Kādēļ iesitu sievietei, kuru ļoti mīlu? Vai varu lūgt jūsu padomu. Esmu bēdīgā situācijā,mani arī sāk pārņemt depresija. Es iepazinos ar sievieti un protams iemīlējos,nav viņa nekāda top modele bet sejā skaista un es pieņēmu viņu tādu kāda viņa ir,mīlu tādu kāda viņa ir.. Sākām otrā mēnesī dzīvot kopā,sieviete pārvācās no Latgales uz Rīgu pie manis,upurējot darbu un pilnībā visu,dzīvoklī ielaida savu mammu,viņai nav kur atgriesties. Un dzīvojot kopā mums ļoti daudz bija jāstrīdas,jo viņa nekad nepiekāpjas,uzspiež man vienmēr savu viedokli,vienmēr sava taisnība..bet bija arī skaisti mirkļi protams kad bija tādas voou sajūtas,un tā nodzīvojām jau būs 8mēn kopā bet vis ir sagājis galīgi dēlī...vienu no brīvdienām esam mājās un nezinu kā bet viņa mani apzināti ar saviem gājieniem izaicina un es centos aizrādīt,izrunāties bet viņai spura gaisā,vārds pa vārdam un jau iekarsuši strīdā,katram sava taisnība...bet es neizturēju un iegrūdu sievu bērnu istabā lai nomierinās bet viņa turpināja vāvuļot un es ar delnu viņai iesitu pa galvu..protams viņa aizbrauca pie mammas un pēc 4dienām atgriezās,es saprazdams savu kļūdu nopirku vīnu,lielu puķu pušķi,viņas mīļākās puķes,pasēdējām izrunājāmies,izraudājāmies,protams dariju visu lai viņa justos labi,kopā baudijām priekus un atpūtu,smējāmies un mīlējāmies vis šķita itkā nokārtojas. pēc divām nedēļām viņas mammai dzimene,viņa ar savu 3gadīgo bērnu aizbrauca ciemos es ar savu 8gadīgo dēlu paliku mājās,kopīgu bērnu mums nav.Un atgriežoties no 'jubilejas,es biju darbā,pārnākot mājās sapratu kad kautkas ne tā...un jau divas nedēļas dzirdu kad viņa šķirsies,kopā nepaliks,iepriekš esot mēģinājusi,kad kopā jutāmies labi,bet nevarot aizmirst manu pāri darijumu un sevi nevarot mānīt,mani nemīlot un šķiršoties,ar mani nerunā īpaši,ēst netaisa,mani ignorē,jūtos kā tukša vieta,es esmu salauzts,pilnībā jo mīlu viņu ļoti un gribu būt kopā ar viņu līdz dzīves beigām,arī mani nomoka tas kad tā atļāvos pret sievieti kuru mīlu...no viņas tagat saņemu tikai sāpju jūru,noskūpstu,apķeru saku kad mīlu...pretīm ignors,es Tev teicu es negribu vairs dzīvot kopā.Nevaru ne pastrādāt ne ko reāli padomāt kā par viņu. Ko man darīt kā tagat rīkoties,kā viņu saprast,izprast? Viņa dzīvo pie manis jo nav nauda kur iet,par ko noīrēt dzīvokli...un es aiz mīlestības un cieņas tikai ciešu,kā esmu mājās un redzu viņu tā asaras pa gaisu,jūtos noželojami un ienīstu sevi. Vēlētos dzirdēt jūsu padomus. Paldies

Paldies par uzticēšanos un jūsu jautājumu! Man ir jums vairāki ieteikumi. Pirmkārt, lai pārliecinātos, vai tiešām jums nav depresija vajadzētu apmeklēt savu ģimenes ārstu. Iespējams, jums vajag kādu laiku lietot medikamentus, jo rakstāt, ka nevarat pastrādāt un koncentrēties. Otrkārt, lai saprastu, kāpēc tik daudz jāstrīdas varētu apmeklēt pāru vai ģimenes konsultantu. Iespējams, ka jums katram ir pārāk atšķirīgas domas un uzskati par lietām. Iespējams, ka katram tie ir ļoti svarīgi, tāpēc nevarat piekāpties. Varu ieteikt izlasīt Gerija Čepmena grāmatu "Piecas mīlestības valodas". Tajā aprakstīts, kā saprast, kad otrs cilvēks jūtas mīlēts un, kāda rīcība liek justies mīlētam pašam. Piemēram, kādam tās ir dāvanās, bet citam - kopā pavadīts laiks sarunās. Treškārt, ja jūsu draudzene nevēlās ar jums kopā saprast biežo strīdu iemeslus, tad varat izpētīt sevi - kādas ir jūsu vēlmes un intereses, ko vēlaties dzīvē sasniegt, kas tās bija par situācijām, kurās jūs nespējāt sevi savaldīt. Saprotot sevi, vieglāk saprast otru cilvēku un līdz ar to attiecības veidojas saskanīgākas. Šīs prasmes apgūst individuālajā terapijā. Sevis saprašana noder visā tālākajā dzīvē, veidojot attiecības ar jebkuru cilvēku. Terapeitu varat atrast mūsu mājas lapā.

Vai var atbrīvot no nevajadzīgas iemīlešanās? Labdien, gribēju pajautāt, vai ar psihoterapiju/ hipnoterapiju var atbrīvoties no nevajadzīgas iemīlēšanās ? Krievijā to dara, vai Latvijā arī ir tādas iespējas ? Īsi par situāciju: ar sievu nodzīvojām 17 gadus, ir 14 gadīga neita; notika klasiskais un banālais: maz uzmanības no manas puses, pēdējos 3 gadus dzīvojām kā kaimiņi; sieva atrada savu "lielo mīlestību" - arī precēts cilvēks ar 2 bērniem; pašlaik rozā brilles sievai nokritušas, nolēma atgriezties savās ģimenē (tagad atkal dzīvojam kopā), bet traucē emocijas pret citu cilvēku. Ko var darīt tādā situācijā ? Pie kāda speciālista griezties ?

Šaubos, vai kāds Latvijā uzņemtos "ar hipnozi atbrīvot no nevajadzīgas iemīlēšanās" (nav pārāk mūsdienīgi). Bet Latvijā ir iespējas iet ģimenes vai partneru terapijā, kuras gaitā mēģināt saprast, kas notika, kur ņemt uzmanību, kā nedzīvot vairs kā kaimiņiem, vai iemīlēšanās bija/ir nevajadzīga un kuram tas tā ir, kādas emocijas kuram no Jums tagad traucē dzīvot, kā tālāk dzīvot labāk un kopā vai šķirti. Iespējams ir iet arī katram no Jums individuālā krīzes/īstermiņa vai/un ilgtermiņa psihodinamiskā/psihoanalītiskā psihoterapijā, kur dziļāk pētīt personīgos emocionālos cēloņus notikušajam un izvēlēties nākotnes risinājumus. Mūsu mājas lapā Jūs varat izlasīt par šīm metodēm, vienoties ar sievu un izvēlēties metodes un terapeitus. Silti iesaku Jums griezties pie šiem speciālistiem un atrast Jūsu risinājumus.

Vai drīsktu pieskarties vīrietim, kuram neinteresēju? Starp mani un VIŅU ir tikai rets sekss. Visa viņa uzvedība liecina, ka es viņu neinteresēju tā, lai ar mani uzsāktu tālāk ejošas attiecības. Seksa laikā praktiski nepieskaras. Pieskārieni nav pieņemami arī ārpus. Es pat nedrīkstu palīdzēt izpiņķerēt ieķērušos rāvējslēdzi - uzreiz atkāpjas. Taču miegā visu laiku turas klāt. Pēdējo reiz pamodos no tā, ka pie rokas turējās. Es nesaprotu...Man gribas vairāk ticēt miegā esošai ķermeņa valodai, taču man ir arī tieksme saskatīt to, kā nav...

Jūs rakstījāt, ka starp Jums un "Viņu" ir tikai rets sekss, kura laikā viņš praktiski Jums nepieskaras. Rakstījāt, ka visa viņa uzvedība Jums liek domāt, ka Jūs viņu neinteresējat tā, lai ar Jums uzsāktu tālāk ejošas attiecības. Tomēr viņa ķermeņa valoda miegā - visu laiku Jums turas klāt, Jums aktualizē vēl kādas domas. Rakstījāt, ka Jums gribas vairāk ticēt miegā esošai ķermeņa valodai. Vēstules formāts mani ierobežo pateikt vairāk, tomēr abi vērojumi varētu būt vienlīdz ticami un tikai jāspēj saskatīt kopaina. To saskatīt varētu apgrūtināt tas, ka Jūs ļoti vēlētos attiecības, pieskārienus un ka šādā Jūsu abu mijiedarbībā Jums, iespējams, ir kaut kas pazīstams. Tas viss kopā liek Jums vairāk „ticēt" viņa ķermeņa valodai miegā. Izskatās, ka kopainā nevarēs neņemt vērā to, ka viņa ķermeņa valoda ir pretrunīga un it kā konfliktē. No vienas puses tāda veida savstarpēju mijiedarbību nereti dēvē par kompulsīvu seksu. Tajā pietrūkst savstarpējas emocionālas saiknes, pat fiziskajā aktā izmantojot otra ķermeni. Var saskatīt, ka seksuālās attiecības ir daļējas un funkcionālas, it kā mehāniskas. Tādā nozīmē, ka it kā sekss kalpo lai tikai apmierināt vajadzību. Visbiežāk vajadzību vientuļam cilvēkam īslaicīgi izrauties no savas čaulas, atsvešinātības, lai nedaudz nomierinātos un mazinātu nedrošības izjūtu. Ko arī no otras puses pauž ķermeņa valoda miegā. „Kas Jūsuprāt varētu pamudināt viņu turēties Jums visu laiku klāt un turēties pie rokas?" Diemžēl nepiesātināta un neapmierināta vajadzība pēc mīlestības un izskatās, ka esat drīzāk otram vajadzīga. Pat esat kļuvusi par „ Viņa" daļu un it kā saplūstat. No malas vērojot, varētu domāt, ka esat gatava izpildīt jebko, ko no Jums prasa jūsuprāt. Es daudz domāju par to, ka rakstījāt, ka "es pat nedrīkstu palīdzēt izpiņķerēt ieķērušos rāvējslēdzi" - uzreiz atkāpjas. Jūs interpretējat, ka viņam „nav pieņemami pieskārieni". Manuprāt būtu nepieciešams ar Jums izrunāties, lai saprastu Jūs. Viens no daudzajiem jautājumiem, kas rosinātu aizdomāties ir:" Kas Jūs pamudina to darīt? Vai tā ir palīdzība? Vai tā ir pieskaršanās? Kas Jūsuprāt liek vīrietim atkāpties? „ Saliekot kopā pretrunīgo un nesaprotamo, sāk izgaismoties viņa iekšēja dilemma- nevar būt ne attiecībās ar otru, ne arī nebūt attiecībās bez bailēm pazust pašam vai zaudēt otru. Izrādās, ka viņu neinteresē tā jebkura otra, lai ar viņu būtu attiecībās. Beigu beigās varētu sākt saskatīt, ka ir svarīgi balstīties uz savām domām. Tikpat svarīgi būtu spēt savstarpējā mijiedarbībā vienlaicīgi būt gan daļai, gan atsevišķai, nezaudējot savu saprašanu par notiekošo un nekļūstot par funkciju otram.

Esam kopā bet ir pazīmes, ka viņš fantazē par citām sievietēm. Zaķis: Man jau kādu laiku ir problēmas ar attiecībām. Varbūt drīzāk ne ar attiecībām, bet pašai ar sevi. Kopā esam pusotru gadu un dzīvojam kopā gandrīz tikpat ilgi. Sākumā, protams, viss bija lieliski, kā jau visās attiecībās. Arī tagad, racionāli visu apsverot, jāatzīst, ka nav slikti - mans vīrietis ir praktisks, mīļš un ar lielisku humora izjūtu, bet pats galvenais, viņš ir ļoti apmierināts ar mūsu attiecībām un saka, ka viņam tajās nekā netrūkst. -Turklāt ikdienā mums ir ļoti jautri un interesanti. BET... Nu jau vairākus mēnešus mana attieksme pret mūsu attiecībām un nākotni ir ļoti svārstīga. Zinu, ka viņu mīlu, bet mani nepārtraukti nomoka bažas par to, ka viņa jūtas pret mani nav tikpat spēcīgas un galu galā viņš tāpat gribēs jebkuru citu sievieti tkai ne mani, jo viņam agri vai vēlu apnikšu. Ikreiz, kad viņš saka, ka mani mīl, man gribās viņam atbildēt, lai izbeidz liekuļot. Ir bijušas reizes, kad kaut ko tamlīdzīgu arī atbildu. Tāpat man ir grūti pieņemt jebkuru komplimentu (to nav maz), kas no viņa izskan. Viņš pats ir man teicis, ka es galīgi to nemākot un, ka viņam kādā brīdī var apnikt man atkārot, ka es esmu skaista, gudra vai lieliska gultā, ja es tāpat to nespējot novērtēt. Bet es vienārši neticu tam!!! Uzreiz uztveru to kā lētus mēģinājumus nomierināt manas bažas un pielīšanu, un zinu, ka tas nav pareizi, bet nespēju sev neko padarīt. Ļoti bieži raudu. Nu jau tas notiek vairākus mēnešus ik pa laikam. Sākumā tas likās sīkums, bet tagad jau esmu sapratusi, ka normāli neizguļos, jo pirms aizmigšanas nevaru pārsāt raudāt, uztraucoties un domājot par to, kāpēc mans vīrietis nespēj mani mīlēt tā kā es viņu... Tomēr reizēm atkal esmu ļoti laimīga, bet tas viss beidzās līdz ko atkal sāku domāt un iedziļināties mūsu attiecībās. Kā tas viss sākās? Grūti pat pateikt. Zināju, ka vīrieši nav tie monogāmākie radījumi. Zināju, ka pat tad, ja vīrietis ir fiziski uzticīgs, viņš nepārtraukti novērtē citas sievietes, it īpaši viņu seksualitāti. Respektīvi - vīrietis ir mednieks un seksuālas fantāzijas par citām sievietēm ir ikviena vīrieša ikdiena, ko mans mīļotais arī nenoliedz. Novērtēju viņa godīgumu, un to, ka viņš necenšas man iestāstīt, ka uz pasaules redz tikai mani, jo es skaidri zinu, ka tā nav. Iepējams, ka pamatīgāko grūdienu manai nedrošības sajūtai radīja kāds jauns atklājums. Kādā pasēdēšanā runājām ar draugiem par attiecībām starp sievieti un vīrieti. Nenoliedzami aizskārām arī sekuālās tēmas un mans vīrietis atzinās, ka ir bijis tā, ka seksa laikā ar mani viņš iztēlojies citas sievietes. Tas bija drausmīgs trieciens... Zinu, ka arī tā ir norma. Esmu lasījusi par pētījumiem, ka lielākā daļa vīriešu to dara, jo tāda ir viņu daba, bet joprojām nespēju ar to samierināties. Tas ir sasodīti sāpīgi, jo sekss man liekas nozīmīgs tuvības mirklis, un apziņa, ka viņš tajā brīdī ir manā vietā redzējis kādu no manām draudzenēm vai vēl nezin ko, patiešām liekas pazemojoša. Pēc tam arī atzinos viņam, ka tas mani ļoti sāpina. Viņš taisnojās, ka tās reizes var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un ka visi vīrieši to noteikti kādreiz dara, bet man no tā vieglāk nekļūst. Beigās viņš sacīja, ka nožēlojot, ka man tajā atzinies, jo redzot cik ļoti tas mani uztrauc. Seksu gan tāpēc mazāk negribu. Mūsu attiecības es vienmēr esmu bijusi tā, kas uz seksu nav skubināma, tomēr mīlēšanās laikā esmu pieķērusi sevi domājam: "Nez vai viņš tagad domā par citu? Droši vien par manu draudzeni, kura, kā viņš izteicās, ir pievilcīga sieviete..." Biju domājusi, ka ar laiku ar šo domu apradīšu. Bet tā nenotiek. Ik pa laikam tas mani grauž jorpojām. Ikreiz, kad redzu viņu ar iekāri noskatāmies uz kādu sieveti, man gribas kliegt, ka viņš mani nav pelnījis, jo es tāču tā nedaru!!! Es gan neko neizrādu, ja arī kaut ko saku, tad vienmēr to pārvēršu par joku. Protams, arī es neesmu akla un redzu, ka man pretī nāk glīts vīrietis, bet es uzreiz neuztveru viņu kā seksa objektu! Ar katru dienu aizvien vairāk saprotu to, ka ienīstu vīriešus un neticu, ka kāds no viņiem no sirds spēj mīlēt un cienīt sievieti, tai skaitā arī manējais. Savam mīļotajam, kad viņš mēģina runāt ar mani par to, kas mani nomāc, to neslēpju un saku: "Ja arī es tevi kādreiz spēšu pamest, tad zini, ka tas nebūs tāpēc, ka es tevi nemīlētu vai neredzētu cik lieliska persona tu esi, bet gan vienkārši tāpēc, ka tu esi vīrties ar visām no tā izrietošajām sekām!" Nesaprotu, kā citas sievietes ar to tiek galā, bet apzinos, ka problēma ir manī pašā un tajā, ka esmu uzbūrusi savā prātā tādus attiecību standartus, kas vīrietim nav pieņemami un izprotami. Galu galā vēl viens iemesls manai neticībai ir fakts, ka arī mans tēvs ir krāpis manu mammu. Kaut arī mamma to piedeva un viņi joprojām ir kopā, un dzīvo ļoti saticīgi, es nekad neesmu spējusi saprast, kā mana mamma to piedeva. Es zinu, ka es to nespētu. Vispār jau manā paziņu lokā ir ļoti maz attiecību, kurās zinu, ka vīrieši palikuši uzticīgi savām sievietēm. Gribētu apmeklēt psihologu, bet tas, kā zināms, nav lēts prieks. Tad nu gribu vismaz šādā veidā rast kādu padomu. Kā man tam tikt pāri? Paldies jau iepriekš! No Jūsu stāstītā sapratu, ka attiecības ar Jūsu mīļoto ikdienā ir „jautras un interesantas", minat vairākas Jūsu vīrieša patīkamas īpašības, uzsverat, ka viņš neslēpj savu sajūsmu par Jums un attiecībām. Ievēroju, ka attiecību raksturojums tomēr atšķiras Jūsu un Jūsu vīrieša skatījumā. No vienas puses ir svarīgi, ka spējat attiecībās būt atvērta un dalīties savās noskaņās ar mīļoto, taču no otras puses, šķiet, ka nerodat piepildījumu attiecībās. Kaut kas ir noticis pēdējos mēnešos... Rakstāt, ka parādījušās šaubas, bažas un nedrošība par attiecībām. Rakstāt, ka jau vairākus mēnešus bieži raudat, neizguļaties. Šķiet, ka mīļotais Jums ir blakus, taču tas nemazina Jūsu bažas par attiecībām nākotnē. Ja sarunas ar mīļoto par Jums vēlamajām attiecībām nemazina satraukumu, pamēģiniet sarunu ar psihoterapeitu. Starp citu, uzticība (gan emocionāla uzticēšanās, gan fiziska uzticība) attiecībās ir attiecību brieduma pazīme. Tā neizslēdz ikdienas fantāzijas par citiem seksuāliem objektiem, tās ir normāla cilvēka psihes izpausme. Vai esat dalījusies savās seksuālajās fantāzijās ar mīļoto? Varbūt jūtaties sāpināta vairāk par to, ka mīļotais publiski dalās savās seksuālajās fantāzijās un mazāk dalās ar Jums pašu, iespējams, ka jūtaties tā, ka Jums nav vietas sava vīrieša intīmajā pasaulē? Iespējams, ka Jūsu domām par vīrieša neuzticīgo dabu saknes meklējamas dziļāk, Jūsu bērnībā. Atklājat, ka Jūsu tēvs ir krāpis mammu.. Kā Jūs pati par to jūtaties, esot kopā ar savu vīrieti? Bērnības attiecību sāpīgā pieredze ietekmē tagadnes attiecības. Pašapziņas un attiecību jautājumus var veiksmīgi risināt psihoterapijā. Jūs rakstāt, ka ir problēma pašai ar sevi. Jums ir grūti pieņemt komplimentus, neesat pārliecināta par drauga attieksmes patiesumu. Uz sava vīrieša uzmanības apliecinājumiem atbildat - „es vienkārši neticu tam!!!". Lai tiktu tam pāri un atgūtu ticību attiecībām, kopā ar terapeitu Jums jāatklāj motīvi un iemesli, kāpēc šobrīd tā jūtaties. Jūs esat jau spērusi pirmo soli - esat par to daudz domājusi, rakstāt, ka gribētu apmeklēt speciālistu. Droši vien, ka ir kāds iemesls, kādēļ līdz šim vilcināties iepazīt vissvarīgāko savā dzīvē - Jūs pašu. Ceru, ka mana atbilde ir iedrošinājusi Jūs spert nākamo soli! Zakis 2: Zaķis izstāstīja pavisam parastu problēmu par to,ka šaubās vai viņas vīrietis viņu mīl, ja jau fantazē par citām,ko atzinis. Es neredzu neko slimīgu tajā, ka sieviete nepieņem situāciju, bet cilvēkam iesaka iet pie psihoterapeita it kā viņa būtu slima. Aiz katra gadījuma tiek ieteikts -ejiet pie psihoterapeita. Šis jautājums ir par to, ka sieviete grib būt vienīgā savam vīrietim, par viņas vēlmi tikt mīlētai noteiktā veidā, bet tas viss tiek nosaukts par neveselīgu.Tiešām neveselīgs?

Labdien Zaķi2! Neveselīgs Jūsu jautātajā ir tas, ka Zaķis nespēj būt patstāvīgs un turpina gaidīt no ābeles bumbierus. Tāpat neveselīgi ir paciest emocionālu vardarbību pret sevi (protams izņemot situācijas ja Zaķim ir pašam vajadzīgi mazohistiski pārdzīvojumi).

mīlestība= ceļš uz pārticību Labdien, man pašlaik ir ļoti sāpīga problēma. Man vecāki neļauj būt kopā ar vīrieti ko mīlu, tikai tāpēc kad viņš ir vecāks, man pirmais un nav bagāts, bet vecāki man sapņoja par vīru miljonāru.Kaut gan paši mēs esam no vienkāršā strādnieku slāņa, nevis kaut kāda augstāka. Saka, kad pirmā mīlestība nav uz mūžu, vēlāk nokritīšot man rozā brilles, un tādā garā. Es pati domāju, ka viss ir atkarīgs no cilvēkiem, no to cik viņi paši vēlas šo mīlestību saglabāt un attīstīt

Tā kā Jūs rakstāt, ka esat „no vienkārša strādnieku slāņa", iespējams, Jūsu ģimene nedzīvo lielā pārticībā un komfortā. Iespējams, šāda dzīve nomāca arī Jūs, to bija grūti izturēt, neredzējāt tai nākotni un atradāt vienīgo izeju - iemīlējāties vecākā vīrietī. Šīs jūtas darīja Jūs laimīgāku un ļāva aizmirst grūto dzīvi un ciešanas. Bet kā pasaulē tas pārsvarā ir iekārtots, ka „līdzīgs pievelk līdzīgu", Jūs iemīlējāt līdzīga sociālā statusa vīrieti, kas „nav bagāts". Kāpēc vecāki reaģēja uz to tik sāpīgi un sapņoja par „vīru miljonāru " savai meitai? Domāju, ne jau rozā briļļu vai pirmās mīlestības dēļ vecāki neļauj Jums būt kopā ar šo vīrieti, bet savas dzīves pieredzes dēļ - viņi saprot, kāda dzīve nākotnē Jūs var sagaidīt un vēlas pasargāt no sava likteņa -iespējams tas ir smags darbs, mazas algas, bezcerība... Bet, ļoti žēl, tas, ko vecāki varbūt nav sapratuši, proti, ka parasti šīs kategorijas vīrieši izvēlas vai nu savu sociālo aprindu sievietes, vai šajās aprindās esošās modeles, aktrises vai TV dīvas. Ko darīt Jums? Jums nav jāatsakās no šī brīža laimes un mīlestības. Jums ir jāmēģina darīt visu, lai neatkārtotu vecāku likteni un to dzīvi, no kuras šobrīd bēgat. Kā to izdarīt? Ir jāmācās un jāiegūst laba izglītība vai profesionālā izglītība, kur iespējams pietiekoši nopelnīt. Un tad - laba izglītība, pieklājīgas manieres, gaumīga āriene, plašas intereses dod iespēju izsisties sabiedrības augstākajos slāņos, sastapt līdzvērtīgus vīriešus un dzīvot pārticīgi. Protams, var būt arī tā, ka vīrietis sievietes iedvesmots, sāk vairāk pelnīt, izglītoties un kļūst spējīgs nodrošināt patīkamu un komfortablu dzīvi. Bet, diemžēl nabadzībā un „zaru būdiņā" „mīlestību saglabāt un attīstīt" ir ļoti grūti.

Kas ir mīlestība? Labdien gribetu uzzinat kas ir milestiba ,manaj sievaj nav vairak pret manim jutas vai var kauka atgiezt jūtas ,es bez viņas nevaru!

Kas ir mīlestība, to laikam Jums nevarēšu uzrakstīt: par to tik daudzi gudri cilvēki lauzījuši galvas, bet pie vienota secinājuma tomēr nav nonākuši. Jūtas mēdz arī izdzist. Tās pašas jūtas atgriezt laikam nevar- bet var rasties jaunas jūtas. Analītiķis O.Kernbergs raksta, ka ilgstošas attiecības principā ir vairākas jaunas attiecības, kas seko viena otrai starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Saprotu Jūsu sāpes un izmisumu, laikam jau visi cilvēki dzīves laikā iet tam cauri. Starp citu psihoterapiju palīdz saprast, izsāpēt, izturēt.

Ko darīt , ja vīŗam vajag mammu ne sievieti? Man jautājums, ko darīt tad kad vīrietim vajag mammu nevis sievieti? Viņš pazīst tikai mammas mīlestību, viņš nesaprot sievietes mīlestību.. Tā pat viņš nespēj dot sievietei to mīlestību ko viņa prasa, viņš spēj tikai izrādīt rūpes - tā ir viņa mīlestība. Nekāda mīļuma, nekādi apskāvieni, nekādas bučiņas, utt. . 🙁 Bet sievietei vajag ne tikai rūpes - viņai vajag arī to mīļumu, tos stulbos jociņu par ko pasmieties.. Var mēģināt vīrietim parādīt un pastāstīt, pēc kā Jūs alkstat, kas Jūs darītu laimīgāku attiecībās ar viņu. Turklāt, tas ir efektīvāk, ja akcentēsiet pozitīvo ieguvumu no vina rīcības, piemēram, "Tu mani darītu ļoti lamīgu, ja biežāk mani samīļotu.." vai "man ļoti patīk, kad Tu joko", nevis uzsvērtu, kas Jums pietrūkst, nevilšus kritizējot viņu "Tu nekad mani nesamīļo. Nekad pat nepajoko. Kas tā par mīlestību! Cik vispār ilgi sieviete tā var izturēt?!"

Pimajā variantā vīrieša pašvērtība celsies, viņš jutīsies novērtēts un pamanīts un, ticiet man, centīsies Jūs iepriecināt atkal un atkal. Otrajā gadījumā notiks pretējais. Viņš arvien retāk Jūs samīļos, arvien retāk jokos, ja vispār vairs jokos.... Un arvien vairāk viņam vajadzēs, lai kāds samīļo viņu. Kaut vai mamma.

Mīlestība un Meli Es iepazinos ar sievieti un mēs iemilejamies.Pec pusgada es aizgaju dzivot pie milotas sievietes. Es sameloju milotai sievietei un tagad vina mani neieredz, ka ari nedod iespeju

Iemīlēties un mīlēt ir mazliet atšķirīgas spējas. Prieks, ka spējat iemīlēties, bet saprotu, ka ar mīlestības saglabāšanu un attīstību ir grūtības. Katrā ziņā, melošana nestiprina ne savstarpējās attiecības, ne mīlestību. Otra cilvēka emocionālo reakciju nosaka viņa vērtību skala, iegūtā dzīves pieredze un priekšstati par attiecībām. Vai Jums pašam ir skaidri savas rīcības cēloņi? Vai melošana Jums ir ieradums, paša bailes no soda vai nicinājuma, iespēja pasniegt vēlamo par esošo, partneres pārbaude vai sodīšana, vēlme iegūt to, ko nevar dabūt citādi? Ir daudz iemeslu melošanai. Es ieteiktu individuālu psihoterapiju pašam, lai saprastu, kāpēc ir šāda rīcība, kas beidzas ar tik sāpīgu iznākumu.

gribu izpaust jūtas Labdien. Esmu 25g. jauns vīrietis, mana problēma ir kad es nejūtu neprotu izrādīt emocijas, kautrība, emocionāli kompleksi dēļ kā man neveidojas attiecības ar pretējo dzimumu un kas mani dzen depresijā. No zemapziņas nāk domas ka "es neesmu mīlams" un tamlīdzīgi disfunkcionāli uzskati, zinu ka tas ir saistīts ar nepiepildītu bērnību un mīlestības trūkumu no vecākiem, bet kā lai iemācās mīlēt sevi un vai vispār vienatnē esot to var iemācīties (jo no malas jau savus plusus un mīnusus neredzu).

Labdien, Robert! Noprotu, ka Jums ir grūtības veidot attiecības. Rakstāt, ka nejūtat, tomēr rodas iespaids, ka jūtat gan, tikai īsti nezināt, kā izrādīt. Turpinājumā minēšu vairākus iespējamos Jūsu problēmu risināšanas veidus, no kuriem varat izvēlēties kādu sev tuvāko. Ja Jūsu problēma saistāma tikai ar jūtu izpaušanu, tad varat pavērot kādu emocionāli dzīvu cilvēku Jūsu apkārtnē: kā viņš/-a izrāda dažādas jūtas (prieku, skumjas, dusmas, vilšanos utt.), kā to ietekmē mainās mīmika, intonācija, ķermeņa poza. Pēc tam varat trenēt mājās pie spoguļa gan mīmiku, gan intonāciju- gluži kā to dara aktieri. Tāpat, ja vienojaties ar kādu tuvinieku vai draugu, varat trenēties lomu spēlēs- savstarpēji attēlojot otram grūtās situācijas. Ja Jūsu problēma ir saistīta gan ar jūtu apzināšanos, gan ar izpaušanu, tad gan bez psiholoģiskām metodēm iztikt nevarēs. Tīri ķermeniski sajust dažādas emocijas un tās dabūt ārā var līdzēt kustību terapija vai psihodrāma. Varbūt vēlaties sevi iepazīt un vienlaikus trenēt izteikšanos un komunikāciju grupu terapijā? Ja vairāk vēlaties mainīt disfunkcionālos uzskatus, tad Jums varētu derēt kognitīvi- biheiviorālā psihoterapija. Savukārt, ja vēlaties ne tikai mainīt disfunkcionālos uzskatus, bet arī iemācīties atpazīt savas emocionālās reakcijas un izstrādāt to pamatā esošās traumas, tad varu ieteikt Jums ilgtermiņa psihodinamisko psihoterapiju. Ceru, ka esmu ieskicējusi vairākus iespējamos risinājuma ceļus. Varbūt procesā Jums ienāk prātā vēl kāds. Galvenais ir sākt risināt sasāpējušo situāciju, tad arī panākumi neizpaliks!

Mīlu meiteni …. bet baidos no homoseksualitātes.. Man ir tāda problēma,pirms pāris mēnešiem iepazinos ar savu draudzeni,esmu viņā ļoti iemīlējies un ļoti mīlu un viņas klātbūtnē jūtos ļoti labi,bet mani māc visu laiku nelāgas domas,visu laiku liekas,ka esmu gejs,bet man vīrieši vispār neinteresē,bet tās domas man neliek mieru,kaa lai es tieku no tā vaļā?man pat bailes metās.sievietes interesē jau no mazotnes

No Jūsu vēstulēm, saprotu, ka Jūs jūtaties satraukts un nomākts. Uzmācīgas domas parasti rodas sakarā ar to, ka kāda personības šķautne nav pilnībā izzināta, pieņemta. Domas kuras skar seksualitāti nav izņēmums. Homoseksuāla, biseksuāla vai heteroseksuāla dzimuma partnera izvēle seksuālām attiecībām cilvēkam vai nu ir vai nav. Vienīgais ko mēs varam, tas ir to pieņemt. Kāda tā ir, tas ir jautājums kuru var noskaidrot pats vai ar speciālista palīdzību, jo dažkārt tas ne būt nav viegli, jo eksistē sabiedrības un arī paša cilvēka aizspriedumi un nopēlumi. Uzmācīgu domu cēlonis var būt saistīts ar cilvēka personības pretējā dzimuma daļu, šajā gadījumā sievišķo. Tā ļauj saprast un iejusties pretējā dzimuma cilvēkā. Pat tik vienkāršā situācijā, kā tad,kad vēlamies pievilcīgi saģērbties, šī personības daļa mums to palīdz. Bet dažkārt sajūtot to skaidrāk un spilgtāk, cilvēkam var rasties bailes no homoseksualitātes. Vēl viens iemesls, kāpēc var rasties uzmācīgās un biedējošās domas, var būt vispār nesaistīts ar paša seksualitāti, bet gan ar darudzeni vai ar attiecībām. Piemēram, bailes no ilgstošām attiecībām vai laulībām, un jūtām, kuras ir saistītas ar tām. Piemēram sajūta, ka neesi un nebūsi vairs brīvs, nebūs izvēles, būs milzīga atbildībau.t.t., vai ar draudzeni, jo lai gan ir mīlestības jūtas, parasti, ir arī kaut kas, kas šajā cilvēkā mums tomēr nepatīk . Par to var just dusmas, bet to nav viegli pieņemt, kur nu vēl par to domāt un runāt brīdī, kad tiek izjustas spēcīgas mīlestības vai iemīlēšanās jūtas. Noslēgumā varu tiekt vienu, būtu labi atrast patieso uzmācīgo domu iemeslu vai nu pašam vai ar speciālista psihoterapeita palīdzību.

Es mīlu draugu, bet kādēļ es viņu sāpinu? Man ir loti liela problema ar savu draugu.es kuro reizi jau domaju par skirsanos tikai tapec ka vins kaut ko nav izdarijis pa manam pratam.piemeram,ja mes esam sarunajusi kaut kur iet kopa,bet peksni vina pazvana un pasaka ka vins ir ciemos pie drauga,kurs uzaicinaja vinu uz pikniku.es par to tik loti sadusmojos,ka vins labak prieksroku dod draugam nevis man,jo es vinu gaidiju atbraucam no darba,lai varetu iet kur bijam ieplanojusi,bet vins dot prieksroku kam citam. Beigas aiziet tik talu,ka es saku raudat un pardzivot par to,ka vina draugi uzkata mani par slikto,un tas man sap,jo es negribu but slikta.un tas atkal ir cits stasts,ka es dzivoju var teikt ne prieks sevim,bet prieks citiem,visu laiku meginu but tada kada es neesmu,un citreiz no sis izliksanas man liekas ka es nojukso. es nezinu vai jus mani sapratisiet vai ne,mana dzive ir loti daudz problemu kas mani loti iespaido un tas ir gari jastasta,es nezinu vai ari jus man spesiet atbildet,bet ceresu ,ko man darit.vai man skirties no sava drauga,kuru es milu,lai nemocitu vinu ar savam debresijam?Paldies jau ieprieks!

Jūs jūtaties sāpināta, atstumta un noraidīta situācijās, kad draugs dod priekšroku savu draugu uzaicinājumam. Tas ļoti iedragā Jūsu pašcieņu un pašvērtību un liek justies ļoti sliktai. Šo iekšējo pārdzīvojumu „es esmu slikta" Jūs, iespējams, neapzināti projicējat - pārnesat arī uz apkārtējiem un izjūtat, ka arī drauga draugi uzskata Jūs par sliktu. Tas Jūs ļoti sāpina, Jūs cenšaties būt „laba", izliekoties par to, kas neesat. Jūs sakāt „es negribu būt slikta". Jūs tāda neesat. Jūs neesat slikta. Šeit tieši Jūsu pagātnes sāpīgie ievainojumi, kad, iespējams, esat jutusies atstumta, noraidīta un slikta, iznāk virspusē un ierobežo Jūsu tagadnes iespējas laimīgām, patīkamām pieaugušo attiecībām. Šajā situācijā varbūt ir vērts uzdot sev jautājumu : „Kā tas sanāca, ka es izvēlējos tieši šo vīrieti, kas viņā saistīja?" Ir tā, ka mēs izvēlamies sev partneri, ko, domājam, mīlam, bet patiesībā bieži vien izvēlamies partneri, kas mums ir vajadzīgs, lai palīdzētu atrisināt pagātnes traumas, neapzināti atkal un atkal provocējot tās. No otras puses, arī Jūsu partnerim ir kāds pagātnes ievainojums(domāju, tāds ir katram), kas aktualizējas Jūsu attiecībās. Un šeit man rodas jautājums - Jūsu draugs dodas ciemos viens. Kāpēc? Vai viņš Jūs neaicina, neņem līdzi? Un kurā vietā viņa vērtību skalā esat Jūs? Bet varbūt Jūsu asaras, ciešanas un pārmetumi rada Jūsu draugā vainas sajūtu. Diemžēl, jo lielāka vainas sajūta, jo tai seko lielākas dusmas un aizkaitinājums un vēlme izvēlēties vidi, kur var norobežoties no tā visa. Ilūziju nav. Tas, kas notiek starp Jums šobrīd, notiks arī turpmāk, ja vien nespēsiet izrunāties, lai saprastu, kas tiešām notiek starp jums, kas Jūs abus neapmierina un vai spēsiet nākotnē otram dot to, ko viņš vēlas. Savukārt psihoterapeits varētu palīdzēt mazināt Jūsu zemapziņas sāpīgo pārdzīvojumu ietekmi uz Jūsu dzīvi un attiecībām šobrīd.

pēc iemīlēšanās pazaudēju sevi Es lēnām pazaudēju SEVI! Pāris gadus koncentrēju savas domas, darbus attiecībām un tagad saprotu, ka man nav interešu, kas nebūtu sastītas ar cilvēku, kuru esmu kopā. Esam nonākuši tik tālu, ka attiecības draud izjukt, jo es vairs neesot interesanta un mans draugs vēlas tikt skaidrībā, ko īsti jūt pret mani, mīlestību vai pieradumu. Negribu viņu pazaudēt, bet ar ko lai sāku, lai vērstu izvērsušos situāciju uz labu, nezinu, skaidrs ir viens - jāmaina sevi! Cerēdama uz Jūsu palīdzību, gaidīšu atbildi!

Paldies par kodolīgo un izsmeļošo stāstījumu! Liekas, Jūs pati jau esat apjautusi gan cēloņus, gan sekas un iezīmējusi risinājumu. Tas norāda uz emocionālu gudrību, godīgumu un personības spēku. Es Jūsu vārdus pāfrāzētu un teiku, ka Jums "jāatgūst sevi". Tas nozīmē ikvienā situācijā ielūkoties sevī un neatkarīgi no citiem cilvēkiem mēģināt saprast- ko Jūs jūtat, ko vēlaties, kāds ir Jūsu viedoklis, kādu izvēli izdarītu Jūs. Un tad sava pozīcija jāienes attiecībās, meklējot kompromisu, ja domas atšķiras. Jūs varētu sākt, atceroties lietas, kas Jūs interesēja pirms drauga, bet no kā esat atteikusies, arī ar seno draudzības saišu atjaunošanu. Patiesībā problēma slēpjas tajā apstāklī, kas lika jums izvēlēties "atteikšanos no sevis". Vēlēšanās izpatikt draugam? Bailes zaudēt attiecības? Negribat strīdus? Neticat, ka varētu draugam patikt tāda, kā esat? Vēlaties būt "supersieviete", kas vīrieti vienmēr un visā atbalsta un kam nav savu prasību? Kaut kas cits? Atkarībā no atbildes varētu būt, ka Jums jāveic lielāks darbs ar sevi, lai mainītu savu izturēšanās veidu attiecībās. Tad Jums būtu nepieciešama psihoterapija. Draugam Jūs patikāt, bet pārtopot par viņa ēnu, vairs neliekaties interesanta, kļūstot atkal par sevi pašu, Jūs varat cerēt uz jūtu atdzimšanu un atjaunot attiecības.

Mīlestība, greizsirdība un bijusī draudzene. Labdien, mana situācija iespējams ir klasiska, bet.. Jau vairākus gadus esmu kopā ar kādu vīrieti'. Viss ir labi, līdz brīdim, kad kompānijā satieku viņa bijušo draudzeni (diemžel viņa ir draudzene vīra drauga sievai). Un tad sāku sevi ar viņu salīdzināt un meklēt "utis" savā vīrietī, rodas jautājums, kapēc viņa viņu pameta, ka viņš ir lūzers un, ka visi apkārtējie viņu par tādu uzskata un mani arī līdz ar to. Ko man darīt. Kad esam tikai divatā, tad jūtu, ka viņu mīlu, bet, kad tajā kompānijā, tad pārdzīvoju un liekas, ka viņš nav mans īstais.

Jūsu situācija ir klasiska gadījumā, ja jūtat, ka Jūsu minētajā kompānijā valda gaisotne, kas liek izrādīt savus sasniegumus, liek tos salīdzināt. Šādā situācijā tas, ka Jūsu mīlētais vīrietis ir kādas „bijušais", nosaka, ka jutīsieties vai nu kā zaudētāja, vai tieši otrādi - uzvarētāja. Kāpēc gan Jums svarīgi vairākus gadus šai kompānijai pierādīt, ka neesat lūzeris? Varbūt šajos gados, kurus esat kopā, jums ir sanācis ar savu vīrieti pārrunāt savas sajūtas un saprast, kāpēc joprojām viesojaties kompānijā, kurā jūtaties slikti? Šķiet, ka īstais Jūsu nepatīkamo sajūtu iemesls ir samazinātais pašvērtējums un šī Jūsu vēstule ir labs sākums nopietnākai konsultācijai pie psihoterapeita, jo šķiet, ka daudzas lietas vēl palikušas nepateiktas.

Varbūt tā sākas mīlestība ? Sveiki! Esmu 16 gadus veca meitene! Pašreiz esmu nelielā neziņas situācijā...Puisis ,kuru pazīstu jau ļoti ilgu laiku izrādīja man simpātijas, arī es viņam. Mēs rakstījāmies, taču nebija iespēja satikties! Pienāca diena ,kad satikāmies! Tikšanās bija tiešām izjusta !Runājāmies, bijām nesaspringti un viņš mani noskūpstīja! Taču pēc šīs tikšanās puisis sāka mani ignorēt ! Vai esmu izdarījusi ko nepareizu? Varbūt vaina bija manā skūpstā ? Varbūt tās ir manas iedomas ? Kā man tālāk rīkoties? Paldies!

Ir ļoti sāpīgi un sarūgtinoši saņemt atraidījumu no cilvēka, kas mums patīk, pret kuru ir izveidojušās siltas jūtas. Kā saprotu no Tevis rakstītā, ilgu laiku jūs sazinājāties tikai virtuālajā telpā. Sarakstē atklājās abpusējas simpātijas, radās kopējas intereses, par ko parunāt. Virtuālajā pasaulē mēs varam izveidot otra cilvēka tēlu, kāds mums pašiem patīk. Iespējams, puisim radās simpātijas nevis pret reālo meiteni - Tevi, bet savām fantāzijām par meiteni. Tu raksti: „Pēc šīs tikšanās puisis sāka mani ignorēt. Vai esmu izdarījusi ko nepareizu? " Tu neesi izdarījusi ko nepareizu, un Tavs skūpsts nav vainīgs. Ko darīt? Attiecībā uz šo puisi - nedarīt neko, pretējā gadījumā nonāksi smieklīgā situācijā. Labi redzot un saprotot Tavas jūtas, viņš izvairās un ignorē Tevi, tā pasakot, ka Tu vienkārši nederi viņam. Tā reizēm notiek. Galvenais, nesāc sevi vainot vai fantazēt, ka ja būtu bijusi atvērtāka vai pretēji - kautrīgāka, puisis būtu rīkojies citādi, nesāc viņu „bombardēt„ ar savu uzmanību. Šobrīd puisim nav intereses par šīm attiecībām. Tu esi jauna, un attiecību veidošanai Tev priekšā vēl visa dzīve. Lai izdodas!