja tomēr Jūsu personība jūtas tik apdraudēta, ka nespējiet produktīvi strādāt un dzīvot, tad var apsvērt domu par psihiatra vai psihoterapeita apmeklējumu. Psihiatrs Jums nozīmēs medikamentu, kas var palīdzēt apdraudētības sajūtas mazināšanai. Psihoterapeits pētīs un kopā ar Jums mēģinās saprast Jūsu personības specifiskās iezīmes, ko šis stress ir aktivējis. Galvenais, ko vēlējos akcentēt, ir nepalikt vienatnē ar savu problēmu, bet censties meklēt palīdzību. Lai Jums izdodas atsisināt šo Jūs dzīves nebūt ne vienkāršo izaicinājumu!

Uzstājoties pazaudēju sevi Jau 3 gadu studēju ir šādas tādas problēmas, kas jau man sāka parādīties I kursā. Vārdsakot uzstājoties auditorijas priekšā izkalst mute, tek deguns spēcīgi, rodās sajūta it kā esmu pazaudējis sevi. Bet pirms iešanas auditorijas priekšā ir milzīga trauksme un uzbudinājums, pilnīgi jūtu, kā adrenalīns manī uzvirmo. Jautājums, kā lai apturu konkrētās reakcijas savā organismā - smadzenēs, kā varu nepieļaut konkrētu stresoru tik spēcīgu ietekmi uz savu organismu?

Priecājos, ka uzdrošinājies atklāt kādam sava samulsuma situāciju un intensīvo trauksmes izjūtu.Cilvēkiem nereti ir priekšstats, ka visi cilvēki uztraucas pirms publiskas uzstāšanās un tās laikā un ka regulāra uzstāšanās auditorijas priekšā šo problēmu var novērst. Neskatoties uz publiskas uzstāšanās pieredzi nu jau trešo gadu studijās, pats atzīstat, ka Jums joprojām ir grūti panest trauksmes izjūtas radītās sajūtas ķermenī un ka gribētu tās "apturēt". Pats sākat aizdomāties, ka tik spēcīgi justies un sajusties pats varētu "nepieļaut". Jautājums ir tikai, kā to pašam izdarīt? Iespējams, nemieru pirms uzstāšanās varētu mēģināt mazināt, dziļi ievelkot elpu un to atkārtot tik ilgi, kamēr sākat nomierināties. Sausuma sajūtu mutē mazina, iedzerot ūdeni. Diemžēl trauksmes radītās sajūtas ķermenī iespējams „apturēt” tikai apzinoties, apjaušot trauksmes pamatā esošās emocijas un ar tām saistītās domas, fantāzijas. Acīmredzami dažādi cilvēki atšķirīgā mērā ir jūtīgi pret citu cilvēku viedokli un visbiežāk tas nav saistīts ar konkrēto publiku. Trauksme pirms publiskas uzstāšanās vienmēr ir tikai paša iedomas, priekšnojautas par klausītāju reakcijām uz jums. Tā kā iepriekš nav pašam iespējams zināt, kā tieši cilvēki reaģēs, tās ir saistītas tikai ar paša baiļu pilnajām domām, kādu iespaidu tu atstāsi uz viņiem. Kā Tavuprāt viņi Tevi uztvers? Kritizēs? Nosodīs? Zemu vērtēs? Ieraudzīs Tavu vājumu? Jutīsies samulsis? Realitātē klausītāji lielākoties ir ieinteresēti un noskaņoti labvēlīgi. Vēlas uztvert kaut ko vērtīgu sev tajā, ko Jūs pateiksiet. Ilgstoša gatavošanās publiskai runai - iedziļināšanās konkrētajā tēmā ar interesi, runas teksta, prezentācijas, piezīmju izveidošana un trenēšanās kāda cilvēka priekšā, iespējams, daļu nemiera var mazināt. Jo rezultātā ir tikai un vienīgi radusies pārliecība sevī pašā par sevi. Vienozīmīgi vajadzīga pieredze gadu garumā, lai dažādās iemaņas apgūtu. Viss kopums ļauj atklāt sev un pateikt publikai kaut ko vērtīgu. Trauksmes izjūta var sašaurināt sevis apzināšanos un ir izjūta, ka „pazaudējat sevi.’’ Jo apziņā dominē trauksmainās domas un iedomātas ainiņas un tāpēc grūti koncentrēt savu uzmanību savām reālām domām par to, ko vēlējāties pateikt klausītājiem. Es ilgi domāju par Jūsu izjūtu, ka " pazaudējat sevi." Jautājums pastāv, cik lielā mērā "pazaudējat sevi"? No Jūsu vēstules viennozīmīgi nevaru novērot, kā tieši Jūs to izjūtat. "Pazaudēt sevi" jebkurā gadījumā ir būtisks novērojums un tam būtu jāpievēršas dziļāk. Trauksmes izjūta būtībā ir pretrunīgu, grūti panesamu aspektu esamība personībā( emociju un vajadzību). Kā es jūtos? Ko man vajag? To arvien skaidrāka apzināšanās sevī mazina ievainojamību no otra viedokļa. Ar otra cilvēka palīdzību var ielūkoties sevī dziļāk kā tikai apjaust trauksmes radītās ķermeņa sajūtas vai tās „apturēt”. Tās pauž kaut ko būtisku par jums pašu. Psihoterapijā atklāj sevī šos jaunos aspektus – būtiskus un vērtīgus. Iegūst skaidru, sevis ieņemošu skatījumu uz sevi( " Man ir tā, es esmu tāds"...) Tas ir vairāku gadu interesants emocionāls darbs. Vēlu jums uzdrošināties kļūt aktīvam, ziņkārīgam, ieinteresētam sevī, lietās un dabiski izpausties, lai atšķirtos no Riharda Kalēja Vecākā un lai nobriestu par varošu un apmierinātu ar sevi Rihardu Kalēju.

Kur likt emocijas? Pastāv uzskats,ka ir kaitīgi apspiest/paturēt savas emocijas (piem.,dusmas, bailes,stress, vientulība,aizvainojums). Ilgstoši apspiežot emocijas nākas maksāt ar nopietnām veselības problēmām. Jautājums - Kur likt emocijas vai kā tās izlikt "pareizā" veidā?

Emocija ir kaut kas, ko cilvēks pārdzīvo kā jūtas, un kura motivē, organizē un virza viņa uztveri, domāšanu un darbību. Tā mobilizē ķermeņa enerģiju un to var izjust sevī kā tendenci izdarīt darbību. Konkrēta emocija ved pie konkrētas aktivitātes(uzvedības). Organizē domāšanu. Ietekmē to, kā mēs redzam un dzirdam. Emocija ietekmē apziņu. Gan mērķis, gan nākotne ir tikai vārdi, ja tie nav iedvesmoti ar jūtām jeb aiz tiem nestāv emocijas. Emocijas ir iedzimtas. Emocijas ir daudz un katra no tām izpaužas pa savam. Emocionālais stāvoklis var ilgt no dažām sekundēm līdz dažām stundām un var būt vairāk vai mazāk intensīvs. Emocionāla iezīme cilvēka raksturā ir katra indivīda tendence izteiktāk pārdzīvot to vai citu emocionālo stāvokli. Gēni ietekmē katras emocijas pārdzīvojuma sliekšņus. Tomēr cilvēks dzīves laikā var iemācīties vadīt iedzimto emocionalitāti un kaut kādā mērā transformēt to. Sociokulturāla ietekme un individuālā pieredze ietekmē ne tikai emociju ekspresijas iemaņas, bet ietekmē arī saiknes starp noteiktu stimulu dzīves situācijā vai iekšējā pasaulē un noteiktu emociju, kā arī nosaka uzvedības paternus, kas pavada konkrēto emociju. Svarīga kļūst audzināšana, iemācīšanās un citi vides faktori. Emocijas ietekmē praktiski visus cilvēka eksistences aspektus. Ja emocijai adekvāta uzvedība kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējama, var rasties psihosomatiski traucējumi. Lai kāda būtu emocija, kuru pārdzīvo cilvēks, tā vienmēr izsauc fizioloģiskas izmaiņas organismā. Ja emocija nesasniedz cilvēka apziņas slieksni, tā paliek pašai nepamanītas. Tomēr tai ir ietekme organismā. Ja, piemēram, bērnam ir zems emocijas pārdzīvojuma slieksnis, ja viņš bieži pārdzīvo un bieži pauž to, tas neizbēgami izsauks īpašu reakciju un attieksmi pret viņu pieaugušajā un citos. Vienmēr mijiedarbojas ģenētiskie un šie ārējie faktori, veidojot noteiktas personības iezīmes. Emocionalitāte ietekmē personības iezīmju formēšanos un sociālo attīstību, pat intelektuālo attīstību. Tā kā emocija var būt cilvēka apziņā neatkarīgi no kognitīvajiem procesiem, cilvēks pārdzīvo emociju, neapzinoties to, t.i. nenosauc to par emociju, jūtām. Kauna pārdzīvojums un kauna apzināšanās ir dažādi procesi. Tie var ietekmēt viens otru. Kauna pārdīvojums izsauc kaunpilnas domas un darbības, bet pašrefleksija jeb pašapzināšanās,ka pārdzīvo konkrēto emocionālo stāvokli kā likums transformē gan kauna pārdzīvojumu, gan pašu emociju. Emocijas apzināšanās palīdz zināmā mērā kontrolēt emocionālo procesu. Piemēram, cilvēks izlemj mazināt emocijas mīmisko izpausmi, emocijas ekspresīvo komponenti., tā mazina emocijas subjektīvo pārdzīvojumu. Katras iedzimtās emocijas pārdzīvojuma kvalitāte paliek nemainīga visā cilvēka dzīves garumā. Tomēr iemesli dzīvē, kas emociju izsauc un emocionālā pārdzīvojuma sekas atkarīgas no cilvēka psihes nobrieduma pakāpes. Atsevišķu emociju aktivācija ir iespējama tikai attīstoties kognitīvām funkcijām. Piemēram, pirmajos dzīves mēnešos mazulis nepilnīgi atdala sevi no apkārtējiem cilvēkiem. Tikai iemācoties apzināties sevi kā atsevišķu veselumu, viņš varēs pārdzīvot tādas emocijas kā kauns( saasināta pašapzināšanās, savas nespējas, neadekvātuma apzināšanās), nicinājumu, vainu. Emocijas rašanās iemesls un sekas ir atkarīgas no cilvēka piedzīvotajām dzīves situācijām un apstākliem. Emocionālais pārdzīvojums atkarīgs arī no tā, cik cilvēks ir noguris, izsalcis un cik spēcīga ir seksuālā vajadzība. Emociju aktualizēšanās iemesli un sekas ir atškirīgas dažādās kultūrās. Var un atšķiras vienas kultūras ietvaros. Pat ģimeņu vai atsevišķu ģimenes cilvēku ietvaros. Šo mainīgumu nosaka cilvēka individuālā attīstība, daudzām emocionālām reakcijām un notikumiem bagātā pieredze. Piemēram, nobijies mazulis ķersies pie mātes. Pusaudža apziņā tāda uzvedība asociēsies ar kaunu, ar kuru sadzīvot cilvēkam ir tikpat grūti kā ar bailēm. Tāpēc cilvēks pusaudža vecumā sāks censties sadzīvot ar bailēm citādi - centīsies domājot novērtēt briesmu pakāpi, ieņemt izdevīgu pozīciju, un ja neizdodas, vienkārši ignorēs briesmas, nepiešķirs tām nozīmi( pārliecība). Mazi bērni bēg,bet vecāki bērni pārvar bailes ar verbāliem līdzekļiem. Attīstības gaitā cilvēks iemācās dažādas emocionālās reakcijas( veidus) uz bailu pārdzīvojumu. Visi šie veidi ir emocionālās reakcijas modifikācijas. Ar vecumu emocionālās reakcijas izmainās. Reakcijas, kuras izsauc emocionālais pārdzīvojums, klūst maigākas un vājākas. Mīmiskās izpausmes klūst izsmalcinātākas,cilvēks spēj iemācīties paust emocijas verbāli. Ar vecumu mazāk raud, izjūtot skumjas, neslēpj seju, kad samulst, reti sarkst. Ar vecumu un apgūstot dzīves gudrību un mainās ne tikai emocionālās reakcijas, bet arī konkrēto emociju aktivātori. Es gribētu piebilst, ka intereses emocija ir būtiska katra cilvēka emocionālā nobrieduma sasniegšanā. Interese par sevi, par sevi pasaulē un pasauli. Ir daudz un dažādu veidu, kā interesēties. Var lasīt grāmatas, uzdot jautājumus. Vēlu veiksmi tieši jeb esot kontaktā ar cilvēkiem arvien vairāk apzināties savas izjūtas un darbības bez liekas sevis analizēšanas par to pareizību vai nepareizību.

Kā sākt kaut ko darīt? Esmu izlēmis lūgt jums padomu, bet nezinu īsti ar ko sākt savu problēmu aprakstu. Stāsts nav īpaši oriģināls, esmu vīrietis, 40 gadi. Sēžu bez darba, bieži esmu nomākts un neredzu īsti veidu, kā sevi realizēt. Jo ilgāk sēžu bezdarbībā, jo vairāk nāk virsū panika. Nespēju savākties un darīt kaut ko lietderīgu, kas nomāc un rada bezvērtības un vainas apziņu. Ir sajūta , ka esmu nevis vienkārši slinks, bet kaut kāda totāla nespēja organizēt savu dzīvi un nodalīt derīgas lietas no pilnīgi bezjēdzīgām. Visvairāk mani tracina tieši šī nespēja SĀKT kaut ko darīt. Galvā ir haoss un nevaru sevi "sakārtot pa plauktiņiem." Ik pa brīdim parādās sajūta, ka esmu absolūti bezvērtīgs un nejēdzīgs cilvēks, kas sēž citiem par postu uz kakla. Es nezinu pie kā man griezties. Pie psihologa, psihoterapeita? Pie kā vērsties, jo apjēga, ka pats ar sevi netieku galā parādījās jau labi sen?

Paldies par Jūsu jautājumu. Jūsu problēmu var raksturot kā dzīves jeb personības krīzi, kurai pats neredzat risinājumu, tāpēc tiešām būtu ieteicama speciālista palīdzība. Vislabāk būtu griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita un klātienē sīkāk izstāstīt savu problēmu, lai pēc tam kopā ar speciālistu meklētu tās risinājumus. Ārstu psihoterapeitu saraksts ar adresēm un telefonu numuriem ir atrodams mūsu mājas lapā. Ja gadījumā esat bez darba un finansiālu apstākļu dēļ nevarat atļauties apmeklēt psihoterapeitu privātpraksē, tad varat stāties uzskaitē valsts nodarbinātības dienestā, kur bez maksas ir pieejamas gan psihologa- karjeras konsultanta, gan psihoterapeita konsultācijas.

Mani nenovētē kā personību Rakstu Jums jo,nevaru sevi savest ,kartiba garigi,psihiski.!Velos atrast sevii miera sajutu.Biezhi stridos ar savu miiloto cilveeku.Vinsh saka ,ka esmu egoiste.Domaju tikai par sevi..Ngribu uzklausit,kadus padomus.Kad man iesaka,kaut ko,kaut ko pasaka prieksa,man uzreiz ir tada nepatikama sajuta,ka mani nenoverte par personibu,ka es neko nezinu..Un tad vien biezhi vien sadusmojos..Mani iekshaa vienkarshi plosaas,kads zveers.Man patstavigi gribas raudaat,tada nomaktiba..Ko lai daru?

Psihoterapija ir laba iespēja risināt Jūsu jautājumu. Savas dusmas tad varēsiet iepazīt un saprast to izcelsmi labāk profesionāļa klātbūtnē. Ar laiku varēsiet novērtēt savu dusmu pamatotību ar mīļoto cilvēku un izvēlēties savu dusmu veselīgu, efektīvu pielietojumu. Dusmu ignorēšana, lai it kā būtu mierīga, ved uz nomāktību jeb depresiju, kas nav veselīgs risinājums, jo neļauj cilvēka personībai attīstīties.

Kā izturēties pret draudzeni, kura ienīst savu personību Mana draudzene ir jauks cilveks,tacu vinai uznak brizi kad vina sevi loti nicina,pat ienist.Vienmer saka ka ir dumjaka,sliktaka ka citi.Ipasi ja vinai kas neveicas,sak plosities,krit histerija,megina sevi sodit sev kaut ka nodarot sapes.Ka man pret vinu iztureties tados brizos?Mani si sevis nicinasana izraisa dusmas,esmu centusies visadi celt vinas pasapzinu,bet veltigi-atbild-es tada esmu,esmu visiem pretiga,nekas man neizdosies.Ka man jaizturas lai vinai palidzetu?

Iespējams, ka Jūsu draudzenei piemīt pašdestruktīvas-mazohistiskas īpašības. Grūti pateikt neredzot Jūsu draudzeni. Draudzenei ir vajadzīgs piemērs kā būt labai, kā saglabāt pašcieņu. Jūsu draudzenei būs vieglāk, ja Jūs demonstrēsiet šīs īpašības un neļausiet sevi ekspluatēt un izmantot. Protams var ieteikt viņai doties pie psihoterapeita. Cilvēki nav slikti, bet viņi dažreiz mēdz darīt ne īpaši labas lietas. Ļoti svarīgi ir nemodelēt "mazohismu". "Upurēt sevi", "glābt" un moralizēt -tā nebūs laba palīdzība un Jūs tikai varat iegūt vainas izjūtu un izjust savas aktivitātes bezjedzīgumu. Tādiem cilvēkiem nav vajadzīga pieņemšana kad viņi jūtas labi, viņiem ir vajadzīga pieņemšana tad, kad viņi jūtas slikti un dusmīgi. Jūs varat teikt: "Jā, Tu patiešam esi slikta", var uzdot jautājumu : "Ko Tu izdarīji, ka nokļuvi tādā situacijā"? Dusmoties ir normāli un tas ir dabīgs process. Jūs varat dusmoties un Jūsu draudzene arī var dusmoties, jo tad būs mazāk pasīvas agresijas.

Neviens mani nesaprot Bieži liekas , ka nevienam nav tāda problēma kā man . Biežs un pārlieku liels raudulīgums Lielas un biežas dusmu lēkmes Liekas , ka neviens mani nesaprot Jūtos vientuļi Sāp sirds(gan fiziski , gan emocionāli)

Kad ar mums notiek nepatīkamas lietas vai, ja mūs pārņem sāpīgas izjūtas, diez gan bieži ir izjūtas, ka mēs esam īpaši un atšķirīgi. Neticās, ka tā var justies arī kāds cits. Tas liek norobežoties un ierauties sevī. Ja izdodas izrauties no noslēgšanās un drosmīgi to parunāt ar pieņemošiem un saprotošiem cilvēkiem, izrādās, ka mēs neesam nemaz tik unikāli. Raudu lēkmes, kurām seko niknums, man liek domāt, ka var būt Jums grūti pieņemt savu bezspēcību. Ja tā tas ir, tad ir sevis žēl, ka nākas justies bezspēcīgam un var būt pat sliktam, un vienlaikus ir dusmas, ka neko nevar izdarīt.Tās tādas bezspēcības dusmas. Dažkārt tāda situācija rodas no pieredzes, kuru devuši vecāki, kuriem pašiem grūti bija pieņemt savu nevarēšanu, un drīzāk tiek runāts par negribēšana. Ja šo situāciju izdodas apzināties un emocionāli pārskatīt, izdodas kļūt iecietīgākam pret sevi un citiem, un līdz ar to, arī mazinās bezspēcības izjūta un niknumu. Rodas spēja būt piedodošam un iecietīgākam, sevi nenoniecinot.

Vai var palīdzēt ar robežlīmeņa personības traucējumiem? Manai meitenei ir diagnosticēts Robežstāvokļa personības traucējums. Viņa pašlaik ārstas ar zālem un konsultējas pie psihiatora, bet pēdējā laikā situācija sāka pasliktināties, bija pašnāvības mēģinājumi. Es izlasiju interneta, ka ir vajadzīga psihoterapija, un tieši Dialektiskā uzvedības terapija. Sakiet lūdzu, vai Latvija ir psihoterapeiti kas ar šo nodarbojas, vai venkarši var palidzēt cilvekiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem

? Robežstāvokļa personības traucējumu ārstēšanas pamatmetode ir ilgtermiņa psihoterapija. Zinātniski apstiprināta efektivitāte ir: psihodinamiskai (psihoanalītiskai) psihoterapijai, uz mentalizāciju fokusētai psihoterapijai, kognitīvi-biheiviorālai terapijai (KBT), shēmu terapijai, dialektiskai uzvedības terapijai. Dialektiskā uzvedības terapija ir KBT novirziens, tāpēc Latvijā to varētu praktizēt KBT speciālisti, kuriem ir sava profesionālā asociācija. Ja pastāv suicidālas domas, impulsivitāte, garastāvokļa svārstības, nozīmīga loma ārstēšanās procesā ir arī medikamentozai terapijai. Visoptimālākā ir zāļu un psihoterapijas kombinācija.

Va iespējams mainīt savas sajūtas ? Nesaprotu, ko nozīmē uzticēties kādam, pieķerties kādam, ilgoties, mīlēt kādu.Vienmēr esmu pielāgojusies citiem, identificējusies ar kādu.Nejūtos savā ādā, visu laiku ir iekšējs nemiers.Agrāk nesapratu no kā tas ir.Tagad saprotu, ka tas nāk no bērnības piedzīvotā. Ļoti baidījos no savas mātes un nekad neesmu izteikusi savas sajūtas.Ar prātu it kā saprotu visu, bet ar sajūtām neko nejūtu. Vai to ir iespējams labot?

Jā, to smago un traucējošo, kas nāk no bērnības un turpina mūs iespaidot visu mūsu mūžu, var mainīt! Psihoterapija jau nav tikai simptomu atvieglošanai, tāpat tā veic rakstura izmaiņas: mēs varam atbrīvoties no iezīmēm, kas mums traucē, un varam iegūt jaunas iespējas. Piemēram, samazinās jūtīgums pret ievainojumiem, uzlabojas agresīvo afektu tolerance, pašapziņas līmenis, spēja sasniegt tuvību un intimitāti utt. Visbiežāk jau mēs meklējam psihoterapiju tad, kad mums ir šādas psiholoģiskas grūtības, kuru pamatā ir raksturs. Par raksturu mēs saucam intrapsihiskas stabilas struktūras, kuras regulē konfliktus starp iekšējiem impulsiem un ārējām prasībām. Raksturs veidojas visas dzīves garumā, bet paši pamati tiek "iecementēti" bērnībā. Tāpēc rakstura izmaiņas prasa diezgan ilgu terapiju, jaunākie pētījumi rāda, ka rakstura korekcija prasa vismaz 3 gadus psihoanalītiski orientētā terapijā. Bet tas mums dod jaunas iespējas dzīves sarežģīto uzdevumu paveikšanā.

Kādel jūtos tukšs un nelaimīgs? Lieta tada ka es vairs nejutos laimigs, mani visu laiku ir tada ka tuksuma sajuto, dazreiz pat liekas ka esmu itka miris! Mani nekas neiepriecina, nezinu ko darit.varbut kads var palidzet?

Jūsu aprakstītās izjūtas ir smagas, un tās būtu jāizpēta sīkāk- cik ilgi tā jūtaties? Vai šādas izjūtas ir pirmo reizi dzīvē, vai bijušas jau agrāk? Kas pēdejā laikā noticis Jūsu dzīvē- varbūt izirušas kādas attiecības, varbūt esat kaut ko vai kādu zaudējis, varbūt pārcēlāties uz dzīvi citur vai bijušas kādas citas pārmaiņas? Jautājumu ir daudz un atkarībā no atbildēm varētu skaidrāk runāt par palīdzības iespējām. Es Jums ieteiktu meklēt palīdzību pie psihoterapeita, lai tiktu skaidrībā, kas ar Jums īsti notiek un ko varētu darīt, lai Jūs justos labāk. Tukšuma un nelaimīguma sajūta var būt kā reakcija uz kādu dzīves notikumu, arī tādu, ko vērtējam kā priecīgu (piemēram, pēc kāzām, bērna piedzimšanas). Tukšuma un veltīguma sajūta var arī liecināt, ka nedzīvojat saskaņā ar sevi, savu patieso būtību. Vēl bieži no tukšuma sajūtas cieš cilvēki, kam maziem esot, pietrūcis vecāku mīlestības, klātbūtnes, siltuma.