Kā iemācīties priecāties par dzīvi? Man ir bijusi grūta bērnība - patēvs dzērājs un varmāka. Viņš ir seksuāli uzmācies man, bet ne izvarojis. Es vairākus gadus piedzīvoju morālu un fizisku vardarbību un ņirgāšanos. Kad pastāstāstīju mātei, viņa pateica, ka nekas ļauns taču nav noticis, viņš taču nav izvarojis mani. No tā laika es vienkārši ienīstu savu māti un nevaru aizmirst patēva rīcību. Esmu pieaugusi, bet vēl joprojām pārdzīvoju notikušo. Sapņos ļoti bieži redzu kadrus no savas bērnības, un cenšos bēgt vai uzbrukt, piemēram, ar nazi, bet nekas man nesanāk. Ļoti agri aizgāju no ģimenes (14.gadi), apprecējos ar vīrieti, kurš bija divreiz vecāks par mani. Mēs izsķīrāmies, jo viņš sāka vardarbīgi izturēties pret mani. Neskatoties uz visu piedzīvoto, esmu beigusi augstskolu, vecāki man nav palīdzējši pat bērnus pieskatīt. Tagad man ir cita ģimene, labs vīrs, bērni, bet es jūtu, ka pagātne seko man pa pēdām vēl joprojām. Es apzināti norobežojos no cilvēkiem, man nav neviena patiesi uzticama drauga-vienaudža, es negribu neko darīt. Vienmēr esmu nogurusi, vienmēr ar kaut ko slima, vienmēr gribu gulēt. Aizsūtot bērnus uz skolu, vīru uz darbu, man nolaižas rokas, nav spēka kaut ko darīt. Man ir zems pašnovērtējums. Uztraucos, ka no tā visa cieš mani bērni un vīrs. Cieš jau arī - uz bērniem kliedzu par jebkuru mazāko kļūdu/sīkumu. Man tā ir apnikusi šī izdzīvošana. Nemāku dzīvot un priecāties. Ja nebūtu bērnu, jau sen būtu izdarījusi pašnāvību. Saprotu, ka tā turpināt nevar, jo drīz vien arī bērniem tāda māte nebūs vajadzīga. Kā iemācīties baudīt dzīvi?

Paldies par atklāto vēstuli! Ļoti bēdīgs stāsts. Kā saprotu no Jūsu vēstules- pagātne kontrolē Jūs, bet Jūs gribētu būt pati noteicēja par savu dzīvi. Kad tikai sāku praktizēt, tad šādās šausmās man bija jāskrien ārā no kabineta- sākās astmas lēkme vai nevarēju valdīt asaras. Tagad esmu sapratusi, ka ar to var strādāt, to var uzveikt . Pagātni jau mēs nevaram mainīt, bet mēs varam mainīt to, kā pagātne ietekmē mūsu šodienu. Kā saka psihoterapeite Gina filmā " In Treatment" : pacienti savās dzīvēs risina smagas eksistenciālas problēmas, un psihoterapija ir vieta, kur viņi mācās to darīt ( aptuveni). Jā, psihoterapija ir tas, kas var Jums palīdzēt. Bet tas nebūs ne viegli, ne ātri, bet man ir pārliecība, ka esiet cīnītāja. lietām. Rūpējoties par sevi un risinot savas problēmas, mēs spējam būt noderīgāki citiem.

Kā nejusties vainīgai un nedarīt sev pāri? Nezinu kā izskaidrot savu situāciju, bet tomēr mēģināšu. Kad man bija 14 gadi man seksuāli uzmācas puisis, kuru es uzskatīju par draugu. Tas bija milzīgs šoks. Es domāju, ka es pati esmu vainīga un nevarēju nevienam pateikt par to, kas bija noticis. Pēc kāda laika es (impulsīvi) nolēmu pagraizīt rokas. Pēc tam es izmantoju šo metodi, lai izvairīties no stresa. Es to darīju, jo man bija vieglāk tikt galā ar savam sāpem, nekā ar kādu aprunāties. Tagad man jau ir 22 gadi, bet es joprojām turpinu to darīt. Svarīgi ir pateikt, ka es esmu pārāk privāts cilvēks un neprotu adekvāti izteikt savas jūtas un emocijas. To var salīdzināt ar vulkānu – no sākuma tas ir kluss, bet pēc tam notiek sprādziens un izplūst ugunīga lava. Tieši tad es izdaru paškaitējumus, jo tie palīdz apturēt iekšējo nemieru. Es saprotu, ka tas, ko es daru, ir nepareizi, bet tajā pašā laikā es nespēju to kontrolēt. Vēlme izdarīt sev pāri ir ļoti stipra, un pēc šīs "procedūras" es jūtos daudz labāk emocionāli (bet tikai uz kādu laiku). Tomēr, es atzīstu, ka šī uzvedība ir kļuvusi par atkarību. Tagad, ja arī es jūtos labi un mierīgi, es cenšos atrast kaut kādu "defektu" savā uzvedībā, lai es varētu ievainot sevi. Mans jautājums – vai ir iespējams uzlabot (izārstēt) šo problēmu, un kur meklēt palīdzību?

Paldies par atklāto stāstījumu: šādas problēmas ir daudzām meitenēm un sievietēm, bet pār tām ir ļoti smagi runāt . Vispirms - par vainas sajūtu, ko izjūt vardarbības upuris. Vainas sajūtai ir 2 pretējas puses. No vienas puses vainas sajūta sargā upuri, dod tam iluzoru pārliecību, ka, ja jau viņš ir spējīgs izsaukt uzbrukumu, tad nākotnē varēs arī to novērst. Tātad tas dod kaut kādu drošību par nākotni. Bet vainas sajūtas otra puse rada mazvērtības, depresijas un kauna sajūtu. Tāpēc upuri nevēršas pēc palīdzības : es jau esmu tik slikts, pats taču izaicināju varmāku, esmu pelnījis sodu . Un šeit kā loģisks secinājums ir atbilde uz Jūsu otro jautājumu, kur rakstāt par sevis graizīšanu. Kad dvēseles sāpes un atmiņas kļūst neciešamas, tad var nodarīt sev fiziskas sāpes, lai nejustu vairs emocionālās sāpes. Kā es saprotu, Jums šāds uzvedības modelis, kā Jūs regulējat savus afektus, pastāv kādus 8 gadus, paškaitēšana ir kļuvusi par Jūsu personības stilu. Psihoterapija noteikti var Jums palīdzēt, bet ir jārēķinās ar terapiju dažu gadu garumā. Domāju, ka Jūsu ciešanas ir ļoti lielas, un ka Jūs nejūtaties labi savā dzīvē, tāpēc no sirds novēlu Jums sameklēt ārstu psihoterapeitu, kuram Jūs varētu uzticēties un ar kuru kopā varētu strādāt pie savām problēmām .

Vai ir zāles pret vardarbības sekām? Vai ilgstošas emocionālās vardarbības sekas ir iespējams mazināt ar medikamentiem? Runāšana nepalīdzēja, un viss paliek tikai sliktāk.

lgstošai emocionālai vardarbībai sekas var būt visdažādākās. Var būt simptomi, kurus tiešām mazināt spēs medikaments. Pēc Jūsu vērstules nav zināms, par kādām sekām iet runa. To Jums vajadzēja pārrunāt ar savu psihoterapeitu, kura uzdevums būtu izvērtēt medikamentu nepieciešamību. Kas attiecas uz psihoterapiju - tās gaitā var būt periods, kad "it kā" kļūst sliktāk, jo pacients apzinās, konfrontē un "izstrādā" savus afektus. Šis process var izrādīties smags. Terapeita uzdevums ir empātiski vadīt pacientu cauri šādam procesam,

Ko darīt, ja partneris izgāž dusmas uz mani? Esmu kopā ar cilvēku (precēti), kurš ir brīnišķīgs, bet - viņam regulāri uznāk dusmu lēkmes, kuras izgāž pār mani.Esmu iemanījusies nereaģēt pretī, lai jau... Nākošā dienā cilvēks ir satriekts, kā esot tā varējis. Nesen izteicās, ka laikam jāārstējas. Ir kaut kas, ko viņš nezina - viņa mamma mani pāris gadus atpakaļ brīdināja - ka dēlam, iespējams, esot šizofrēnija, jo tēvam tāda esot bijusi. Lai nekad nesakot to dēlam. Dziļi ceru, ka tā nav. Un tomēr - kā rīkoties vispareizāk?

Ja cilvēkam ir problēmas ar dusmu savaldīšanu - ārstēšana ir rekomendējama (ārsts -psihoterapeits), lai viņam būtu lielākas iespējas adaptēties realitātei un, lai komunikācija ar apkārtējiem nebūtu apdraudēta. Ir pētījumi kuri liecina, ka šizofrēnija var būt ģenetiski pārmantota. Šajā gadījumā ir ieteicams iziet speciālo pārbaudi un testēšanu (ārsts psihiatrs). Pēc Latvijas likumdošanas pacientiem ir tiesības zināt visu par savu slimību. Vai viņam ir vai nav šizofrēnija, to diagnosticēs ārsts.