Kurš terapeits nav zemisks? Sakiet, lūdzu, kurš no Jums nav zemisks un liekulīgs ciniķis? Es reiz uz tādu uzrāvos, otrreiz negribas. Atzīmes par cinismu CV sadaļā, diemžēl, nav.

Provokatīvs, interesants jautājums. Gribētos domāt, ka sertificētie LĀPA kolēģi nav zemiski un liekulīgi ciniķi. Lai kļūtu par Latvijas Ārstu biedrības sertificētu ārstu psihoterapeitu ir 6 gadus jāmācās, lai iegūtu ārsta grādu, tad 4 gadi, lai specializētos psihoterapijā, jāiet supervīzijās un paša personīgajā apmācības psihoterapijā par saviem līdzekļiem. Un tālāk jau seko mūžizglītība, lai turpinātu savu profesionālo attīstību un izaugsmi. OK, neviens nav ideāls tik un tā. Visticamāk, ka "zemiskus un liekulīgus ciniķus", Jūs, cien. L , esat saticis savā dzīvē vairākkārt, un ārsts bija kārtējais tāds. Tad nu psihoterapija ir īstā vieta, kur ārstam to teikt, ka viņš tāds arī ir. Un šai brīdī tad sāktos īstais psihoterapijas darbs "šeit un tagad" jeb transferences (pārnesuma) analīze, ja tā būtu psihoanalītiskā psihoterapija. Drosmi turpināt!

Vai mīlestība ir zāles pret vardarbību? 3 gadi atpakal attiecibas uzsaku ar tiko skirtu virieti, lidz ar to izgaju cauri pus gadu psihalogiskai un emocionaalai vardarbibai jo nespeju aizpildit vina tuksumu.Es budama samilejusies ticeju,ka manii kautkas nav pietiekami labs.Tagad kad attiecibas ir labas un vinsh mani ir iemilejis, es nevaru to aizmirst un jau 2 gadi visi stridi ir par to. Milu vinu bet raudu biezhi un nevaru ar to domu dzivot un abi ta delj mokamies. Nezinam ko dariit,skirties vai ir iespeja, ka es tam tiksu paari?

Pēc Jūsu stāsta spriežot, Jums tātad ir neapzināta 'vajadziba' visu laiku atgriezties traumejosa, ciešanu pilnā situācijā un sajūtās, lai arī apzināti vēlaties būt laimīga. Var gadīties, ka šai tendencei iemesli meklējami Jūsu pagātnē, vēl sen pirms satikat savu partneri. Tāpēc diez vai ir vērts sasteigt ar domu par šķiršanos, pirms esat devusi sev iespēju izpētīt savu personīgo vēsturi un apjaust, kā izveidojusies pārliecība, ka Jūsos 'kaut kas nav pietiekami labs'. Vai var būt, ka šī doma ir aktuāla joprojām, nevis tikai pirms 3 gadiem? Un traucē baudīt dzīvi, pieņemt labo. Ar šāda veida jautājumiem strādā psihoterapijā. Varat iesākumam arī palasīt literatūru par t.s. Karpmana trijstūri, kas apraksta lomas, kādas cilvēki mēdz izspēlēt attiecībās, varbūt tas palīdzēs paskatīties uz situāciju no malas.

Kā atbrīvities no psihopāta atstātām sekām? Man beigušās attiecības ar,iespējams, inteliğento psihopātu. Vēlētos saprast un tikt tālāk. Sajūtas man, kā pārdzīvojot emocionālo vardarbību. Komplektā arī bērnībā nedabūtais atbalsts kā klasiskiem padomju sistēmas cilvēkiem. Pie kura speciālista griezties, kurš būtu zinošāks par inteliğento psihopātu radītām situācijām un sekām ikdienas dzīvē? Vēlos atrisināt. Paldies

! Labi, ka esat apņēmusies griezties pie speciālista. Atkarībā no tā, vai vēlaties tikai atrisināt aktuālo krīzi minēto izbeigto attiecību dēļ, vai gribat arī saprast, kādēļ Jūs tādās emocionāli vardarbīgās attiecībās bijāt, lai tas neatkārtotos, Jūs varat izvēlēties: 1) krīžu un/vai īsā veida psihoterapiju, kas varētu būt līdz 20 vizītēm fokusētām uz pārtrauktajām attiecībām; 2) ilgtermiņa psihodinamisko psihoterapiju, kurā pievērsties arī citām Jūsu attiecībām pagātnē un tagadnē (parasti 1 reizi nedēļā pāris gadus); 3) ilgtermiņa psihoanalītisko psihoterapiju, kas nefokusējas tikai uz šādām attiecībām, bet plūst brīvāk, arī par bērnībā nedabūto atbalstu, vēl neapzināto un citu (parasti 2 reizes nedēļā vairākus gadus). Visi LĀPA sertificētie kolēģi strādā ar krīzēm un psihodinamisko psihoterapiju. Psihoanalītiskā psihoterapijā strādā īpaši apmācītie psihoanalītiskie psihoterapeiti un psihoanalītiķi. ° Jums jārēķinās ne vien ar savu vēlmi, bet arī ar iespējām ilgāk, intensīvāk vai īsāk apmeklēt ārstu, kā arī ar psihoterapeita pieejamību. Latvijā joprojām ārsts psihoterapeits gandrīz vienmēr ir "maksas pakalpojums". Lētāka ir psihoterapija pie ārstiem psihoterapijas rezidentiem.

Kapēc jūtos vainīga pēc varmākas pamešanas? Nodzīvoju ar vīru 10 gadus diezgan lielā emocionālās vardarbības vidē. Izaugu no šīm attiecībām un pieņēmu lēmumu šķirties. Vīrs nesaprot, kāpēc un to pārdzīvo. Es viņu vairs sen nemīlu, bet kāpēc jūtos vainīga?! Es saprotu, ka lēmums ir pareizs, bet ik pa laikam pārņem sajūta, ka esmu izdarījusi ko sliktu. Kā tikt galā ar šīm emocijām? Ar cieņu

Saprotams, ka jūtat pretrunīgas izjūtas par savu pieņemto lēmumu, un tas var būt nepatīkami un apgrūtinoši. Vainas sajūtu var veicināt doma, ka esat izdarījusi kaut ko "sliktu". Tāpēc var jautāt, kas ir tas sliktais Jūsu prātā? Piemēram, vai tas, ka esat pieņēmusi lēmumu, kas otru neapmierina vai sāpina. Var aizdomāties, kāpēc to ir tik grūti izturēt. Vai, piemēram, esat pieņēmusi lēmumu, kas balstīts Jūsu pašas neatkarīgās vēlmēs. Tādā gadījumā, vai pārliecība par spēju būt neatkarīgai ir ļoti trausla? Vai varbūt ir iesaistītas kādas trešās personas, piemēram, bērni, citi ģimenes locekļi, kuru priekšā jūtaties vainīga. Minat, ka vīrs Jūs nesaprot. Var domāt, kāpēc tā ir. Kas notiek jūsu attiecībās. Iespējams, atbildes uz Jūsu jautājumiem nav tālu jāmeklē no izpratnes par Jūsu pieminētās 10 gadus ilgās emocionāli vardarbīgās vides procesiem. Tomēr Jūsu jautājums neiekļauj informāciju, ko tieši domājat ar emocionāli vardarbīgu vidi. Noderīga varētu būt psihoterapeita konsultācija, lai rastu dziļāku izpratni tieši par Jūsu situāciju un risinājumu nepatīkamajām izjūtām.

Vai dot vīram vēl vienu iespēju? Esmu pieņēmusi lēmumu šķirties no vīra un meitiņas tēva. Pagājušas 2 nedēļas kopš nedzīvojam kopā. Attiecību laikā ir bijusi emocionāla un pāris reizes fiziska vardarbība alkohola reibumā. Vīrs turēja mani aizdomās par krāpšanu. Tagad, kad esmu saņēmusi spēku pārtraukt attiecības, vīrs katru dienu lūdzās, lai dodu iespēju,ka aptverot cik šausmīgi esot izturējies u.tml. Bet es nespēju noticēt.Sirds sāp,kad meitiņa prasa tēti.Sākusi arī kost un sist.Kā lai neļaujos žēlumam un “nesalūztu”?

Jūs esat pieņēmusi nopietnu un grūtu lēmumu. Tādas pārmaiņas nekad nav vieglas, vienmēr nākas saskarties arī ar nožēlu, zaudējumu, tukšumu, sāpēm. Ir vairākas lietas, ko Jūs varētu savā labā darīt. Ierobežojot vai pārtraucot kontaktus, vai beidzot sarunu tiklīdz tā kļūst nepatīkama, Jūs pasargāsiet sevi no destruktīvas, iztukšojošas komunikācijas. Bijušais vīrs ir pieaudzis cilvēks, un pats var tikt ar sevi galā. Viņš pats par sevi ir atbildīgs, arī ja mēģina uzvelt atbildību Jums. Dodiet sev (un arī bijušajam vīram) laiku aprast ar jauno dzīvi, saprast, kāda tā ir, kā tajā jūtaties. Līdz sāpēm godīgi izvērtējiet visus savus (!!!) motīvus, kāpēc Jūs gribētu atjaunot attiecības un kāpēc vispār tajās bijāt. Žēlums pret bijušo vīru nav Jūsu motīvs, Jūsējais būtu- ko Jūs iegūstat, žēlojot vīru. Tā varētu būt, piemēram, morāla parākuma sajūta, bet arī jebkas cits. Ja būsiet godīga, tad dažas lietas, ko ieraudzīsiet, Jums nepatiks, taču tās ir ļoti cilvēcīgas. Būs vieglāk, ja skatīsieties uz sevi ar iecietīgām acīm. Šādi motīvi var būt visdažādākie- zema pašapziņa, bailes no vientulības, šķiršanās kā apkaunojošas neveiksmes izjūta, raizes, ko teiks citi, nevēlēšanās sarūgtināt vecākus, praktiski labumi, ko dod attiecības ar vīrieti, finansiāli/ biznesa zaudējumi un daudzi citi. Motīvu apzināšanās Jums skaidrāk parādīs ceļu, kuru izvēlēties un arī Jums risināmos personības izaugsmes jautājumus. Padomājiet, ko Jūs gribētu/ varētu gaidīt no savas dzīves bez vīra. Apsveriet jaunās iespējas gan ikdienas paradumu, gan plašākā mērogā. Ja jaunā dzīve šķiet vieglāka, krāsaināka, dzīvāka, tā ir zīme, ka esat pieņēmusi pareizo lēmumu. Ja bijušais vīrs ir izmisis un nelaimīgs par savas rīcības sekām, tad Jūs varat neļaut viņam savu izmisumu uzkraut Jums, spiežot atjaunot attiecības, bet norādīt citus ceļus, kā viņš varētu sev palīdzēt un savu dzīvi uzlabot. Pirmais un svarīgākais būtu alkaholisma ārstēšana, tas nozīmē- sākumā MInesotas programma stacionārā 28 dienas, pēc tam AA grupas apmeklēšana un psihoterapija atkarības iemeslu risināšanai. Lai kā bijušais vīrs sola laboties, ja "paņemsiet atpakaļ", pēc mēneša būsiet tajā pašā situācijā, kur pirms šķiršanās, pat vēl sliktākā. Labošanās ir nopietns un ilgs darbs, ja atkal būsiet kopā, visdrīzāk zudīs motivācija pūlēties. Izmantojiet Jums tuvu cilvēku palīdzību un atbalstu. Izmantojiet arī profesionālu atbalstu sev un arī meitai (viņas agresivitāte var būt ne tikai reakcija uz šķiršanos, bet arī Jūsu laulībā gūtas traumatiskas pieredzes izlaušanās). Latvijā ir pieejama bezmaksas palīdzība ģimenēm, kas cietušas no vardarbības. Psihoterapija būtu palīdzība par maksu, valsts to vēl neapmaksā. Jums bija spēks pārtraukt destruktīvas attiecības un izšķirties, Jums pietiks spēka pretoties manipulācijām un izvēlēties sev un meitai labāko. Uzticieties sev!

Ko darīt, ja vēlos saskarties ar terapeitu fiziski? Nu jau labu laiku apmeklēju psihoterapeitu. Man ir nopietnas redzes problēmas, par kurām terapeits ir informēts, jo ar tām saistīta liela daļa manu problēmu. Tomēr ir tāda lieta, ka man ir daudz vieglāk uzticēties cilvēkiem, ar kuriem es saskaros fiziski, kaut vai tikai ar rokām, piemēram, tiem, kuri mani pavada vai kurus pavadyu es. Vizuālais kontakts ar terapeitu man neko daudz neizsaka, tikpat labi sesijas laikā sev pretī varētu nolikt televizoru. Kā risināt šādu situāciju, vai ir kādas alternatīvas mertodes darbam ar pacientiem ar redzes problēmām?

No Jūsu rakstītā ir grūti saprast, kādu psihoterapijas virzienu Jūsu psihoterapeite/s pārstāv, bet, pieļauju domu,ka psihoterapija noris sarunājoties. Redzes problēmu gadījumos cilvēks komunicējot mazāk var uztvert otra neverbālo komunikāciju, kura saistīta ar redzēšanu un kas var būt traucējoši pareizā otra uztverē, par ko Jūs arī rakstāt, taču redzes traucējumu gadījumos attīstās citas maņas, kā dzirde un tauste, ko arī Jūs pati uztverat un esat izjutusi kā savā komunikācijā ar citiem palīdzošas. Psihoterapijai norisinoties tikai sarunu veidā, bez pieskāriena arī var būt pozitīva dinamika, jo Jūs dzirdat psihoterapeites/a teikto, ja arī neredzat mīmiku, tad dzirdat teiktā intonāciju, balss skaļumu, augstumu, kas arī izsaka cilvēka emocijas. Šāda pieredze var būt noderīga arī ikdienas komunikācijā, kad vairāk esat iemācījusies vairāk un niansētāk uztvert tikai otra teikto, jo, iespējams, ne visi cilvēki, ar kuriem satiksieties, veidos kontaktu ar Jums caur pieskārienu, bet, cik nopratu, Jūsu gadījumā, tas Jums palīdz vairāk un skaidrāk uztvert otrā cilvēka emocionālo stāvokli un attieksmi pret Jums. Ieteiktu visus šos Jūsu sasāpējušos jautājumus vispirms pārrunāt ar savu psihoterapeiti/u. Ja tomēr Jūsu psihoterapija nenorit tā, kā Jūs esat gaidījusi un arī sarunas ar savu psihoterapeiti/u nedod, Jūsuprāt, vēlamos rezultātus, tad var meklēt citu speciālistu vai citu psihoterapijas virzienu. Tādas maņas kā dzirde un tauste aktīvāk tiek noslogotas mūzikas un deju un kustības terapijā, iespējams tā ir Jūsu alternatīvā metode, lai atrisinātu savus sasāpējušos emocionālos jautājumus.

Šaubas par sevi kā vardarbības sekas Kā iegūt pārliecību par sevi un augstu pašapziņu? Man ir 30 gadi, nekādas psihiskas dabas slimības vai īpašas fiziskas kaites man nav, man pat saka, ka esmu pievilcīgs, interesants, neparasts, ar mani varot aprunāties...tikai es pats nekādi nespēju "piedabūt" sevi noticēt sev un savām spējām. Daudzās lietās šaubos par sevi. Kā lai sev palīdz? Ar ko vispār sākt?

Pārliecība par sevi ir kas tāds, kas piemīt katram cilvēkam, tikai dažādu faktoru ietekmē tā mazinās. Iemesli tam ir visdažādākie - sākot no neseniem spēcīgiem satricinājumiem profesionālajā jomā, attiecībās ar ģimeni vai intīmajā pieredzē un beidzot ar iemesliem, kas sakņojas bērnībā - piemēram fiziskā vai psihiskā vardarbībā. Mūsu psihe mūs sargā no atmiņām, kas ir pārāk nepatīkamas, noturot tās zemapziņā, tādēļ rodas izjūta, ka pārliecības zudumam it kā „nav iemesla". Labā ziņa ir tā, ka pārliecība par sevi atgriežas un stabilizējas sākot strādāt ar sevi. Vieniem pietiek ar fizisku aktivitāšu uzsākšanu vai pozitīvas pieredzes gūšanu, citiem nepieciešams dziļāks darbs ar sevi psihoterapeita vadībā. Tas, ka Jums neizdodas sevi „piespiest" būt pašpārliecinātam, šobrīd kalpo, kā vēl viens avots pārliecības zudumam un ļauj secināt, ka Jums vairāk piemērota ir tieši psihoterapija. Rekomendēju izvēlēties psihoterapeitu, kurš praktizē vai nu psihodinamisko vai kognitīvi biheiviorālo (KBT) metodi.

Kāpēc gribas nomirt? Ja es neesmu alkoholiķe, narkomāne un nenormāla, kāpēc es vēlos nomirt? Vai neapmierinātība ar pašas neizdevušos dzīvi un attiecībām ir iemesls?

Neapmierinātība ar dzīvi un attiecībām, protams, var būt palaidējfaktors Jūsu vēlmei nomirt, taču tā visdrīzāk, būs tikai daļa atbildes. Parasti tendence vērsties pret sevi domās vai darbībās rodas cilvēkiem, kuri krietni cietuši jau savas dzīves sākumposmā. Nav saņēmuši vitāli svarīgo mīlestību, uzmanību/rūpes no saviem tuvajiem dažādu iemeslu dēļ, tādējādi nav varējuši iemācīties mīlestības pilnu attieksmi paši pret sevi. Reizēm atklājas piedzīvota vardarbība ģimenē. Saruna ar speciālistu varētu sākt izgaismot Jūsu ciešanu iemeslus un mēģināt rast konstruktīvākus risinājumus. Ārsts arī izvērtēs, vai Jūsu gadījumā ir nepieciešams kādu laiku lietot medikamentus, lai atvieglotu Jūsu stāvokli. Gribu iedrošināt Jūs doties pēc palidzības!

Ko darīt, ja kolēģis seksuāli uzmācas? mana meita sūdzas par uzmācīgu kolēģi.kolēģis atļaujas visādas vaļības,spiež viņu stūrī,lauž viņai rokas un mēģina viņu nobučot.Meitai šis tips ir pretīgs.Viņa ir teikusi par šī kolēģa uzvedību arī priekšniekam,bet tas tikai par to visu iesmej.Vai varat dot kādu padomu,kā ar šādiem tipiem var tikt galā?

Pēc Jūsu vēstules var saprast, ka Jūs vēlaties" padomu kā tikt galā" Jūsu meitai ar kolēģi darbā, kurš tuvinās viņai, paužot uzvedībā savas erotiskās vēlmes,"uzbāzīgi" pārkāpjot Jūsu meitas" robežas". Izklausās, ka Jūsu meita gan jūtas citādi kā šis kolēģis, bet nav rakstīts tieši kā vai ko saka viņam pati. Izklausās, ka, iespējams, pati jūtas bezspēcīga kolēģa uztveres un uzvedības priekšā kā iedzīta stūrī. Iespējams, līdzīgi jūtas arī priekšnieka uztveres priekšā, kurš ,,tikai iesmej par to" un mājās tikai „sūdzas" Jums. Jums, sarunājoties ar meitu, būtu svarīgi palīdzēt noskaidrot un saprast meitai, kā viņa jūtas brīdi, kad kolēģis tuvojas.Vai viņa izjūt nemieru, samulsumu, iespējams, bezspēcību, bezspēcīgas dusmas, nepatiku, neapmierinātību, dusmas? Ja viņa tā jūtas,tad kāpēc nepaļaujas uz tām, tās paužot vārdos vai uzvedībā? Ar ‘'šādiem tipiem var tikt galā" iejūtoties un saprotot, kā jūtas arī „tips". Iespējams, šajā gadījumā vīrietis arī nespēj runāt ar Jūsu meitu par to, kā viņš jūtas( iemīlējies?) un ko viņam vajag( vajadzība pēc tuvības, seksuālas vajadzības?), bet tās izpaužas tikai uzvedībā.Diemžēl arī nevietā - darbavietā. Viņš, iespējams, neiedomājas , ka meita jūtas citādi vai arī nedzird no viņas, ka jūtas citādi vai arī neredz vai nespēj redzēt meitas uzvedībā to. Morāla pārākuma izjūta šajā gadījumā nepalīdzēs. „Šādi tipi" ik pa laikam būs viņas apkārtnē dzīvē, drīzāk būtu nepieciešams kaut kā konstruktīvi pateikt kolēģim,pirms tam noskaidrojot sevī, tieši kā pati jūtos. Nedomāju, ka meitai nepieciešams padoms vai pieredze, ka kāds cits pasaka viņas vietā. Viņai nepieciešama drīzāk skaidrība par savām izjūtām un paļaušanās pašai uz sevi, pastāvot par savām „robežām". Konstruktīvas dusmu jūtaspalīdz pastāvēt par savām atšķirīgām jūtām un pozīciju. Vienīgi Jūs varētu kopīgi padomāt, kā tieši pateikt un iedrošināt viņu. Ja meitai rodas grūtības tikt skaidrībā par jūtām, tad, iespējams, būtu jāpēta dziļāki iemesli tam.

Kāpēc mediķi ir vardarbīgi? Šodien uzdūros rakstam, kurā tika pieminēta vardarbības normalizācija, starp citu, publicēts pirms es vērsos pie ārsta-psihoterapeita. Tagad es vāros dusmās: Kāpēc man, velns parāvis, viss par un ap psiholoģisko vardarbību un tās sekām jājautā "mātei googlei", nevis es to uzzināju no psihoterapeita? Vai arī cilvēka ar invaliditāti mocīšana, mānīšana un noniecināšana "baltajiem un pūkainajiem" mediķiem ir visnotaļ pieņemama? Pretīgi!!!

Šķiet, ka Jūs sadusmoja tas, ka nesaņēmāt to, ko uzskatījāt, ka būtu jāsaņem no terapeita. Psihoterapijas procesā, pacientiem parādās dažādas jūtas saistītas ar terapeitu un terapiju. Ir svarīgi paust un pārrunāt radušās jūtas un domas ar savu terapeitu, kas varētu palīdzēt izprast radušos situāciju.

Greizsirdība un vardarbība Kā lai varu sadzīvot ar sava vīra greizsirdību?nu jau tā ir kļuvusi neciešama.brīžiem jau gribas padarīt sev galu lai beigtos tas murgs.man ir grūti pieņemt to ka mani apvaino par to ko neesi darījusi.tas ir smagi un grūti ja tevi kontrolē gan epastus tel.sms esmu lasījusi ka tā jau ir kā paranoja.arī nedaudz agresija ir nedaudz izpaudusies.man pat brīžiem tādas kā bailes ja tā var to saukt.dzīvoju mājā kopju saimniecības lopus un pat prātā nav iešāvusies doma par kādu savu sānsoli.

Saprotu jūsu pazemojumu un izmisumu par neuzticēšanos, kontroli, ko nav pa spēkam izklīdināt ne ar kādiem argumentiem. Tas var padarīt dzīvi par neciešamu pat tad, ja jums blakus ir citādi visnotaļ labs cilvēks. Diemžēl man nav zināma universāla recepte, kā Jūsu gadījumā pareizāk rīkoties. jo katram no mums šāda situācija būs ar citu nokrāsu. Kāds var to visu vienkārši ignorēt, cits cels priekšā atkal un atkal jaunus svas nevainības pierādījumus, vēl kāds vienkārši no šādām attiecībām aizies... Ja nespējat saviem spēkiem atrast veidu, kā savu dzīvi izveidot labāku, meklējat palīdzību pie tuvas draudzenes, psihologa, psihoterapeita vai kādas citas Jums uzticamas personas. Ja nu situācija patiesi kļūst vardarbīga, nekavējaties ar palīdzības meklēšanu tiesībsargājošās iestādēs (policija...) vai krīzes centrā. Līdz šai pēdējai iespējai gan to nevajadzētu novest. Paturiet prātā, ka šī ir Jūsu dzīve un Jums ir visas tiesības to veidot pēc savām vēlmēm un izpratnes. Bet vardarbība, pat ja tā ir tikai psiholoģiska, ir noziegums.

Ko darīt ja esmu kļuvusi vardarbīga attiecībās? Problēma tāda, ka es esmu kļuvusi agresīva. Tad, kad mani kāds nokaitina līdz pēdējam (mana pacietība ir ilga), es sāku pacelt roku,sist aiz dusmām otru vai skrāpēt un kniebt. Agrāk es tāda nebiju, taču laika gaitā esmu tāda diemžēl kļuvusi un es nezinu, ko ar sevi iesākt. Visbiežāk no manis cieš mīļotais cilvēks. Pieļauju domu, ka pie agresivitātes ir novedusi grūtniecība, taču vainot pilnībā to negribās, jo nu senāk, bērnībā arī nācās ciest no vardarbības ģimenē bieži. Ko iesākt man?

Jūs rakstāt par izteikti pieaugošām dusmām un agresiju,vienlaikus atzīmējot,ka arī pati bērnībā esat cietusi no vardarbības.Jūs atzīstat, ka radāt nepamatotas ciešanas savam vīram, Dārgā Diāna,Jūs atklājat,ka esat pacietīga,proti,ļaujat dusmām sakapināties līdz maksimumam,kam seko''izlāde''-agresija.Jūs esat gan cietēja gan agresors un ''spēlē''iesaistat arī savus tuvākos,raisot viņos līdzigas sajūtas. Šāds scenārijs nav nejaušība un cēloņi tam meklējami pagātnes pārdzīvojumos.Lai labāk saprastu notiekošo vēlams, meklēt psihoterapeita palīdzību. Grūtniecība var paasināt Jūsu sajūtas un padziļināt sudepresīvo stāvokli un visus iepriekš minētos simptomus,tādēļ profesionāla palīdzība Jums sniegs patiesu atvieglojumu.

Vai emocionālas bedres var mazināt ar medikementiem? Man emocionālās vardarbības rezultātā pa laikam uznāk tādas kā "emocionālās bedres" - ļoti smagi brīži 2-3 dienu garumā, kad šķiet, ka nekam nav jēgas, esmu absolūti bezspēcīga, domāju par pašnāvību. Pēc tam atkal viss ir it kā kārtībā līdz kādam notikumam vai situācijai, kas visu veco "parauj uz augšu". Runāt ir ļoti sāpīgi, jūtos kā pratināšanā un man šķiet, ka man netic, ka man katrs vārds jāpierāda. Vai šādas "bedres" var mazināt ar medikamentiem?

Vai var mazināt ar medikamentiem, jāizmēģina pašai, protams, uzticama ārsta kontrolē. Tas var būt ģimenes ārsts, psihiatrs vai ārsts-psihoterapeits, vai vēl kāds cits ārsts, kuram ir pieredze ar antidepresantiem. Citiem tie palīdz, citiem nepalīdz. Runa te varētu būt vienīgi par antidepresantu. Piedevām var nākties izmēģināt vairāku nedēļu garumā vienu pēc otra vairākus antidepresantus, līdz varēs pateikt, vai kāds palīdz jeb neviens nepalīdz. Taču Jūsu gadījumā labāka izvēle ir psihoterapija. Ja emocionāla vardarbība notiek tagad, tad nekāds antidepresants nepalīdzēs. Ja tas bijis agrāk, tad ir jāsaprot, kas ir emocionālās bedres palaidējfaktori tagadnē. Iespējams, viens no faktoriem ir tas, ka saskarsmi ar cilvēkiem uztverat kā uzbrūkošu un traumējošu. Tad galvenais psihoterapijas mērķis ir tikt no šādas nepareizas uztveres vaļā. Ja Jūs esat bijusi pie psihoterapeita un atklājusi, ka runāt ir sāpīgi un sarunu uztverat kā nopratināšanu, tad arī šī sajūta jaizanalizē ar savu psihoterapeitu. Pie pareizas un veiksmīgas terapijas gaitas tieši šai sajūtai būtu jāpazūd. Tieši jūtu analīze pret ārstu ir psihoterapijas nozīmīgākā sastāvdaļa, kas ir vēl nozīmīgāka nekā vienkārši stāstīt savas agrāk piedzīvotās emocionālās traumas.

Kā izbēgt no sociopāta terora? Sakiet, lūdzu, kā pēc iespējas samazināt sociopāta atriebšanās mēģinājumus, vēlmi ietekmēt manu dzīvi. Kā pareizāk reaģēt uz meliem, bērnu ietekmēšanu, mutisku agresiju? Ikdienā vairs neesmu ar viņu saistīta, vēlos tikai mieru (vai tāds kādreiz iestāsies?).

Pasargāt savu dzīvi no atriebīga sociopāta terora nav viegls, bet izdarāms darbs. Lielu daļu šī darba Jūs jau esat paveikusi, jo esat sapratusi, ar kādu cilvēku Jums darīšana, un ikdienā vairs neesat ar viņu saistīta. Runājot par tālāko- pārtrauciet visas saistības, kas Jūs vēl vieno, un neielaidieties nekādos kopīgos darījumos,nerēķinieties un neko negaidiet, tad viņa meli un viltus solījumi neko Jums nevarēs kaitēt. Ja esat no viņa finansiāli, sadzīviski vai kā citādi atkarīga, tad dariet visu, lai no šīs atkarības atraisītos, izmantojiet visas iespējas, ieskaitot citu cilvēku, sociālo dienestu palīdzību. Tas var prasīt laiku un dzīves pārkārtošanu, bet bez pilnīgas saišu saraušanas viss pārējais zaudēs jēgu. Neatbildiet uz telefona zvaniem, sms, e-pastu, bloķējiet viņa piekļuvi Jūsu profiliem sociālajos tīklos. Mutiski izteiktus draudus, aizskarošas piezīmes, dusmu izvirdumus ierakstiet diktafonā (iegādājaties mobilo telefonu ar šādu funkciju) un rakstiet iesniegumu policijā par katru reizi, kad Jūsu miers tiek traucēts. Dažreiz pietiek tikai ar brīdinājumu, ka iesiet uz policiju, lai agresija rimtos un sociopāts liktu Jūs mierā, bet ne vienmēr. Ja nepieciešamas vienošanās par bērniem, runājiet par tām, bet pārtrauciet sarunu ikreizi, kad tiek pārkāptas Jūsu cieņas robežas. Ja bērni nevēlas tikties ar tēvu, akceptējiet to un atceliet tikšanās. Ja vēlas, bet viņš dara bērniem pāri, iesaistiet bāriņtiesu. Savācot pietiekami daudz pierādījumu (policijas iesniegumu, ierakstu u.tml.), ir iespējams tiesiskā ceļā panākt aizliegumu viņam Jums tuvoties. Lielākie šķēršļi šajā ceļā ir apzinātas vai neapzinātas gaidas vai cerības saistībā ar šo cilvēku un kautrēšanās iesaistīt varas iestādes, uzdrīkstēšanās grūtības. Un, protams, Jums noderētu maksimāls līdzcilvēku atbalsts, bet to ne vienmēr var saņemt, jo cilvēki dažreiz cenšas palikt neitrāli un neiesaistīties, kas situācijās ar emocionālu vardarbību traumu padziļina. Noderīgs var būt arī psihoterapeita apmeklējums. Par emocionālu vardarbību ir sarakstītas vairākas grāmatas, kas arī var būt Jums palīdzošas. Varu ieteikt Marijas Fransas Irigoijenas "Ielavīšanos dvēselē" (Izdevniecība EVE 2006) un Ingalilas Rūsas "Enerģijas zagļus ģimenē, attiecībās un darbavietā" (Jāņa Rozes apgāds 2012).

Tēvs bijis vardabīgs Šķiet, ka man ir dažādas traumas no maniem vecākiem,kas traucē veidot attiecības. Tēvs ir bijis ļoti vardarbīgs, kad iedzer. Mamma-bailīga kad viņš dzēra.Ar vecākiem man ir labas attiecības, bet man taču jāveido attiecības un jūtu, ka pati esmu ar savām problēmām un man pietrūkst mīļuma no vīrieša. Lai gan visticamāk es ar to mīļumu vēlos aizpildīt to, kas nav atrisināts ar vecākiem.

Kāds ir jautājums? Komentējot Jūsu rakstīto- ļoti iespējams, ka no vīrieša tiešām vēlaties saņemt to, ko Jums nav iedevuši vecāki, un tā tas ir, ka nesadziedētas pagātnes traumas, rada problēmas, atņem spēku un enerģiju citām lietām un traucē pilnvērtīgi dzīvot, mīlēt un strādāt. Jūs esat gudra un vērīga, Jūs lūkojaties dziļi (to rāda Jūsu jautājums), iesaku Jums dinamisko psihoterapiju, tā dos iespēju tikt galā ar pagātnes un tagadnes sāpēm.