Vai var sākties slimošanas terapijas laikā? Vai var gadīties psihoterapijas laikā, ka sākas bezgalīga, liekas, pat brīžiem mistiska fiziska slimošana kā reakcija uz psihoterapiju? Un ko darīt, ja ir aizdomas, ka tā arī ir? ( Uzsākot psihoterapiju, sāku slimot ar smagām angīnām- katru mēnesi un tā jau gadu, pie tam visas analīzes normā, Lor nekādas novirzes neatrod, bet slimošana turpinās...)

Ja sākāt slimot jau psihoterapijas sākumā, varētu domāt par ko noklusētu jau no paša sākuma vai arī grūtībām uzticēties, būt atklātai un patiesai. Ja slimošana parādījās vēlāk, tad problēma varētu būt cita. Psihoterapijas procesa laikā aktualizējas dažādas jūtas, tas ir normāli. Ja parādās jūtas, kuras Jums ir grūti pieņemamas un/vai gribas sevi saudzēt no emocionālām ciešanām, jūtas tiek izstumtas no apziņas. Kaut kur tām ir jāpaliek, rezultātā rodas fiziski simptomi. Ja Jūs griezāties pie psihoterapeita tieši fizisku simptomu dēļ (piemēram, veģetatīvā distonija, kuņģa čūla), var būt tā, ka psihoterapijas sākuma fāzē fiziski kļūst vieglāk, paasinājumi parādās vēlāk, psihoterapijai turpinoties. Tādas problēmas labāk var risināt, ja psihoterapija ir vismaz 2 reizes nedēļā, tad tā ir dziļāka, līdz ar to ir lielāka iespēja atšķetināt samudžināto jūtu- fizisko simptomu kamolu. Ja psihoterapija ir reizi nedēļā, tas var prasīt krietni vairāk laika. Tā kā analīzes ir normālas, visticamāk Jūsu slimošanai ir emocionāls iemesls. Jūs jūtat, ka tā varētu būt. Iespējams, Jūs arī nojaušat, kas tieši tas varētu būt. Jebkurā gadījumā silti ieteiktu izrunāt šo tēmu ar Jūsu psihoterapeitu.

Ko darīt, ja vēlos saskarties ar terapeitu fiziski? Nu jau labu laiku apmeklēju psihoterapeitu. Man ir nopietnas redzes problēmas, par kurām terapeits ir informēts, jo ar tām saistīta liela daļa manu problēmu. Tomēr ir tāda lieta, ka man ir daudz vieglāk uzticēties cilvēkiem, ar kuriem es saskaros fiziski, kaut vai tikai ar rokām, piemēram, tiem, kuri mani pavada vai kurus pavadyu es. Vizuālais kontakts ar terapeitu man neko daudz neizsaka, tikpat labi sesijas laikā sev pretī varētu nolikt televizoru. Kā risināt šādu situāciju, vai ir kādas alternatīvas mertodes darbam ar pacientiem ar redzes problēmām?

No Jūsu rakstītā ir grūti saprast, kādu psihoterapijas virzienu Jūsu psihoterapeite/s pārstāv, bet, pieļauju domu,ka psihoterapija noris sarunājoties. Redzes problēmu gadījumos cilvēks komunicējot mazāk var uztvert otra neverbālo komunikāciju, kura saistīta ar redzēšanu un kas var būt traucējoši pareizā otra uztverē, par ko Jūs arī rakstāt, taču redzes traucējumu gadījumos attīstās citas maņas, kā dzirde un tauste, ko arī Jūs pati uztverat un esat izjutusi kā savā komunikācijā ar citiem palīdzošas. Psihoterapijai norisinoties tikai sarunu veidā, bez pieskāriena arī var būt pozitīva dinamika, jo Jūs dzirdat psihoterapeites/a teikto, ja arī neredzat mīmiku, tad dzirdat teiktā intonāciju, balss skaļumu, augstumu, kas arī izsaka cilvēka emocijas. Šāda pieredze var būt noderīga arī ikdienas komunikācijā, kad vairāk esat iemācījusies vairāk un niansētāk uztvert tikai otra teikto, jo, iespējams, ne visi cilvēki, ar kuriem satiksieties, veidos kontaktu ar Jums caur pieskārienu, bet, cik nopratu, Jūsu gadījumā, tas Jums palīdz vairāk un skaidrāk uztvert otrā cilvēka emocionālo stāvokli un attieksmi pret Jums. Ieteiktu visus šos Jūsu sasāpējušos jautājumus vispirms pārrunāt ar savu psihoterapeiti/u. Ja tomēr Jūsu psihoterapija nenorit tā, kā Jūs esat gaidījusi un arī sarunas ar savu psihoterapeiti/u nedod, Jūsuprāt, vēlamos rezultātus, tad var meklēt citu speciālistu vai citu psihoterapijas virzienu. Tādas maņas kā dzirde un tauste aktīvāk tiek noslogotas mūzikas un deju un kustības terapijā, iespējams tā ir Jūsu alternatīvā metode, lai atrisinātu savus sasāpējušos emocionālos jautājumus.