Vai terapeita maina palīdzēs? Eju pie psihoterapeita apmēram gadu un nesen parādījās sajūta, ka viņš ir absolūti vienaldzīgs... neatbild uz maniem jautājumiem, neiedziļinās.. Dažas problēmas sākām pārrunāt diezgan atklāti, tomēr pašlaik jūtu, ka nav vērts turpināt, jo viņš ir tik atturīgs, ka man vairs negribas runāt par savām problēmām un negribas pateikt, ka pēc manām domām viņš ir tas, kurš nerīkojas kā vajadzētu. Vai šajā situācijā terapeita maiņa varētu palīdzēt? jo tā turpināt un runāt ar pašreizējo negribu.

Veiksmīgs psihoterapijas process lielā mērā balstās uz spēju būt atklātiem. No sirds iesaku Jums šo situāciju izrunāt ar savu terapeitu! Iespējams, Jūsu pašreizējās izjūtas saistītas ar līdzīgām situācijām agrāk. Ja tagad nomainīsiet terapeitu, tas neko neatrisinās, ticamākais, nākošajā terapijā atkal nonāksiet līdzīgā situācijā.

Ko darīt, ja mediķus uztveru kā varu? Esmu uz savas ādas izbaudījusi stigmatizāciju un emocionālo vardarbību, kam ir sekas - noārdītas robežas, kuras kaut kā ir jāuzceļ, bet nekādi nesanāk. Saprotu, ka jāiet pie psihoterapeita, bet āķis ir tajā, ka daļa no robežu pārkāpējiem ir bijuši mediķi, kā rezultātā es mediķus uztveru kā varu. Esmu mēģijājusi iet pie psihoterapeita, bet rezultāts bija diezgan sāpīgs. Kurš psihoterapeits būtu gatavs strādāt ar šādu situāciju?

Patiesi izprotu Jūsu sajūtas, bažas un piesardzību. Cilvēki ir dažādi, t.sk. arī mediķi un žēl, ka iegūtā pieredze ir tik sāpīga. Visi LĀPA ārsti psihoterapeiti ir apmācīti un tiesīgi risināt arī šāda veida situācijas. Jūsu jautājums ir vairāk par to, vai Jūs un izvēlētais ārsts pieņemat viens otru, uzticaties un paļaujaties. Iesaku mēģināt izvēlēties un ja atkal neizdodas, mēģināt vēlreiz. Ticu, ka atradīsiet savu ārstu psihoterapeitu, kas būs Jūsu ārsts.

Kā sākas terapija? Man būtu nepieciešama psihoterapeita vai psihoanalītīķa palīdzība. Kā tiek uzsākta "ārstniecība"? Patlaban ir dzīvē jāpieņem daudzi un dažādi svarīgi lēmumi, bet bērnības/jaunības "traumas" ar manu kompleksu liek šķēršļus.

Psihoterapija un/vai psihoanalīze palīdzēs Jums saprast sevi, atrisināt iekšējos konfliktus un sadziedēt psiholoģiski traumatiskās pieredzes sekas.Parasti ir nepieciešamas četras sākuma iepazīšanās vizītes lai saprastu terapijas mērķus, uzdevumus un intensitāti.Psihoanalīzē terapeitiskas process notiek intensīvāk ,tas prasa vairāk laika un ieguldījumu kas palīdz atrisināt daudz dziļākus neapzinātos iekšējos konfliktus, kas traucē dzīvē justies brīvāk.

Cik dranķīgi jājūtas, lai terapeits palīdzētu izkārpīties? Nu vai ziniet! Ja man ir izkompostrētra vērtības sajūta, bet p-terapeits zem deguna murmulē par pašvērtējumu un paštēlu, un, kā noskaidroju, tās nav vnk terminoloģiskas atšķirības, bet gan strādāšana pa virsu. Varu sevi novērtēt kaut uz 20 10ballu sistēmā, bet vai tas mani izceltu no bedres, kur šķiet, ka viss gāžas virsū? Cik draņķīgi ir jābūt, lai p-terapeits palīdzētu pacientam noturēt robežas - jāpakaras vai jāsajūk prātā? Un es toreiz tiešām ticēju, ka man palīdzēs...

Kā noprotams, mūsu pirmā atbilde skaidrību nav viesusi, diemžēl varu tikai atkārtoties - arī man pietrūkst informācijas, lai saprastu, kas noticis starp Jums un psihoterapeitu.. . Varu Jums ieteikt 2 rīcības veidus: 1) Atgriezties pie terapeita, kurš ar savu rīcību licis Jums izjust šoku, aizvainojumu, bailes, un visu šo ar viņu izrunāt. 2) Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas Ētikas komisijai iesniegt detalizētu situācijas izklāstu. Visa informācija, ko izskata Ētikas komisija, ir pilnībā konfidenciāla un nevienam citam netiek izpausta. Ētikas komisija izskatīs iesniegumu un mēģinās rast situācijas risinājumu.

Vai ir normāli psihoterapeitu apmeklēt visu mūžu? Sakiet, lūdzu, es jau vairāk kā gadu apmeklēju psihoterapeitu reizi nedēļā. Protams, ka ir uzlabojumi - psihoterapeits mani it kā notur virs ūdens, kā arī es veidoju savu personību,labāk tieku galā ar dažādām situācijām, trauksme ir būtiski mazinājusies... Taču tagad domāju, ka vēl daudz ir jāstrādā. Vai tas ir normāli, ja es izvēlētos apmeklēt psihoterapeitu visu mūžu, jo man bail to pārtraukt darīt, nedaudz arī aiz pieraduma. paldies!

Priecājos, ka gada laikā, apmeklējot psihoterapeitu, Jums ir pietiekami uzlabojumi. Ilgtermiņa psihodinamiskā psihoterapija parasti ilgst vairākus gadus, tā kā droši turpiniet. Visu mūžu nevajadzēs šo atbalstu. Spriežot pēc Jūsu pseidonīma, mīļi klausāties. Runājiet ar psihoterapeitu par bailēm, ka būs jānāk visu mūžu, par pieradumu, atkarību no viņa. Tie ir svarīgi jautājumi, ko risināt savā psihoterapijā. Ja Jūsu psihoterapeits strādā psihoanalītiski, var padziļināt terapiju, ejot 2 reizes nedēļā. Tad šos atkarības jautājumus var labāk izanalizēt pirms plānojat psihoterapijas nobeigumu, un arī turpmāk dzīvē justies brīvāk.

Vai psihoterapeits var runāt par notikumiem citur pasaulē? Man ir 26 gadi, pēdējo 5 mēnešu laikā kādas 6 reizes biju pie vienas psihoterapeites Rīgā (vārdu un uzvārdu nevēlos atklāt). Viņa konstatēja, ka man ir ieildzis pusaudžu vecums un ir neirotiski traucējumi. Vienā no konsultācijām viņa aptuveni pusstundu no pusotras stundas laika runāja par karadarbību Ukrainā, citā konsultācijā aptuveni pusstundu runāja par bēgļiem no Sīrijas, paužot arī savu attieksmi, nedaudz aizskarot mani, jo esmu citas tautības. Vai psihoterapeite var šādi rīkoties?

Paldies par jautājumu.Izskatās, ka Jums ar psihoterapeitu izveidojušās sarežģītas attiecības kuras būtu vērtīgi pārrunāt savā starpā. Kopā saprotot vilšanās un dusmu cēloņus un to izrunājot var izveidoties jauns terapijas pavērsiens un resurss tālākai sadarbībai.Ja , pēc Jūsu vēstules spriežot,Jums ir radusies situācija ka psihoterapeta un Jūsu uzskati nesakrīt, atnesot vilšanos un cerēto nesniedzot kā arī šāda saruna nav iespējama., jāvēršas pie cita speciālista.Ceļš pie sava terapeita dažkārt ir garāks nekā cerēts.

Kā var sajust izmaiņas terapijā? Vēlējos pajautāt par psihoterpaijas prakstisko pusi. Kad ir tas brīdis, kad pacients izjūt izmaiņas no psihoterapijas, cik tā ilgi var norisināties? Regulāri apmeklēju psihoterapeitu, ir bijušas jau 30 sesijas, kas ilgst 45 min., tajās runājam, runājam un runājam par manām problēmām, bet joprojām neredzu, nesaprotu un nejūtu izmaiņas. Un kā akmens kaklā ir naudas problēma! Viena sesija nav lēta. Dēļ psihoterapijas ir pakārtota dzīve, jo citādāk ir jāplāno izdevumi, parādās nervozitāte un parādi. Vai var šo visu procesu pārtraukt? Ir kaut kā grūti saņemties un to pateikt psihoterapeitam.

30 sesijas var būt laiks, kad tās problēmas, kas Jums traucē ikdienā, parādās attiecībās psihoterapijā. Cik var noprast, jau kādu laiku Jūsos rūgst neapmierinātība: maksājat dārgi , dzīvi pārkārtojat un vēl nervozitāte pieaug. Iespējams, ka arī dzīvē attiecības veidojat līdzīgi- pielāgojoties, klusējot un neapmierinātību krājot sevī, līdz vienīgais risinājums šķiet aiziešana. Vai tiešām Jūs tik daudz darītu, lai tiktu pie psihoterapijas, ja pilnīgi nekas nemainās? Tanī pat laikā šķiet, ka nejūtat droši, ka varētu pārtraukt... Pat, ja nolemjat pārtraukt psihoterapiju, situācija ir jāizrunā līdz galam ar savu psihoterapeitu jau nākamajā sesijā. Tikai tā varat ko mainīt un noskaidrot, kur ir Jūsu izjūtas un kur- reālā situācija.

Kādēļ meklēju trūkumus terapeitā? apmeklēju terapiju jau vairāk kā gadu, šobrīd jūtos neapmierināta ar terapijas norisi, meklēju trūkumus pašā terapeitā, domāju par terapeita maiņu, vai vispār pārtraukt terapiju, bet tomēr nevaru sadūšoties spert šādu soli, liekas, ka arī terapeits -nav ieinteresēts, nevēlas to pieņemt, bet liekas, ka pati to izdarīt arī nespēju, kā risināt šādu situāciju

Tas, kā Jūs jūtaties ir dabiskas jūtas, kuras atjaunojas un rodas psihoterapijas procesā. Gada laikā un vairāk tās aktivizējas par pagātnes attiecībām, kuras mēdz "pārnesties" uz psihoterapeiti/u, kā arī rodas jūtas pret savu psihoterapeitu. Abos gadījumos tas ir Jūsu emocionālais materiāls sevis turpmākai labākai izprašanai. Nevaru Jūs analizēt caur Jūsu jautājumu, bet, pieļauju domu, ka Jūs esat neapmierināta, vīlusies un dusmojaties, bet, nedomāju, ka visas Jūsu neapmierinātības un vilšanās ir radījis Jūsu psihoterapeits/e. Ieteicamākais risinājums no manas puses Jūsu situācijai - par visu, kas Jūs neapmierina, izrunāties ar savu psihoterapeiti/u. Pieļauju domu, ka psihoterapeites/a maiņa varētu neatrisināt Jūsu vilšanos un neapmierinātību, ja nebūsiet to izteikusi pret to cilvēku, pret kuru šajā brīdī to izjūtat - domāts, pret savu psihoterapeiti/u, tajā pašā laikā psihoterapeites/a maiņa, ja Jums šķiet, ka nespēsiet izrunāt Jūsu jūtas ar esošo psihoterapeiti/u varētu palīdzēt izprast Jūsu gan pagātnes, gan tagadnes jūtas un Jūsu psihoterapijā notiekošo.

Jau vairāki mēneši terapijā, bet joprojam raudu. Es eju pie psihoterapeita jau vairākus mēnēšus. Viņš man konstatēja depresiju un jau kādu laiku dzeru arī divus antidepresantus. Es joprojām eju pie viņa, bet man nepaliek labāk ne kaut drusciņ. Es nezinu ko lai daru, jo ja es kaut uz brīdi domāju, ka man vajadzēs ar šādu sajūtu, ka es visu mūžu būšu nelaimīga un neapmierināta dzīvot, es nezinu ko lai daru. Galvenais es eju un stāstu psih. pilnīgu visu. Es uzzinu savas problēmas, bet kā tās uzlabot nē. Un katru reizi es izeju no kabineta ārā ar sarkanām acīm nezinādama ko darīt tālāk. Jo pašsajūta un vispār dzīve man pakāpeniski iet uz leju. Ko man darīt, turpināt iet pie viņas, vai meklēt kādu citu vai vispār mest ar mieru? Jo mani māc doma, ka es būšu nelaimīģa vienalgs vai iešu vai nē. Vismaz, ja es neiiešu tad nauda būs vairāk. paldies jau iepriekš.

Paldies par vēstuli. Sākuma gribētu teikt, ka psihoterapija ir ilgstošs, pat vairākus gadus garšs ārstniecisks process. Sapratu, ka apmeklējat speciālistu dažus mēnešu. Jūs esat terapijas pašā sākumā. Es gribētu Jums ieteikt, pirms nolemjat pārtraukt procesu, izrunāties par savām šaubām, nepatiku, bailēm, kuras saistītas ar ārstēšanu, tieši ar terapeitu, jo tas ir ļoti svarīgi, lai izveidotos attiecības, kurās Jūs varētu patiešām uzticēties šim cilvēkam. Ja to Jūs nekādi nevarat, tikai tad ir vērts apdomāt vai mainīt speciālistu vai nē. Ja cilvēks slikti jūtas, tad vienmēr ir vēlme, nepieciešamība, lai sliktās izjūtas pēc iespējas ātrāk beidzas un ir ļoti grūti paciesties, bet dažkārt tas ir to vērts.

Kā pierādīt ģiemenes ārstam, ka man ir depresija? Kā diagnosticēt/pierādīt savam ģimenes ārstam, ka jau ilgstoši cīnos ar depresiju un izdegšanas sindromu? Kā lai citādi tiek pie slimības lapas, lai varētu izārstēties un atgūt darba spējas?

Paldies par jautājumu. Pirmkārt, neesmu pārliecināta, ka savam ārstam būt kaut kas jāpierāda. Otrkārt- ne vienmēr depresiju un izdegšanas sindromu var atrisināt slimības lapa. Būtu labi sākumā atrast problēmu iemeslu, tad arī radīsies risinājumi. Parasti ir nepieciešama kompleksa pieeja, kurā aktīvi un atbildīgi piedalās abi t.i. pacients un ārsts.

Vai terapeits gaida, kad pārtraukšu terapiju? Psihoterapijā eju vairākus gadus. Sakiet, kā zināt, vai terapiju labāk turpināt vai nē. Dažreiz ir sajūta, ka terapeits gaida manu pašas lēmumu par terapijas pārtraukšanu, jo neuzdrošinās man to norādīt

Šādas pārdomas liek domāt, ka terapija šobrīd tā kā apstājusies, ka nejūtat progresu un īsti neredzat jēgu turpināt. Tā var būt, ja viss tiešām paveikts un atrisināts (bet tad Jūs justu prieku un gandarrījumu, šobrīd vairāk saredzu garlaicību un neapmierinātību), bet tā var būt arī citos brīžos, nereti pirms nozīmīgiem pagriezieniem. Jums savas izjūtas jāizstāsta terapeitam, un kopīgi jāpārrunā, par ko tās liecina, tas var aizņemt arī vairākas sesijas. Ja vēlamais nav sasniegts, jāpārrunā arī šķēršļi un grūtības, kas kavē ceļā uz to. Pēc tam Jums jāpieņem lēmums par tālāko.

Vai var sākties slimošanas terapijas laikā? Vai var gadīties psihoterapijas laikā, ka sākas bezgalīga, liekas, pat brīžiem mistiska fiziska slimošana kā reakcija uz psihoterapiju? Un ko darīt, ja ir aizdomas, ka tā arī ir? ( Uzsākot psihoterapiju, sāku slimot ar smagām angīnām- katru mēnesi un tā jau gadu, pie tam visas analīzes normā, Lor nekādas novirzes neatrod, bet slimošana turpinās...)

Ja sākāt slimot jau psihoterapijas sākumā, varētu domāt par ko noklusētu jau no paša sākuma vai arī grūtībām uzticēties, būt atklātai un patiesai. Ja slimošana parādījās vēlāk, tad problēma varētu būt cita. Psihoterapijas procesa laikā aktualizējas dažādas jūtas, tas ir normāli. Ja parādās jūtas, kuras Jums ir grūti pieņemamas un/vai gribas sevi saudzēt no emocionālām ciešanām, jūtas tiek izstumtas no apziņas. Kaut kur tām ir jāpaliek, rezultātā rodas fiziski simptomi. Ja Jūs griezāties pie psihoterapeita tieši fizisku simptomu dēļ (piemēram, veģetatīvā distonija, kuņģa čūla), var būt tā, ka psihoterapijas sākuma fāzē fiziski kļūst vieglāk, paasinājumi parādās vēlāk, psihoterapijai turpinoties. Tādas problēmas labāk var risināt, ja psihoterapija ir vismaz 2 reizes nedēļā, tad tā ir dziļāka, līdz ar to ir lielāka iespēja atšķetināt samudžināto jūtu- fizisko simptomu kamolu. Ja psihoterapija ir reizi nedēļā, tas var prasīt krietni vairāk laika. Tā kā analīzes ir normālas, visticamāk Jūsu slimošanai ir emocionāls iemesls. Jūs jūtat, ka tā varētu būt. Iespējams, Jūs arī nojaušat, kas tieši tas varētu būt. Jebkurā gadījumā silti ieteiktu izrunāt šo tēmu ar Jūsu psihoterapeitu.

Terapijā jūtos kā izspiests citrons Man ir invaliditāte fizisku veselības problēmu dēļ un ar to ir grūti sadzīvot, tāpēc aptuveni pusotru gadu apmeklēju psihoterapeitu. Gāja visādi, saprotu, ka psihoterapija nav nekāda izklaide un vienkārša papļāpāšana, atklājumi un secinājumi var būt pat ļoti nepatīkami. Diemžēl pēdējās sesijās jūtos kā izspiests citrons, nesaprotu, ko terapeits no manis cer sagaidīt, jo risinājums, ko viņš piedāvā, manā izpratnē nozīmē atgriezties sākumpunktā, t.i. tā, kā bija pirms pusotra gada un daudzus gadus pirms tam, ko es, protams, nevēlos. Ar šo psihoterapeitu runāt vairs negribu, man tas šķiet bezjēdzīgi, tomēr terapijas procesu vēlos turpināt. Ko darīt? Iet pie cita terapeita? Iet vēlrezi visam cauri?

Kā jau pati rakstāt, psihoterapijas process nav emocionāli vienkāršs. Psihoterapijas laikā neatrisinātie emocionālie pārdzīvojumi mēdz „iziet apli un atgriezties vēlreiz risināšanai", par ko ir parūpējušies neapzinātie psihes aizsardzības procesi, jo, iespējams, pirms pusotra gada, kad uzsākāt psihoterapiju, Jūs vēl emocionāli nebijāt gatava saskarties un izstrādāt šos jautājumus. Pašreiz, iespējams, Jūs ar tiem saskaraties jaunā kvalitātē. Un emocionāli tas var būt „sāpīgāk". Visieteicamāk būtu, ja Jūs varētu izrunāt savas jūtas un neapmierinātību ar savu psihoterapeitu, ja nejūtat, ka tas ir iespējams, tad jāmeklē cits psihoterapeits/e, lai turpinātu savu emocionālo jautājumu risināšanu un/vai palīdzētu atrisināt krīzi attiecībās ar Jūsu psihoterapeitu, kas dotu Jums iespēju turpināt psihoterapiju pie sava iepriekšējā psihoterapeita.

Vai psihoterapeitam jāsaprot, kādēļ pacients nerunā? Man ir viens, iespējams, nekorekts jautajums: Vai ārstam - psihoterapeitam jāprot atšķirt, kad pacients par savām problēmām nestāsta aiz bailēm, ka viņu nesapratīs, nosodīs un sāpinās vēl vairāk, ka viņš paliks viens ar savām sāpēm un no tām arī nojūgsies, bet kad nerunā aiz kauna?

Ārsta - psihoterapeita darba pamatā ir izprast pacienta jūtas, tajā skaitā arī bailes un kaunu. Lai ārsts - psihoterapeits nekļūdītos tajā, ko ir izpratis vai izjutis par pacientu, viņš noskaidro un jautā pacientam, vai ir izpratis un izjutis pareizi to, kā pacients jūtas. Var būt tā, ka pacients pats ne vienmēr ir gatavs atpazīt un atzīt to, kā pats jūtas. Bieži tam ir vajadzīgs laiks. Un arī ārstam ir nepieciešams laiks pacienta izprašanai. Tas, ko varu ieteikt ir "nebaidīties nojūgties no sāpēm stāstot", jo tā, iespējams, ir Jūsu iepriekšējā pieredze ar sev tuvajiem cilvēkiem, ārsts - psihoterapeits uz Jums nereaģēs tik emocionāli noraidoši.

Vai terapeitiem ir aizskaroša attieksme ? Kādu laiku eju pie psihoterapeita un cenšos atrisināt problēmas, dēļ kurām nespēju pilnvērtīgi dzīvot un baudīt dzīvi. Daļa no tām ir atrisinātas, agrāk terapijas procesā izjutu atbalstu un cieņu. Pēdējā laikā šad un tad saskaros ar aizskarošu psihoterapeita attieksmi. Nezinu, kā rīkoties – turpināt sadarbību vai nē. Izjūtu ļoti lielu pieķeršanos un bailes zaudēt kontaktu ar šo cilvēku. Nezinu, kā dzīvot tālāk. Iedomājoties vien, ka sadarbība varētu beigties, pārņem izmisums. Nekad dzīvē neesmu izjutusi pazemošanu un manas nevērtības uzsvēršanu kādā jautājumā, tādēļ vēlos jautāt, vai tās ir psihoterapeitiskā procesa sastāvdaļas, ko vajadzētu paciest un samierināties? Jau iepriekš paldies par atbildi!

A! Samierināties ar pazemojumu nevajadzētu. Ja Jums šķiet, ka terapeits ir aizskarošs, man gribētos Jums pastāstīt 2 lietas. Pirmā- var jau būt, ka terapeits patiešām ir aizskarošs. Otrā- varbūt šoreiz darīšana ir ar terapijā sastopamo pārneses fenomenu. Abos gadījumos nevajadzētu paciest sevī, bet paust terapeitam savas jūtas, tā, kā dariet to šajā vēstulē. Šī jautājuma izrunāšana terapijā, manuprāt, nevarētu ierosināt pārtraukt terapijas procesu no terepeita puses. Esmu pat gatavs ar Jums par to saderēt 🙂