Kāds pamats vīra pārmetumiem? Mans vīrs ir strādīgs,kārtīgs cilvēks,mīl bērnus un viss būtu kārtība,bet kad iedzer tad sākas. Viņš apvainojas par katru sīkumu,un sāk kašķi,ja konflikts ir ar vīrieti,tad var sekot arī roku vicināšana. Arī,kad mums sanāk kāds strīds,skaidrā prātā,viņš nekad savu vainu neatzīst,vienmēr esmu vainīga es,es viņu nemīlot,man par viņu esot vienalga. Viņš ieņem tādu cietēja pozu un nav kompromisa,nekāda. Viņam ir bijusi smaga bērnība ar fizisku ietekmēšanu,vai tas varētu būt pamatā

? Jā, autoritārisms un vardarbība bērnībā varētu būt tam pamatā. Nez kāpēc Jūs pati domājat, ka konfliktam ar vīrieti "var sekot arī roku vicināšana"? Iespējams, tāda ir arī Jūsu bērnības pieredze. Psihoterapija varētu palīdzēt Jums mainīt savu dzīvi un pārtraukt iespējamo emocionālo un fizisko vardarbību arī nākamās paaudzēs.

Vai vardabībai vienmēr ir sekas ? Esmu bērnībā bijusi seksuāli izmantota. Zinu to kā faktu, paldies Dievam neko neatceros, taču tas ietekmē manu dzīvi. Pie kāda speciālista vajadzētu griezties, lai atrisinātu ieilgušās sekas? Kur meklēt kontaktus?

Domāju , ka Jums spēs palīdzēt sertificēts ārsts psihoterapeits, kontakti ir pieejami šajā mājas lapā. Iesaku apmeklēt pirmās 3-4 vizītes pie speciālista, lai noformulētu problēmu loku un piemeklētu atbilstošu psihoterapijas metodi.

Kāpēc man bija slikti pēs legālām narkotikām? Man ir 22 gadi. Manā dzīvē ir radusies problēma. 1 reizi biju lietojis legālās narkotikas (pīpēju). Ir radušies realitātes zuduma, uztraukuma sajūta, svīst rokas. Kopējās sajūtas arī ir atšķirīgas no tām, kas bija pirms tam. Visu laiku par to domāju un tas man trauce dzīvot, dzīve izliekas kā miglā. Ir pagājis aptuveni 4 dienas, bet nekas nemainijās. Kāpēc tā varēja būt? Ar pārejiem viss ir kartībā. Ko Jūs man varētu ieteikt ?

Savā praksē esmu bieži saskāries ar to, ka "legalās"narkotikas izraisa vai pastiprina dažādas nepatīkamas sajūtas. Tas, kā Jūs aprakstat savas izjūtas, atgādina stipras trauksmes stāvokli, kas kaut kur līdzinās panikas lēkmei. Tas ir ļoti mokošs stavoklis, tāpēc ir grūti par to nedomāt. Pirmkārt, es Jums ieteiktu vairs "neeksperimentēt" ar "legālajām" narkotikām. Otrkārt, ja nepatīkamās izjūtas joprojām pieturās, es Jums ieteiktu griezties pie psihiatra vai narkologa, lai novērstu šo stāvokli ar zāļu palīdzību, kas atvieglojumu var sniegt diezgan ātri.

Kā iemācīties priecāties par dzīvi? Man ir bijusi grūta bērnība - patēvs dzērājs un varmāka. Viņš ir seksuāli uzmācies man, bet ne izvarojis. Es vairākus gadus piedzīvoju morālu un fizisku vardarbību un ņirgāšanos. Kad pastāstāstīju mātei, viņa pateica, ka nekas ļauns taču nav noticis, viņš taču nav izvarojis mani. No tā laika es vienkārši ienīstu savu māti un nevaru aizmirst patēva rīcību. Esmu pieaugusi, bet vēl joprojām pārdzīvoju notikušo. Sapņos ļoti bieži redzu kadrus no savas bērnības, un cenšos bēgt vai uzbrukt, piemēram, ar nazi, bet nekas man nesanāk. Ļoti agri aizgāju no ģimenes (14.gadi), apprecējos ar vīrieti, kurš bija divreiz vecāks par mani. Mēs izsķīrāmies, jo viņš sāka vardarbīgi izturēties pret mani. Neskatoties uz visu piedzīvoto, esmu beigusi augstskolu, vecāki man nav palīdzējši pat bērnus pieskatīt. Tagad man ir cita ģimene, labs vīrs, bērni, bet es jūtu, ka pagātne seko man pa pēdām vēl joprojām. Es apzināti norobežojos no cilvēkiem, man nav neviena patiesi uzticama drauga-vienaudža, es negribu neko darīt. Vienmēr esmu nogurusi, vienmēr ar kaut ko slima, vienmēr gribu gulēt. Aizsūtot bērnus uz skolu, vīru uz darbu, man nolaižas rokas, nav spēka kaut ko darīt. Man ir zems pašnovērtējums. Uztraucos, ka no tā visa cieš mani bērni un vīrs. Cieš jau arī - uz bērniem kliedzu par jebkuru mazāko kļūdu/sīkumu. Man tā ir apnikusi šī izdzīvošana. Nemāku dzīvot un priecāties. Ja nebūtu bērnu, jau sen būtu izdarījusi pašnāvību. Saprotu, ka tā turpināt nevar, jo drīz vien arī bērniem tāda māte nebūs vajadzīga. Kā iemācīties baudīt dzīvi?

Paldies par atklāto vēstuli! Ļoti bēdīgs stāsts. Kā saprotu no Jūsu vēstules- pagātne kontrolē Jūs, bet Jūs gribētu būt pati noteicēja par savu dzīvi. Kad tikai sāku praktizēt, tad šādās šausmās man bija jāskrien ārā no kabineta- sākās astmas lēkme vai nevarēju valdīt asaras. Tagad esmu sapratusi, ka ar to var strādāt, to var uzveikt . Pagātni jau mēs nevaram mainīt, bet mēs varam mainīt to, kā pagātne ietekmē mūsu šodienu. Kā saka psihoterapeite Gina filmā " In Treatment" : pacienti savās dzīvēs risina smagas eksistenciālas problēmas, un psihoterapija ir vieta, kur viņi mācās to darīt ( aptuveni). Jā, psihoterapija ir tas, kas var Jums palīdzēt. Bet tas nebūs ne viegli, ne ātri, bet man ir pārliecība, ka esiet cīnītāja. lietām. Rūpējoties par sevi un risinot savas problēmas, mēs spējam būt noderīgāki citiem.

Kā nejusties vainīgai un nedarīt sev pāri? Nezinu kā izskaidrot savu situāciju, bet tomēr mēģināšu. Kad man bija 14 gadi man seksuāli uzmācas puisis, kuru es uzskatīju par draugu. Tas bija milzīgs šoks. Es domāju, ka es pati esmu vainīga un nevarēju nevienam pateikt par to, kas bija noticis. Pēc kāda laika es (impulsīvi) nolēmu pagraizīt rokas. Pēc tam es izmantoju šo metodi, lai izvairīties no stresa. Es to darīju, jo man bija vieglāk tikt galā ar savam sāpem, nekā ar kādu aprunāties. Tagad man jau ir 22 gadi, bet es joprojām turpinu to darīt. Svarīgi ir pateikt, ka es esmu pārāk privāts cilvēks un neprotu adekvāti izteikt savas jūtas un emocijas. To var salīdzināt ar vulkānu – no sākuma tas ir kluss, bet pēc tam notiek sprādziens un izplūst ugunīga lava. Tieši tad es izdaru paškaitējumus, jo tie palīdz apturēt iekšējo nemieru. Es saprotu, ka tas, ko es daru, ir nepareizi, bet tajā pašā laikā es nespēju to kontrolēt. Vēlme izdarīt sev pāri ir ļoti stipra, un pēc šīs "procedūras" es jūtos daudz labāk emocionāli (bet tikai uz kādu laiku). Tomēr, es atzīstu, ka šī uzvedība ir kļuvusi par atkarību. Tagad, ja arī es jūtos labi un mierīgi, es cenšos atrast kaut kādu "defektu" savā uzvedībā, lai es varētu ievainot sevi. Mans jautājums – vai ir iespējams uzlabot (izārstēt) šo problēmu, un kur meklēt palīdzību?

Paldies par atklāto stāstījumu: šādas problēmas ir daudzām meitenēm un sievietēm, bet pār tām ir ļoti smagi runāt . Vispirms - par vainas sajūtu, ko izjūt vardarbības upuris. Vainas sajūtai ir 2 pretējas puses. No vienas puses vainas sajūta sargā upuri, dod tam iluzoru pārliecību, ka, ja jau viņš ir spējīgs izsaukt uzbrukumu, tad nākotnē varēs arī to novērst. Tātad tas dod kaut kādu drošību par nākotni. Bet vainas sajūtas otra puse rada mazvērtības, depresijas un kauna sajūtu. Tāpēc upuri nevēršas pēc palīdzības : es jau esmu tik slikts, pats taču izaicināju varmāku, esmu pelnījis sodu . Un šeit kā loģisks secinājums ir atbilde uz Jūsu otro jautājumu, kur rakstāt par sevis graizīšanu. Kad dvēseles sāpes un atmiņas kļūst neciešamas, tad var nodarīt sev fiziskas sāpes, lai nejustu vairs emocionālās sāpes. Kā es saprotu, Jums šāds uzvedības modelis, kā Jūs regulējat savus afektus, pastāv kādus 8 gadus, paškaitēšana ir kļuvusi par Jūsu personības stilu. Psihoterapija noteikti var Jums palīdzēt, bet ir jārēķinās ar terapiju dažu gadu garumā. Domāju, ka Jūsu ciešanas ir ļoti lielas, un ka Jūs nejūtaties labi savā dzīvē, tāpēc no sirds novēlu Jums sameklēt ārstu psihoterapeitu, kuram Jūs varētu uzticēties un ar kuru kopā varētu strādāt pie savām problēmām .

Vai ir zāles pret vardarbības sekām? Vai ilgstošas emocionālās vardarbības sekas ir iespējams mazināt ar medikamentiem? Runāšana nepalīdzēja, un viss paliek tikai sliktāk.

lgstošai emocionālai vardarbībai sekas var būt visdažādākās. Var būt simptomi, kurus tiešām mazināt spēs medikaments. Pēc Jūsu vērstules nav zināms, par kādām sekām iet runa. To Jums vajadzēja pārrunāt ar savu psihoterapeitu, kura uzdevums būtu izvērtēt medikamentu nepieciešamību. Kas attiecas uz psihoterapiju - tās gaitā var būt periods, kad "it kā" kļūst sliktāk, jo pacients apzinās, konfrontē un "izstrādā" savus afektus. Šis process var izrādīties smags. Terapeita uzdevums ir empātiski vadīt pacientu cauri šādam procesam,

Ko darīt, ja partneris izgāž dusmas uz mani? Esmu kopā ar cilvēku (precēti), kurš ir brīnišķīgs, bet - viņam regulāri uznāk dusmu lēkmes, kuras izgāž pār mani.Esmu iemanījusies nereaģēt pretī, lai jau... Nākošā dienā cilvēks ir satriekts, kā esot tā varējis. Nesen izteicās, ka laikam jāārstējas. Ir kaut kas, ko viņš nezina - viņa mamma mani pāris gadus atpakaļ brīdināja - ka dēlam, iespējams, esot šizofrēnija, jo tēvam tāda esot bijusi. Lai nekad nesakot to dēlam. Dziļi ceru, ka tā nav. Un tomēr - kā rīkoties vispareizāk?

Ja cilvēkam ir problēmas ar dusmu savaldīšanu - ārstēšana ir rekomendējama (ārsts -psihoterapeits), lai viņam būtu lielākas iespējas adaptēties realitātei un, lai komunikācija ar apkārtējiem nebūtu apdraudēta. Ir pētījumi kuri liecina, ka šizofrēnija var būt ģenetiski pārmantota. Šajā gadījumā ir ieteicams iziet speciālo pārbaudi un testēšanu (ārsts psihiatrs). Pēc Latvijas likumdošanas pacientiem ir tiesības zināt visu par savu slimību. Vai viņam ir vai nav šizofrēnija, to diagnosticēs ārsts.

Vai man ir problēma, ja nevaru pieņemt mammas dzeršanu? Mātei ir lielas problēmas ar alkoholu. No apkārtējo attieksmes šķiet, ka tas ir normāli, it īpaši ja viņa neārdās (kas gan ir reti). Sāku domāt, ka varbūt problēmas ir man, ja jau es nevaru to pieņemt, un nevaru ar viņu sarunāties, kad viņa ir kaut nedaudz dzērusi. Šķiet, ka to, kā viņa manipulē ar visiem, arī redzu tikai es, tad jau sanāk, ka problēma ir manī, ne viņā.

Jūsu rakstītajā paslēpušies vairāki aspekti, kurus mēģināšu Jums parādīt. Pirmkārt, ko nozīmē "lielas problēmas ar alkoholu"? Lai saprastu, vai patiešām tā ir, vajadzīgs sīkāks šo problēmu apraksts - cik bieži, cik daudz utt. māte lieto alkoholu, bet diagnozi, vai mātei tiešām ir alkohola atkarība, noteikt var tikai narkologs pēc sarunas ar māti pašu. Ja kādam no vecākiem ir alkohola atkarība, bērni, lai cik veci būtu, no tā ļoti cieš, tāpēc viņiem arī ir nepieciešama palīdzība. Viens variants ir vērsties pie psihoterapeita, bet otrs - iesaistīties Al-Anon kustībā. Sīkāka informācija par Al-Anon šeit [http://www.alanon.aa.org.lv/sad.php?sad_id=64](http://www.alanon.aa.org.lv/sad.php?sad_id=64) Vēl kāds aspekts - kā jau esat rakstījis, varbūt tiešām problēma ir vairāk Jums kā mātei - varbūt Jūs savu nedrošību mēģināt maskēt ar, piemēram, līdzcilvēku pastiprinātu kontrolēšanu. Tādā gadījumā no sirds iesaku apmeklēt ārstu - psihoterapeitu.

Kā atradināt draugu no spēlēšanas? Šobrīd man ļoti aktuāla problēma ir tas, ka mans puisis ir ļoti izteikti atkarīgs no counter strike videospēles, vismaz man šķiet ka tā jau ir atkarība. Spēlē viņš jau ļoti daudz gadus, bet iepriekš es tik ļoti neizjutu kā tas traucē savstarpējām attiecībām. Man tracina, ja sarunājot,ka spēle tiks izslēgta pēc 30 minūtēm, tā tiek izslēgta tikai tad, kad esmu viņu izlamājusi par to, ka jau gandrīz pusstunda tiek kavēta plānotā kopīgā darbība. Tā kā spēle galvenokārt ir balstīta uz pretējās komandas spēlētāju nogalināšanu, tad viņš pēc vairāku stundu spēlēšanas paliek diezgan ass arī reālajā dzīvē. Es nesaprotu, ko viņš cenšas kompensēt ar šo "šaudīšanos iekš datorspēlītes". Nu jau esmu nonākusi tik tālu,ak es katru dienu pamostos ar cerību kaut tik pazustu internets viņa mājās, lai viņš nesēdētu atkal stundām ilgi pie šīs spēles. Ko iesākt ? Kā atradināt no spēlēšanas ? Un kāds varētu būt cēlonis tam, ka viņš labprātāk izvēlas piektdienas vakaru pavadīt spēlējot spēli nekā iziet sabiedrībā vai tikties ar draugiem ?

Vispirms laikam gan vajadzētu saprast, vai tas, ka Tavs draugs aizrāvies ar datorspēlēm ir Tava vai Tava drauga problēma. Piekritīsi, ka tā ir Tava drauga problēma un viņam pašam arī to vajadzētu risināt. Ja viņš patreiz to nedara, tad varbūt Tu pati vari mainīt savu attieksmi pret drauga uzvedību, vairāk domāt pati par sevi, kā vari pavadīt laiku, iziet no mājas. Vai vienmēr kopā ar draugu? Ir taču arī citi cilvēki, ar kuriem pavadīt brīvo laiku, draudzenes, piemēram. Lai draugs paliek mājās un spēlē datorspēles. Iespējams, ka Tavas attieksmes maiņa rosinās viņu paskatīties uz Jūsu attiecībām savādāk , kaut ko pārdomāt. Ja nu viņš tomēr uzskata, ka viss ir o.k. un problēma nav viņa, tad pārdomā pati, vai šādas attiecības ir tādas, kādas Tu vēlies. Ja nē, Tev ir visas tiesības mainīt pašai savu dzīvi, dzīvot attiecībās, kuras ir pilnvērtīgas, kuras balstās uz sapratni, mīlestību, intimitāti. Ko viņš cenšas kompensēt, nevaru Jums pateikt, jo nepazīstu Jūsu draugu. Atkarības veidošanās iemesli var būt dažādi. Ko iesākt? - variet mēģināt nomotivēt savu draugu aiziet uz konsultāciju pie kāda psihes speciālista. Tas būs iespējams gadījumā, ja viņš pats atzīst savu problēmu vai arī jūsu savastarpējās attiecības viņam ir pietiekami nopietnas, lai nepakļautu tās riskam. Tātad - Jums ir empātiski jāliek saprast, kas Jūs neapmierina un kopīgi jāmeklē risinājumi. Nereti pie atkarībām dominējošais psihiskās aizsardzības mehānisms ir noliegums - cilvēks noliedz atkarību, kaut arī apkārtējiem tā ir skaidri redzama. "Izlauzties" cauri noliegumam var būt ilgstošs process, kura gaitā atkarīgais piedzīvo daudzus zaudējumus - tai skaitā attiecību.

Kādēļ dzīve pēc atmešanas kļuvusi stresaina? Nesen atmetu dzeršanu un smēķēšanu,un godīgi sakot dzīve šķiet kļuvusi stresa pilna,pelēka un bezjēdzīga.Paradoksāli,bet kad dzēru,tad bija tikai viena problēma,tagad problēmu škiet ir daudz vairāk.Arī stresu bija daudz vieglāk noņemt.Dzīve bija krāsaināka.Pēdējā laikā sāku domāt,vai maz bija vērts atmest un vai varēšu izturēt.Varbūt Jums ir kādi ieteikumi, kā šo problēmu risināt?

Apsveicami, ka Jūs meklējat palīdzību, nevis "metat plinti krūmos" un atsākat dzert un smēķēt. Tas, ko Jūs aprakstāt, skar visus cilvēkus lielākā vai mazākā mērā, kuri ir atmetuši dzeršanu vai smēķēšanu. Droši vien Jūs to jau zināt, bet es gribu atgādināt, ka gan alkohols, gan nikotīns ir spēcīgas psihoaktīvas vielas, kas ietekmē smadzenes un tanīs notiekošos procesus, izjaucot normālo līdzsvaru tanīs. Kad cilvēks pārtrauc lietot šīs vielas, smadzenēs diemžēl "kārtība" tūlīt neiestājas, bet gan izpaužas tā saucamā pēcpaģiru sindroma veidā. Tas sākas tikai apmēram 2 nedēļas pēc lietošanas pārtraukšanas (alkohola gadījumā, nikotīnam- vēl ātrāk) un kura laikā cilvēks izjūt atmiņas traucējumus, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumus, arī grūtības tikt galā ar jūtām/emocijām, stresu, pasaule liekas sazvērējusies, kaitina viss un visi vai gluži pretēji- viss kļuvis vienaldzīgs un pelēks. Diemžēl jāsaka, ka pats no sevis šis sindroms nepāriet, bet tikai pieņemas spēkā un var novest pie lietošanas atsākšanas. Nelietošanas laikā aktualizējas arī tā saucamās recidīva brīdinājuma pazīmes (noteikti domāšanas, uztveres, uzvedības veidi), kas arī saasina stresa izjūtu skaidrā būšanas laikā. Tas, ko Jūs rakstāt par stresa noņemšanu ar alkoholu un nikotīnu, bija Jūsu realitāte. Vai citi stresa noņemšanas/mazināšanas veidi Jums nebija zināmi vai, arvien vairāk lietojot psihoaktīvās vielas, atkrita kā neefektīvi/laikietilpīgi/apgrūtinoši? Jāpiekrīt gan, ka alkohols diezgan ātri mazina trauksmi un rada nelielas eiforijas izjūtu, kas rada priekšstatu, ka stress ir mazinājies, pašsajūta uzlabojusies un pasaule kļuvusi gaišāka. Taču šo izjūtu dod alkohola radītās uztveres izmaiņas, tanī pat laikā pasaule palikusi tāda pat, kā tā bija uz dzeršanas sākumu, bet problēma nav atrisināta. Kad dzērāt, vienīgā problēma, ar kuru Jūs cīnījāties, bija dzeršanas pārtraukšana, bet dzeršanu atmetot, beidzot jāsāk risināt visas pārējās dzīves problēmas, kuras dzeršanas laikā, iespējams, Jūs izvairījāties redzēt un risināt. Un jādomā, ja jau Jūs nolēmāt pārtraukt alkohola un nikotīna lietošanu, tad, acīmredzot, lietošanas rezultāts Jūs vairs neapmierināja vai arī radās lietošanas sekas, stress tomēr, kopumā skatoties, pieauga un situācija Jūs, visticamāk, neapmierināja. "Noturēties" paša spēkiem būs grūti un tas ir tikai laika jautājums. Tāpēc es Jums ieteiktu meklēt speciālista (psihoterapeita vai narkologa-psihoterapeita) palīdzību. Pirmkārt, lai iemācītos atpazīt recidīva brīdinājuma pazīmes un iemācītos tās novērst, kas atvieglotu un uzlabotu Jūsu pašsajūtu nelietošanas laikā. Otrkārt, lai iemācītos pārvarēt stresu konstruktīvos veidos, sev nekaitējot, nelietojot alkoholu vai nikotīnu. Treškārt, ilgtermiņa psihoterapija varētu Jums palīdzēt attīstīties tādā veidā, ka šīs psihoaktīvās vielas vairs nebūtu aktuālas. Tātad- lai skaidrā būšanas laiks veidotos maksimāli garš un maksimāli kvalitatīvs. Iesaku arī neatlikt palīdzības meklēšanu, jo pašsajūta var pasliktināties un tieksme pēc vielām arvien pieaugt.

Ko darīt, ja “ noraujas” reizi mēnesī? Esmu saskārusies ar to, ka draugs mēdz lietot alkoholu. Tas nav gluži alkoholisms, kad alkohols tiek lietots vairāku dienu, nedēļu garumā bez apstājas, bet gan tāds, ka alkohols tiek lietots reizi mēnesī, bet izraisa sekas - cilvēks piedzeras līdz nemaņai, nemāk apstāties. Iedzerot kaut vai vienu glāzi alus, cilvēks nevar sevi kontrolēt. Naktī cilvēks piedzeras, bet no rīta spēj atturēties. Pie kāda speciālista būtu jāgriežas, lai risinātu šīs problēmu?

Jūsu sasāpējušajam jautājumam ir divas daļas. Uz pirmo daļu atbilde ir īsa - alkohola kaitniecisku lietošanu ārstēt palīdz narkologi, psihoterapeiti, ģimenes ārsti,psihiatri, speciālista izvēle atkarīga no paša cilvēka izjūtas un arī vēlmes risināt šo dzīves kvalitāti ietekmējošo problēmu. Otra daļa ir par Jums - ko Jums nozīmē drauga „noraušanās" vienu reizi mēnesī? Vai tas Jums ir pieņemami? Vai tas rada sarežģījumus Jūsu attiecībās? Vai Jums ir svarīgāk tikt skaidrībā ar šiem jautājumiem nekā „glābt" otru cilvēku no zaļā pūķa? Parasti, apzinoties savu vietu līdzatkarīgās attiecībās, grūtākais ir mainīt tieši savu līdzatkarību, ko var veiksmīgi risināt individuālajā psihoterapijā, nevis otra cilvēka alkohola lietošanu līdz nemaņai. Ar cieņu, Dr.Ilona Sprūģe

Azartspēles Var kāds izarstēt no azartspelem?

Jūsu jautājums ir ļoti nopietns, tāpēc ar vienu vārdu nav atbildams, jo ārstēšanās ir process, kas ir atkarīgs no abām iesaistītām pusēm, respektīvi, ne tikai no daktera, kas to prot darīt, bet arī no Jums paša - vai Jūs ievērosiet visas norādes, vai Jūs pildīsiet visus uzdevumus utt. Tāpēc iesaku vispirms doties uz konsultāciju un to visu apspriest uz vietas ar speciālistu. Iesaku vērsties pie dr. Tijas Vanagas vai dr. Velgas Sudrabas, kas ir arī narkoloģes un strādā ar azartspēļu atkarīgajiem.

Lietoju daudz zāles, bet nepaliek labāk. Vai domāt par medikamentu atkarību? Labdien.man ir51gads.esmu iesligusi loti daudz zalu lietosana tas sak mani biedet.jutos loti slikti nevaru kontrolet galvas un roku tricesanu.viena veikala nevaru iepirkties bail ka sagazisu plauktus.katru dienu uznak nervu lekmes.nezinu varbut ir kads aparatu izmeklejumssaka ka ta ir veg.distonija un depresija

Jums jāvēršas pie ģimenes ārsta, lai izvērtētu situāciju, koriģētu medikamentu lietošanu. Ģimenes ārsts tālāk nosūtīs pie speciālistiem, ja būs nepieciešams.

Kā atmest smēķēšanu? Vēlos atmest smēķēšanu, kā to izdarīt ja pa lielam nevar izdomāt motivāciju

Doma atmest smēķēšanu jau ir apsveicama, tātad kaut neliela, bet motivācija sāk parādīties. Lai to varētu nostiprināt un palielināt, iesaku apmeklēt smēķēšanas pārtraukšanas grupas, kas tieši šobrīd tiek organizētas. Ceru, ka tās dos nepieciešamo motivāciju. Informāciju sūtu pielikumā.

Vai no antidepresantiem var justies vēl sliktāk? Vai ir iespējams, ka cilvēks, kuram nav depresija, lietojot antidepresantus, jūtas vēl sliktāk? Vai ir iespējams palielinot antidepresantu devu pat pēc ilgāka lietojuma, justies sliktāk nekā pirms tam?

Blakusefekti no antidepresanti aprakstīti zāļu lietošanas instrukcijā. Tas, kas tur aprakstīts, tas arī var no antidepresanta būt. Tur jau tāpat ir aprakstīts par daudz, lai izslēgtu tiesas prāvas pret farmkompāniju. Ārpus aprakstītajiem blakusefektiem sliktāk var palikt tikai no nocebo efekta. Nocebo - tas ir pretējs placebo efektam. Ja cilvēks domā, ka antidepresants ir kaut kas slikts un kaitīgs, viņš sev iesuģestē negatīvu emocionālu reakciju uz šo preparātu un tā efekts jūtami samazinās. Pārbaudīt to var tikai antidepresantus mainot. Ja antidepresants nepalīdz , ir jāmēģina cits un jādzer tas 2-4 nedēļas. Ja arī tas nepalīdz, jāņem atkal citas grupas antidepresants. Ja no visiem antidepresanti katru reizi ir vienādi slikti, tad viena iespēja ir šis nocebo efekts, respektīvi, Jums ir negatīvs aizspriedums pret psihotropiem medikamentiem .