Ko sagaidīt no vīramātes? Ja vīramāte no sākuma manipulēja, izlikās, ka mājā viss lūst, lai dēls skrien labot un sež pie viņas, bet dēls uz to neuzķērās, tagad ķērusies pie klasikas-tēlo slimu. Arī uz to neuzķeramies, izsaucām ārstu, kas pierādīja, ka melo. Gribētos atbildi nevis par mūsu attieksmi, bet tieši uz konkrētu jautājumu-kas tagad varētu no viņas puses sekot?

Ja neiedomātos, cik šī situācija ir nepatīkama, varētu teikt - diezgan komiski. Kas varētu sekot? Tas atkarīgs no vīramātes iztēles bagātuma, jo klasika - kā Jūs rakstiet - ir izmēģināta. Tomēr saprotot šīs situācijas skumjo pusi, - kā Jūs domājat, ko vīramate ar to vēlas parādīt? Patiekt bez vārdiem. Ja jūs spētu par to izrunāties - ka viņai nav viegli, viņa ir tādā dzīves brīdī, kad dēls jāatlaiž, tas nav viegli. Ka iespējams viņa jūtas vientuļa un sāpināta. Ka jūs to varat saprast. Bet ka arī jums (jaunai ģimenei) nav viegli. Vai viņa neatceras, kā bija viņai, kad dibināja ģimeni... Censties atrast saprātīgāko variantu, kā jums visiem dzīvot, ievērojot robežas un arī citam cita izjūtas. Tas iespējams būtu negaidīts scenārijs, ko varat mēģināt izspēlēt jūs ar vīru. Nereti atklāta izrunāšanās dara brīnumus!

Kā likt saprast ka neesmu lellīte? Jau kādu laiciņu esmu kopā ar puisi(18.gadi) un pēdējā laikā puisis liek man justies vainīgai tur pat vai par katru manu soli, tomēr es nespēju pārtraukt attiecības, jo par spīti visam redzu tajās nākotni. Un man ir bail, ka ja šīs attiecības izjuks, atkal būšu tādā stāvoklī, ka negribēšu neko, tomēr tai pat laikā baidos ka puisis idzīs vajprātā. Ko man iesākt? Kā likt viņam saprast, ka neesmu lellīte? Un kā izvairīties no stāvokļa kad neko negribas?

Ļoti vēlaties būt attiecībās un ļoti baidāties tās zaudēt. Jūs sapņojat (fantazējat), ka tās nākotnē būs laimīgas, un Jums ir arī fantāzija, ka „par spīti visam redzat tajās nākotni". Bet Jūs aprakstāt arī skaudro realitāti -„puisis liek man justies vainīgai vai par katru manu soli, iedzīs mani vājprātā, izturas kā pret lellīti". Diemžēl Jūs esat iesaistījusies attiecības, kas ir ciešanu, sāpju un aizvainojuma pilnas. Jūsu attiecības varētu nosaukt par sadomazohistiskām attiecībām. Iespējams, šāds attiecību modelis šobrīd Jums ir vienīgais iespējamais - attiecības, kurās vīrietis liek Jums ciest, pazemo, iedzen vājprātā. Šādās attiecībās neviens nav laimīgs, arī Jūs nē. Un stāvoklis, ka „negribas neko" ir depresīvs stāvoklis. Attiecībām var būt nākotne vienīgi tad, ja tajās jūtaties laimīgāka, kā esot viena, ja tajās Jūsu dzīve kļūst interesantāka, ērtāka un pārticīgāka. Iespējams, to ka esat šādās attiecībās nosaka Jūsu personības struktūra. Jūs esat izvēlējusies (iemīlējusi) puisi, kas iesaistās šādās patoloģiskās attiecībās. Jums ir līdzīgas problēmas. Lai saprastu, cik dziļš ir šis stāvoklis, ka negribas neko, ieteiktu aiziet pie psihiatra. Lai saprastu, kāpēc ir šī vēlme bezgalīgi ciest attiecībās un atteiktos no šī slimīgā attiecību modeļa, ieteiktu aiziet pie psihoterapeita.

Attiecības mani nomoka: vai tas ir normāli? Labdien! Jūtu, ka mani pēdējā laikā nomoka manas attiecības. Tātad, mēs ar draugu esam kopā apmēram 1,8 gadus un vienmēr ir licies, ka mums ir labas attiecības, lai gan esam atšķirīgi cilvēki. Pēdējā laikā daudz strīdamies, viņš man piesienas par mājsaimniecības sīkumiem un pamazām jūtu, ka man tas sāk tracināt aizvien vairāk. Jūtos ierobežota un sāku aizvien vairāk viņu neciest un dusmoties. Vai tas ir normāli, jo tas ir tāds attiecību periods? Un kā var uzlabot attiecības tādā posmā?

Ir ļoti iespējams, ka tas ir normāli tieši šajā jūsu attiecību periodā. Attiecības to pašā sākumā nozīmē vispirms jau būšanu kopā ar savu ideālu - ar to vienīgo cilvēku, kurš atbalsta, saprot un mīl tieši mūs un tieši tādus, kādi mēs vēlamies attiecībās būt. Tādus, kādi vēlamies būt, bet nevis tādus, kādi esam. Tas ļauj palikt kopā arī tad, kad zinām, ka esam atšķirīgi, jo spējam ļoti daudz ko pieņemt savā partnerī - idealizējam to. Vairākums pētnieku apgalvo, ka 2 - 3 gadi ir tas attiecību periods, kad šī abpusējā idealizācija mazinās un mēs spēcīgāk sākam pievērsties savām vajadzībā, pierodot pie otra cilvēka klātbūtnes, kā pašsaprotamas. Sākam atļauties palikt vienaldzīgāki pret otra domām, vairāk aizstāvēt savas intereses, kļūstam egoistiskāki. Tomēr attiecības ir ļoti skaists un baudāms kopā būšanas piedzīvojums arī tāpēc, ka ļauj mums augt un vienmēr atklāt ko jaunu gan sevī, gan savā partnerī, tomēr tas vienmēr iet roku rokā arī ar zināmu vilšanos, gan partnerī gan arī sevī pašā. Un ar to samierināties ir visgrūtāk. Tie ir ļoti sāpīgi brīži un tieši tad attiecības var izjukt. Vienīgais veids, kā pārvarēt šādu posmu ir mierīga, atbildīga, savstarpējas cieņas un iejūtības pilna saruna ar savu partneri par to, kā katrs jūtaties. Jūsu vēstule ir gana vispārēja, lai ļautu ko secināt precīzi, tomēr atļaušos paanalizēt - Jūs rakstāt, ka jūtaties ierobežota attiecībās, kas ļauj man domāt, ka, iespējams šobrīd jūtaties arī bezpalīdzīga un vāja. Tas var Jums traucēt gan attiecību turpināšanai, gan arī dzīvošanai saskaņā ar savām vēlmēm, tomēr iespējams, ka varat šīs sajūtas pārrunāt ar savu partneri.

Vai pēc krāpšanas var palikt kopā? Mans vīrs mani krāpa ar sava drauga meiteni, ar kuru pēc tam mani iepazīstināja un mēs draudzējāmies. Jūtos nožēlojami un nespēju tikt tam pāri. Diemžēl izvēlējos ar viņu turpināt attiecības, lai gan nespēju tikt tam pāri. Gribas ticēt viņa teiktajam ka viņš to nožēlo un krāpšana vairāk neatkārtosies, it īpaši tāpēc ka mums būs kopīgs bērns. Nezinu ko iesākt, šorīt ieraugot viņu es atcerējos to, ko viņš man ir nodarījis. Esmu lasījusi par pāru psihoterapiju, vai tas manā gadījumā var palīdzēt. Ja jā vai varat ieteikt speciālistu, kas varētu palīdzēt!!!

Jūsu gadījumā pāru psihoterapija tiešām varētu palīdzēt. Vienīgi svarīgi, lai jūs abi būtu patiesi motivēti uzlabot savstarpējās attiecības. Pāru terapijā jūs abi labāk saprastu, kāpēc notika tā,kā notika, kas jūsu savstarpējās attiecībās to veicināja, un ko katrs no jums varētu darīt, lai šāda situācija vairs neatkārtotos. Arstu psihoterapeitu sarakstu, kuri strādā ar pāriem, varat atrast sadaļā Ģimenes un pāru psihoterapija.

Kāpēc, tiklīdz otrs vēlas ar mani viedot attiecības, izvairos? Jau kādu laiku neliek mieru problēma - saistīta ar attiecībām. Man tās ir kā spēle. Sākumā patiešām var būt simpātijas. Taču tiklīdz jūtu, ka otrs cilvēks mani sāk uztvert nopietni, cenšos nozust. Neprotu izskaidrot, kāpēc, taču ir neizskaidrojamas bailes atklāties tam otram. Jūtos iekšēji sasaistīta. Kaut kāda iekšēja barjera, kurai netieku pāri. Man ir jau 23. Tuvinieki un draugi jau vairākkārt ir likuši noprast, ka būtu laiks sākt domāt arī par savu ģimeni. Uztrauc gan nevis tas, ka esmu viena, bet gan tas, ka neprotu (baidos??) veidot attiecības. Tas patiesām nomāc. Nesaprotu, kāpēc tā notiek. Nāku no labas ģimenes, attiecības tajā vienmēr bijušas ļoti labas. Citās jomās arī viss ok - ir darbs, studēju, ir labi draugi un lieliski kolēģi, nekādu citu problēmu nav. Sakiet, lūdzu, kāds šai problēmai varētu būt iemesls un kā to būtu iespējams atrisināt?

Katram ir savs laiks un vecums, kad cilvēks ir gatavs veidot tuvas un ilgstošas attiecības. Nedomāju, ka būtu noteikti jāseko apkārtējo padomiem par vecumu, kurā jāveido ģimeni - šobrīd diezgan skaidri saskatāma tendence, kad ģimenes veido arvien gados vecāki cilvēki. Sevī gan būtu jāieklausās, un cits jautājums par Jūsu iekšējo sajūtu, ka neprotat vai baidāties veidot tuvas attiecības. Iemesli tam var būt dažādi un skaidrojums ir meklējams, atbildot pašai sev uz jautājumiem, vai tas tiešām ir bailes un kas tieši biedē? Kas var notikt ar Jums vai ar citu, ja cilvēks Jūs „uztvers nopietni", tuvosies, ja Jūs atklāsieties? Jāpiebilst, ka izprast un izjust sevi ne vienmēr ir viegli.

Attiecībās bija trijstūra sajūta_ ve esmu slimīgi greizsirdīga? It kā jau esmu atrisinājusi savu problēmu.Atstāju vīrieti ar kuru tikāmies gadu.Kopā mums bija labi un varēja viss būt, bet nevarēju pārdzīvot un iegāju pat diezgan stiprā depresijā(dzēru zāles), jo viņš uzturēja diezgan ciešu sakaru ar savu bijušo -intīmu attiecību viņiem neesot(varbūt esmu vientiese, bet ticu.),nav bērnu, viņa krietni vecāka par viņu,kādreiz ļoti viņa rūpējusies par viņu,bijuši kopā 6 gadus. Viņš saka , ka grib būt ar mani(izturās pret mani citādies ļoti labi, bet saka , ka viņam žēl viņas un jūtās vainīgs. Esam par to runājuši un viņš pilnībā zin kā es jūtos.Kopš pateicu viņam, ka sāku jaunu dzīvi bez viņa , jūtos labāk.Atgriežās pašcieņa un lepnums par sevi, bet sirds saka savu...Jautājums: vai neesmu slimīgi greizsirdīga?Vai varbūt bija jārīkojas savādāk?

Reizēm lēmumus pieņemt nav viegli, taču galvenais radītājs ir Jūsu sajūtas - liekas, ka jūtaties atvieglota un brīvāka? Liekas, ka jūsu starpa visu šo laiku ir bijis kaut kas ne līdz galam izrunāts, daļēji neizteikts, arī neizprotams (viņš ir kopā ar jums, taču vienlaikus arī kopā vai nav kopā ar viņu?). Iespējams, ka man trūkst informācijas, taču man ir iespaids, ka neesat „slimīgi greizsirdīga", domāju, ka situācija patiešām reāli bijusi nenoteikta, daļēji neskaidra, ar „trijstūra" pazīmēm. Vai ir bijusi sajūta, ka varējāt pilnībā uzticēties jūsu vīrietim? Paļauties? Ja attiecībās nejutāties komfortabli, un attiecības ilgst gadu, tad nopietni jāpadomā par iespējām šādas attiecības turpināt. Attiecību veidošanā piedalās divi, un šobrīd liekas, ka jūsu vīrietis pagaidām nav bijis gatavs pārtraukt iepriekšējās attiecības (vainas sajūta vai kaut kas cits?), taču Jums ir jāapsver, vai jūs jutāties laimīga, mīlēta un cienīta šajās attiecībās.

Kāpēc vispār ir nepieciešamas attiecības ? Sveiki!! Man pedeja laika laiku pa laikam uzpeld jautajums-kapec vispar nepieciesamas partnerattiecibas?? Tiesam nesaprotu-kapec man butu tadas nepieciesamas? Un par kadiem zemudens akmeniem tas stasta- ja nav velmes dibinat partnerattiecibas un nav velmes pec berniem??

No vienas puses varētu domāt, ka partnerattiecību veidošana ir sabiedrības un baznīcas uzspiesta vajadzība, jo vieglāk taču būtu just neatkarību, brīvību un pašpietiekamību. Tāču lielākai daļai cilvēku partnerattiecības ir sava veida "programma", kas ierakstīta jau gēnos, tā ir bioloģiska vajadzība, kuru var pielīdzināt barības uzņemšanai un elpošanai. Ja šī "programma" netiek realizēta, ātrāk vai vēlāk var paradīties kaut kāds diskomforts. Vai nu ta ir nomāktība, trauksme, vai arī fiziska saslimšana. Varētu būt vairāki iemesli, kāpēc apzināti gribētos šo vajadzību apspiest. Tā var būt vilšanās iepriekšējās attiecībās, labu attiecību piemēra trūkums, bailes pieķerties, iekšēja nedrošības izjūta, grūtības uzticēties, mazvērtības izjūta, bailes no atraidījuma, bailes no jauna zaudējuma, kā arī daudzi citi iemesli, kas ne vienmēr ir apzināti. Bet situācijas, kad vēlme veidot partnerattiecības mazinās dabīgā veidā, piem., sērošanas procesā. Un varbūt ir cilvēki, kuri ir laimīgi, dzīvojot vieni. Bet varbūt viņi varētu būt vēl laimīgāki attiecībās...

Ko darīt, ja partneris ļoti melo? Vai var izārstēt pataloģisku [?] melošanu? Nesen sagājos kopā ar puisi, kas ik pa laikam pastāsta, pa kādam neticamam stāstam.. Visu laiku turējos mazliet pretī, jo satikās pirmās reizes ar mani, izrādās viņam bija meitene, par kuru man stāstīja, ka apsēsta bijusī. Tagad ir viņu pametis. Varbūt esmu pārāk paranoiska, bet visi saka, ka viņš melo un citreiz noskatos ar apbrīnu kā. Puisis man ir iedevis savu draugiem.lv paroli, skype arī, kur pa retam ielienu un nesen atklāju visādas nejaucības. Pa nakti aizgājis ballēties, bet melo, ka māte slimnīcā un paliek pie viņas pa nakti. Nakamajā naktī esot mazliet ar draugiem jāsatiekas, būšot naktī mājās ap noteikto laiku - mājās nenonāk, pēc sarakstes ar citiem saprotu, ka izgājis tusēties nevis mierīgi apspriest darīšanas, nozagta soma ar mantām, bet man stāsta, ka uzdūries baram, kas viņu atspārdījuši, apzaguši, iedūruši dunci ribās un slimnīca vēl 60Ls noplēsuši, par to, ka agri notinies, kā brūci rāda vecu rētu un stāsta, ka ātri savilcies. Stāsta, ka nepīpē, bet pāris benčiki atrodas, paciņas.. Tad stāsta, ka apkārt staigā ar cigaretēm, bet nepīpē, bet liek profilā bildi, kura uzņemta dienā, kad teicis, ka nav pīpējis, bet stāsta, ka veca. Tad kaut vai viss stāsts par to, ka viņam ir 2 asins grupas, kad pārjautāju, ka domāju varbūt domāts Kell faktors, saka ne - asinsgrupas. Vesela čupu lietu, kas viņam ir, bet nekad nav redzētas. Un tā vēl un vēl var stāstīt tikai 1 mēneša laikā.. Nezinu vairs, kas patiesība un par ko melots.. Pēc izturēšanās ļoti gādīgs, mīļi izturas, bet aizsvilstas un apvainojas, kad kaut ko saku par melošanu, tāpēc īsti pat jautāt bail. Līdz asarām gandrīz apgalvo, ka man nemelo un nav melojis, kopš kopā sagājām, bet fakti paliek fakti. Ko iesākt? Vai to var izārstēt vai bezcerīgi? Kā likt saprast, ka melošana neko labu nedod?.

Jūs plaši aprakstat puiša patoloģisko melošanu, kā arī savu vēlmi viņu mainīt. Tomēr nerunājat par to, kāpēc Jūs esat ar viņu kopā. Šķiet, ka esat pilna cerību viņu mainīt, bet.... Jūs to nevarat, un varbūt arī negribat, jo šo īpašību apbrīnojat... Līdz ar to sākumā ieteiktu noskaidrot, kāpēc tas Jums šķiet interesanti. Mainīties var tikai puisis pats, ja kādā savas dzīves posmā to vēlēsies. Tāpēc padomājiet, kāda būtu jūsu abu kopīgā nākotne gadījumā, ja viņš nemainītos: kā Jūs tad justos? Un vai Jūs to vēlaties?Ja jā, tad uz priekšu! Un samierinieties, ka puisis šāds ir un būs! Ja nē, tad varbūt ir jēga noskaidrot to, kas Jūs tur šajās attiecībās: bailes no vientulības? puiša periodiskais mīļums un gādīgums? kāda vispār ir Jūsu attiecību pieredze? Situācijas risinājums ir Jūsos pašā, atliek tikai to sadzirdēt. Ja neizdodas pašas spēkiem, droši meklējiet palīdzību! Jums līdzās ir cilvēki, kas redz puisi un attiecības no malas. Tas varētu būt sākums.

Kādēļ attiecības izbeidzas, un viņai nav tauriņi vēderā? Labdien!! Gandriz 4 gadus jau satikos ar vienu meiteni. tad pirms kada pusotra gada sakas problemas musu starpa sastridejamies pirmo reizi iemesls es pret vinu slikti izturoties neizradu uzmanibu. ok atzistu ta bija iesakuma biju bez darba tad pamazam vis sak nokartoties. toreiz salabam itka vis bija ok bet tad pec kada gada vina pateica ka gribot pabut viena un taml. toreiz atkal sagajam kopa. tad nesen vina man atzinas ka pa to laiku esot satikusies ar vienu citu vins vinai jau sen ir pazistams un vini ir pargulejusi. bija loti izbrinita ka neko neteicu bet nezinaju ko teikt man daleji bija vienalga jo kas bijis bijis vel jo vairak tad bijam skirusies, taka to neparmetu un velejo turpinat attiecibas. vina teica ka vairs to negribot ka esot nelaimiga prasiju kas trukst vina teica ka nekas vis vinai esot un ta ari ir jo pec pirma strida saku par vinu rupeties vairak, sad tad davinaju ziedus, vedu uz veikalu un teicu lai izvelas ko grib par tadu un tadu summu vedu uz restoraniem, kino, braucam celojumos. vina saka ka vinai neesot tas sajutas vairs kad taurini vedera un ka vina mani nemilot gribot padzivot viena sakartot domas un apdomaties un vajagot menesi laika. pats vairs nezinu ko gribu saprotu to ka man vina ir svariga un es vinu milu, bet vai ir verts gaidit un ceret ja vina saka ka negrib vairs neko atjauot un ka vajadzigs laiks, ko tas mainis ja nezin tagad nezinas ari pec tam tak, jeb laut apdomaties un meginat vinai pamazam radit to taurinu sajutu ? vel nesen vina teica ka gribot aizbraukt uz musu 4 gaud jubileju celojuma nemsot atvalinajumu un tagad piepesi ta vis mainijas, ko darit?

Attiecību veidošana tomēr ir divu cilvēku savstarpēja mijiedarbība un viena cilvēka vēlmes diezvai var ko mainīt. Jūsu attiecību vēsture rāda, ka problēmas ir un tās pastāv jau ilgu laiku. Ja draudzene saka , ka attiecības ir beigušās - varbūt tas tiešām tā arī ir. Neesmu pārliecināts, ka attiecību noturēšanai galvenais ir Tevis uzskaitītie pasākumi, jo tad svarīga ir Tava finansiālā iespēja un ne Tu pats. Vai tādās attiecībās ir vērts atrasties un vai tās sagādās Tev prieku un laimi? Tas, ka Tu neatreaģēji uz draudzenes sānsoli - arī nav pareizi, jo tā veidojas sajūta, ka viņa nav Tev svarīga. Šajā situācija, liekas, ka svarīgākais ir kopā ar draudzeni izrunāt galveno jautājumu - būsim kopā vai nē un j,a jā, tad kā veidosim šis attiecības, ar ko tās atšķirsies no iepriekšējām, bet šim lēmumam ir jābūt abu kopējam. Padzīvošana atsevišķi - ko gan var mainit viens mēnesis laika, ja problēma netiek risināta kopīgi. Atceries, ka attiecībās Tu vari iegulditī 50% un ne vairāk, bet otriem 50% ir jānāk no draudzenes.

Vai dusmoties uz vīru ir normāli? .Man ir 30 gadi, esmu precējusies un ir gadu vecs bērns. Ir dzīvoklis, mašīna, vasarnīca, darbs. It kā viss ko gribēju ir, bet tik un tā esmu neapmierināta ar savu dzīvi, ar visu izņemot bērnu. Vislielākā problēma ir dusmas, dusmojos par katru sīkumu. Dusmas izgāžu uz vīru, suni un vīra dēlu, kurš dzīvo kopā ar mums .Paskatoties raidījumus par citu cilvēku nelaimēm, saprotu, ka man viss ir ok. Ja par kaut ko domāju, tad biežāk tas ir kaut kas negatīvs. Redzot kādu situāciju sāku fantazēt par to tālāk un manās iedomās tā vienmēr beidzas negativi. Cenšos piespiest sevi domāt kaut ko jautru, bet tas nepalīdz. Pēdējā laikā sastrīdoties ar vīru gribas aiziet no viņa, bet tai pat laikā es saprotu, ka negribu ar viņu šķirties un negribu šķirt bērnu ar tēvu, bez tam es gribu vēl arī otru bērniņu. Brīžiem liekās, ka es pati nezinu ko gribu un par to dusmojos pati uz sevi. Kā man tikt vaļā no pastāvīgās dusmošanās, vai vismaz iemācitie neizgāzt dusmas uz man tuviem cilvēkiem. Tikt vaļā no depresijām un negatīvām domām. Kā lai saprotu kas man traucē dzīvot un priecāties par to, kas man ir. Iepriekš paldies par atbildi.

Izlasot Jūsu jautājumu, ir saprotams, ka Jūs,Linda, esat veiksmīgi sakārtojusi savu ārējo pasauli, sasniegusi mērķus, par ko sapņo un ilgojas vairums meiteņu un sieviešu. tas liecina, ka Jums ir gana liels ego spēks - psihes enerģija, resursi. Tas, ka tā vai tā nejūtaties apmierināta, un pat vēl vairāk- esat dusmīga, varētu norādīt uz pretrunām Jūsu iekšējā pasaulē. Šķiet, ka līdzīgus secinājumus esat jau izdarījusi, ja jau rakstījāt jautājumu mums. . Visbiežāk šādās situācijās mēdz saistīties ar to, ka tiecoties pēc sapņu piepildījuma ārējā pasaulē, netiek ņemtas vērā, apzināti vai neapzināti ignorētas savas zemapzinīgās, bet patiesās, būtiskās vēlmes un vajadzības. Lai justos komfortabli, svarīgi tās atpazīt un pēc iespējas arī saskaņā ar savu iekšējo pasauli īstenot un realizēt. Vēl viens svarīgs aspekts pieminēts Jūsu jautājuma izklāstā - "gadu vecs bērns". Pašsaprotami, ka mazs bērns prasa (un viņam arī jādod) daudz mīļuma un uzmanības, kaut kādā mērā arī upurējot savas vajadzības. Ja nav iespējams pietiekoši atjaunot savus psihes spēkus, situācija var sākt sadusmot, pie kam dusmas ar laiku var pieņemties spēkā. Gadās, ka tādas iemaņas - nepārtraukti būt saskaņā ar savām sajūtām, savām emocijām, rīkoties saskaņā ar tām- nav bērnības ģimenē iegūtas. Tādā gadījumā lieti noderētu psihoterapeita palīdzība, kas spētu palīdzēt apgūt šādas iemaņas, kopīgā darbā būtu iespējams precīzāk noskaidrot konkrēti Jūsu neapmierinātības sajūtu un dusmu iemeslus kā arī atrast veidu, kā to atrisināt. Iesaku Jums doties pie ārsta- psihoterapeita, kurš tad arī Jums palīdzētu tikt ar šiem un citiem jautājumiem galā. Tā ir psihoterapeitu kompetence un mana pieredze rāda, ka līdzīgās situācijās var veiksmīgi palīdzēt justies labāk.

Ka sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus ? Nezinu ko iesākt? Kā dzīvot tālāk. Man ir jau 54 gadi. Es ar vīru dzīvojam dažādās vietās un reti iznāk būt kopā. Un tad ir svētki. Lielākoties dzīvoju pie vecākiem, jo viņi ir veci un slimi. Biju kādu laiku bez darba. Pašlaik beidzot strādāju, bet darbu, kas nesagādā gandarījumu, bet galvenais, ko gribu teikt - sabrūk un iet postā mana un manu vecāku dzīve! Vīrs gan mani mīl un atbalsta, bet viņš bieži nav klāt, kad man jārisina grūtas un sarežģītas problēmas, jo mans tēvs ir saslimis ar smadzeņu išēmiju un viņam ir demences pazīmes, bet sliktākais, ka viņš ir kļuvis spītīgs, neklausīgs, vienaldzīgs un agresīvs un bieži uzbrūk gan mammai, gan man ar dūrēm. It sevišķi mammai. Vēl nesen viņam bija agresijas lēkme un viņš mammai saskrāpēja seju. Lai aizstāvētu mammu un sevi, man bija jāsit viņam ar slotu, bet es to negribēju. Tāds tagad ir kļuvis mūsu mīļais tētis, ka ne pazīt. Viņš vienmēr bija sirsnīgs un labestīgs. Viņš atsakās no jebkādu zāļu dzeršanas, jo uzskata, ka tās bojā veselību. Mammai arī ir depresija jau ilgus gadus. Pie tam viņa nesen nokrita un stipri sasita labo gūžu. Tā kā praktiski man jāgādā par viņiem abiem. Bet man tas nākas ne tik fiziski, cik psiholoģiski grūti. Es raudu biežāk kā agrāk, jo vairs nezinu kā rīkoties. Baidos mammu atstāt vienu mājās. Tētis brīžiem ir tas pats agrākais, bet reizēm pilnīgi svešs, rupjš un cietsirdīgs, bet arī ļoti vecs un slims. Mani bieži māc izmisums un bailes par savu un savas ģimenes nākotni. Zogu brīvos brīžus, lai aizbrauktu pie vīra laukos, kur vienīgi rodu mierinājumu un nelielu aizmiršanos no problēmām. Bet nereti māte mani sauc arī atpakaļ ar teikumu, ka tētis atkal mirst. Jo viņam mēdz būt liels fizisks, garīgs vājums un galvassāpēs. Kā nekā 87 gadi. Viņiem mēdz būt pašnāvnieciskas domas. Mani nomāc bezcerība, jo vairs nesaskatu gaismu tuneļa galā. Vai līdz ar vecāku šādām dzīves beigām manī kas nepārtrūkst. Vai nezaudēšu jebkādu dzīvesprieku un vai būšu garīgi pietiekoši stipra, lai visu to pārdzīvotu. Vai šādā situācijā man kāds ko varētu labu un derīgu ieteikt?

Labdien, Guna! Ja pareizi saprotu, Jūs jūtaties apjukusi, izmisusi, noraizējusies, nobijusies, emocionāli un fiziski nogurusi. Man liekas, ka Jums grūti pieņemt lēmumus, jo saprotiet, ka lai kurus arī Jūs pieņemtu, visiem nevarēs būt labi. Ja Jūs sāktu dzīvot savā ģimenē t.i. kopā ar vīru, Jūs mocītos ar vainas izjūtu par vecākiem, bet ja Jūs dzīvojt ar vecākiem, man liekas, ka jūtat, ka Jūsu pašas dzīve aiziet garām. Man liekas, ka Jums būtu pienācis laiks izvēlēties kuru dzīvi Jūs vēletas dzīvot- savu vai vecāku. Ja savu, tad Jūms būs iepēja parūpēsieties, lai vecāki būtu pietiekamā komfortā, pieaicinot palīdzēt cilvēkus, kuri to uzņemtos, piemēram profesionāļus. Ja vēlaties dzīvot vecākiem, tad jārēķinās, ka savu dzīvi diez vai Jums izdosies nodzīvot, vismaz tikmēr, kamēr vecāki būs dzīvi. Var izklausīties, ka runāju skarbi, bet man liekas, ka mums dzīvē ir jāizvēlās tas kā, ar ko un kam gribam dzīvot, jo visiem vienlaicīgi nav iespējams. Mēs nevaram būt vienlaicīgi klātesoši bērni un sievas vai vīri saviem partneriem. Jā izvēlas kura ģimene man ir svarīgākā -vecāku vai jaunā ar vīru vai sievu. Izlemjot no kaut kā būs jāšķiras, jo uz vairākiem krēsliem ērti nav iespējams sēdēt. Tas ir smags lēmums. Domāju, ka Jūsu vecāki visvairāk vēlas, lai Jūs būtu apmierināta ar savu dzīvi. Var būt ir laiks to sākt dzīvot!

Pazaudēju sevi attiecībās, kā vērst uz labu? Es lēnām pazaudēju SEVI! Pāris gadus koncentrēju savas domas, darbus attiecībām un tagad saprotu, ka man nav interešu, kas nebūtu sastītas ar cilvēku, kuru esmu kopā. Esam nonākuši tik tālu, ka attiecības draud izjukt, jo es vairs neesot interesanta un mans draugs vēlas tikt skaidrībā, ko īsti jūt pret mani, mīlestību vai pieradumu. Negribu viņu pazaudēt, bet ar ko lai sāku, lai vērstu izvērsušos situāciju uz labu, nezinu, skaidrs ir viens - jāmaina sevi! Cerēdama uz Jūsu palīdzību, gaidīšu atbildi

! Liekas, Jūs pati jau esat apjautusi gan cēloņus, gan sekas un iezīmējusi risinājumu. Tas norāda uz emocionālu gudrību, godīgumu un personības spēku. Es Jūsu vārdus pāfrāzētu un teiku, ka Jums "jāatgūst sevi". Tas nozīmē ikvienā situācijā ielūkoties sevī un neatkarīgi no citiem cilvēkiem mēģināt saprast- ko Jūs jūtat, ko vēlaties, kāds ir Jūsu viedoklis, kādu izvēli izdarītu Jūs. Un tad sava pozīcija jāienes attiecībās, meklējot kompromisu, ja domas atšķiras. Jūs varētu sākt, atceroties lietas, kas Jūs interesēja pirms drauga, bet no kā esat atteikusies, arī ar seno draudzības saišu atjaunošanu. Patiesībā problēma slēpjas tajā apstāklī, kas lika jums izvēlēties "atteikšanos no sevis". Vēlēšanās izpatikt draugam? Bailes zaudēt attiecības? Negribat strīdus? Neticat, ka varētu draugam patikt tāda, kā esat? Vēlaties būt "supersieviete", kas vīrieti vienmēr un visā atbalsta un kam nav savu prasību? Kaut kas cits? Atkarībā no atbildes varētu būt, ka Jums jāveic lielāks darbs ar sevi, lai mainītu savu izturēšanās veidu attiecībās. Tad Jums būtu nepieciešama psihoterapija. Draugam Jūs patikāt, bet pārtopot par viņa ēnu, vairs neliekaties interesanta, kļūstot atkal par sevi pašu, Jūs varat cerēt uz jūtu atdzimšanu un atjaunot attiecības.

Kāpēc es nevaru vinu pamest? Esmu attiecības ar meitene jau 8 mēnešus. Mūsu abu vecums ir ap 19 gadiem.Lieta tāda, ka viņa attiecību sākumā mani nokrāpa, neskaitāmas reizes - es biju tā iemīlējies, ka piedevu. Viņa arī sākumā meloja, par visu iespējamo, likās, ka viņa bezmaz vai ir kaut kāda pataloģiskā mele, jo meloja par absurdiem sīkumiem. Es visu piedevu, runāju ar viņu, centos iegalvot, lai tā vairs nedara, teicu, ka ir ļoti nepieklājīgi un tā...proti, kad Tu redzi, ka cilvēks ir dzīvojis pusi mūžū bez galvas(dzerstoties, nemācoties, ņemoties ar visiem, kas pagadās, melojot, un nepieklājīgi izturoties pret sev tuvajiem), gribas palīdzēt. Pagāja 4 mēneši, viss it kā kārtībā. Bet tajā laikā es katru dienu pamodos domājot, par to kā viņa mani nokrāpa - iedomājoties to detaļās - tas vienkārši izēda mani no iekšas. Tagad esmu palicis ļoti rupjš pret viņu, man nepatīk pilnīgi jebkas ko viņa dara, es viņai par visu piesienos, ir brīži, kad gribas viņai sist, par to, ka atļaujas man runāt vispār pretī, jo galvā ir doma - Tu mani sāpināji tik ļoti, ņēmies ar citiem kamēr es Tevi gaidīju, uztraucos un Tu tagad vel uzdrošināsies man teikt kaut ko sliktu, vai runāt pretī. + esmu tagas ļoti greizsirdīgs par jebkuru sīkumu, un liekas, ka viņa grib mani nokrāpt jebkurā brīdī. Kas nav kārtība ar mani/viņu/mūsu attiecībām. P.S. Es domāju jebkuram normālam cilvēkam vajadzētu pamest tādu pad--zu kā viņa, bet es vienkārši nevaru

Pēc būtības savai draudzenei neesat piedevis un esat aizvainots, ļoti dusmīgs, jūtaties nodots. To var saprast, tomēr šīs jūtas un var būt vēl arī kādas citas no jūsu puses neļauj veidot labestīgas, sirsnīgas, pieņemošas attiecības. No Jūsu rakstītā nevaru spriest, vai Jūsu draudzene to spētu; attiecībās ir vismaz 2 cilvēki un atkarīgs ir no abiem (šajā gadījumā no diviem). Par to, kādēļ nespējat šķirties no draudzenes, kas Jūs pievīla, kaut arī izturaties pret viņu naidīgi, ieteiktu konsultēties ar psihoterapeitu, lai izprastu būtību Jūsu atkarībai no šīm attiecībām. Samērā bieži šādu problēmu vienam pašam ir grūti vai pat neiespējami apzināties un atrisināt.

Mīlestība ,vientulība un pazudušie draugi Sveiki,man šķiet ka mana dzīve iet uz leju. Man ir tikai 20 gadi, bet esmu palikusi viena pati. Vīrs visu laiku ir kopā ar savu mašīnu nevis ar mani. Draudznes mani pameta, jo man privātā dzīve. Sākumā domāju, ka tikšu galā, bet ir grūti. Nav ne viena ar ko parunāt vai vienkārši pabūt kopā. No vīriņa šķirties negribu, jo zinu ka viņš mani mīl un kaut kad viņš atkal pievērsīsies man. Bet kā, lai iztur visu šo slodzi un skumjas?

Katram cilvēkam nākas pārdzīvot vientulības un skumju brīžus. Tas tiešam ir grūti. Bet tas palīdz mums aizdomāties par daudzām lietām, saprast kaut ko par sevi, un mainīt. Jūs uzrakstījāt, ka gribat būt ar savu vīru un ka viņš Jūs mīl. Tad būtu svarīgi saprast, kāpēc viņš distancējas un "aiziet pie mašīnas"? Vai viņu neapmierina kaut kas Jūsu attiecībās? Vai viņš jūtas dusmīgs? Var būt tas nav saistīts ar attiecībām, bet mašīna palīdz viņam atslābt, atslēgties no kaut kā... Būtu labi atklāti parunāt par to arī ar vīru, lai abiem atrastu iespēju satuvināties. Precētai sievietei paliek mazāk laika attiecībām ar draudzenēm. Tomēr draudzenes ir svarīgas un vajadzīgas. Kā Jūsu privātā dzīve varēja sabojāt Jūsu attiecības? Var būt Jūs bijāt vairāk aizņemta ģimenē un laika attiecībām ar citiem cilvēkiem nebija? Var būt tagad ir īstais brīdis, lai atkal atgrieztos pie tiem, kuri bija svarīgi? Ja draudzenes jūtas aizvainotas, var pateikt, cik viņas Jums ir svarīgas. Dažreiz mēs domājam par cilvēkiem kaut ko sliktu: viņi negrib saprast, viņi apskauž, viņiem vienalga... Bet mēs bieži kļūdamies. Cilvēki ir daudz labāki nekā mums šķiet tad, kad mēs jūtamies vientuļi. Galvenais - pašiem meklēt attiecības, tuvību, censties sadzirdēt citus un nenorobežoties no visiem. Kāds vienmēr nāks pretī!

Kādēļ es apjūku, ja sāk veidoties attiecības? Sveiki, es esmu 17 gadus veca jauniete un mani nomāc tas, ka es gribu veidot attiecības, bet tad, kad viss liecina par to, ka tās veidosies es vienkārši apjūku un nozūdu, es atrodu iemeslus, kāpēc labāk būt vienai, kāpēc tā notiek? Es vispār nesaprotu, kāpēc man tik ātri mainās domas, vienu dienu es gribu būt attiecībās, otru dienu es jau vairs nezinu, ko gribu, kā man tikt skaidrībā ar sevi? Jā, varbūt es vēl esmu par jaunu un nenobriedušu attiecībām, bet es vairs negribu justies tik vientuļa.Sveiki, tagad, kad esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu, es gribētu uzzināt, kā lai nojauc to sienu ap sevi, kas mani ilgus gadus ir pasargājusi no citiem, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai, kā nenobīties no dzīves izaicinājumiem un iemācīties riskēt? Jo es vēl aizvien nespēju pilnībā atbrīvoties citu klātbūtnē, kaut kas mani attur, kāpēc tā? Es esmu ļoti pašpietiekama, kā man iemācīties ielaist cilvēkus savā dzīvē, kā arī kāpēc man uznāk tādi periodi, kad gribu pabūt viena?

Tās ir dabiskas vēlmes - būt attiecībās, iemīlēties un pieķerties. Arī Tu to vēlies, bet nesaproti, kāpēc nespēj ielaist citus cilvēkus savā dzīvē un jūties vientuļa. Man ir grūti piekrist tam, ko raksti par sevi - „esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu". Apziņas līmenī Tu saproti, ka nav iemesla šaubīties par sevi (iespējams, labi mācies, rūpējies par savu izskatu, Tev ir dažādas intereses), tomēr Tavs pašraksturojums - „nespēju atbrīvoties citu cilvēku klātbūtnē, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai un nenobīties", - vairāk liekdomāt, ka Tev ir zems pašvērtējums un neadekvāti kritiska attieksme pret sevi. Šīs savas kritiskās domas par sevi Tu ieliec citos (projicē), un tad citu attieksme pret Tevi, pēc Tavām domām, kļūst negatīva. Un „pašpietiekamība" ir baiļu rezultāts, tāpat kā iemesls, kāpēc pazust un labāk būt vienai arī ir bailes un kauns, ka citi (zēni) uzzinās, cik neinteresanta, smieklīga un dumja esi. Tu baidies, ka Tev nodarīs pāri un, izvairoties no attiecībām, Tu pasargā sevi no atraidījuma un pamešanas. Bet varbūt Tev bijusi sāpīga pieredze bērnībā, kad bija sajūta, ka Tevi nemīl, vai juties pamesta - atstāta bērnu dārzā, pie vecmāmiņas, vai piedzima brālis vai māsa, un tagad Tu baidies uzticēties, baidies būt sāpināta. Bet tie ir tikai mani minējumi, tāpēc es ieteiktu Tev aprunāties ar psihoterapeitu. Kopā ar psihoterapeitu Tu sapratīsi savas domas un sajūtas un to veidošanās cēloņus un lēnām izmainīsi savus priekšstatus par sevi un citiem. Tu esi jauna, un veidot attiecības, patiesi, šajā vecumā ir ļoti dabiski!