Kāpēc es baidos no vemšanas? Es jau vairāk kā gadu cīnos ar ļoti interesantu fobiju: Man ir bailes no vemšanas. Tās pieņemas spēkā, un arvien vairāk sāk mani kontrolēt. Kad dodos sabiedrībā (veikali, restorani, kino u.c) mani nepamet sajūta, ka tulīt izvemšos. Es visu laiku, katru dienu domāju par vemšanu. Nav tāda diena, kad nebūtu padomājusi "ka tik neizvemjos". Man vienmēr jānēsā līdz maisiņš, ja nu gadijumā paliek slikti. Ja neesmu paņēmusi līdz maisiņu, es jau galvā izplānoju kur vemšu, bet nekad tā arī nevemju Drīz man jālido ar lidmašīnu, un man ir paniskas bailes no tā, ka es vai kāds cits izvemsies. Es nevaru pilnvērtīgi un kvalitatīvi baudīt dzīvi. Es nelietoju alkoholu, jo man ir bail no tā, ka vemšu. Neviens tuvinieks mani nesaprot. Ko man darīt? Vai es kādā veidā varu pati sev palīdzēt, vai fobija ir jāārstē ar psihoterapeita palīdzību? Liels paldies

! Izlasot Jūsu sūdzības un sajūtas, saprotu, ka ciešat no uzmācīgām domām, kuras patvaļīgi, nekontrolējami atkārtojas jau vairāk kā gadu, kas ir ilgs laiks. No rakstītā saprotu, ka sajūtas šādā situācijā ir ļoti mokošas. Domāju, ka Jums, Loreta, vajadzētu griezties pēc palīdzības pie speciālista - piem., pie ārsta-psihoterapeita, lai Jums palīdzētu ar problēmu tikt galā. Šādā un līdzīgās situācijās kā Jūsu aprakstītajā, svarīgi izpētīt un apzināt, ar ko saistās šī konkrētā Jūsu uzmācīgā doma, kāds varētu būt cēlonis, ar kādām piedzīvotām situācijām un kādām emocijām tā saistās (visbiežāk ar bailēm no kaunpilnas situācijas), kādi pārdzīvojumi to varētu ietekmēt un tad arī speciālists - psihoterapeits sapratīs, kā labāk Jums palīdzēt, kas, visticamāk, varētu būt jūsu kopējs psihoterapeitisks darbs un nepieciešamības gadījumā arī medikamenti.

Fiziska trauksmes izapusme? Pie kāda ārsta doties ? Labdien,meitai 39 gadi,menstruālā migrēna no attiecīgā vecuma. Pēdējos gados ļoti stipras galvassāpes tās ir katru dienu, arī augsts asinsspiediens, ļoti liels nogurums. Veikti izmeklējumi - bez rezultātiem.Lūdzu iesakiet pie kura speciālista griesties. Paldies,gaidīšu atbildi

Galvassāpes, nogurums, paaugstināts asinsspiediens var būt psihoemocionāla rakstura grūtību izpausmes. Domāju, ka pieejai jābūt kompleksa - galvassāpju gadījumā ir nepieciešama neirologa vai algologa konsultācija (kas specializējas galvassāpju jomā), paaugstināta asinsspiediena izvērtēšanai un citu riska faktoru noteikšanai - kardiologa konsultācija, vispārējā stāvokļa izvērtēšanai - ģimenes ārsta vai internista konsultācija. Ar psihoemocionālo stāvokli saistītos jautājumus var risināt ar psihiatra vai ārsta psihoterapeita palīdzību. Iesaku Jūsu meitai apskatīt mājas lapas sadaļu, kur ir minēti ārstu psihoterapeitu kontakti, un vienoties par vizīti ar vienu no ārstiem.

Vai neiroze arī pēc 8 gadiem ir neiroze? Man 14 gadu vecumā atklāja neirozi ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, ilgus gadus ar to cīnījos, gāju pie psihoterapeitiem, lietoju medikamentus,ar laiku iemācījos tikt ar to galā, tad man sākās panikas lēkmes un veģetatīvā distonija, daudz lasīju grāmatas par šo visu un iemācījos novērst panikas lēkmes,šobrīd man ir 22 gadi un mocos ar uzmācīgām domām par to, ka es neesmu laba, kad visu daru nepareizi,ka neesmu normāla. Gribas saprast vai tā ir sava veida neiroze/šizofrēnija?

Kā saprotu, ar dažādiem psihiskiem traucējumiem ciešat jau gadiem un pašsajūta te uzlabojas, te atkal pasliktinās. Neminat, cik ilgi gājāt terapijā, kāda veida terpaija tā bija un kādus medikamentus esat lietojusi, tādēļ nevaru spriest par stāvokļa smagumu, taču ieteiktu Jums aiziet un izrunāties pie psihiatra. Vēl variants ir atgriezties pie psihoterapeita, pie kura jau gājāt, lai novērtētu, kāds ir Jūsu stāvoklis šobrīd un vai nav nepieciešams atsākt terapiju, jo nereti izdodas panākt uzlabojumu ar atbalsta terapijas palīdzību.

Vai trauksmie var izārstēt ar kanabinoīdiem? Vai trauksmes un stresa mazināšanai var droši lietot CBD eļļu? Meklējot internetā, atrodama pretrunīga informācija.

Kanabidiola eļlu nevar droši lietot! Medicīnā kanabidiolu nozīmē tikai smagu slimību gadījumos, tas noteikti nav izvēles preparāts trauksmes un stresa mazināšanai, tam ir blaknes, kā jebkurai vielai un to pie mums netirgo aptiekas, kur ir pārbaudīti medikamenti, bet gan tabakas u.c. (internet-)veikali! Pirmkārt, ja cilvēkam ir tik izteikta trauksme un stress, ka nepieciešams kaut ko lietot, tad jāvēršas noteikti pie speciālista (psihoterapeita vai psihiatra), lai var izvērtēt situāciju un nozīmēt nepieciešamo terapiju un kontrolētu pazīmju mazināšanos un blakņu gadījumā varētu mainīt medikamentu. Otrkārt, šādā stāvoklī pastāv liels risks kļūt atkarīgam, jo smadzeņu struktūru darbs vērsts, lai maksimāli ātri atbrīvotos no satraukuma jebkādiem līdzekļiem, tiek palaists tā saucamais atalgojuma ceļš. Treškārt, arī kanabidiols saistās ar kanabinoīdu receptoriem, kuri tiek aktivēti atkarības (gan alkohola, gan kanabinoīdu u.c.) gadījumā. Un, ņemot vērā visu nosaukto, pastāv risks, ka cilvēks lietos vairāk/biežāk/ klāt vēl citus līdzekļus utt., rrespektīvi, nodarbosies ar pašārstēšanos nekontrolētā veidā, apdraudot savu psihisko un fizisko veselību.

sociālas trauksmes jeb paranoids aizdomīgums? Man bieži jabrauka ar autobusiem un vilcieniem, man vienmer liekas, ka visi uz mani skatas, ko man darit? ka ari ja transports ir puspilns un kads iekapj un apsezas blakus kadam citam nevis man, tad man skiet, ka man ir kada vaina 🙁 bet esmu noskuvies, bijis dusa, tirs, nesmirdu 🙁

Domāju, ka Jums varētu ieteikt aprunāties ar kādu ārstu psihoterapeitu, kurš iedziļināsies, izpratīs cēloņus un tad kopā apspriedīsiet, ko ar to darīt. Maģiskas formulas vai tabletes, kas visu šo satraukumu likvidēs, laikam nav.

Uzņemos pienākumus, neiedziļinoties vai tos saprotu. Kādēl uznemos par daudz ? Mana problēma ir milzīgs stress darbā. Ez uzņemos projektus neiedziļinoties detaļās, bet tad, kad jāsāk strādāt un kad jāsāk iedziļināties, daudz ko nesaprotu, tad rodas milzīgs stress, kas savukārt liedz ar vēsu galvu iedziļināties un izprast lietas. problēma ir tajā, ka tad, kad uznāk šis stress, tad tas vairs nav apstādināms, es sāku domāt par to, ka mani atlaidīs, ka es nevarēšu nodrošināt savu ģimeni, ka mani kolēgi un vadītāji saprot ka es neko nemāku. viss sliktais...

Negatīvās domas, kas rodas stresa rezultātā, visticamāk nav pamatotas. Ja tas , ko Jūs rakstāt - ,, es neko nemāku'', ,, mani atlaidīs no darba'' utt. , tā arī būtu, tad , visticamāk, Jums nepiedāvātu darbu pie projektiem. Iespējams, laiks meklēt palīdzību, lai šo problēmu nepadarītu vēl lielāku. Psihoterapeits palīdzēs saprast pašam sevi, atpazīt jūtas. Jau saruna ar ārstu ir dziedinoša un nomierinoša, stresu mazinoša. Ārsts arī izvērtēs medikamentu lietošanu, ja tāda būs nepieciešama.

Kēdēļ cilvēks visu laiku izdomā sev slimības? Par ko varētu liecināt, šāda cilvēka (pusmūžā) uzvedība: visu laiku izdomā sev slimības, lai nebūtu jāiet uz darbu un nekur citur, ja ārsts pasaka, ka nav nevienas kaites, sadusmosies un ies pie cita, kā arī visu laiku bez apstājas runā-zvana pa telefonu visiem pēc kārtas un stāsta visu kas ienāk prātā, otram cilvēkam nedod vārdu, ja neviens neceļ, sauc iekšā kaimiņus vai sētniekus no ielas un atkal runā bez apstājas par pilnīgi vienalga ko ierauga, kamēr tas otrs neiztur un aiziet...

Jūsu aprakstītajā, situācijā ir, it kā, ļoti daudz informācijas, bet , vienlaikus arī, ļoti maz konkrētas informācijas, lai varētu ,kaut ko, precīzi pateikt. Var domāt gan par neiroloģiskām, gan tik pat labi, par psihiatriskām problēmā, kas var būt saistītas gan ar psihi, gan fizisku saslimšanu. Vislabāk būtu griezties pie ģimenes ārsta, lai mēģinātu konstatēt problēmas specifiku, un tad viņš arī varēs pateikt pie kāda speciālista, neirologa, psihiatra vai psihoterapeita vai kāda cita, griezties dotajā situācijā.

Šķiršanās trauksme Šobrīd esmu attāluma attiecībās. Draugs ir gandrīz 2 mēnešus jau prom.Biju dzimšanas dienā, iepazinos ar vīrieti, kurš ir interesanta personība un atgriežos domās pie šī cilvēka. Pilnīgi kā kaut kas pievilktu. Gribētos vēl aprunāties un redzēties. Jūtos vainīga pret savu draugu, jo domāju par citu cilvēku. Vai šī piesaiste varētu būt saistīta ar to, ka esam šobrīd šķirti ar draugu? Ko darīt ar savām domām? Vai vienkārši nogaidīt, lai paiet laiks un tas pāries? Paldies!

Lasot Jūsu rakstīto, var izjust skumjas par šobrīd attāluma šķirtajām attiecībām, ilgas pēc tuva cilvēka, ar kuru varētu aprunāties, kurš Jūs uzklausītu, būtu tuvumā, samīļotu, apskautu. Un tas ir tik cilvēcīgi un saprotami, ka šķiet skaidrs, kāpēc satiktais vīrietis piesaistīja Jūsu domas. Iespējams, ka viņš arī kā personība pats par sevi ir interesants. Tomēr Jūs satrauc, ka domās esat "neuzticīga" savam draugam, kurš acīmredzot Jums arī kaut ko nozīmē. Par Jums rodas iespaids, ka Jūs esat psiholoģiski domājoša, gudra, apzinīga jauna sieviete. Iespējams, pat ļoti iespējams, ka Jūsu domas par šo satikto vīrieti lielā mērā ir saistītas ar to, ka esat ar draugu šķirti. Šādas domas varbūt atvieglo skumjas, zaudējuma izjūtu, bet ļauj sapņot par kaut ko skaistu, romantisku, ko iespējams grūti sapņot attiecībā uz Jūsu draugu. Kamēr tās ir tikai domas, tās draugam nenodara neko ļaunu. Ja tās Jums ļauj pārdzīvot šķiršanos, un Jūs jūtaties labāk, tad es teiktu - domājiet vesela! Ja šīs domas sāk Jūs apgrūtināt, sāk Jūs attālināt no drauga, tad visdrīzāk ieteiktu apdomāt situāciju, vai un ko draugs Jums nozīmē, vai vēlaties ar viņu palikt tuvās attiecībās (diemžēl Jūs neesat uzrakstījusi, uz cik ilgu laiku viņš ir aizbraucis). Un ja pašai ir grūti rast atbildes uz visiem satraucošiem jautājumiem, tad visoptimālākais būtu doties pie psihoterapeita un meklēt atbildes kopīgi!

trauksme vai halucinācija? Pēdējo gadu laikā esmu saskārusies ar miega traucējumiem, kā arī iepriekš ir bijušas trakas garastāvokļa svārstības, esmu bijusi pie psihiatra, tika izrakstītas miega zāles. Bet ar norunu ka centīšos bez tām iztikt. Vienīgais veids kā es varu aizmigt ir iedzerot alkoholu pirms miega, bet tas nav normāli, nevēlos katru nakti piedzerties, lai aizmigtu! Papildus kad neaizmiegu visu nakti tāda sajūta itkā es būtu nomodā, tā saucamā miega paralīze, dzirdu trakas skaņas un halucinēju .Esmu 23 gadus veca, regulāri apmeklēju sporta zāli, strādāju gan es sēdošu darbu, bet tikai 4 mēnešus, pirmstam darbojos bāru sfērā. Kā arī tās miega paralīzes epizodes tiešām ir biedējošas. Nevaru pakustēties, un ir paniskas bailes, ne no kā uznāk parasti. Auksti sviedri, utt. Bet ja guļu mierīgi, sapņoju ļoti spilgtus sapņus un varu kontrolēt tos miegā ar prātu, tobiš sapnī veikt azpinātas darbības. Sapņoju katru nakti. , jā, tiešām, Jūsu aprakstītie simptomi izklausās ļoti nepatīkami un biedējoši. Jums NOTEIKTI jāvēršas pie kāda psihes speciālista! Jāaiziet pie cita psihiatra vai ārsta- psihoterapeita. Miega zāles tāpat kā alkohols nav risinājums. Tie tikai noņem simptomu ("izslēdz" cilvēku), bet nenoņem iemeslu. Lai saprastu un likvidētu iemeslu bezmiegam un trauksmei, ir vajadzīga palīdzība "no malas". Iespējams, ka kādu brīdi jāpalieto medikaments (cits, ne miega zāles!), jāpaiet psihoterapijā un jāpašķetina zemapziņa. Ir arī jāsaprot, vai tas, ko Jūs sauciet par halucinācijām, tiešām arī ir halucinācijas. Kādreiz iemiegot un pusmiegā ir cita veida traucējums (nojausma, skaņa un bilde), kas nav halucinācija. Ārstēšana atšķiras vienā un otrā gadījumā! Iesaku vērsties pie speciālista, kur konsultācija ir pietiekami ilga, lai detalizēti izrunātu Jūsu simptomus un to attīstības dinamiku. Vai “vēgetatīvā distonija” var izārstēt bez antidepresantiem? Ārsts uzstādījis diagnozi-veģetatīvā distonija. Pazīmes -bailes no vemšanas (pat līdz panikas lēkmēm), bieži pat nelaba dūša - pēc ēšanas/satraukumā/esot sabiedrībā/vīrusu laikā. Fizisku problēmu nav, ir apmeklēti dažādi ārsti. Dēļ šīm izjūtām esmu atteikusies no alkohola, trekniem ēdieniem, u.c. faktoriem, kas var izraisīt nelabu dūšu.Šobrīd lietoju recepšu medikamentus, kas novērš nelabu dūšu, bet tas nav ilgtermina risinājums.Vai šo var novērst bez AD?? Vispirms gribu precizēt Jūsu jautājumu: jautājat, vai var veģetatīvās distonijas simptomus novērst bez antidepresanta (AD)? Ja tāds ir jautājums, uz ko meklējat atbildi, tad teikšu, ka var. Bet tas ir daudz grūtāk kā ar medikamentozo terapiju (antidepresantu). Paskaidrošu, kādēļ. Veģetatīvā distonija ir ilgstoši ārstējama, un balstās uz labu sadarbību starp cilvēku, kas cieš, un ārstu. Svarīga ir laba tā saucamā terapeitiskā alianse, lai Jūs kopā ar speciālistu varētu izprast savas bailes. Bailes no konkrētām lietām un konkrētos apstākļos ir tikai simptomi - tomēr ļoti mokoši un dzīves kvalitāti samazinoši. Bailes rada psihes neapzinātā daļa, kurā mājo Jūsu iekšējie konflikti, kurus mēģināt apzināties var tikai psihoterapijā. Medikamenti neārstē šos konfliktus. Medikamenti ieteicami, lai palīdzētu Jums īslaicīgi, piemēram, kā minējāt par zālēm pret vemšanu. Ar antidepresantiem ir mazliet savādāk, prasmīgi un tieši Jums piemeklēts antidepresanta kurss var ietekmēt pozitīvā veidā savstarpējās attiecības starp nervu šūnām smadzenēs, to mūsdienu neirozinātnē sauc par neiroplasticitāti. Ar smadzeņu magnētiskās rezonanses attēliem ir pierādīts, ka pagātnes traumas, trauksmes, depresiju un panikas stāvokļi izmaina nervu šūnu savstarpējās attiecības ne tajā labākajā virzienā un pat noteikti smadzeņu rajoni ir samazināta tilpuma. Te būtu antidepresantam ko darīt lietas labā. Otrs aspekts, kādēļ būtu vērts apspriest ar ārstu antidepresanta lietderību - kad cilvēku ir pārņēmuši nepatīkamie simptomi, sevis izpētei un refleksijām nav ne spēka, ne telpas, antidepresants var samazināt trauksmi un dot lielāku iespēju vairāk koncentrēties uz sevi, uz to, ko es vēlos, kas man dzīvē nepatīk, nevis uz mokošajiem simptomiem. Pie veģetatīvās distonijas Jums var būt noderīgi zināt: 1) ka svarīgi vispirms atrast ārstu, ar kuru Jūs jūtaties ērti un varat strādāt psihoterapijā 2) psihoterapijas sākumā etapā koncentrēšanās uz simptomiem ir normāls ārstēšanās posms (ar vai bez antidepresanta - tas ir Jūsu izvēlē, ārsts Jums palīdzēs atrast Jums labākās zāles, sniegs Jums atbalstu un informāciju) 3) tālākā gaitā psihoterapijas mērķis ir sevis izpēte un te katram savs ceļš ejams. Speciālisti un zinātne ir vienisprātis - ja no simptomiem ne vienmēr var pilnībā atbrīvoties uzreiz vai tos nomaina citi simptomi, tad adaptācija un savādāks skatījums uz veselības traucējumiem gan ir panākams. Kad izpratīsiet, ka organisms reaģē adekvāti uz Jums neadekvātu/ām situāciju/ām, tad arī situāciju spēsiet pati saviem spēkiem ietekmēt un simptomi pazudīs. Varbūt varat ieteikt speciālistu, kurš būtu kompetentākais manā problēmā? Jo ārsts, kuru apmeklēju šobrīd, vairāk par medikamentiem man ieteikt nespēj..

Dažreiz līdz īstajam ārstam ir garāks ceļš ejams. Jo dziedināšanas procesā īpaši svarīga ir sadarbība, kurā varat justies saprasta, atbalstīta un drošībā, un kurā ārsts var izturēt to, ka uzreiz nevar palīdzēt pacientam. Man ir radies iespaids, bet, iespējams, ka man nav taisnība, ka izjūtat bezspēcību (un dusmas) cīņā ar veselības problēmām. Un tad ir bezgala grūti lūgt palīdzību un izteikt neapmierinātību, ja nav vēlamās sadarbības starp Jums un ārstu. Ieteikt "kompetentāko speciālistu Jūsu problēmā" nozīmētu noņemt visu atbildību no Jums, īsto veselības ceļu meklējot, un šo atbildību uzlikt man. Tas diez vai Jums palīdzēs ilgtermiņā. Tādēļ gribu Jūs iedrošināt turpināt meklējumu ceļu.

Reāla Hipohondriska ( bailes no slimības) trauksme Gribēju lūgt padomu,pirms nepilniem 2 mēn. man naktī uznāca reāla sajūta,ka nomiršu,sirds sitās un galvā bija milzu izmisums-tiešām likās,ka man ir vēzis vai kāda cita slimība .Nākošās 4,5 dien.pavadīju nomāktā garastāvoklī,jo neredzēju jēgu dzīvei,ik pa laikam uznāca trauksmes lēkmes,ka nomiršu vai sajukšu prātā,jo nemitīgi sev uzdevu jautājumus kā es jūtos,bet tas lēnām pārgāja. Pāris dienas atpakaļ atkal šīs sajūtas atgriezās.Biju pie psihiatra,vins izrakstija zales,bet es baidos tās lietot.

Jūs tajā naktī esot tumsā un vienatnē spēcīgi apzinājāties nāves realitāti, trauksme ietekmēja ķermeni - paātrināja sirdsdarbību. Bezpalīdzība, bailes no nezināmā bija spēcīgs apdraudējums iekšējai drošībai. Nākošajās dienās Jūs,Kadrija, jutāties bēdīga, bezpalīdzīga, iztukšota. Vēlme saskatīt jēgu dzīvei un nespēja to izdarīt ,iespējams, saasināja domas par nāvi kā atbrīvojošu atrisinājumu. Bet tas savukārt atkal lika sāpīgi apzināties nāves klātesamību, kam sekoja Jūsu, Kadrija, minētās trauksmes lēkmes. Jautājums ‘'kā es jūtos? '' bija mierinošs. Bailes lietot zāles liecina atkal par bailēm no nezināmā. Vēlos paskaidrot, ka psihoterapija ir emocionāla siltuma un aprūpes piesātinātas cilvēciskas attiecības, kas ir dziedinošas. Galvenais pārvarēt iekšējo pretestību, bailes un spert pirmo izšķirīgo soli. Mierīgi padomājiet, Kadrija, varbūt tas ko pastāstīju , palīdzēs izdarīt pareizo izvēli.

Vai psihotrapeits ārstē obsesīvi kompulsīvus traucējumus? Gribēju jautāt...Kas ārstē obsesīvi kompulsīvus traucējumus- psihoterapeits vai psihiatrs? Un kāda ir ārstēšana? Daudzus gadus cīnos ar tīrības māniju...Mazgāju vairākas reizes stundā rokas, drēbes neobjektīvu iemeslu dēļ pārmazgāju...Eju ar līkumu garām manuprāt netīrām vietām... Un vēl varētu turpināt

Obsesīvi-kompulsīvos traucējumus ārstē psihiatrs ar prettrauksmes medikamentiem vai serotonīnerģiskajiem antidepresantiem (tie samazina uzmācīgu domu spiedienu) un psihoterapeits, izmantojot psihodinamisko vai kognitīvi-biheiviorālo psihoterapiju (KBT). Šobrīd zinātniski vairāk sevi pierādījusi KBT kā pietiekoši efektīva un pirmās izvēles metode uzmācīgu domu ārstēšanā. Ārstēšanās mehānismu aprakstus var atrast internetā angļu valodā ar atslēgas vārdiem 'cognitive-behavioral therapy for OCD'. Iesaku Jums vienkārši pieņemt lēmumu atnākt uz psihoterapeita konsultācijām un pēc 3-4 konsultācijas vizītēm izlemt par ārstēšanās kursa uzsākšanu.

Bailes no suņa Labdien! Mani pirms astoņiem gadiem sakoda ğimenes suns, kurš mums bija ļoti mīļš. Pēc suņa uzbrukuma jutos, ka mani ir nodevis labākais draugs. Tagad izjūtu satraukumu iedomājoties par suņiem. Vēl aizvien redzu sapņus, ka man uzbrūk un man nav kur patverties. Ieraugot ārā bez pavada suni es sastingstu un ilgi nevaru atģisties. Šķiet savas bailes esmu nodevusi arī saviem nepilngadīgajiem bērniem. Kāds būtu Jūsu ieteikums, lai es varētu tikt galā ar savām bailēm?

Negaidīti pašai dzīvnieks - "ģimenes suns", pret kuru atļāvāties izjust pieķeršanos, mīļumu un tāpēc uztvērāt to par "ļoti mīļu draugu"sakoda Jūs un pieredzējāt tik nepatīkamām izjūtām saistītu situāciju. Pieredzētās emocijas un ar tām saistītās domas ierakstījušās atmiņā un brīžos pārpludina prātu un stindzina ķermeni. No Jūsu rakstītā saprotu, ka sākat apzināties savas bailes, bet pagaidām tās grūti paškontrolēt brīžos un tās pārpludina un izmana to, kā skatāties uz apkārtējo pasauli, kad tuvumā pamanāt suni. Joprojām sastingtat bailēs. Varētu domāt, ka tikai ataust prātā 8 gadus atpakaļ pieredzētās bailes . Kad iegremdējaties savās emocijās un ar tām sastītajās domās , tad nespējat nodoties domām par šīm baiļpilnajām domām un baiļu reakcijām, vaicājot, vai tās ir vietā vai nevietā. Vai briesmas ir reālas vai tikai baidos un nodomāju, ka suns uzbruks? Jūs iespējams, ar laiku varētu aiztaupīt nevajadzīgas ciešanas, ja spētu savas bailes apzināti un mērķtiecīgi paškontrolēt. Varētu arī , iespējams, izrādīties ne tik vienkārši kā pirmajā brīdī šķiet. Jūsu prāts tiecas koncentrēt uzmanību uz suņa sakošanas, "uzbrukuma"faktu nevis uz ciešanām, ko tas radījis. Pagaidām pietrūkst tādas perspektīvas, kāda ir nepieciešama, lai apzinātoos šīs ciešanas. Bailes, bezspēcības izjūta, un sāpīgs ievainojums...aizvainojums, iespējams, jo rakstījāt, ka izjutāt , ka "nodevis labākais draugs" vēl nav pilnībā aptverts un pārdzīvots. Joprojām sapņos par sevi atgādina bailes un bezspēcības izjūta. Kad iekšēji spētu pamanīt savas ciešānas, sāktu pamanīt, ko jūtat un nodomājat un spētu ieraudzīt īstenību. Iespējams , izjust un pilnībā pārdzīvot arī to sāpīgo "ievainojumu" un sarūgtinājumu, kādu visus šos gadus krājāt. Līdzīgi, kā pamanat, ka savas bailes nepiefiksējot, tās pārpludinot, ārējā pasaule izskatās baisāka un apdraudošāka un ka esat savu baiļpilno priekšstatu nodevusi arī bērniem. Ieskatīšanās sevī jeb spēja pašapzināties savas nepatīkamās un sāpīgās izjūtas , kas pārpludina prātu , un spēja tās pārdzīvot vairojas arī individuālās psihoterapijas procesā.

“anihilācijas trauksme” ? Viss sākās pirms gada.Braucu pie stūres ar sajūtu,ka redze kļuvusi sliktāka.Sākumā novēlu to uz nogurumu,taču nekas nemainijās.Tad nolēmu aiziet pārbaudīt redzi,jo tas sāka kļūt par traucēkli.Aizgāju pie ārsta...redze lieliska. Pamazām sākās parādīties bailes,panika un pamatīgs stress,tikai ar domu vien,ka man tūlīt jākāpj mašīnā un jābrauc.Braucot pilsētā viss ok.Ārpus tās liekas,ka kāds uzbrauks virsū. Bērnu uz dāziņu vedu 15km pa mežu,jo no šosejas ir bail.Ko man iesākt

? No Jūsu stāsta secinu, ka Jūsu pieminētie simptomi - acu miglošanās vai akomodācijas traucējumi, bailes, panika, stress, apdraudētības sajūta liecina par trauksmi, kas krasi pieaugusi aizvadītā gada laikā. Trauksme ir biežs simptoms, to pazīst vairums cilvēku. Ar trauksmi saistītie simptomi ir galvassāpes, paaugstināts asinsspiediens, reibonis, ģībonis, sirdsklauves, nepatīkamas sajūtas vēderā, bieža vajadzība urinēt, acu miglošanās, nemiers, kas izpaužas kā nespēja nosēdēt mierā, roku trīce, pacietības zudums. Raksturīgi, ka, trauksmei pieaugot, pastiprinās arī iepriekšminētie simptomi. Trauksme atšķiras no bailēm. Trauksmes cēloņi meklējami cilvēka iekšējā pasaulē. Bailes ir reakcija uz zināmu, ārēju, nekonfliktējošu apdraudējumu (piemēram, sastapt mežā savvaļas dzīvnieku). Trauksme bieži vien ir iracionāla, neatbilstoša šodienas situācijai, balstīta uz negatīvu pieredzi personības attīstības gaitā (piemēram, separācijas trauksme cilvēkam, kuru agrīni pametuši vecāki) vai traumatisku pieredzi dzīves laikā (piemēram, piedzīvots dzīvību apdraudošs notikums). Trauksme ir biežs komponents dažādu neirotisku, mentālu traucējumu gadījumā. Bieži trauksmi novēro fobiju, panikas lēkmju, posttraumatiskā stresa sindroma, uzmācības neirožu gadījumos. Daži trauksmes piemēri - bailes zaudēt tuvus cilvēkus, bailes zaudēt kontroli, bailes zaudēt svarīga cilvēka mīlestību, bailes no kauna un vainas sajūtas sociāla trauksme - bailes publiski uzstāties etc. Trauksme var parādīties arī somatisku slimību gadījumos - virsnieru patoloģijas, mitrālās vārstules prolapsa, vairogdziedzera hiperfunkcijas, somatoformu traucējumu (tautā dēvētu par veģetodistoniju) etc. Trauksmes sajūta var būt ļoti mokoša. Tās rezultātā cieš dzīves kvalitāte: pasliktinās garastāvoklis, sākas miega traucējumi, zūd darba spējas. Cieš arī savstarpējās attiecības gan ģimenē, gan ar kolēģiem. Sameklējiet speciālistu, kuram Jūs varat uzticēties - privātārstu vai valsts/ pašvaldības iestādē strādājošu. Speciālists palīdzēs Jums izprast traucējumu cēloņus un atradīs piemērotāko ārstēšanas metodi.

Vai tiešam panika, jeb jādomā par ko citu? Labdien!Mazliet vairāk kā gadu mokos ar panikas lēkmēm, kas parasti parādās reizi mēnesī. Tajos brīžos izjūtu saasinātas sajūtas pret apkārtējo vidi, trokšņiem un citiem cilvēkiem. Ir bail atrasties ārpus mājās. Uz doto momentu izjūtu diskomfortu atrasties arī mājās. Ir nepārtrauktas bailes, ka kaut kas varētu notikt. Tajā pat laikā ir liels slinkums, pilnīgi nekāda prieka neparko. Laika izjūta ir zudusi - liekas, ka pieceļoties jau diena ir pagājusi.

Var noprast, ka jau gadu nejūtaties labi. Tā var izpausties gan ieilgusi krīze, kuru pašas spēkiem nespējat atrisināt, gan depresija ar panikas lēkmēm, gan citi traucējumi. Es Jums silti rekomendētu pēc iespējas ātrāk pēc Jūsu izvēles konsultēties pie psihiatra (tas ir bezmaksas pakalpojums, nav nepieciešams ārsta nosūtījums) vai pie ārsta- psihoterapeita, kas palīdzēs Jums noskaidrot, kas tieši Jums kaiš, kā arī izstrādās Jums piemērotāko ārstēšanas taktiku. Jo ilgāk Jūs atliksiet ārsta apmeklējumu, jo dziļāk sliktā pašsajūta iesakņosies Jūsos, līdz ar to vairāk laika būs nepieciešams stāvokļa normalizēšanai un stabilizēšanai. Neatlieciet uz rītu to, ko var izdarīt šodien!

Kādi dabas preperāti palīdz pret trauksmi? Lūdzu pasakiek,ko man darit,man bieži uznāk dusmas un viss kaitina. Es kliedzu uz bērnu,bet biežāk protams mums ir mīļas attiecības ,es baidos ka sabojāšu bērna psihi. Kapec viņš kož pirkstos vai drēbēs,kad es rājos uz viņu? Vai nervus var sabojāt medikamenti ko lietoju vairākus gadus? Kā man kļūt emocionāli stabilai?Varbut varat ieteikt dabas preperātus stipriem nerviem. Paldies!

Sveika, Santa! Jauki, ja izvēlējies dalīties ar kādu savās sajūtās, emocijās. Cik noprotams no vēstules, reizēm nav viegli tikt galā ar sevi, dusmām, kuras nereti tiek paustas tieši bērnam. Uz bērnu dusmoties ir visvieglāk, grūtāk dusmas vai savu viedokli paust ir varbūt dzīvesbiedram, reizēm vecākiem, darbabiedriem vai priekšniekam. Var gadīties arī tā, ka daļa šiem cilvēkiem domātu dusmu un neapmierinātības tiek tieši bērnam. Tāpēc varbūt jāpadomā par attiecībām ar pārējiem nozīmīgiem cilvēkiem, ko tur varētu un vajadzētu sakārtot, varbūt kaut kas nav īsti kārtībā personīgajā dzīvē, darbā, cik iespējams kaut ko sakārtot, kādi apstākļi, kādu atbalstu un palīdzību var gaidīt un saņemt no tuviem cilvēkiem. Vai Jūs protat aizsargāt pati sevi, pastāvēt par savu viedokli, kad tas ir vajadzīgs? Hroniska un ilgstoša dusmošanās uz bērnu veicina bērna psihes neirotizāciju un bērna košana rokās un drēbēs liecia par šādu procesu, bērnam ir grūti tikt galā ar Jūsu dusmām. Jauki, ka Jūs samīļojaties un tādā veidā radiet drošību, bet iespējams, ka arī pati nejūtaties visai stabili un droši un tāpēc ir grūti dot drošības sajūtu bērnam. Tā kā nezinu, kādus medikamentus lietojat, nav iespējams atbildēt konkrēti. Iespējams, ka jau lietojat kādus psihotropus medikamentus, kas palīdz tikt galā ar smagām sajūtām .Medikamenti tiešām palīdz tikt galā ar trauksmi, uzbudinājumu, nemieru, spēka trūkumu, dusmām, bet medikamenti nerisina psiholoģiska rakstura problēmas, kas izsauc minētās emocijas. To var izdarīt tikai psihoterapijā Lai stiprinatu nervu sistēmu, iesaka mērenas fiziskas nodarbības svaigā gaisā, katru dienu, izvēlēties tāda veida nodarbības, kas sagādā vairāk prieka, patikas. Var kaut ko pasākt kopā ar bērniņu, pastaigas, peldes utml. Var apmeklēt aerobiku, deju, tenisu utt...Iespējas daudz. Citiem palīdz meditatīvas tehnikas, kas palīdz atslēgties no satraucošām domām. Un pati galvenā ir pārliecība par savām spējām, par sevi pašu, par to, ka tiksiet galā ar savu dzīvi un dzīves izaicinājumiem. Labi palīdz mātere, vilkābele, baldriāns, var lietot tinktūras pa 15 - 20 pilieniem 1-2 reizes dienā. Ir arī kombinēti preparāti ar nedaudz antidepresīvu iedarbību, kā Nervostrong , jālieto 1- 2 kapsulas dienā 3 mēnešus. Var lietot arī dažādas nervu tējas, kopā ar medu, citronu un daudz dažādiem vitamīniem. Organisma stiprināšanai, sevišķi pavasarī, var lietot lielo nātru tēju, ko var iegādaties aptiekā vai, ja iespējams, saplūkt svaigas.