Ka klūt par psihoterapeitu? Pastāstiet, kā kļūt par psihoterapeitu? Sākot ar vidusskolā nepieciešamajiem priekšmetiem un visu tālāko, kur jāmācās.

Lai kļūtu par psihoterapeitu, būs ilgi jāmācās. Latvijā psihoterapija ir ārstu specialitāte. Citās valstīs arī psihologi var tālāk mācīties un kļūt par psihoterapeitiem. Latvijā vispirms jāiegūst ārsta grāds, ko iegūst pabeidzot medicīnas studijas 6 gadu garumā Latvijas universitātē vai Rīgas Stradiņa universitātē. Pēc tam vēl 4 gadus jāmācās Psihoterapijas rezidentūrā un jāiegūst psihoterapeita kvalifikācija. Vidusskolas laikā uzmanība vairāk jāpievērš priekšmetiem, kas būs svarīgi medicīnas studijās - ķīmija, bioloģija, angļu valoda. Ceļš līdz psihoterapeita sertifikāta saņemšanai nav viegls, bet noteikti ir interesants un ieguldītā darba vērts! Ja izlemsiet studēt, lai veicas!

Kāpēc baidos no terapeita? Kāpēc man ir izveidojusies nedroša piesaiste pie psihoterapeita? Terapijā eju vairāk kā 8g.Man ir sajūta,ka psihoterapeits man vēl sliktu.Par ko šajā/mūsu situācijā ir atbildīgs terapeits?

Iespējams, ka nedroša piesaiste ir viena no pamatproblēmām, kura izpaužās arī attiecībās ar psihoterapeitu. Lai šo problēmu labotu, vajadzīgs ilgstošs darbs. Ja ir sajūta, ka psihoterapeits vēl Jums sliktu, to noteikti vajadzētu ar viņu pārrunāt. Psihoterapijas gaitā bieži parādās nedrošība un negatīvas jūtas pret psihoterapeitu, kas ir daļa no psihoterapijas procesa. Dažkārt emocijas var būt spēcīgas un grūti izturamas. Tādos gadījumos var palīdzēt arī medikamenti. Psihoterapeits ir atbildīgs par to, lai palīdzētu Jums labāk saprast savas izjūtas un domas.

Psihologs vai psihoterapeits? Vēlējos noskaidrot, pie kāda speciālista man labāk vērsties, psihologa vai psihoterapeita. Pēdējā laikā (patiesībā jau pēdējos aptuveni 6 gadus) esmu ļoti sliktās domas par sevi (tas arī teju visu mūžu, bērnības dēļ), nespēju būt pašpārliecināta, jutos nestabili, ļoti bieži domāju par pašnāvību, tomēr nedrīkstu to darit, jo esmu atbildīga par līdzcilvēkiem. Man ir problēmas kontaktēties ar cilvēkiem, šķiet ka atgrūdīs, pievils. Mūžīgi liekas, ka radīšu atkal sliktu iespaidu par sevi.

Tas ir labi, ka meklējat palīdzību! Jūs rakstāt, ka problēmas ilgst daudzus gadus un, ka mēdzat domāt, vai nenodarīt sev pāri. Šādā situācijā es ietektu meklēt ārstu psihiatru vai ārstu psihoterapeitu, kuri ir zinoši izvērtēt depresijas dziļumu un, kāda šajā situācijā ir labākā ārstēšanas gaita - medikamenti un sarunu terapija, vai tikai sarunu terapija. Ja ārsts nerekomendē medikamentus, tad sarunu terapijai varat izvēlēties ārstu psihoterapeitu vai klīnisko psihologu ar pietiekami ilgu darba pieredzi.

Vai var izpaust neapmierinātību terapeitam? Vai drīkst savam psihoterapeitam izteikt kritiku, ja kaut kas viņā neapmierina?

Atbildot uz Jūsu jautājumu, var atbildēt - Jā, protams! Ar psihoterapeitu būtu jāvar pārrunāt visu, ieskaitot jūsu savstarpējās attiecības un tas pat ir ļoti ieteicams. Tomēr tas, ka šāds jautājums ir vispār radies un jūs vēlaties apstiprinājumu, ka "drīkst", varētu norādīt uz problēmu, kam iespējams ir plašāka un dziļāka nozīme jūsu dzīvē, par ko vērts padomāt.

Cik bieži terapija ir veiksmīga? Vai varētu būt tā, ka pēc statistikas aptuveni 50% gadījumu psihoterapija ir neveiksmīga?

Iespējams, vārdi veiksmīga/neveiksmīga psihoterapija ietver sevī kaut ko saistītu ar gadījumu, nejaušību, laimēšanos, brīnumainas izdziedināšanas gaidām. Patiesībā medicīniskā psihoterapijā lieto pierādījumos balstītu ārstēšanu, kas ir nopietns, grūts darbs gan speciālistam, gan pacientam, un rezultāts nav viennozīmīgi plus vai mīnus izvērtējams. Ārstam psihoterapeitam jābūt sertificētam psihoterapijā. Būtiski sliktāki rezultāti ir nepietiekami apmācītiem terapeitiem. Psihoterapijas metodei jābūt medicīnā atzītai, tādas ir psihodinamiskā un psihoanalītiskā psihoterapija, kognitīvā un uzvedības psihoterapija. Katrai no tām ir savs pielietojums, kas saistīts gan ar ārsta izglītību un personību, gan pacienta diagnozi, personību un terapijas mērķi. Latvijā joprojām ir arī nopietni jārēķinās ar pacienta spēju un vēlmi maksāt par psihoterapiju. Nav vērts salīdzināt daudzas dažādas "terapijas" pacientiem ar dažādām problēmām un diagnozēm.Dažkārt psihoterapija tiek kombinēta ar farmakoterapiju. Pasaulē ir veikti kvantitatīvi un kvalitatīvi zinātniski pētījumi par īstermiņa (8-20 vizītes) un ilgtermiņa (vismaz 50 vizītes, parasti vairāki gadi) psihodinamiskās psihoterapijas un psihoanalīzes efektivitāti pie depresijas, trauksmes, panikas, personības traucējumiem, ēšanas traucējumiem, somatiskām (ķermeņa) problēmām, atkarībām. Psihodinamiskās psihoterapijas mērķi var būt ne tikai simptomu mazināšana, bet arī darba spēju uzlabošana, veselīgākas attiecības ar tuviniekiem, efektīvāka psihosociālā funkcionēšana, labāks pašnovērtējums, radošāka, kvalitatīvāka dzīve. Kognitīvā un uzvedības terapija bieži mazina/novērš esošo simptomu, bet nerisina tā cēloni, tādējādi drīz vien pacients attīsta citu simptomu, bet statistiski terapijas beigās varēja teikt, ka bija praktiski vesels. Psihodinamiskā psihoterapija parasti ir 1 reizi nedēļā, vairāk atbalstoša. Psihoanalītiskā psihoterapija ir intensīvāka, vairāk konfrontējoša/interpretatīva. Rezultāti uzreiz pēc terapijas vai pēc 1, 3, 5, 10 gadiem atšķiras. Ir izpētīts, ka psihosomatisko slimnieku veselības aprūpes izdevumi ievērojami mazinās pēc ilgtermiņa psihodinamiskās psihoterapijas. Vairāk var lasīt: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4471961/ https://thl.fi/en/web/thlfi-en/research-and-expertwork/projects-and-programmes/helsinki-psychotherapy-study/results

Kad beigšu terapiju? Ko nozīmē, kad saka "nobeigt terapiju", eju terapijā jau 15 gadus. Kāda es kļūšu, kad beigšu terapiju? Tagad jūtos no sava psihoterapeita ļoooti atkarīga, man ir grūti izturēt pat vienu nedēļu, tuvu draugu man nav. Ilgtermiņa psihodinamiskā psihoterapija ar atvērtām beigām parasti ilgst vairākus gadus, dažkārt pat 10 gadus. Terapijai ir 3 fāzes: 1) attiecību nodibināšana, 2) ārstēšana un problēmu risinājums, 3) nobeigums. Terapijas sākumā tiek pārrunāti terapijas mērķi, terapeits rāda, ka attiecības ar pacientu kādreiz būs pabeigtas un laiku pa laikam viņi izvērtē pacienta progresu. Pārliecinoša pazīme gatavībai nobeigt terapiju ir terapijas mērķu sasniegšana: brīvs no simptomiem un atrisinātas problēmas, kas radīja simptomus un uzturēja tos. Ja terapijas gaitā atklājās jauni jautājumi, arī tie ir atrisināti. Atkarība kaut kādā mērā ir sagaidāma veselīgā psihoterapijas kursā, bet, ja atkarība novājina pacientu, kad viņš uzticas padomiem un atbalstam vairāk kā ir komfortabli vai pārkāpj terapeita profesionālās robežas, un to terapijas ietvaros nevar izstrādāt, tad terapija ir jābeidz, un, iespējams, pacientam jāiet pie cita speciālista. Pirms sekmīgas terapijas nobeiguma fāzes abi vienojas par beigu datumu un uzsāk nobeiguma procesu. Plānveida nobeigumā tiek izvērtēts padarītais darbs, atzīts progress, pārrunāts, kādi mērķi ir sasniegti, izpētītas vilšanās par procesu, notiek atvadīšanās. Adekvāts nobeigums ļauj pārrunāt arī citus nobeigumus pacienta dzīvē, piemēram, pārtraukumus, šķiršanās, mācību beigšanu, atlaišanu no darba, dzīves vietas maiņu, mīlēto cilvēku nāvi. Var parādīties bēdas, dusmas, sēras, atstumšanas vai pamešanas sajūtas. Šīs jūtas var caurstrādāt. Var nonākt pie jaunām atklāsmēm, dabūt jaunu veselīgāku nobeiguma pieredzi. Sākas jauna neatkarības ēra. Man šķiet , ka es pārkāpju terapeita robežas. Bet mēs esam ar savu psihoterapeiti vienojušās, ka turpinām sadarbību, un es robežas vairs nepārkāpšu. Bet , atklāti sakot, ir grūti nepārkāpt.Ko nozīmē "UZTICAS PADOMIEM UN ATBALSTAM VAIRĀK KĀ IR KOMFORTABLI"?

Lūdzu jautājiet to savam terapeitam! Lai izdodas saprasties!

Kas notiek manā terapijā? Vai par to var konsultēties ar citu terapeitu? Lūgums ieteikt kādu ārstu-ps.ter., kurš labprāt strādātu kā konsultants starp mani kā klientu un citu terapeitu. Būtu nepieciešama īsa konsultācija, kurā varētu pārrunāt to, kas īsti notiek manā terapijā, jo visā tajā sarežģītajā procesā vajadzīgs neitrāls skatījums no malas. Baidos, ja izvēlēšos vienkārši "kādu no saraksta", terapeits negribēs komentēt sava kolēģa darbu.

Psihoterapijas procesā patiešām nereti notiek sarežģītas lietas, jo pacients un psihoterapeits veido nozīmīgas emocionālas attiecības. Var būt gan pārsteidzoši pozitīvas jūtas , gan negatīvas jūtas, pie tam idealizācija var mīties ar devalvāciju. Psihoanalīzē, kas ir 4 reizes nedēļā, ir pietiekami daudz laika, lai pacients varētu šīs jūtas sesijās izpaust un analizēt arī pārnestās jūtas no bērnības tuviniekiem uz psihoanalītiķi. Psihoanalītiķi ir paši izgājuši savu analīzi un vairākus gadus intensīvus supervīziju procesus, un spēj, lielākoties, labi gan pacienta, gan savas jūtas novērot un analizēt. Psihoterapijā, kas ir 1-2 reizes nedēļā, arī attīstās pārneses jūtas, bet nav tik daudz laika, un, ja psihoterapeitam pašam bijusi sava personīgā psihoterapija tikai 1 reizi nedēļā, dažkārt patiešām ir grūti saprast, kas notiek terapijā starp pacientu un terapeitu. Pirmais padoms J. Lūdzu, pastāstiet savam psihoterapeitam par šo ideju, ka Jums ir grūti saprast, kas īsti notiek terapijā, un Jūs vēlaties neitrālu konsultantu no malas. Tā varētu būt laba iespēja Jums pašiem dziļāk pievērsties Jūsu attiecībām. Ja jūsu psihoterapeits uzskatīs, ka viņam vajadzīga supervīzija (neitrāls skatījums no malas), viņš atradīs pieredzējušu kolēģi pats. Psihoterapijā nav pieņemts pēc īsas konsultācijas komentēt pacientam sarežģīto kolēģa darbu. Otrais padoms J, ja pirmais nestrādā vai Jums neliekas labs. Zvaniet un pierakstieties uz konsultāciju pie psihoanalītiķa http://www.arstipsihoterapeiti.lv/lv/psihoanalize-latvija.htmlvai apmācīttiesīga ārsta psihoterapeita http://www.arstipsihoterapeiti.lv/lv/apmacittiesigie-terapeiti.html Tur tad izstāstiet sīki par savām grūtībām un, cerams, saņemsiet vajadzīgo atbildi.

Kapēc terapeits izvēlas tikties divas reizes nedēļā? Kāpēc psihoterapeits izvēlas redzēt pacientu 2 reizes nedēļā, bet citos gadījumos pacientam ir jānāk tikai vienu reizi. Es labāk gribētu nākt vienu reizi, jo tā ir lētāk. 1) ko es zaudēju un iegūstu apmeklējot ārstu 1 reizi nedēļā? 2) ko es zaudēju un iegūstu apmeklējot ārstu 2 reizes nedēļā?

Atbildēšu uz Jūsu jautājumu, balstoties no savas pieredzes, tikšanās biežums nosaka psihoterapijas procesa intensitāti un dziļumu, jo biežāk, jo intensīvāk un dziļāk, jo retāk, jo virspusējāk un lēnāk. Ja traucējumi, to cēloņi ir virspusējā līmenī, Jums vairāk nepieciešams atbalsts, tad derēs tikties 1× nedēļā. Ja traucējumu cēloņi ir dziļi zemapziņas līmenī, tad labāk izvēlēties tikšanos 2× nedēļā. Piem., pie depresijãm, panikas traucējumiem, veģetatīvām disfunkcijām labãk būtu izvēlēties intensīvāku un dziļāku ārstēšanās ritmu (2-3× nedēļā).

Ka pārdzīvot grupas noslēgumu? Kādu laiku (ap. 2 mēn.) apmeklēju psihodrāmas grupu, kas man ir daudz palīdzējusi tikt skaidrībā ar sevi. Taču grupa jau sākumā bija paredzēta īstermiņā jeb tikai divus mēnešus, reizi nedēļā. Tuvojas pēdējā nodarbība un es sāku krist panikā. Esmu ļoti pieķērusies grupas vadītājai un man šķiet, ka bez turpmākas satikšanās nespēšu tikt galā ar savām emocijā. Ko man darīt, lai vieglāk pārdzīvotu nodarbību beigšanu?

Apsveicami, ka tik īsā laikā Jums ar grupas palīdzību ir izdevies par daudz ko "tikt skaidrībā par sevi"! Tomēr laikam daudz kas vēl nav atrisināts, piemēram, Jūsu aprakstītās šķiršanās grūtības un grūtības tikt galā ar savām emocijām. Šķiršnās sāpes ir vienas no sāpīgākajām, tāpēc ieteiktu turpināt iesākto, turpināt izprast sevi, izstrādāt tās situācijas, kas traucē veiksmīgi dzīvot un darboties, respektīvi, turpināt psihoterapiju - vai tā ir grupu terapija (psihodrāmas, psihodinamiskā utt.), vai individuālā terapija, bet ieteiktu meklēt ilgtermiņa, jo svarīgi ir tikt galā ar to, kas Jums traucē.

Vai terapeits var dusmoties uz pacientu? Te ik pa reizei izskan doma, ka "ATRAST SAVU PSIHOTERAPEITU IR DIEZGAN GRŪTI". Man ir šāds jautājums: Pēc kā , lai es saprotu, ka psihoterapeits man der. Kādai ir jābūt VESELĪGAI psihoterapeita attieksme.Vai psihoterapeits drīkst izrādīt dusmas uz pacientu? Un kā,lai es no malas redzu, vai mūsu attiecības nav iestrēgušas? Eju terapijā vairākus gadus.

Sliktākais ko var darīt tādā situācijā ir noklusēt Jūsu šaubas no Jūsu psihoterapeita. Terapija ir smalks process. Terapijā parādās daudz kas traumatisks no pagātnes, kas var ietekmēt pacienta jūtas un domas par terapeitu. Protams, terapeits ir cilvēks, un arī var kļūdīties, kaut ko nesaprast un neredzēt, vai, brīžiem (izņēmuma kārtā) nenoturēt savas jūtas. Jebkurā gadījumā atklāta saruna par to palīdz saprast, kas notiek terapijā, sevī, arī psihoterapeitam - atzit savas grūtības, ja tādas ir. Un rezultātā kopā atrast labāko risinājumu. Kas var tiešam likt aizdomāties par terapeita maiņu - ja terapeits ignorēs Jūsu mēģinājumi runāt par Jūsu šaubām, pats izvairīsies no tādām tēmām, sāks attaisnoties vai pat vainot Jūs par izteikto neapmierinatību.

Kā pierādīt to,ko terapeits nesaprot? Esmu vīlusies psihoterapijas procesā. Tagad palīdzību esmu atradusi caur pazīšanos, bet no ārsta-psihoterapeita, un psihoterapijā gūtā pieredze mani "grauž". Problēma ir saistīta ar ilgstošas psiholoģiskās vardarbības sekām, un mani joprojām urda jautājums: No cik ādām cilvēkam ar invaliditāti jāizlien, lai ārstam-psihoterapeitam pierādītu tiesības uz savu ķermeni, par tiesībām uz privāto dzīvi vai citu izvēles brīvību pat nerunājot?

Prieks, ka atradāt palīdzību, un arī spēku uzrakstīt savas sajūtas par terapijas procesu. Jums noteikti ir tiesības uz savu ķermeni, privāto dzīvi un citām izvēles brīvībām!

Kā izvēlēties terapeitu pēc seksuālas vardarbības? Labdien, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties psihoterapeitu? Kuri speciālisti būtu piemērotākie, lai risinātu seksuālās vardarbības sekas?

Psihoterapeiti no mūsu mājas lapas visi ir ārsti, tas ir - ieguvuši pamatizglītību medicīnā. Teorētiski jebkurš no mums var strādāt ar šādu pacientu. Iesaku izvēlieties kādu, kas ir ģeogrāfiski izdevīgāks, lai nav pie terapeita jābrauc cauri visai Rīgai. Psihoterapijā vienmēr ļoti svarīgs ir subjektīvais faktors, līdz ar to var būt tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ pacientam terapeits nevieš pilnīgu uzticēšanos. Par to nav jāuztraucās, ir jāiet pie kāda cita. Seksuālā vardarbība ir ļoti, ļoti jūtīgs temats, varbūt vispirms vajag apdomāties - iet pie sievietes vai vīrieša.

Psihotereiti stāsta par savu dzīvi? Vai psihoterapeitiem ir raksturīgi seansos runāt par savu privāto dzīvi? ģimeni, bērniem, personīgām traumām bērnībā un apzinātā vecumā? brīžiem liekas, ka terapeits mani izmanto, lai sevi sakārtotu, vai parunātos par sev svarīgām/ traumējošām lietām...

Profesionāls psihoterapeits par savu privāto dzīvi parasti nestāsta. Grūti pateikt, kādi motīvi terapeitu vada. Iesaku izrunāt ar savu terapeitu, kas notiek jūsu starpā.

Kādēļ psihoterapeits nezin, kas rakstīts jau pirms sāku iet terapijā? Šodien uzdūros rakstam, kurā tika pieminēta vardarbības normalizācija, starp citu, publicēts pirms es vērsos pie ārsta-psihoterapeita. Tagad es vāros dusmās: Kāpēc man, velns parāvis, viss par un ap psiholoģisko vardarbību un tās sekām jājautā "mātei googlei", nevis es to uzzināju no psihoterapeita? Vai arī cilvēka ar invaliditāti mocīšana, mānīšana un noniecināšana "baltajiem un pūkainajiem" mediķiem ir visnotaļ pieņemama? Pretīgi!!!

Šķiet, ka Jūs sadusmoja tas, ka nesaņēmāt to, ko uzskatījāt, ka būtu jāsaņem no terapeita. Psihoterapijas procesā, pacientiem parādās dažādas jūtas saistītas ar terapeitu un terapiju. Ir svarīgi paust un pārrunāt radušās jūtas un domas ar savu terapeitu, kas varētu palīdzēt izprast radušos situāciju.

Kāpēc terapija mani iznesa cauri ? Jo tālāk, jo trakāk. ESmu pamēģinājusi psihoterapiju, kura mani pamatīgi iznesa cauri, esmu vīlusies cilvēkos līdz pēdējam un arī ripas nepalīdz, jo no antidepresantiem gribas uz visiem ciniski mēdīties, bez - paliek tikai cinisms. Skatos uz citiem un saprotu, ka tās labās lietas ar mani nekad nenotiks. Jūtu, ka pamazām pārvēršos par "ļauno karalieni", jo sāp nejēgā... Mūžam nedomāju, ka ar mani tā notiks, bet vai no tā ir izeja?

Nevaru iedomāties, kā psihoterapija var iznest cauri, ja tiek izmantota pareizi? Tomēr, ja bijis neveiksmīgs iznākums, galvenais padoms ir šāds: gan antidepresantiem, gan psihoterapijai, ja tie sākumā nepalīdz, ir viens un tas pats tālākais princips. Ir jāmaina viens medikaments pret citu medikamentu, jeb ir jāmaina viens psihoterapeits pret citu psihoterapeitu, vai jāmaina viena psihoterapijas metode pret citu metodi (psihodinamiskā psihoterapija vai kognitīvi-biheiviorālā terapija; individuālā psihoterapija vai pāru terapija, vai grupas terapija). Tāpat iespējama psihoterapijas kombinācija ar medikamentu. Galvenais ir nenolaist rokas, bet meklēt izejas no situācijas.