Aptuvenais lasīšanas ilgums: 10-12 minūtes
Autore: Dr. Maija Dubava.

Rakstā aplūkoti cilvēka attīstības posmi no zīdaiņa vecuma līdz pusaudža periodam, īpašu uzmanību pievēršot pusaudžu psiholoģiskajiem procesiem. Autore skaidro, kā agrīnā pieķeršanās, robežu veidošana, identitātes attīstība un separācijas procesi ietekmē jaunieša spēju kļūt par autonomu un emocionāli nobriedušu pieaugušo, kā arī sniedz ieskatu vecāku lomā šajā sarežģītajā attīstības posmā.

Esmu vairākus gadus bijusi Eiropas Psihoanalīzes Institūta (PIEE) Bērnu un pusaudžu analīzes Skolu klausītāja, guvusi pieredzi un zināšanas Somijas Bērnu un pusaudžu analītiķu apmācībā, strādāju Bērnu slimnīcas Psihiatrijas nodaļā par psihoterapeitu, tādēļ domāju, ka manas zināšanas un pieredze varētu būt noderīgi pusaudžu vecākiem.
Pusaudžu periods (apm. no 11-12 līdz 19-21 gadam) ir vissarežģītākais attīstības laiks cilvēka dzīvē, kad notiek pārveidošanās no bērna par pieaugušo ne vien fiziski (dzimumnobriešana), bet arī mentāli: tiek pārstrādāta visa iepriekš iegūtā informācija un pieredze. Tādēļ īsi pakavēšos pie iepriekšējiem attīstības procesiem.

Attīstības posmi

Zīdaiņa periodā (no dzimšanas līdz 18 mēnešiem, orālais periods pēc Z.Freida) notiek intensīva augšana un pieķeršanās uzvedības veidošanās. Pieķeršanās vecākiem kļūst par pamatu tam, kā cilvēks savā dzīvē uztvers pasauli – kā pieņemošu vai kā draudīgu un atstumjošu. Kā rāda pētījumu dati, tad tie bērni, kam bija izveidojusies droša pieķeršanās, vēlāk sekmīgi mācījās, veidoja attiecības un strādāja. Bērni, kuriem konstatēja dezorganizēto pieķeršanos, bija vairāk pakļauti emociju un uzvedības traucējumiem, kā arī psihosomatiskām saslimšanām (alerģija, astma, gastrīts, ādas slimības utt.)

Mazā bērna periods (no 1/2 līdz 3 gadiem, anālais periods pēc Freida). Šeit svarīgākie psiholoģiskie procesi ir 1) separācijas (emocionāla atdalīšanās no vecāku varas un ietekmes, nonākot kontaktā ar paša vēlmēm, vajadzībām un domām) sākšanās, kad bērns var jau attālināties no mātes un sākt pats sevi apkalpot, 2) mentalizācijas sākšanās, kad bērns sāk saprast, ka arī citiem ir savi nolūki un domas, kas var atšķirties no viņa nolūkiem. Šajā vecumā bērni grib visu darīt paši, bet ja kas nesanāk, dusmojas. Šeit vecākiem grūtības sagādā t.s. robežu ievērošana, t.i. aizliegumu, noteikumu izvirzīšana, kas izsauc bērna pretestību un agresiju. Modernajiem vecākiem ir ļoti grūti palikt pie savām prasībām un paciest bērna agresiju, bet der atcerēties, ka tikai stingra un zināma kārtība rada drošības un prognozējamības sajūtu. Bērni, kuriem nebija izvirzītas skaidras robežas, var izaugt nedroši un nepārliecināti.

Edipālais periods ir no 3 līdz 6 gadiem, šeit bērns mācās veidot trīsstūra attiecības (ļoti nozīmīgs bērnam kļūst tēvs) un pārdzīvo sāpīgu atstumšanas pieredzi, kad vecāki intīmi norobežojas. Ja šajā periodā neizdzīvo sāpes par to, kā ir būt liekam un atstumtam, tad arī pieaugušo dzīvē katrs vieglākais atteikums var izsaukt milzīgu separācijas trauksmi, piem., paciente, kura līdz 10 gadiem gulēja vecāku gultā, kā pieaugusi sieviete krīt panikā par vissīkāko nevērību vai noraidījumu. Šis ir arī intensīvu seksuālu fantāziju un pārdzīvojumu laiks, kas baida pašu bērnu un arī viņa vecākus. Lai tiktu ar to galā, bērnam ir jāidentificējas ar sava dzimuma vecāku: kad es izaugšu, es būšu stiprs un gudrs kā mans tētis, vai, skaista un mīļa kā mana mamma. Līdz ar to bērns pārņem arī vecāku morāles normas un uzvedību – psihē veidojas t.s. Superego, kas turpmāk noteiks un regulēs rīcību. Tas ir identitātes, personības īpaši būtisks aspekts.

Latentais periods ir no 6 līdz 12 gadiem. Šajā vecumā bērna intelekts ir jau nobriedis skolai, un viņam ir interese par mācībām, sasniegumiem ārpus ģimenes. Šajā periodā svarīgi ir iemācīties draudzēties un atrast savu aizraušanos, interešu jomu ārpus mācībām (mainot un piemeklējot dažādus pulciņus un sporta sekcijas). Šeit tiek uzkrāta kapacitāte nākošajam, izšķirošajam attīstības posmam, jo prāta treniņš ar abstraktu jēdzienu apguvi un impulsu kontroli stimulē jaunu smadzeņu šūnu un savienojumu veidošanos.

Pusaudža periods ilgst no 12 gadiem līdz patstāvīgās dzīves sākšanai 19-23 g.v. Šis ir grūts un sarežģīts periods, kur notiek ne tikai krasas ķermeņa pārmaiņas (pubertāte), bet arī kardināla psihes pārstrukturēšanās. Amerikas analītiķis Peter Blos to salīdzina ar peldēšanu pāri krāčainai upei – bērnības krasts tiek neatgriezeniski pamests: spēja rotaļāties ir zudusi, bet nav vēl iemaņas apzināt un verbāli paust savas trauksmes un grūtības. Pusaudzis vairs nevar ar spēlēšanos risināt savus konfliktus un sāpes, kā viņš to darīja bērnības krastā, viņa emocijas svārstās no depresijas līdz uzbudinājumam, ko viņš pats nesaprot un nespēj regulēt. Ari bērnības atkarīgā, idealizējošā mīlestība pret vecākiem, kas radīja drošības un miera sajūtu, dziest. Pusaudzis jūtas vientuļš, pamests, izmisis. Šīs emocionālās svārstības ar asiem dusmu uzplūdiem ir grūts periods arī vecākiem, jo mēs visi cenšamies aizmirst paši savas pusaudža perioda kļūdas, neveiksmes un kaunu, tāpēc nesaprotam savus bērnus.

Separācija, individuācija un vecāku loma

Pusaudža periodā ir jānobeidz 2 galvenie attīstības uzdevumi, kuri sākās jau iepriekšējos periodos, t.i., separācija un individuācija, lai sasniegtu spēju autonomi dzīvot. Pusaudzim emocionāli un intelektuāli jāatdalās (separācija) no pieķeršanās vecākiem, lai sāktu patstāvīgu dzīvi ar pieauguša cilvēka atbildību, drosmi un spēju pastāvēt par sevi. Separācijas process parasti sākas diezgan vētraini (agresīvi), kad pusaudzis pieprasa ievērot viņa jaunās prasības vai atsakās pildīt vecāku noteiktās komandas. Vecākiem ir sāpīgi bērnu izteiktie pārmetumi, kritika un salīdzinājumi, kā arī nereālās prasības. Bet mums ir jāsaprot, ka tieši šī neapmierinātība ar vecākiem ir pamats tam, lai jaunais cilvēks meklētu savus risinājumus un ceļus savai tālākajai veiksmīgai eksistencei jau bez vecākiem.

Ar individuāciju mēs saprotam autentiskas personības veidošanos. Šeit paceļas tādi jautājumi kā – kas es būšu, kāds vīrietis/ sieviete es vēlos kļūt. Tas viss ir nezināms, nedrošs un baiļu pilns. Pusaudzim ir jāsadzird savas dziļās patiesās vēlmes un jāsalāgo tās ar pasaules uzliktajiem ierobežojumiem. Šeit mēs sastopamies ar traucējumiem laba paštēla un pašvērtējuma izveidošanā, tie ir garastāvokļa, ēšanas un seksuālās identitātes traucējumi, kā arī veģetatīvā distonija, panika, fobija. Arī apreibinošo vielu lietošana, kriminogēna vai izlaidīga uzvedība ir saistīta ar pusaudžu perioda sarežģījumiem. Nereti sastopam askētisko un padevīgo pusaudža perioda risināšanas variantu, kas gan nerada vecākiem un skolotājiem problēmas, bet diemžēl vājina personības nākotnes izredzes.

Vecāki šajās situācijās jūtas ievainoti, vīlušies, izmisuši, vientuļi. Ja ģimenē ir vērojamas attīstības vai attiecību grūtības, tad mēs parasti ierosinām tieši vecākiem uzsākt savu psihoterapiju, lai atšķetinātu tos likteņa samezglojumus, kas ģimenēs iet cauri paaudžu paaudzēm un traucē veiksmīgai pusaudža krīzes atrisināšanai. Kad vecāki atgūst emocionālo līdzsvaru un atbrīvojas no sava izmisuma, nedrošības vai bezspēcības, tad uzlabojas viņu attiecības ar bērniem. Bez tam pusaudži psihoterapijai ir grūti motivējami, jo savu grūtību atzīšana prasa Ego spēku un briedumu, kas pusaudzim vēl nav. Te jāpiebilst, ka veiksmīgas ir bērnu psihoterapijas latences periodā, kur pēdējos gados ir vērojamas arvien vairāk grūtības (gan mācīšanās, gan uzvedības un attiecību jomās).

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 9-11 minūtes
Autore: Dr. Maija Dubava;
Datums: 2013. Gads.

Raksts atspoguļo 2013. gada martā Rīgas Stradiņa Universitāte notikušās vieslekcijas iespaidus, kur divi profesori no Amjēnas Universitātes klīnikas (Francija) dalījās pieredzē par pusaudžu riska uzvedību. Tiek analizēti kulturālie, bioloģiskie un psiholoģiskie riska faktori, kā arī iznīcinošas uzvedības formas – alkohola un narkotiku lietošana, traumatisms un pašnāvības risks. Raksts akcentē ģimenes attiecību nozīmi un vecāku lomu profilaksē.

2013.gada martā Rīgas Stradiņa Universitātē viesojās divi profesori no Amjenas Universitātes klīnikas (Francija) un dalījās savā skatījumā par pusaudžu riska uzvedību. Profesors B. Budajē ir speciālists pusaudžu problēmās un pusaudžu klīnikas vadītājs. Profesors K.Mille – bērnu psihiatrs. Vēlējos padalīties iespaidos, kas mani ļoti aizkustināja, jo profesoru skatījums izcēlās ne tikai ar plašumu, bet arī ar humānu, iejūtīgu attieksmi.

Profesori izgaismoja aktuālo un satraucošo pusaudžu vajadzību pēc riska. Šai vajadzībai ir divi aspekti.

Kulturālais aspekts

Kā mēs zinām, primitīvām cilšu tautām ir ļoti precīzi izstrādāti rituāli, kas palīdz simboliski iezīmēt bērnības beigas un pieaugušā dzīves sākšanos. Diemžēl Rietumu kultūras šajā ziņā ir maz organizētas, tādēļ pusaudžu grupas izgudro savus rituālus, kas palīdz simboliski pārraut saites ar bērnību. Atkarībā no pieredzes savā ģimenē, nereti šie rituāli var būt bīstami un riskanti. Puišu riskanto uzvedību un arī ar nāves draudiem saistītos rituālus stimulē pusaudžu vēlme būt piederīgiem pie vienaudžu grupas, iegūt apbrīnu, uzmanību.

Meiteņu riska uzvedība te saistās ar piesaistīšanos grupas barvedim un upura lomas uzņemšanās, viņas var kļūt par seksuālās izmantošanas upuriem. Te vēl jāpiezīmē tāds svarīgs novērojums, ka visi pusaudži, kuri bijuši pakļauti vardarbībai savās izcelsmes ģimenēs, grupās paši kļūst vardarbīgi.

Bioloģiskais un psiholoģiskais aspekti

Pusaudžu impulsivitāte. Pusaudžu vecumā smadzenēs notiek strauji pārbūves un nobriešanas procesi, un tās daļas, kas atbild par izvērtēšanu, analīzi attīstās lēnāk. Tādēļ te liela loma pieaugušajiem, prognozējot riskus, aizsargājot savus bērnus un izskaidrojot viņiem dzīves bīstamību aspektus.

Pusaudžu depresivitāte. Šie pusaudži meklē riskus un kļūst pašdestruktīvi (savaino sevi), lai dvēseles sāpju vietā iegūtu fiziskas sāpes un kaut kādā veidā iegūtu apliecinājumu dzīves nepieciešamībai.

Pusaudžu vientulības izjūta. Pusaudži aiziet no savām iepriekšējām pieķeršanās saitēm ar vecākiem, un viņiem ir grūti atrast pareizo distanci ar vienaudžiem un pretējo dzimumu.

Pusaudžu perioda meklējumi. Pusaudži meklē savus ceļus un veidus, kā pielāgoties dzīvei, un reizēm tas tiek darīts riskantā veidā. Tā viņi risina savus pusaudža perioda uzdevumus: autonomijas iegūšana, individualitātes izstrādāšana un seksuālā ķermeņa pieņemšana. Riskantā uzvedība var būt gan pieaugušo patiesību pārbaude, gan sauciens pēc palīdzības.

Kādus riskus izvēlas pusaudži

Profesori stāstīja, ka 5-8% no pusaudžiem izvēlas iznīcinošus riskus:

1. Pārmērīga alkohola lietošana. Alkohols īslaicīgi samazina spriedzi un grupas spiedienu, piemēram, ballītē. Ja pusaudzis alkoholu sāk lietot jau 12-15 gadu vecumā, tad 15% kļūstot alkohola atkarīgi. Ja alkohols tiek lietots no 19 gadiem, tad atkarības risks esot ap 1 %. Francijā pusaudzi, kurš lieto alkoholu, uzlūko kā pusaudzi grūtībās, nevis kā alkoholiķi. Pusaudžu speciālisti alkohola lietošanu skata kā simptomu, un pēta, kas par problēmu aiz tā stāv. Aiz simptoma ir ciešanas, kuras vajadzētu saskatīt un saprast.

2. Traumēšanās riskantos sportos un ielu satiksmes negadījumos. Iepazīstoties ar pusaudžiem tuvāk, izrādījās, ka pirms traumēšanās viņiem bija vērojamas emocionālas un miega problēmas, kas var liecināt par afektīviem traucējumiem. Šeit pusaudži rada sev ciešanas un sāpes, kas atvieglo vainas sajūtu un tādā veidā izlādē depresivitāti.

3. Narkotisko vielu lietošana kā pusaudžu problēmu risināšanas veids. Profesori akcentēja, ka vienīgais pusaudžu narkomānijas un citu risku profilakses (prevencijas) ceļš ir labas un saskanīgas attiecības ģimenē, sākot ar dzimšanas brīdi. Jo iekšējā drošības sajūta veidojas pamatā jau 1. dzīves gadā. Pusaudžu problēmas izgaismo pašu vecāku grūtības, jo mūsdienās vecākiem ir grūti būt pietiekami stingriem un pārliecinātiem savās prasībās. Pusaudžu periodā nekādas prevencijas vairs nedarbojoties.

Te pacēlās jautājums, kā tad audzināt bērnu, lai viņš neķeras pie tūlītējiem atvieglinājumu sniedzošiem pasākumiem. Respektīvi, kā iemācīt pārvarēt grūtības? To var darīt 2 veidos:

• mācot atlikt baudu, pagaidīt;
• mācot paciest frustrāciju (vilšanos, nedabūšanu) – atņemot TV pulti, datoru, nebaidoties no bērna dusmām. Bet mūsdienās “mīļā miera dēļ” vecāki vienmēr piekāpjas bērnam.

Pašnāvības riska uzvedība. Francijā pusaudžu grupā pašnāvības ir 2. nāves cēlonis pēc satiksmes negadījumiem, Latvijā pusaudžu pašnāvības ir 1. biežākais nāves cēlonis pusaudžiem, un mēs esam 3. vietā Eiropas Savienībā pašnāvību biežuma ziņā.
Pašnāvību pamatā ir pusaudžu depresija, kas izpaužas atšķirīgi no pieaugušo depresijas. Šie pusaudži var būt nepaklausīgi, viegli sakaitināmi, var sākt lietot alkoholu un narkotikas. Var bēgt no mājām, neiet uz skolu, sāk palikt nekārtīgi apģērbā. Bieži pievienojas miega un ēšanas traucējumi. Šeit jau nepieciešama psihiatra vai psihoterapeita konsultācija, lai izvērtētu pašnāvības risku un veiktu ārstēšanu.

Francijā veiktā pētījumā par pusaudžu riska uzvedību ir atrasta tieša un pārliecinoša likumsakarība starp pašnāvības risku un smēķēšanu. Tas var palīdzēt vecākiem atpazīt sava pusaudža depresivitāti: ja pusaudzis sāk intensīvi smēķēt, tad jāmeklē palīdzība.

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 10- 12 minūtes
Autore: Dr. Diāna Lapsa
Datums: 2011. gada 14. Septembris.

Rakstā analizēta bērnu un pusaudžu agresijas problemātika Latvijas un starptautiskā kontekstā, aplūkojot statistikas datus, bio-psiho-sociālos riska faktorus un ilgtermiņa sekas. Tiek apskatīta agresijas saistība ar vardarbību ģimenē, psihiskās veselības traucējumiem un sociālo vidi, kā arī izcelta preventīvo programmu nozīme, ko izstrādājusi Pasaules Veselības organizācija.

Agresija kā sabiedrības veselības problēma

Bērnu un pusaudžu agresija ir sabiedrībā parasta parādība, bet biežāk vēl kā sabiedrībā tā ir sastopama klīniskajā vidē. Šī problēma skar katru sabiedrības locekli, vispirms jau individuālā un personīgā līmenī. Ir iespaids, ka pēdējos gados arvien vairāk starptautiskās sabiedrības uzmanības degpunktā parādās dažāda veida informācijas par agresivitātes izpausmju pieaugumu agrīnajā vecumā.Iepazīstoties ar jautājumu par bērnu un pusaudžu agresivitāti medicīnisko publikāciju bāzēs, redzams, ka nepilngadīgo agresivitāte ir fenomens, kuram veltī ar katru gadu aizvien vairāk pētījumus dažādās pasaules valstīs. Bērnu un pusaudžu agresija bieži vien izpaužas vardarbīgākā veidā nekā pieaugušo pasaulē (BBC News, 2009).

Agresija kā motivēta iznīcinoša darbība ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām, tās rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiho- emocionāls kaitējums. Tā var tikt vērsta pret kādu citu, lai nodarītu tam būtisku kaitējumu, un tā var tikt vērsta pret sevi. Agresija var būt kā līdzeklis mērķa sasniegšanā, kā atbildes reakcija un arī kā mērķis – uzbrukt, ievainot, iznīcināt. Līdzās fiziskai agresijai psiho – emocionāla agresija ieņem arvien nozīmīgāku vietu. Dusmas un tās izpausmes mūsdienās ir ievērojamākā sabiedriskās veselības problēma bērniem un pusaudžiem (Blake CS, Hamrin V., 2007). Dusmu izraisītās problēmas – tādas kā opozicionāra (dumpinieciska) uzvedība, verbāla un fiziska agresija, vardarbība ir no biežākiem iemesliem, kāpēc bērni nonāk psihiskās veselības iestāžu redzes lokā.

Dusmas, naidīgums un agresivitāte ir ciešs trio, kas aprakstīts visdažādāko autoru darbos, saistībā ar bērna vecuma agresiju (Walters GD, Ronen T, Rosenbaum M., 2010; Harty SC, Miller CJ, Newcorn JH, Halperin JM., 2009). Pēc Pasaules Veselības Organizācijas 2010. gada datiem vardarbība ir viens no galveniem iemesliem, kas izraisa jauniešu (īpaši puišu) nāvi: 565 jaunieši vecumā no 10-29 gadiem savstarpējas vardarbības dēļ mirst ik dienas. Uz katru nāves gadījumu ir 20 līdz 40 vardarbībā cietuši, ievainoti jaunieši, kam nepieciešama ārstēšanās slimnīcas apstākļos. Katru gadu ap 20% pusaudžu cieš no psihiskās veselības problēmām, visbiežāk – depresijas un trauksmes. Savukārt dusmu lēkmes ir ļoti parasta parādībā abos gadījumos (Painuly, 2011), un tās negatīvi ietekmē dzīves un sadzīves kvalitāti.

Agresivitātes faktori

Agresivitāte tiek konstatēta, atpazīta un tiek meklēti to veicinošie faktori. Uzkrītoši, ka regulāri autori “atdurās” pie agresivitātes bio-psiho-sociālo ietekmētājfaktoru uzskaitījuma, to analīzes. Pie bioloģiskajiem faktoriem pieskaitāmi ģenētiskie, augļa pakļaušana intrauterīnās attīstības periodā dažādām nelabvēlīgām/kaitīgām ķīmiskām vielām – tabaka, alkohols, kokaīns – un nepietiekama barības vielu uzņemšana agrīnā zīdaiņa vecumā. Galvenie vides faktori ir: bērna ļaunprātīga izmantošana (abuse), nabadzība, krimināla un antisociāla uzvedība bērnībā, bet vissvarīgākais – nevērība, nolaidība pret bērnu (Mendes DD, 2009). Augstāk minētie bioloģiskie un vides faktori var tikt katalizēti, ja bērns uzaug viņam naidīgā vidē. Tas agresīvas uzvedības attīstības risku ievērojami paaugstina.

Runājot par bērnu un pusaudžu agresivitāti, tiek izmantoti trīs apzīmējumi – upuri (tie, pret kuriem tiek veikts agresijas akts), kaušļi/agresori (bullies) un kaušļi-upuri. Kā skolas vide, tā apkārtne un ģimenes faktori ir nozīmīgi kauslīgas, agresīvas vides veidošanā un uzturēšanā. Tādi ģimenes faktori kā slikta, nevērīga attiekme pret bērnu vai vardarbība mājās stimulē iesaisti visās trijās augstāk minētās agresijas formās (Bowes L, 2009). Tie, kas vienā dienā ir nevarīgi upuri, nākamā kļūst par nevaldāmiem kaušļiem, huligāniem.

Ir zināms, ka bērni, kas piedzīvojuši vardarbību, var kļūt paši vardarbīgi (Fisher J., O’Donohue W, 2006), tie uztver citus un apkārtējo pasauli kā naidīgus, neuzticamus, nespējīgus risināt sociālas problēmas. Ilglaicīgie efekti gan tiem, kas bērnībā piedzīvojuši agresiju pret sevi, kā arī tiem, kuri paši bijuši agresīvi, tiek uzskatīti par potenciāliem riska faktoriem pusaudžu depresijai, suicidālai uzvedībai, pašdestruktīvai (self – harm) rīcībai (Barker ED, 2008, Klomek AB, 2007). Bieži bērni iesaistās varmācībā, līdzīgā kā tajā, ko paši piedzīvojuši. Un tādā veidā ik gadu varmācīgu traumu piedzīvošana ietekmē miljoniem bērnu. Kāds spāņu pētījums apskata, ka fiziska bērnu sodīšana (pēršana) joprojām ir izplatīta parādība un tā korelējas ar psiholoģisku agresiju un mazāk veiksmīgu bērnu aprūpi. Ķermeņa sodus Spānijā pret saviem bērniem biežāk izmanto mātes nekā tēvi (Gámez-Guadix M, 2010). Bērnu fiziska sodīšana ir ikdienišķa parādība Āfrikas valstīs, pie tam tur vairāk ciešot zēni nekā meitenes, un vairāk no ģimenēm, kurās ir liels ģimenes locekļu skaits un niecīgi iztikas līdzekļi (Akmatov MK, 2010). Savukārt ASV pētnieki atzīst, ka tie vecāki, kas regulāri iepļaukā savus bērnus, paši ir tikuši pļaukāti bērnībā. Viņu bērni iemācās, ka šādā veidā risināt konfliktu ir visai pieņemams un adekvāts līdzeklis, un pret saviem siblingiem un vienaudžiem bērnu kolektīvos uzvedas ar agresivitāti. Var runāt par “pļauku blakus efektiem” – bērni iemācās, ka sišana ir konflikta risināšanas metode (Simons DA, 2010). Agresīvie bērni ir pakļauti lielākam riskam kā skolu kavēšanai, tā arī posttraumatiskā stresa parādībām – tādām kā trauksme un depresija, alkohola un narkotisko vielu lietošana (Harris WW, 2007).

Sekas un prevencijas iespējas

Šajā sakarībā jāpiemin, ka Pasaules veselības organizācija (PVO) ir izstrādājusi visdažādākās programmas agresivitātes mazināšanai pret bērniem un pusaudžiem visā pasaulē. Šī problemātikas aktualitāte parādās faktā, ka PVO mājas lapā, veicot meklējumus ar atslēgas vārdiem “bērnu agresivitāte”, tiek piedāvāti 2910 dažādi dokumenti/manuāli/pētījumu un konkrētu darbību apkopojumi vai programmas par šo jautājumu. Piemēram, dokuments “Vardarbības prevencija, attīstot drošas, stabilas un atbalstošas attiecības starp bērniem un viņu vecākiem vai aprūpētājiem” (WHO, 2011) atsaucās uz drošu un pozitīvu piesaisti kā psihiskās un fiziskās attīstības stūrakmeni un aplūko četru tipu vardarbības novēršanas programmas, kas ir mērķētas uz atbalstošu attiecību veidošanu:

• Vecāku programmas – atbalsts, informācija vecākiem,
• Vecāku – bērnu programmas – ģimenes atbalsts gan vecākiem gan bērniem – pirmskolas izglītošana, aprūpes, veselības uzturēšanas pakalpojumi,
• Sociālā atbalsta grupas – palīdz vecākiem iekļauties sociālajā tīklā, iesaistot līdziniekus un izvairoties no sociālās izolācijas,
• Mediju līdzdalība – ar mērķi izglītot vecākus, lai tiem būtu plašākas zināšanas un piesardzība, atpazīstot, ka ar bērnu kāds slikti apietās.

Kāds Kanādas pētījums liecina, ka 46% pusaudžu skolās un 40% ārpus skolas ir piedzīvojuši draudus un viktimizāciju – verbālu agresiju, draudus, fizisku ietekmēšanu, iekaustīšanu (Abada, 2008). Lai arī bērnu tiesības Eiropas Savienībā aizsargā ANO Konvencija un Eiropas Pamattiesību harta, tomēr pašreizējā situācija nebūt neliecina, ka bērnu tiesības būtu perfekti nostiprināta joma. Eiropas Komisija (EK) gatavojas tuvākajos gados rosināt dažus jaunus likumus bērnu aizsardzībai un uzlabot esošos. “Vardarbība plaukst visā Eiropā. Tādēļ būtiska ir iespēja šiem seksuālā, emocionālā, fiziskā un citu veidu vardarbībā cietušajiem bērniem nodrošināt pilnvērtīgu rehabilitāciju. Latvijā, par laimi, darbojas septiņi tam domāti centri – Talsos, Ventspilī, Dobelē, Allažos, Valmierā, Balvos un Tukuma rajonā,” tā Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs un Saeimas deputāts (Lauku Avīze, 2011).

Agresīva uzvedība un ciešanas no vienaudžu agresijas negatīvi ietekmē bērnu/jauniešu psihisko veselību un sasniegumus mācībās (Nansel TR, 2004). Olweus (1994) definē „apbižošanu” vai viktimizāciju kā stāvokli, kad kādam tiek atkārtoti un ilgākā laika posmā darīts pāri, tiek pazemots un izvēlēts par upuri dažādām negatīvām rīcībām no spēcīgāko vienaudžu puses. Negatīvās rīcības manifestējas dažādos veidos – kā, piemēram, apsmiešana, aktīva izslēgšana no sociālās grupas un fiziska ietekmēšana (Roland E , 2002).

Mūsdienās varmācības un agresijas ierobežošana/mazināšana skolās ir kļuvusi par aktualitāti (Greene MB, 2005).Agresijas jautājuma aktualitāti mūsu valstī varētu arī apstiprināt fakts, ka medicīniskās literatūras avotā Pubmed var atrast arī Latvijas pētījumu par kauslību skolās (Gobina, 2008). Tika pētīti Latvijas un Lietuvas jaunieši (kopā 3417), un 30,1% gadījumu Latvijas pusaudži atzīst, ka bijuši iesaistīti kautiņos/huļigāniskos aktos vai nu kā agresori vai kā upuri, vai arī abi. Lietuvā šis skaitlis ir ievērojami lielāks – 52,3%. Kaušanās tika asociēta ar subjektīvi sliktu veselības stāvokli un zemu vispārējā apmierinājuma līmeni (neapmierinātību ar dzīvi).

Jautājumi par agresiju ir aktualitāte Latvijā, gluži tāpat kā citur pasaulē. Eiropas projekta ietvaros „Emocionālo, sociālo un praktisko iemaņu atbalsta programma izglītojamiem ar garīgās veselības traucējumiem”, strādājot ar bērniem un pusaudžiem pusotra gada garumā, gandrīz ik sesijā iznāca saskarties ar pacientu agresivitāti, kura manifestējas gan pavisam tieši un nepārprotami (kā kliegšana, lamāšanās, motora uzbudinātība ar lietu laušanu, kaušanās un draudi terapeitam), gan slēptākā veidā kā agresija pret sevi (suicidālas domas, fantāzijas, sevis “skrāpēšana”, regulāra masīva alkohola lietošana, smēķēšana, ēšanas traucējumi) vai pasīvi – agresīva uzvedība.

(izmantoti fragmenti no zinātniski pētnieciskā darba RSU Rezidentūras programmas nobeigumam)

Nekad nav viegli.
Aptuvenais lasīšanas ilgums: 4-5 minūtes; Autore: dr. Ingrīda Rateniece.

Raksts veltīts bērna sērošanas procesam pēc vecāka nāves. Autore uzsver, ka neatkarīgi no bērna vecuma ar viņu ir jārunā atklāti, jāpalīdz izdzīvot zaudējumu un jābūt emocionāli klātesošam. Tiek aprakstītas bērna iespējamās reakcijas – raudas, dusmas, vainas izjūta, norobežošanās – un sniegti praktiski ieteikumi, kā pieaugušais var palīdzēt bērnam droši izsērot.

Runāt patiesību un būt līdzās

Nekad nav viegli tuvoties un runāt ar cilvēku, kurš tikko saskāries ar nāvi, īpaši, ja tas ir bērns, kurš zaudējis māti, arī tēvu. Dažkārt cilvēki maldās domādami, ka bērns vēl ir mazs un neko nesaprot. Tā nav. Lai kāds būtu viņa vecums, bērnam ir jāizstāsta par mātes nāvi un jāpaliek kopā viņa ciešanās, jāpalīdz izsērot notikušais.

Ja bērns, uzzinot notikušo, raud, jāļauj raudāt. Ja raudādams meklē ķermenisku kontaktu, jāspēj to dot – dažkārt bērns grib sadoties rokās, dažkārt iekrist apskāvienos. Bet nekad nevajag uzspiest savu ķermenisko tuvumu! Dažkārt šī situācija ir tik ekstrēma, ka pieļaujamas arī ekstrēmas jūtas – ja citādi nevar, pieaugušais var raudāt kopā ar bērnu (protams, saglabājot realitātes sajūtu). Ir situācijas, kad bērna sāpes un jūtas ir tik psihi ārdošas, ka bērns uz kādu laiku no tām norobežojas – nevēlēdamies ne runāt, ne raudāt par notikušo. Tas ir jārespektē! Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka bērns jāpamet viens bēdās! Pieaugušais ir līdzās, glabā un gādā par bērnu un dod ziņu, ka jebkurā brīdī, kad vien bērns būs gatavs, spēs uzklausīt un būt līdzās viņa zaudējumā un šausmās. Te var noderīgs būt mājas suns vai kaķis, vai kāda bērnam nozīmīga rotaļlieta, kura spalvā „ieķerties un sildīties”. Tam var būt noderīgs arī speciāli apmācīs suns.

Dusmas un vainas sajūta

Pie sērošanas piederas arī dusmas par notikušo un, bieži vien, bērni sevi vaino vecāku nāvē. Domā, ja vien kaut kā būtu rīkojušies, nelaime nebūtu skārusi viņus. Noteikti ir jāpalīdz bērnam atbrīvoties no vainas apziņas! Ja bērns dusmojas – jāļauj to darīt – var dusmās sist pa matraci, burzīt papīru, zīmēt, triepjot krāsas uz lielas papīra loksnes, noderēs māls, smiltis. Mazākiem bērniem rotaļājoties ar mantām, vērojami agresīvi sižeti. Tos nevajag traucēt un ārpus spēlēšanās ar bērnu jārunā par dusmām, ko viņš jūt. Te gan jāņem vērā, ka, sevi vainodami mātes nāvē, bērni var just dusmas un naidu paši pret sevi, un var provocēt pieaugušos ar savu uzvedību, lai saņemtu „pelnīto sodu”. Radušies maldi noteikt ar skaidri izteiktiem vārdiem ar bērnu jāizrunā!
Ja tikko aprakstītās jūtas paliek bērnā, sekos simptomi – nemiers, miega traucējumi, nakts murgi, ēšanas traucējumi, slapināšana gultā, bailes, valodas traucējumi, skolā grūtības noturēt uzmanību, nav nespējas mācīties, ar laiku norobežošanās no apkārtējiem, apātija. Mums pieaugušajiem – un jo vairāk bērniem – palīdz doma, ka apglabājam cilvēka miesu, bet aizgājēja dvēsele un gars dodas citā valstībā.

Sērošanas sastāvdaļa ir bēres, kurās bērns var piedalīties un ir kāds pieaugušais, kurš silti un vienkārši, neuzspiesti ir līdzās bērnam, ļaujot raudāt un izsāpēt zaudējumu. Kopējs pārdzīvojums remdina sāpes.

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 12-14 minūtes; Autori: Dr. Valdis Briedis, Māra Vilde, publicēts žurnālā ” Patiesā dzīve”.

Raksts analizē sarežģītās mātes un meitas attiecības, apšaubot sabiedrībā izplatītos mītus par automātisku emocionālu tuvību bioloģiskas radniecības dēļ. Psihoterapeits Dr. Valdis Briedis skaidro, kā emocionālais briedums, pašattiecības, ģenētiskās atšķirības un sabiedrības priekšstati ietekmē attiecību kvalitāti. Tiek apskatītas vainas, projekcijas, emocionālās atkarības un paštaisnuma tēmas, kā arī piedāvāti principi, kā saglabāt savu labsajūtu sarežģītās ģimenes situācijās.

Bioloģisks radinieks = gara radinieks? Nē!

No vairākām sievietēm dzirdēts, ka viņas nekad nav mīlējušas savu meitu. Viena nemīl vecāko meitu, bet mīl jaunāko, otra nemīl meitu, bet mīl dēlu… Vai tam ir skaidrojums? “Pirmā tēze skan – bioloģiska radniecība pati par sevi negarantē emocionālu tuvību,” saka psihoterapeits Valdis Briedis. “Tas ir milzīgs mīts, ka jebkuru tuvu radinieku starpā būs šāda tuvība. Un, pat ja būs, nav zināms, kādas kvalitātes. Nākamais jautājums – vai šī pieaugusī sieviete, kura dzemdēja bērnu, ir nobriedusi personība. Ja viņa nav brieduma pakāpē, lai spētu apmierināt savas personīgās vajadzības (šobrīd runa pat nav par bērnu) un justies labsajūtā, līdzvērtīgi ar otru dzīvu būtni, tad, protams, sākas visi iepriekš minētie scenāriji. Tad māte citādi neprot, viņai nav citas iespējas. Jāzina, ka tāda nenobriedusi viņa var palikt līdz sirmam vecumam. Viņa nav attiecībās pati ar sevi, jo cilvēks apzinās realitāti, apzinās robežas tikai tad, kad ir iepazinis sevi un savas vajadzības, proti, ir nobriedis. Aplūkojot nobriešanu vienkāršoti, var sacīt – kad bērniņš piedzimst, viņš apgūst bērna pieredzi, iemācās “šiverēties” pa bērniskam, bet pusaudža gados viņš bērna pieredzi noliek nost un sāk apgūt dzīvi pa pieaugušam. Diemžēl nospiedoša daļa cilvēku šajā vietā iestrēgst – proti, bērna pieredzi viņi ir nolikuši nost, savukārt nopietnā pieaugušā pieredze ir tāda, ka neproti vairs nedz spēlēties, nedz izjust labsajūtu, bet tikai nopietni vērtēt un nopietni rukāt. Briedums sākas tad, kad pieaugušā pieredze cilvēkam jau ir un viņš laiž tai klāt to bērna pieredzi. Tad viņš spēj būt ar otru cilvēku tuvās emocionālās attiecībās, ļaujot sev just ar visām maņām, arī spēlējoties, rotaļājoties – gūt labsajūtu, uzrāpjoties kalnā, ieraugot skudriņu… Ja viņš ir zaudējis spēju just ar visām maņām, viņam visu laiku būs totāla tukšuma sajūta. Bet tas, ko mēs jūtam, ir vienīgais veids, kā cilvēks var uztankoties. Tukšums rada tādu difūzu sajūtu, un cilvēks atkarībā no savas samaitātības pakāpes lieto dažādas domas, lai šīs difūzās sajūtas kaut kā ietērptu. Un tad atkarībā no tā, kādi priekšstati par dzīvi un dzīvošanu ir šai mātei, viņa pa taisno samauc tos sev virsū – nevis tā, kā viņai ir labi, bet tā, kā “ir pareizi”. Bet viņa jūtas vēl sliktāk. Ja šādai mammai, kas nav labās attiecībās pati ar sevi, piedzimst bērns, arī nevar būt nekādas emocionālas tuvības.

Otrs ļoti svarīgs punkts – bērns piedzimstot nav balta lapa! Nereti tiek kultivēts mīts, ka viss ir atkarīgs no vides, no attiecībām utt., bet bērnam var būt pavisam cita gēnu kombinācija. Līdz ar to arī vajadzības, pasaules pētīšanas un reaģēšanas veidi viņam būs pavisam atšķirīgi. Un tad mamma brīnās – kur tu tāds esi radies? Vēl ir tas briesmīgais mīts, ka visām mammām neganti jāmīl savi bērni, bet viņai varbūt nāk galvā domas, ka viņa nemaz viņu nemīl un varētu sagriezt mazos gabaliņos… var būt visādas dusmīgas domas. Kur rodas dusmīgās domas? Atkal – domas ir tērps, lai ietērptu difūzas jūtas. Ja mammai nav spējas just labsajūtu, viņai visu laiku radīsies papildu enerģija darbībai, bet viņa to nerealizēs. Ja to tur sevī, nevis izmanto ārējā realitātē, tā manifestējas dusmās, agresijā. Tad cilvēks rūgst sevī, ir mūždien neapmierināts un kritisks, turklāt viņš var vainot sevi vai bērnu, bet labsajūtas nav. Bet bērns pastāvīgi jūt mammas diskomfortu. Viens no veidiem, kā cilvēks mācās, – viņš kopē vecāku rīcības modeļus. Ja viņš ir nesaprasts un neatbalstīts savos pasaules pētījumos, viņš iemācās modeli justies neapmierinātam kā emocionālās tuvības veidu – cita varianta viņam nav,” skaidro speciālists. Un tāds viņš arī paliks, un tā arvien pa apli? “Viņš var tikt no tā visa vaļā tad, ja sastop citus cilvēkus, ar kuriem var nonākt līdz emocionālā brieduma pakāpei.”

Mātei vajag, lai būtu kā visiem…

“Nākamais izplatītais uzskats – vienmēr kāds ir vainīgs,” turpina Valdis Briedis. “Paudīšu mazliet nepopulāru viedokli. Ja pieņem, ka bērnam jau ir uzinstalētas dažādas programmas, ko nes gēni, var parādīties atšķirīgas izpausmes arī tajā ziņā, kā viņi veido attiecības, kā mijiedarbojas. Tas nav atkarīgs no tā, kas ir iemācīts ģimenē, bet tāds nu tas cilvēciņš vienkārši ir. Un ja viņš atļaujas kaut ko pavisam citādāku nekā mamma… Aptuveni 80 procentu cilvēku nespēj izturēt citādības, viņiem vajag tā kā visiem. Tikko kaut kas atšķiras, sākas ziepes – ko teiks cilvēki utt. Ja cilvēkam ir šī tukšuma sajūta, viņš mēģinās vēl intensīvāk pielāgoties citiem vai dabūt kaut kādas piedevas, teiksim, labākas atzīmes savam bērnam, lielāku pozīciju darbā, smukākas drēbes, labāku mašīnu nekā kaimiņam. Viņiem raksturīgi vainot kaut ko vai kādu par to, ka man ir tā… Ja cilvēka ģenētiskais materiāls potenciāli ir tāds, ka viņš spēj tikt līdz darbībai, tad viņš arī mēģinās sevi pētīt, strādāt, veidot attiecības. Un tad viņš arī bez mammas atbalsta līdz kaut kam tiks un līdzīgi kā jūsu sākotnējā piemērā ar D. pieņems lēmumus, rīkosies, tādējādi dzīvos labi, un mamma varbūt kodīs pirkstos.” Parasti jau ne slikto, ne vainīgo tiešām nav – ir dažādi cilvēki, tikai paštaisnais citādību nepieņem – kas nav tāds kā es, tas nekur neder… “Jā, ir dažādas pieredzes. Lielākoties mātes jau grib labāko, bet viņām ir tikai tā pieredze, kāda viņām ir. Un, ja viņām nav līdzvērtīgas tuvo attiecību pieredzes, tad mēs nonākam pie skaistā teiciena, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.” Piemērā ar D. tieši aspekts, ka māte kategoriski atteicās saprast, ka tas, kas viņai šķiet labs un uz ko viņa mudina, meitai pilnīgi neder, arī bija visa ļaunuma sakne. “Tā ir klasiska situācija, kad cilvēks nav nonācis pirmām kārtām līdz tuvām attiecībām ar sevi. Šī nav nobriedusi sieviete – vienalga, cik viņai gadu. Tur, kur mammas ir par daudz, mammai nav attiecību ar sevi. Viņas viedoklis ir vienīgais pareizais, tāpēc bērnam nebūs emocionālā atbalsta, nebūs sapratnes par viņa citādībām. Bērni cieš tik daudz, cik daudz viņu vecāki neapzinās sevi. Ja viņā veselīgais kodols būs, viņš kādreiz dzīvē to pieredzi dabūs, ja ne – neviens nav jāvaino, bet jāiet ārstēties.” Vai ir redzēta kaut viena paštaisna persona, kura ietu ārstēt savu paštaisnumu? “Jā, ir! Tāpēc jau psihoterapijā ir simtiem metožu un tehniku. Ja biežāk lietotās konkrētam cilvēkam neder, jāmeklē citas, vajag atrast viņam personisku motivāciju.” Uz jautājumu, cik daudz kategoriski paštaisnu omīšu vispār pieļaus domu, ka viņām vajadzīgs speciālists, Valdis Briedis atbild, ka esot citādi – liela daļa šādu omīšu var savā nenobriedušā rigidā stāvoklī lieliski funkcionēt. “Ir svarīgi, ko bērni turpina no viņas gaidīt. Nevienu jau tāda omīte nevar ievainot, ja bērns pats neuzprasās.” Tātad nobriedis cilvēks par savas nenobriedušās mātes faktiski bērnišķīgajiem izlēcieniem iecietīgi pasmaidīs – lai jau viņa ņemas, ja viņai tā vajag? “Jā! Galvenais – bērnam nav jāgaida, ka mamma būs citādāka. Un, ja viņš to negaida, kā viņu var ievainot?”

Ja es jūtos slikti, tad viņa ir slikta

Tomēr praksē ne vienmēr izdodas visām nebūšanām rast teorētisko pamatojumu un nosvērti izlemt – nešūmēšos, lai jau. Ir situācijas, kas neatkarīgi no skaidrojuma nav ciešamas. Atgriezīsimies pie modeļa, kad māte maitu zākā, stāstot, cik viņa neglīta un glupa, bet nākotnē, ja neklausīs māti, ēdīs no miskastēm un ubagos stacijā utt. Jājautā – kāpēc tas vispār būtu jāklausās, neatkarīgi no radniecības? Mēdz būt arī tā, ka meita visu mūžu izmisīgi alkst mātes atzinības, lien vai no ādas ārā, lai izkalpotos, pierādītu, cik laba meita ir, bet – nekā… Māte arvien noskalda – tas nav tā, bet šitas vispār nekam neder. “Tā ir projekcija. Ja es jūtos slikti, tad viņa ir slikta, nevis es. Visticamāk, mātei ir grūtības ar sevi, viņa ir iestrēgusi kādā attīstības posmā. Ja tas ir ne tikai vecumdienās, bet visu mūžu, tad jāskatās, kas tā par personību. Ja meita to cieš, tas ir emocionālās atkarības piemērs. Atkarības-neatkarības tēma ir reāli izstrādājama. Ir viens zelta likums. Neatkarīgi no tā, kas ir ar to māti (vai tēvu), palīdzēt un atbalstīt var un ir vērts (un tas dod labu rezultātu) tikai tādā devā, kamēr pats palīdzētājs jūtas labi. Respektīvi, tas ir indikators, cik lielā devā komunicēt ar šo cilvēku. Kad pieaugušais bērns jūt pirmās pazīmes, ka viņam sāk zust labsajūta – viss!” Tātad, ja meita nespēj paciest māti ilgāk par desmit minūtēm mēnesī, viņa nav nekāds zvērs, bet tikvien rūpējas par savu labsajūtu – un pareizi dara? “Kurš ir teicis, ka viņai jācieš vairāk? Jums ir zinātniski pamatoti argumenti?” pārjautā dakteris Briedis. Kā – gara ausīm taču jau dzirdami visu kontrolējošo paštaisno māšu brēcieni – kas notiek, uz ko te mudina, kāda vēl meitas labsajūta – no svara ir tikai mana! Viņai jādara tā, kā man vajag, un tas nav apspriežams… “Arī tas ir jautājums par priekšstatiem,” atgādina psihoterapeits, pieminot lērumu greizu priekšstatu, sākot jau ar to – ja ir bioloģiska radniecība, tad obligāti jābūt tuvām emocionālām attiecībām. Patiesībā māte un meita varot būt pilnīgi sveši cilvēki. Iebilstu, ka nākamais trumpis būs apelēšana pie pienākuma, vaimanas par nepateicību kā pasaules algu, ragaviņām un mežu, visu pārējo, sev neizdevīgo, izliekoties nedzirdam – kā jau rigidām personībām parasts. Māte taču veca un slima, ak un vai… Vai ir recepte – vilks paēdis, un kaza dzīva? “Jā, tāda recepte ir. To visu var atrisināt, vajadzības gadījumā noalgojot palīgpersonālu. Vai arī – likumā noteiktajā kārtībā ievietojot māti pansionātā. Attīstītās valstīs veco ļaužu nami ir normāla prakse. Bet sakostiem zobiem, slikti jūtoties, atrasties mātei blakus – tas faktiski nozīmē, ka reāli tiek nodarīts pāri abiem cilvēkiem, un es vēl izsakos maigi. Periodā, kad bērns vēl ir mazs, mātes spēja parūpēties par savu labsajūtu ir vērtīgākais, ko viņa bērnam var ierādīt, taču vēlākos gados, kad vecos cilvēkos notiek regresīvi procesi, pieaugušā bērna spēja parūpēties par savu labsajūtu ir vienīgais veselīgais piegājiens,” strikti nosaka Valdis Briedis. Un visbeidzot – var taču būt arī tāda meita, kas gūst apmierinājumu no sajūtas: re, kā es te upurējos un mokos ar savu neciešamo māti, toties Annas tante kaimiņos redz, cik laba meita es esmu! “Es jūs vai nu apbēdināšu, vai iepriecināšu – aptuveni 25 procentiem cilvēku ir mazohistiskas personības iezīmes, un tā nav slimība – tā vienkārši ir!” pasmaida Valdis Briedis.

Tātad, ja meita, kurai ir mazohistiskas personības iezīmes, uz deguna krizdama, izdabā paštaisnai un neciešamai mātei, viņa patiesībā rūpējas par savu labsajūtu, jo saņem kāroto pazemojuma tiesu. Tikmēr cita meita, kurai šādu personības iezīmju nav, rūpējoties par savu labsajūtu, māti ievieto pansionātā. Vidējais aritmētiskais sabiedrības uzskats, protams, uzgavilēs meitai ar mazohistiskajām iezīmēm – tas gan ir kārtīgs cilvēks! Ne tā kā tā otra, egoiste nelaimīgā. Un kurš gan iedomāsies, ka kārtīguma iemesls patiesībā ir ne vairāk, ne mazāk kā mazohisms…

Trīs vaļi un to kopšana

Ko var laikus darīt, lai nenonāktu tiktāl, ka vecumā meitai jākonstatē, ka māte viņai sabojājusi visu dzīvi? “Recepte ir vienkārša un skaidra: iespējami ātrāk izpētīt sevi, savu personību un vajadzības un iespējami ātrāk iemācīties just labsajūtu, šīs vajadzības apmierinot. Brīžos, kad nāk virsū priekšstatu un uzskatu diktēta vainas sajūta, rūpīgi mēģināt piefiksēt, pierakstīt šos greizos priekšstatus un pārveidot tos par tādiem, kas ļauj justies labi,” uzskaita psihoterapeits. “Tāpēc jau priekšstati ir, lai tos dinamiski mainītu atbilstoši konkrētam indivīdam, nevis ņemtu vidējos sabiedrībā akceptētos un tad mēģinātu tos neveikli uzstūķēt sev virsū. Ir trīs vaļi, uz kā balstās visa cilvēka dzīvošana. Viens – bioloģiskās un fiziskās vajadzības, otrs – emocionālās vajadzības, trešais – priekšstatu un uzskatu sistēma, kas ļauj apmierināt pirmās divas. Ja tās nebūs apmierinātas, nekas prātīgs nesanāks. Turklāt nav svarīgi, vai mēs ņemam priekšstatus un uzskatus no antīkajām traģēdijām vai to varoņiem, vai kādu absolūti sadzīvisku priekšstatu, vai ezotēru. Galvenais, lai priekšstati un uzskati atbilstu konkrētā cilvēka personības brieduma tā perioda vajadzībām. Lai tie man ļautu tajā attīstības posmā, kurā es atrodos, apmierināt pirmās divas vajadzības.”

Bet… var būt arī tā, ka cilvēks pats ir apjucis starp savām un citu vajadzībām, pienākumu un priekšstatiem un vairs nesaprot, ko vēlas pats un kas ticis uzspiests. Kā viņam palīdzēt? “Man savi priekšstati jāveido tādi, kādi man ir vajadzīgi, nevis – lai atbilstu kaimiņu Jāņa, Pētera vai Miķeļa priekšstatiem. Diemžēl cilvēkiem trūkst zināšanu. Ja cilvēks reāli ir sevi pētījis, mēģinājis saprast, bet jūt, ka kaut kas nesokas, tas nenozīmē, ka viņam būs vajadzīga gadiem ilga terapija, bet viņš var pakonsultēties ar psihoterapeitu. Dažreiz pat viena saruna var dot impulsu turpmākai rīcībai. Tikai jārēķinās ar to, ka atslēgas vārds ir nevis domāšana, bet gan darīšana,” uzsver Valdis Briedis.

Tētis ir ļoti svarīgs!

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 18-22 minūtes; Autors: Dr. Andris Veselovskis.

Raksts analizē tēta nozīmi bērna attīstībā no ieņemšanas brīža līdz pat pieaugušam vecumam. Autors uzsver, ka tēta klātbūtne nav aizvietojama — tā ietekmē bērna drošības sajūtu, pašvērtējumu, dzimumidentitāti un emocionālo briedumu. Tiek aprakstīta tēta loma dažādos bērna attīstības posmos, kā arī iespējamās sekas, ja tēta klātbūtne ir nepietiekama vai viņš nespēj uzņemties savu lomu.

Lai gan šobrīd nereti tiek kultivēta ideja, ka bērnam tētis nav vajadzīgs; ka ģimene ir novecojis jēdziens un bērnam pietiek ar vienu vecāku, tas tā nav. Vairumam pacientu, kuri nāk pie manis uz psihoterapiju, ir trūcis tēta.

Jāpiebilst, ka es apzināti šajā rakstā lietoju vārdu „tētis”, nevis „tēvs” – manuprāt, vārds ,,tētis” ietver vairāk mīlestības. Mīlestība ir nepieciešama katram bērnam un katram tētim.

ikvienam no mums, dzirdot vārdus ,,tētis” vai ,,mamma”, prātā rodas spilgti priekšstati. Šie priekšstati ir saistīti ar mūsu vecākiem un ar citiem tētiem un mammām, kurus esam redzējuši sev apkārt. Mamma parasti ir tā, kas dod mīlestību, maigumu, rūpes. Tētis ir tas, kurš rada drošību, aizsardzību, stabilitāti, atrodoties lielākā attālumā no bērna nekā mamma.
Pašā sākumā bērns ir kopā ar mammu, veidojot diādi, un tētis ir starpnieks starp mammu-bērnu un apkārtējo pasauli. Tētis sargā mammas-bērna diādi no apkārtējās pasaules. Tētis un mamma ir viena vesela divas dažādas sastāvdaļas – viņi abi ir vecāki, viņi abi ir ģimene. Tētis un mamma viens otru atbalsta, papildina, bet vienlaikus viņi ir arī atsevišķas personas, kas ir īpaši nozīmīgas bērna tālākajā attīstībā. Tētim un mammai ir katram sava atšķirīga loma bērna attīstībā. Tētis un mamma ir atšķirīgi. Atšķiras gan viņu domāšana, gan ķermeņa uzbūve. Tētis nevar dzemdēt bērnu. Mamma ir fiziski vājāka, bet viņa spēj izvēlēties drēbītes bērnam labāk nekā tētis. Tētis spēj spēlēt futbolu ar dēlu tā, kā to spēj darīt tikai tētis. Katrs no viņiem ir unikāls, īpašs un viņi abi ir ļoti vajadzīgi bērnam.

Kā vīrietis var kļūt par tēti?
Vai pietiek ar to, ka viņš ir sasniedzis dzimumgatavību? Vai to vīrieti vispār var saukt par tēti, kurš rada bērnu un pēc tam nepiedalās bērna audzināšanā? Kurā brīdī zēns sāk domāt, ka viņš pats kādreiz kļūs par tēti? Vai tad, kad viņš brauc ar spēļu mašīnīti, līdzīgi kā tētis brauc ar īstu mašīnu? Vai tad, kad zēns pamana, ka viņam ķermenis ir kā tētim un mamma ir savādāka? Varbūt tad, kad zēns iet uz pirmo randiņu ar meiteni? Vai tad, kad viņš pirmo reizi ir iemīlējies?
No agras bērnības bērna prātā sāk veidoties priekšstats par to, ka viņš ir zēns. Vēlāk viņš saprot, ka zēni izaug par vīriešiem un kļūst par tētiem. Un par to, kādi ir tēti, viņš uzzina, redzot savu tēti, redzot mammas un tēta attiecības. Tātad, lai tētis varētu būt īsts tētis, viņam prātā ir jābūt priekšstatam par to, kā tēti izturas: kā viņi auklē bērnus, kā viņi spēlējas, kā palīdz pildīt skolas mājas darbus, kā tēti izturas pret savām sievām. Vīrietim piemīt no dabas dota vēlme kļūt par tēti. Viņam ir pielāgots ķermenis bērna radīšanai. Viņam ir vēlme iekarot sievieti un radīt pēcnācējus. Tā viņš var apliecināt savu potenci un vīrišķību. Vīrietim ir vēlme mīlēt un dalīties mīlestībā ar sievieti, un šajā mīlestībā radīt bērnu, kas ir viņa patības turpinājums. Vīrietim ir vēlme dot no sevis ko vērtīgu, lai bērns aug un attīstās laimīgs. Redzot bērnu augam,
tētis izjūt lepnumu par bērnu un par sevi. Vīrietim milzīgu gandarījumu dod tas, ka viņš ir varošs, spējīgs tētis. Turpmāk aprakstīšu tēta lomu un nozīmīgumu bērna dzīvē sākot no brīža, kad bērns tiek plānots līdz brīdim, kad bērns kļūst par pieaugušu cilvēku. Ieskicēšu arī, kādas problēmas rodas, ja tētis nespēj būt tētis.

Laiks pirms bērna piedzimšanas

Satiekas nākamie mamma un tētis, izlemj dzīvot kopā un veidot ģimeni. Šajā laika posmā ir svarīgi iepazīt vienam otru, izrunāt kopīgi savus nākotnes plānus, sapņus. Ir nepieciešams laiks, lai dažādās situācijās jaunais pāris pārbaudītu, kā viņi spēj sadarboties risinot vieglākas un smagākas problēmas. Nākamie vecāki sāk būvēt savā prātā māju (savstarpējo attiecību māju), kurā vēlāk varēs dzīvot arī bērns. Ir nozīmīga savstarpējā sapratne, kopīgi mērķi dzīvē, vēlmes un spējas šos mērķus realizēt. Ja vienam vai abiem partneriem sāk gribēties bērnu, ir jāsāk par to runāt. Vēlmei pēc bērna ir jābūt abos partneros. Vēlme radīt un uzaudzināt bērnu rodas sasniedzot pietiekošu emocionālu briedumu. Tad, kad cilvēks ir spējīgs būt neatkarīgs savos spriedumos, spēj sevi nodrošināt materiāli, spēj izturēt dažādas
grūtas situācijas un atrisināt tās, tad viņam parādās vēlme mīlēt bērnu, rūpēties par bērnu, radīt bērnu. Šīs vēlmes var izjust, redzot bērnus un vecākus spēļu laukumā, vai spēlējoties ar draugu bērniem. Tad, kad nākamais tētis ir sasniedzis noteiktu briedumu, viņš vēlas bērnu, viņam ir mīlestība, ko dot, un mīlestības pilnas attiecības, kuras var kļūt par šūpuli bērnam, – tiek sperts nākamais solis un bērns tiek radīts. Problēmas rodas, ja bērns tiek radīts tad, kad vīrietis vēl nav gatavs kļūt par tēti. Tas rada ciešanas visiem – vīram, sievai un bērnam. Nākamais tēvs izjūt bailes, izmisumu, neskaidru diskomfortu. Ja šīs sajūtas kļūst pārāk neizturamas, vīrietis bēg – pie citas sievietes (būtībā pie citas mammas), bēg dzeršanā, bēg strādāt uz Īriju. Savos sirds dziļumos viņš jūtas slikts, bezpalīdzīgs, zaudētājs. Tā ir trauma vīrietim uz visu dzīvi, tā neļaus justies labam un vērtīgam, būs grūti kādreiz kļūt par tēti. Cieš bērna mamma un bērns, jo viņi tiek pamesti. Nākamajai mammai grūtniecības laikā ir svarīgi sajust vīra mīlestību, rūpes, atbalstu. Tēta klātbūtne nodrošina mammas komfortu un līdz ar to labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai. Ja tēta pietrūkst, pieaug risks dažādām grūtniecības un dzemdību komplikācijām. Bērns tiek traumēts ļoti dziļā bioloģiskā līmenī – ja mamma ir stresā, tad tādā pašā stresā ir bērns mammas vēderā; viņš saņem stresa hormonus, nesaņem pietiekošā daudzumā vajadzīgās barības vielas. 

Bērna pirmais dzīves gads

Šajā laikā vecāku klātbūtne un rūpes ir īpaši vajadzīgas bērniņam. Jo mazāks bērns, jo vitāli svarīgāka ir vecāku klātbūtne. Turklāt ir nepieciešama vecāku fiziska klātbūtne. Bērnam ir nepieciešams būt fiziskā kontaktā, sadzirdēt mammas sirdspukstus, zīst krūti, izjust mammas acu skatienu. Bērnam ir nepieciešams, lai mamma un tētis viņu izjūt un saprot – vai viņš grib ēst, vai grib klēpī, vai viņš grib dzirdēt vecāku balsi. Parasti mamma pavada vairāk laika ar bērnu, bet tētis rūpējas par ģimenes budžetu. Tētis sargā mammu un bērnu, un pozitīvā tēta ietekme bērnam tiek nodota caur mammu. Ļoti svarīgi bērnam ir sajust, ka kādu laiku tētis ir ar viņu. Zīdainīši atšķir tēti no mammas un savādāk reaģē. Šī komunikācija starp zīdainīti un tēti ir ļoti svarīga abiem. Bērns sajūt, ka ir vēl kāds, kas viņu mīl, un šis kāds nav mamma. Tētis var sajust savu bērnu, un var sākt veidoties ļoti dziļa tuvības saikne. Šī saikne starp bērnu un tēti veidojas ļoti dziļi bērna un tēta prātos.

Bērnam šajā vecumā veidojas psihes pamati. Šie psihes pamati pa pusei sakņojas ķermeņa sajūtās, pa pusei prātā. Šajā laikā bērnam nav verbālas domāšanas (viņš nedomā ar vārdiem). Viņš jūt sajūtas ķermenī, un patīkamas vai nepatīkamas izjūtas prātā. Šajā laikā tiek noteikts tas, vai prāta dziļākajos slāņos būs „ paradīze vai elle”.
Ja tētis nespēj būt ar bērnu šajā laikā, tad tētim sāk veidoties izjūta, ka viņš nav labs tētis un bērnam sāk veidoties neskaidra izjūta, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Diemžēl šai plaisai vēlāk ir tendence paplašināties. Ja plaisa ir pamatos, tad tā aizies tālāk. Ļoti svarīgi, lai tēti censtos būt ar bērnu un nenobītos no grūtībām. Viena no lielākajām kļūdām ir tad, ja jaunā mamma uzņemas būt ar bērnu visu laiku, un tētis nobīstas. Mammai ir jāiztur, ja tētis kaut ko uzreiz nejūt vai nesaprot. Jāiedrošina tētis kļūt par tēti. Ja tētis jūtas izstumts no mammas-bērna attiecībām, viņā sāk pieaugt nepilnvērtības un vainas izjūtas, kuras vēlāk var izraisīt pat vecāku attiecību sabrukumu.

Laika posms no viena līdz trīs gadu vecumam

Šajā periodā bērns ļoti aktīvi pats sāk iepazīt pasauli un sāk paust savu gribu unviedokli. Bērns ļoti bieži protestē un dara pretēji vecāku vēlmēm. Ir nepieciešama nepārtraukta vecāku klātbūtne un bērna pieskatīšana. Vecākiem nemitīgi jādomā, ļaut vai neļaut bērnam kaut ko darīt, un jādomā, ko darīt ar bērna protestiem – vai sekot viņa vēlmei, vai aizliegt kaut ko darīt. Piemēram: ko darīt, ja bērns veikalā katru reizi grib, lai viņam nopērk jaunu mantu, un situācijā, ja manta netiek nopirkta, bērns protestējot skaļi kliedz un raud.Te ir ļoti svarīga tēta kā likumdevēja loma – ko mēs varam nopirkt, ko nevaram. Kādu rīcību bērnam atļaut, kādu neatļaut. Nozīmīgi, lai vecāki vienotos kopīgi par šiem jautājumiem, un pieturētos pie vienotas taktikas. Šajā vecumā ļoti svarīgi palīdzēt bērnam iemācīties rīkoties ar savām dusmām. Dusmas ir labas emocijas un tās ir jāmācās atbilstoši pielietot.

Vecāki ir likumdevēji, viņi atbild par bērnu, un viņi nosaka, kur bērns drīkst iet, un kur nedrīkst. Ir svarīgi, lai bērnam tiktu ļauts darīt daudz – piemēram, pastaigas laikā ļaut iet tur, kur viņš grib. Taču, protams, uz ielas iet nedrīkst. Tad, kad kaut ko nedrīkst, bērns dusmojas. Dusmoties drīkst, bet sist mammai un tētim nedrīkst. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš ir labs un mīlēts, bet kāda viņa rīcība ir vai nu pieņemama, vai nepieņemama. Ja šajā laika posmā tēta pietrūkst, bērns var sākt just vainas izjūtu par savām dusmām, un apspiest dusmas, sevī tādā veidā kļūstot nespējīgs par sevi cīnīties. Vai arī, tieši pretēji, bērns kļūst pārmērīgi eksplozīvs un nevaldāms, nespēj apvaldīt savus impulsus. Tātad, lai bērns apzinātos savu neatkarīgo „Es” un spētu par sevi cīnīties, tēta klātbūtne ir ļoti nepieciešama.

Laika posms no trīs līdz piecu gadu vecumam

Šajā laika posmā tēta loma zēna un meitenes attīstībā atšķiras. Zēnam tētis ir nepieciešams kā kāds, ar kuru konkurēt un kam līdzināties. Zēns apzinās savu dzimumu, un par viņa simpātiju kļūst mamma, un tētis ir tas, kura vietu zēns vēlētos ieņemt. „ Tēti, tu paliec mājās, mēs ar mammu iesim uz koncertu.” Zēns it kā izmēģina, kā tas ir – būt vīrietim. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis saprastu un pieņemtu šādas zēna vēlmes, vienlaicīgi parādot, ka viņi ar mammu ir pāris. Zēnam būs jāsaskaras ar vilšanos, ka mamma izvēlas tēti kā pāri sev. Ar laiku viņš šo vilšanos pārdzīvos un sapratīs, ka viņš pats satiks kādu citu meiteni vai sievieti, kas kļūs par pāri viņam. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis neapvainojas uz dēlu par vēlmi tēti izstumt. Dēlam ir ļoti svarīgi redzēt, ka tētis un mamma mīl viens otru kā vīrs un sieva. Un ka viņi abi mīl savu dēlu. Tētis zēnam ir nepieciešams kā kāds, kuram līdzināties. „ Mans tētis ir pats stiprākais.” „ Es arī būšu kā tētis, un es arī apprecēšos, un man būs sieva kā tētim.” Ja tēta trūkst šajā laikā, vai dēla mīlestība pret mammu tiek izsmieta, zēns sāk just, ka ar viņa vēlmēm un vīrišķību kaut kas nav kārtībā. Ja šajā laikā tētis aiziet no ģimenes, zēns var justies vainīgs, it kā viņa mīlestība pret mammu un vēlme izstumt tēti būtu izraisījusi tēta aiziešanu. Meitai tētis ir nepieciešams kā objekts, kuru mīlēt. Ir ļoti svarīgi, ka tētis pieņem meitas mīlestību, tas dod viņai savas vērtības izjūtu. „ Tēti, es tevi ļoti mīlu.” „ Paldies, meitiņ, es tevi arī ļoti mīlu.” Meita var pieņemt savu sievišķību kā labu. Viņa saprot, ka tētis ir mammas vīrs, un ka viņa kādreiz satiks kādu, kurš būs tikpat labs kā tētis. Ja tētis nespēj pieņemt meitas mīlestību, tad meita sāk just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Un viņa kļūs neapmierināta ar savu sievišķību- nejutīsies vērtīga kā meitene, kā sieviete.

Laika posms no piecu gadu vecumam līdz pubertātei

Šajā laika posmā bērns sāk iet skolā, vairāk komunicē ar cilvēkiem ārpus mājas. Bērnam parādās dažādas intereses, hobiji, kuri nav saistīti ar vecākiem. Tagad ir nepieciešams, lai tētis būtu pastāvīgā kontaktā ar bērnu. Bērnam var būt grūtības iedzīvoties skolas kolektīvā, izcīnīt savu vietu, pasniegt sevi kā vērtību. Tētim ir jābūt blakus, lai viņš varētu dot padomus, kā aizstāvēt savu viedokli. Vajadzības gadījumā tētim ir jāmāca bērns aizstāvēt sevi, vai jāiet uz skolu risināt tās problēmas, ar kurām bērns netiek galā. Tētis var palīdzēt pildīt mājasdarbus. Pats svarīgākais, lai bērns jūt tēta klātbūtni un pozitīvu vērtējumu. Tas ceļ bērna pašvērtējumu: „ Ja tētis mani augstu vērtē, tad esmu vērtīgs (vērtīga).” Šī informācija mīloša tēta klātbūtnē ierakstās bērna zemapziņā. Ja tēta klātbūtnes pietrūkst, bērns to ļoti pārdzīvo. Bieži vien bērns neapzināti meklē tēta aizvietotāju, kādu vīrieti, kas bērnu augsti vērtētu – tas varētu būt treneris vai vectētiņš. Bieži vien šāda vīrieša nav, vai arī tā klātbūtne ir par vāju. Tas negatīvi ietekmē bērna pašvērtējumu. Zēns nezina, vai tas, ko viņš dara ir īsti labi un vīrišķīgi.

Viņā iezogas šaubas par sevi: „ Ja tētis negrib dzīvot ar mums kopā, tad, iespējams, es neesmu pietiekami labs.” Arī meitenēm līdzīgi cieš pašvērtējums: „ Ja tētis mani nekad neuzslavē, tas nozīmē, ka neesmu pietiekami skaista, neprotu labi uzvesties.” Cieš arī pats tētis. Nespēdams komunicēt ar bērniem, viņš paliek vientuļāks, jūtas atraidīts un nenovērtēts. Viņš nespēj priecāties par saviem bērniem, nevar izjust lepnumu par sevi, kā par veiksmīgu tēti.

Pusaudžu vecums

Sākas ar pubertāti – izmaiņām ķermenī, un turpinās līdz 21 gada vecumam. Šis ir ļoti interesants laika posms, jo labais, paklausīgais bērns krasi izmainās. Bērns kļūst par pusaudzi. Pusaudzis ļoti bieži strīdas. Pusaudžu garastāvoklis ir nemitīgi mainīgs. Brīžiem viņš ir bravūrīgs, brīžiem bailīgs, brīžiem runā prātīgi „ kā pieaudzis cilvēks”, tad atkal pārvēršas par mazu bērnu. Tagad jaunietim ir pieauguša cilvēka ķermenis, taču viņš īsti nezina, ko ar to darīt. Izmaiņas ķermenī un spēja veikt dzimumaktu vienlaikus ir biedējoša un vilinoša. Domas par savu pārākumu un varenību mijas ar domām par resnumu, pumpām un neglītumu. Pusaudzim parādās seksuālas sajūtas un fantāzijas. Šajā laikā pusaudzim ir ļoti svarīgi kļūt emocionāli neatkarīgam no vecākiem. Šī neatkarība izpaužas kā sava viedokļa paušana un pretošanās vecāku viedoklim. Bieži vien vecāki tiek pasludināti par muļķiem un stulbeņiem, bet pusaudžu viedoklis ir vienīgais pareizais. Šajā laikā tēta klātbūtne pusaudzim ir ļoti nepieciešama. Tēta klātbūtne ir nepieciešama pavisam savādākā veidā, nekā tas bija līdz šim. Pusaudzim ir nepieciešams izjust tēta lepnumu par sevi, atbalstu vajadzības gadījumā. Pusaudzim
ir ļoti svarīgi, ka tētis pieņem un priecājas, ka pusaudzim ir savs viedoklis, kurš ir atšķirīgs, vai pretējs tēta viedoklim. Tētim ir jāiztur, ka viņš tiek noniecināts vai kritizēts, un jāturpina domāt, ka viņš ir labs tētis, un viņa bērns ir labs. Pusaudzim it kā jāsagrauj tēta autoritāte, lai viņš varētu pats sajusties kā vērtīgs un ietekmīgs. Ļoti svarīgi saprast, ka šī noniecināšana ir tikai virspusējais slānis. Dziļākajos slāņos pusaudzim ir nepieciešams, lai tētis iztur un turpina domāt par sevi labu, neskatoties uz to, ka viņš tiek noniecināts. Tēta iekšējais miers palīdzēs pusaudzim atrast pašam sevi un savaldīt emocijas, kuras viņu brīžiem pārņem. Tātad tagad tētim jābūt no bērna tālāk nekā agrāk. Viņa klātbūtne bieži vien var izpausties kā ticība savam bērnam un viņa neatkarības deklarācijas pieņemšana. Neatņemama tēta darba sastāvdaļa ir robežu nostādīšana. Ir mājasdarbi, kuri ir jāizdara, komunikācijas normas, kuras jāievēro. Tētim jābūt nepiekāpīgam un noteiktam, pieskatot, lai likumi tiktu ievēroti. Vienlaikus ir nozīmīgi, lai pusaudzis arī
pēc iespējas varētu piedalīties „likumdošanā” un ietekmēt to. Tētim ir jāpastāsta dēlam par vīrieša ķermeni un seksualitāti. Jāpastāsta, kā kopt savu ķermeni un par to, kā notiek sekss. Tāpat ir jāinformē par izsargāšanos un atbildību. Tas, ka tētis ar dēlu var brīvi runāt par seksu, radīs dēlā sajūtu, ka viņa seksualitāte ir vērtīga, pieņemama. Tas, ka tētis priecājas par to, ka dēls kļūst par vīrieti, palīdz zēnam sajusties kā jaunam, veiksmīgam vīrietim. Meitai pusaudžu vecumā ir jājūt, ka tētis viņu mīl, jūt siltas jūtas pret meitu, priecājas viņu redzēt, atzinīgi novērtē meitas sasniegumus, ģērbšanās stilu un izskatu.
Tētis vienlaikus ir tētis un arī vīrietis. Tēta attieksme nekādā gadījumā nedrīkst būt seksualizēta. Tētim ir jārespektē tas, ka meita kļūst par sievieti. Ir ļoti svarīgi just robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Ja agrāk, kamēr bērni bija maziņi, visa ģimene kopā kaili gāja pirtī, tad jau pirms bērnu pubertātes to vairs nevajadzētu darīt. Bērns paaugoties vairs negrib, lai vecāki viņu redz kailu, un tasir jārespektē. Tāpat tētim vairs nevajadzētu kailam staigāt pa dzīvokli, kaut vai pēc pamošanās, ja mājās ir meita, jo meitai tas būs mulsinoši un nepatīkami un var radīt riebumu. Mammai ir jābūt tai, kura pastāsta meitai par izmaiņām ķermenī, mēnešreizēm un seksu. Tētim te nebūtu jāiejaucas.
Pusaudži ļoti daudz uzmanības velta savam izskatam, drēbēm un ķermenim. Tētim tas būtu jārespektē un jāpiedalās notiekošajā ar labvēlīgu, draudzīgu un nopietnu attieksmi. Nekādā gadījumā nedrīkst smieties par pusaudža pievēršanos savam izskatam – tas šajā vecuma posmā ir ļoti svarīgi. Ja pusaudžu vecumā pietrūkst tēta klātbūtnes, sekas bērnam var būt ļoti smagas. Pusaudzis nespēj pieaugt, paust neatkarīgi savu viedokli, justies pievilcīgs un vērtīgs. Tāpat tētis nespēs izbaudīt līdzdalību sava bērna pieaugšanā, kas ir ļoti interesants un aizraujošs process.

Pieaugušā vecums

Arī pieaudzis cilvēks joprojām ir bērns saviem vecākiem. Jau pieaugušajiem
bērniem joprojām ir svarīga tēta labvēlīgā attieksme. Ir nozīmīgi apzināties, ka tētis,
ja būs tāda vajadzība, atbalstīs ar padomu vai kādā citā veidā. Šajā laika posmā ir ļoti
svarīgi ļaut savam pieaugušajam bērnam dzīvot savu dzīvi. Ir svarīgi ticēt, ka bērns
tiks galā pats.

Par patēviem

Interesanti, ka latviešu valodā vārds „patētis” neskan. Patēvs toties skan tānedaudz paskarbi. Diemžēl ļoti bieži patēvi nobīstas ieņemt tēta lomu ģimenē. Iznākumā bērnam nav īsti tēta, bet patēvs nespēj izbaudīt tēta statusu. Patēvam nevajadzētu baidīties ieņemt tēta vietu ģimenē. Protams, bērnam ir jāzina, ka patēvs nav bioloģiskais tēvs. Taču bērnam ir ļoti svarīgi, lai patēvs viņu mīl pa īstam, un uzņemas tēta atbildību pa īstam. Tad arī bērns varēs justies droši un izaugt par pašapzinīgu cilvēku. 

Laiks, kad tētis noveco un mirst

Arī laikā, kad tētis ir kļuvis vecs, slims un nespējīgs, viņa esamība joprojām nozīmē patvērumu un aizsardzību. Un tēta nāve nozīmē šīs aizsardzības un drošības zaudējumu. Bērns (nu jau pieaugušais un nobriedušais cilvēks) tagad ir pats atbildīgs par visu. Vairs nav tēta aizsardzības. Bērns piedzīvo vientulību, neticību saviem spēkiem, bailes. Pēc kāda laika, kad tēta zaudējums ir izsāpēts, nu jau pieaugušais tētis vai mamma pieņem savu vecāku lomu un savukārt kļūst par labu tēti vai mammu saviem bērniem, nododot no paaudzes paaudzē tēta svētību, aizsardzību un mīlestību.

Pusaudži + vecāki = problēmas + krīze + mīlestība

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 18-22 minūtes; Autors: Dr. Valdis Briedis.

Raksts analizē pusaudžu vecumu kā sarežģītu, bet attīstībai izšķirošu pārejas posmu no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Tiek skaidrots, kāpēc pusaudžu uzvedība bieži šķiet izaicinoša, kādas psiholoģiskās pārmaiņas šajā laikā notiek un kā vecākiem atšķirt normālu attīstības krīzi no situācijām, kad nepieciešama profesionāla palīdzība. Raksts sniedz praktiskus ieteikumus vecākiem, uzsverot robežu, uzticēšanās un mīlestības nozīmi.

Pusaudžu vecums kā pārejas un krīzes periods

Ja bērni augtu saskaņā ar agrīniem norādījumiem, tad mums būtu tikai ģēniji. (Gēte)
Jau Aristotelis piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras aprakstīja pusaudžu vecumu, kā pārejas posmu no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Pieaugušie bieži pusaudžu uzvedību uztver kā draudus sev.. Pusaudži kā akrobāti bez stiprinājuma iet pa virvi, mēģinot iegūt jaunu līdzsvara stāvokli. Piemēram, braukšana ar skrituļslidām vai krosa velosipēdu arī var būt veids kā apmierināt vēlmi iegūt līdzsvaru nestabilajā, mainīgajā un neziņas pilnajā pasaulē.
Pusaudža gadus raksturo : seksuālo un agresīvo instinktu pastiprināšanās; regresija agrīno psihoemocionālās attīstības stadiju virzienā; agrāk neatrisināto konfliktu atgriešanās; narcisisma un visvarenības fantāziju pieaugums; savas personības un ES tēla robežu izplūšana; identitātes meklējumi; pārdzīvojumi, kas saistīti ar bērnības priekšstatu par sevi un atkarību no vecākiem sagrūšanu. Viegli pamanīt, ka visi šie faktori ietilpst pēctraumas stresa sindromā. Tāpat bērnībā piedzīvotais emocionālās tuvības deficīts īpaši asi rod izpausmi pusaudža vecumā.
Pusaudža gadi ir „otrā iespēja”, kas var atjaunot fragmentāro personību un var arī novest pie hroniskiem psihes traucējumiem. Sarežģītāku šo pārejas posmu padara daudzas mūsdienu dzīves realitātes. Īpaši tas attiecas uz ikdienas dzīves stabilitāti. Mūsdienās biežāk cilvēki maina dzīves vietas, darbus, partnerus. Mūsdienu sociālā vide uzstāda augstas prasības izglītībā, darbu un komunikācijas prasmēs. Informācijas pārmērīgais daudzums, kas liek mainīt uzskatus un plānus. Ir tāds paradokss, ka nobriestošais ķermenis un pieaugušo pasaule vienlaicīgi pievelk un biedē, tā radot milzīgu psihisku spriedzi. Jaunais pieauguša cilvēka ķermenis un potenciāls pusaudzim ir nepieciešams, lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi, bet reizē tas kalpo par instrumentu, lai apmierinātu infantilās (bērnišķīgās) vēlmes, gan seksuālas, gan destruktīvas. Šīm jaunajām iespējām un infantilajām vēlmēm ir grandiozs spēks, kas var kļūt bīstams. Tāpat katra cilvēka individuālais repertuārs izjust notikumu kā traumu ir bezgalīgs. Kas vienam šķitīs nieks, citam būs vislielākā traģēdija.Katras pārmaiņas rada trauksmi (stresu). Kad šo trauksmi vairs nevar saturēt (pārvarēt), tad rodas psihiski traucējumi.

Pusaudžu vecuma pamatproblēmas ( informācija vecākiem)

Padari par likumu, ja iespējams, nekad neaiziet naktī gulēt, ja nevari pateikt: „Šodien es esmu vienu cilvēcisku būtni padarījis kaut mazliet gudrāku, mazliet laimīgāku un mazliet labāku.” (Čārlijs Kingslijs) Pēc pētnieku novērojumiem ne mazāk kā 20% pusaudžu savā attīstības laikā saskaras ar vairāk vai mazāk izteiktiem psihes traucējumiem : identifikācijas traucējumi depresija, ēšanas traucējumi, maniakāli depresīvi( bipolāri) traucējumi un šizofrēnija. Jo nopietnāki un agrāk parādījušies personības integrācijas traucējumi ir bijuši bērnībā, jo smagākus psihes traucējumus var sagaidīt pusaudža gados. Visbiežāk novērojami projektīvie procesi un psihes traucējumi rodas to lielās intensitātes dēļ vai tādēļ, ka personības struktūra ir pārāk novājināta lai tiktu ar tiem galā. Nestabilitātes un bezpalīdzības sajūta kopā ar slēptu destruktīvu trauksmi var pārvērst traumatisku pārdzīvojumu pastāvīgā regresijas avotā un nobremzēt pusaudža attīstību.
Identifikācijas traucējumi: Savas identitātes veidošana ir galvenā attīstības tēma pusaudža vecumā. Šai jautājumā grūtības un problēmas ir biežas. Viņiem ir grūtības izdarīt izvēli starp dažādām vienaudžu grupām, dzīves stiliem, filozofiskiem priekšstatiem un garīgām vērtībām. Pusaudzim ir normāli izmēģināt dažādas „lomas”, kā ģērbties , ko izvēlēties par autoritāti. Ekstrēmākās situācijās pusaudzis sāk kopēt savas autoritātes uzvedību, it kā kļūstot par savu elku. Ja nav citu zemāk minēto problēmu, tad parasti šādi traucējumi ir pārejoši.
Ēšanas traucējumi : Ļoti bieža un nopietna problēma mūsdienu sabiedrībā. Palīdzība būtu jāmeklē, jo ātrāk jo labāk.

Depresija: Pusaudžiem bieži ir garastāvokļa svārstības. Visbiežāk tās ir pārejošas un saistītas ar pārdzīvojumiem attiecībās, garām palaistām iespējām vai vecāku cietsirdīgām audzināšanas metodēm. Neliela daļa pusaudžu apmēram 5% cieš no diezgan smagas depresijas. Meitenes slimo biežāk nekā zēni. Ģimenēs, kur pieaugušie slimo ar depresiju, arī bērniem ir lielāks risks kļūt depresīvam. Apmēram trešdaļa pusaudžu ar depresīviem traucējumiem nāk no šādām ģimenēm.
Bipolāri traucējumi : Tos raksturo depresīvi periodi, kurus nomaina maniakālas pacilātības (uzbudinājuma) periodi ar ekstremālu enerģiju un eksaltētu uzvedību. Pusaudžiem šos traucējumus viegli var sajaukt ar normālām garastāvokļa svārstībām.
Sociālās uzvedības traucējumi: Tā var izpausties gan individuāli, gan grupās. Var būt agresīva vai pasīva. Reizēm ar to ir viegli sadzīvot, reizēm tas rada nopietnas problēmas. Ne katra antisociāla rīcība ir tikai dabiska pusaudžu protesta izpausme, reizēm tas ir sākums psihiskām slimībām. Apmēram puse pusaudžu ar sociālās uzvedības traucējumiem tādi paliek arī pieauguši.
Šizofrēnija: Tā ir smaga hroniska, ilgstoša slimība, ko raksturo domāšanas un garastāvokļa traucējumi, ko bieži pavada murgainas idejas ( nereālistiski priekšstati par ārējās pasaules iedarbībām), halucinācijas ( iedomātas sajūtas, balsis).. Reizēm sākums ir lēns un parādās viegli neskaidra domāšana, iracionāla uzvedība vai nespēja uzturēt ciešas attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Zūd saikne ar realitāti. Visbiežāk sākums ir vecumā no 15 līdz 22 gadiem. Pētnieki ir novērojuši, ka bērnībā slimniekiem ir bijušas nemotivētas agresijas lēkmes, grūtības koncentrēties un uzturēt attiecības ar vienaudžiem. Jo ārstēšanu uzsāk ātrāk, jo lielākas ir izredzes palīdzēt jaunietim pielāgoties sociālai videi un saglabāt personību. Galvenais terapijas uzdevums ir novērst atšķelšanos no realitātes.

Problēmas, kas var būt signāls, lai aizietu uz konsultāciju pie psihoterapeita vai psihiatra:

• 
  Izteikti zūd interese par ierastām nodarbēm.
  • Bezmiegs vairāk kā trīs naktis.
  • Ēšanas traucējumi.
  • Zūd interese par draugiem.
  • Pēkšņi un būtiski pasliktinās sekmes skolā.
  • Regulāra skolas kavēšana.
  • Atteikšanās pakļauties mājas noteikumiem.
  • Naids un nicināšana pret iepriekš mīlētiem ģimenes locekļiem.
  • Nemotivētas agresijas lēkmes.
  • Sāk „palaist rokas” pret vecākiem.
  • Bieža seksuālo partneru maiņa.
  • Bieža un ilgstoša alkohola un narkotiku lietošana.
  • Likumpārkāpumi.
  • Tiek izteiktas domas par pašnāvību.
  • Iestājas kādā sektā.

Ja ir šāda uzvedība, tad nepieciešams noskaidrot iemeslus un nepieciešamības gadījuma jāsāk kvalificēta ārstēšana. Bieži sarežģītākais ir panākt, lai pusaudzis vispār aiziet uz konsultāciju. Kā aprakstot truša cepeša gatavošanas recepti teikusi 19 gadsimta slavenākā angļu pavārgrāmatu autore misis Bītone : „ Vispirms noķeriet trusīti”. Dažkārt pat pietiek ar pāris konsultācijām, lai palīdzētu pusaudzim. Ir vērts, ja jaunietis aiziet kaut uz vienu konsultāciju, tad viņš vismaz zinās kur meklēt palīdzību grūtā brīdī. Ne katrs psihoterapeits viegli veido attiecības ar pusaudžiem, tāpēc vērts meklēt tādu speciālistu, kam ir pieredze šādā darbā. Konfidencialitāte ir ļoti svarīga. Terapeitam tā ir jānodrošina arī pret vecākiem. Jaunietim ir jābūt drošam, ka viss kas ir runāts psihoterapeita kabinetā netiks nevienam pārstāstīts.

Nav pamata uztraukumam ja:

+ Ir nekārtība istabā. Visbiežāk tas aprobežojas ar paša pusaudža istabu. Un labākā vecāku rīcība būtu vienkārši aizvērt durvis un likties mierā.

+ Izvairās no saskarsmes. Pusaudžiem ir nepieciešams pabūt vieniem, kaut vai, lai netraucēti paklausītos mūziku vai papļāpātu ar draugiem pa telefonu. Šāda uzvedība ir nepieciešama, lai izjustu spēju būt vienam, atdalīties no ierastās ģimenes. Neuzmācieties pusaudzim, ja viņš pats to nevēlas. Ar labiem nodomiem ir ceļš uz „elli” bruģēts.

+ Idealizācija. Pastāvīga vai mainīga sajūsma par idealizētiem elkiem ir izpausme mēģinājumiem veidot savu identitāti. Vienlaicīgi bieži vecāki tiek devalvēti. Atkal labākā „recepte” ir neuztvert to personiski.

+ Neparasti vai neikdienišķi apģērbi un frizūras. Uzvedības protesta formas identitātes meklējumos ir ļoti daudzveidīgas. Parasti šādām demonstrācijām ir sākums un beigas. Būs labi darīts, ja iespēju robežās to ignorēsiet.

+ Vieglas garastāvokļa svārstības. Pēkšņas garastāvokļa svārstības, kas saistītas ar nākotnes notikumiem vai attiecībām ar pretējo dzimumu ir dabiskas. Ja tas neatstāj ilgstošu iespaidu uz ierastām nodarbēm, tad uztraukumam nav pamata.
Pusaudžu dzīvē vecākiem ir liela nozīme, pat tad ja viņi apgalvo, vai ar savu uzvedību demonstrē pretējo. Pusaudži it kā vairs nav bērni, bet īsti pieaugušie arī vēl nav. Reizēm ir loģiski kā nobrieduši ļaudis, bet reizēm uzvedas kā mazi bērni. Dodiet pusaudzim iespēju eksperimentēt ar savu neatkarību. Bet esiet gatavi viņu atbalstīt, tikai bez pārmetumiem vai ironizēšanas. Palīdziet realizēt vistrakākās, pirmajā brīdī Jums nepieņemas idejas, tikai drošā civilizētā veidā. Bet galvenais mīliet viņus tādus kādi viņi ir. Viņu rīcība jau nav vērsta pret Jums. Viņi vienkārši aug un veido savu personību.

Ko iesākt ar bērnu, kurš kļūst par spurainu pusaudzi

Jāpieņem, ka pusaudža spurainums nav apzināta kaprīze, kas vērsta pret vecākiem, bet vienkārši ir normāla attīstības ķīmija. Vecākiem būtu jāatzīst, ka arī bērnam var būt taisnība un pats esi kļūdījies. Ar šādu atzīšanos pieaugušā vērtība bērna acīs var tikai pieaugt. Un bērns iegūst pieredzi, kā tas veicina sadarbību ja vecāki vienkārši atzīst savas kļūdas. Svarīgākais sarunā ir saturs nevis forma. Saruna nav cīņa par varu. Nepieciešams atstāt bērnam savu teritoriju, neizvirzot pārmēru stingras prasības un robežas. Bet tai pašā laikā jābūt skaidri definētām robežām un noteikumiem.
Bērnam jābūt tiesībām izteikties un pamatot savas vajadzības. Bet tam vajadzīgs laiks, kas tiek veltīts vienīgi viņam. Bērnam jājūt, ka vecāki grib viņu uzklausīt. Ja ir sadzirdēts, tad nav arī jākliedz. Ja nav jāpretojas, tad arī nav jākliedz. Svarīgi ir pazīt sava bērna draugus. Ja bērni būs pārliecināti, ka vecāki viņiem uzticas, tad ir lielāka varbūtība, ka tie pieņems saprātīgus lēmumus.
Neuzskatīt bērnu par savu privātīpašumu. Pirmā aiziešana ir tad, kad bērns iemācās staigāt. Otrā aiziešana ir pusaudža vecumā, kad bērnam svarīgāka kļūst vienaudžu sabiedrība un viedoklis. Viņam ir nepieciešams šis kļūdu un meklējumu ceļš. Neatgādināt pagātnes kļūdas. Šajā vecumā to uztver īpaši sāpīgi. Ja notikums ir izrunāts un atrisināts, tad tas ir jāaizmirst. Nemitīga pagātnes „grēku” piesaukšana traucē iet uz priekšu un attīstīties. Saskatiet bērnā labo, celiet viņa pašapziņu.
Vecākiem ir tiesības arī aizstāvēties. Eiropā aktuāls kļūst jautājums par bērnu emocionālu vardarbību pret vecākiem. Tāpēc uzdrīkstēšanās un atļautības robežām ir jābūt skaidri noteiktām. Pavisam drīz viņš aizies savā dzīvē un tad varēs ar savas dzīvošanas paraugu parādīt , ka viņa viedoklis ir pareizs. Bet vecāku dzīve ir viņu dzīve un viņu izvēles. Ir situācijas kad pusaudzim nevar ļaut darīt tā kā viņš grib un vecākam nākas būt autoritāram un parādīt, ka viņš spēj parūpēties par sevi. Pieņemiet pareizus lēmumus sekojot savai sirdsbalsij, jo tā ir skaļāka jo ātrāk rīkojies. Jo vairāk sadomāsieties, jo lēmums visticamāk būs kļūdains. Pareizos lēmumus pieņem jūtas. Jūtas tās ir koncentrētas zināšanas. Tikai šīs patiesības strādās, ja labi pazīsiet sevi un mīlēsiet sevi, dzīvi un savus bērnus. Apzinies, ka sevi laimīgu vari darīt tikai Tu pats un laime ir Tavas mīlestības rezultāts. Mīlestība katram būs citāda. Mīlestība nav priekšstats, mīlestība ir darbība. Vienīgais veids kā pilnveidot mīlestību ir vienkārši mīlēt…

Vienīgie nelabie ir tie, kas trako mūsu pašu sirdīs.
Tur tad arī tā kauja ir jāizcīna. (Mahātma Gandijs)

Kā jūtas vīrietis pēc pirmā bērna piedzimšanas.

Aptuvenais lasīšanas ilgums: 12-15 minūtes; Autori: Dr. Andis Užāns, Dace Rudzīte, publicēts žurnālā “Mans Mazais”.

Raksts analizē, kā pirmā bērna piedzimšana ietekmē vīrieša emocionālo pasauli un pāra attiecības. Lai gan bērniņa nākšana pasaulē ir gaidīts notikums, realitāte bieži vien atšķiras no priekšstatiem. Vīrietis sastopas ar jaunu lomu -drošības un stabilitātes nodrošinātāju – un vienlaikus piedzīvo bailes, bezpalīdzību un greizsirdību. Raksts atklāj biežākos konfliktu iemeslus un uzsver, ka galvenais attiecību balsts šajā periodā ir savstarpēja sapratne un emocionāla atklātība.

Pirmā bērna piedzimšana parasti ir šoks. Sākas kaut kas pilnīgi negaidīts (kaut arī it kā gaidīts), un tas parasti maina pāra attiecības. Var pirms pirmā bērna piedzimšanas izlasīt kaudzi grāmatu, apmeklēt dažādus kursus, kas sniedz zināšanas, taču ne vīrietim, ne sievietei tie nedod pieredzi. Tāpēc iepriekš paredzēt, kā būs, kad ģimenē ienāks mazais, ir gandrīz neiespējami. Gan gaidot bērniņu, gan pēc viņa piedzimšanas vīrietis un sieviete jūtas atšķirīgi. Sieviete bērniņu jūt ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, jo nēsā sevī. Savukārt vīrieša galvenā funkcija ir radīt drošību un stabilitāti, nest mājās «medījumu» (gādāt par materiālo labklājību). Taču bieži vien vīrietis pats nezina, kā drošību sniegt. Tāpēc viņš lielākoties jūt bailes no nezināmā.

Priekšstats un fantāzijas par bērniņu vecākiem ir jau pirms viņa dzimšanas, bet realitāte bieži vien izrādās cita – ir ne tikai prieks un laime, bet arī vilšanās, jo tas, kas piedzimst, ne vienmēr atbilst tam, kas gaidīts. Ja katrs spēj pieņemt otra un pats savas pretrunīgās jūtas, lieli satricinājumi attiecībās nav gaidāmi. Ja nespēj, sākas iekšējie konflikti.

Kas īsti notiek?

Lai varētu kļūt par labiem vecākiem, jāspēj saprast bērnu. Tas no katra partnera prasa regresa devu (it kā atkāpšanos atpakaļ attīstībā, pietuvinoties bērna pasaules redzējumam) un atteikšanos no veselīga egoisma. Parasti sieviete/mamma regresē vairāk nekā vīrietis/tēvs. Ja vienlīdz regresē abi, vīrietis, iespējams, nespēj nodrošināt ģimenes stabilitāti un drošību. Ja neregresē ne sieviete, ne vīrietis, viņi nespēj veiksmīgi audzināt bērnu, jo nespēj viņu izjust, izprast viņa vajadzības. Iespējams arī vidusceļš – izjust bērna vajadzības un par viņu rūpēties vienlīdz labi sāk abi, jo viegli spēj sadalīt lomas un pienākumus ģimenē. Parasti tomēr rūpes par bērnu ir sievietes prioritāte. Taču viņas ziņā ir izjust ne tikai bērnu, bet arī vīrieti. Tādējādi iespējams saglabāt sevī savu nobriedušo daļu (kas neregresē). Labi, ja vīrietis viņai palīdz. Taču, kamēr vīrietis un sieviete pielāgojas, pieskaņojas viens otram un jaunajai situācijai, nākas piedzīvot neskaitāmus satraucošus brīžus. 

Biežākie strīdu iemesli

* Ja vīrietis palicis attīstības iepriekšējā līmenī (nemaz nav regresējis) un nav gatavs atteikties arī no savām ierasti egoistiskajām (normāli egoistiskajām) domām un darbiem, viņam grūti saprast sievieti un iejusties jaunajā situācijā. Nesaderība reizēm kļūst neizturama, un tad kāds arī neiztur. Parasti vīrietis. Jo viņam tā ir milzīga slodze – raudošs un neko nevarošs bērns, kurš prasa uzmanību, un sieviete, kura strauji regresējusi un kļuvusi līdzīga bērnam.

* Ja vīrietis regresē pārāk daudz, viņš kļūst manāmi bērnišķīgs – sāk «rotaļāties», piemēram, apmeklēt spēļu zāles, regulāri braukt makšķerēt u.c. Sieviete nesaprot, kāpēc viņš tā dara, sāk domāt, ka vīrietis nevēlas uzņemties rūpes un atbildību, bēg no ģimenes. Patiesībā vīrietis pieskaņojas tam, kas notiek ģimenē, tikai reizēm jocīgā, sievietei neizprotamā veidā.

* Sieviete pārmet vīrietim, ka viņš arī pēc mazuļa piedzimšanas var iet, kur vien vēlas, tikties ar draugiem un nodoties saviem hobijiem, kamēr viņa vairs nevar aiziet nekur. No vienas puses, to var vienkārši atrisināt, vienojoties, ka vīrietis, piemēram, divas dienas nedēļā paliek mājās ar bērnu un sieviete kaut uz pāris stundām dodas savās gaitās. No otras puses, svarīgākais ir, kā sieviete jūtas, palikusi ar bērnu. Bieži vien sieviete jūtas bezpalīdzīga un, pārmetot, ka vīrietis var doties visur, bet viņa ne, patiesībā stāsta vīrietim, cik viņai grūti izturēt primitīvās jūtas, kādas viņai ir, esot kopā ar bērnu. Sieviete ļoti, ļoti pieķeras vīrietim, jo jūtas bezpalīdzīga, meklē atbalstu. Tā sieviete padara arī vīrieti bezpalīdzīgu, liekot saprast – ja es nevaru iet, kur gribu, arī tu nevarēsi darīt, kā vēlies! Netieši pavēsta, ka tagad arī vīrietis būs bezpalīdzīgs. Vai vīrietis spēs izturēt savu bezpalīdzības izjūtu, vai palīdzēs sievietei tikt galā ar viņas bezpalīdzības izjūtu – tas atkarīgs gan no vīrieša personības un brieduma, gan tā, cik daudz pāris spēj dalīties savās emocijās, sarunāties «pa īstam».

* Sieviete izjūt tik ciešu tuvību ar bērnu, ka vīrietis sāk justies kā trešais liekais. Tas, ka sieviete pēc bērniņa piedzimšanas vairāk pievēršas bērniņam, ir dabiska lietu kārtība. Lai gan tas ir mokoši vīrietim, ja viņš ir nobriedis kā personība, tad spēj to izturēt. Sievietei nav jāraujas uz pusēm, lai apmierinātu bērna vajadzības un apčubinātu partneri. Bērns ir trauslāks nekā vīrietis, viņa izdzīvošanas spējas ir daudz mazākas, viņam vajag vairāk uzmanības. Nobriedis vīrietis spēj izdzīvot atraidījuma periodu, izsērot to (vīrietis jūtas nogāzts no troņa, jo iepriekš taču visa sievietes uzmanība bija veltīta tikai viņam).

* Pēc bērniņa piedzimšanas ir dabiski, ka sieviete kādu laiku nevēlas mīlēties. Ir vīrieši, kuri to spēj saprast un akceptēt, pieņemt atturības periodu. Un ir vīrieši, kuri seksualitāti izmanto kā ieroci cīņā par zaudēto uzmanību. Vienīgais, ko šajā situācijā var darīt, – izrunāties, mēģināt saprast vienam otru un katram sevi. Labā ziņā ir tā, ka parasti seksuālā atturība pāriet un, ja pārim nav dziļāku attiecību problēmu, pēc laika seksuālajās attiecībās viss atkal ir kārtībā. Ja seksuālā atturība ieilgst, iespējams, tam ir dziļāki iemesli. Piemēram, sieviete nevēlas mīlēties, jo viņā slēpjas vārdos neizteiktas dusmas uz vīrieti. Bet var arī būt, ka viņa ir tik vīlusies, ka bērns neatbilst viņas gaidām (iedomātajam bērnam), ka šo vilšanos pauž ar atturību – nekāda seksa = nekādu bērnu vairs! Var arī gadīties, ka pāris ir tik ļoti pārņemts ar mazuļa aprūpēšanu, ka abi aizmirsuši savas vajadzības, pat nepadomā par iespēju pabūt kopā un pamīlēties.

* Katram ir savs «skelets skapī» – iepriekšējā dzīves pieredze, kas nosaka priekšstatus, kādām jābūt attiecībām ģimenē pēc bērna piedzimšanas. Varbūt vīrietis cenšas kopēt sava tēva pieredzi, ka ar bērnu jātiek galā sievietei vienai, bet sievietei ir cita pieredze un viņa sagaida iesaistīšanos u.c.

Izeja?

Lai gan attiecības mainās un risks piedzīvot attālināšanos pastāv, reti kad notiek tā, ka sieviete pievēršas tikai bērnam, bet vīrietis paliek tikai nesaprasts un sērojošs. Turklāt neviens psihiski vesels vīrietis un sieviete pēc bērna piedzimšanas tik ļoti nemainās, ka vairs nespēj saprast sevi un partneri, veidot arī pieaugušo attiecības. Vīrietis taču gaida no sievietes, lai viņa būtu laba māte! Un, ja vīrietis ir daudzmaz nobriedis kā personība, viņš spēj pieņemt un novērtēt sievietes pievēršanos mazulim, spēj uz laiku nolikt malā savas vajadzības.

Turklāt katrs pieaudzis vīrietis (ja bērns piedzimis pieaugušiem vecākiem) savā dzīvē jau ir sastapies ar dažādām stresa pilnām situācijām, iemācījies, ka tās var pārvarēt. Piemēram, kad pirmo reizi nodod draudzene, tas taču vīrietim ir stress. Tāpat pirmā bērniņa piedzimšana – arī tas ir stress. Jā, līdz ar mazuļa piedzimšanu attiecības mainās, taču to var izturēt. Ar šādu apziņu arī jādzīvo. Vēl svarīgi saprast, ka, izdzīvojot šo bezpalīdzības pilno periodu, ļaujoties visām pretrunīgajām izjūtām un izrunājot tās ar sievieti, aptuveni pēc pusotra gada kļūst vieglāk.