Va iespējams mainīt savas sajūtas ? Nesaprotu, ko nozīmē uzticēties kādam, pieķerties kādam, ilgoties, mīlēt kādu.Vienmēr esmu pielāgojusies citiem, identificējusies ar kādu.Nejūtos savā ādā, visu laiku ir iekšējs nemiers.Agrāk nesapratu no kā tas ir.Tagad saprotu, ka tas nāk no bērnības piedzīvotā. Ļoti baidījos no savas mātes un nekad neesmu izteikusi savas sajūtas.Ar prātu it kā saprotu visu, bet ar sajūtām neko nejūtu. Vai to ir iespējams labot?

Jā, to smago un traucējošo, kas nāk no bērnības un turpina mūs iespaidot visu mūsu mūžu, var mainīt! Psihoterapija jau nav tikai simptomu atvieglošanai, tāpat tā veic rakstura izmaiņas: mēs varam atbrīvoties no iezīmēm, kas mums traucē, un varam iegūt jaunas iespējas. Piemēram, samazinās jūtīgums pret ievainojumiem, uzlabojas agresīvo afektu tolerance, pašapziņas līmenis, spēja sasniegt tuvību un intimitāti utt. Visbiežāk jau mēs meklējam psihoterapiju tad, kad mums ir šādas psiholoģiskas grūtības, kuru pamatā ir raksturs. Par raksturu mēs saucam intrapsihiskas stabilas struktūras, kuras regulē konfliktus starp iekšējiem impulsiem un ārējām prasībām. Raksturs veidojas visas dzīves garumā, bet paši pamati tiek "iecementēti" bērnībā. Tāpēc rakstura izmaiņas prasa diezgan ilgu terapiju, jaunākie pētījumi rāda, ka rakstura korekcija prasa vismaz 3 gadus psihoanalītiski orientētā terapijā. Bet tas mums dod jaunas iespējas dzīves sarežģīto uzdevumu paveikšanā.

Kādel jūtos tukšs un nelaimīgs? Lieta tada ka es vairs nejutos laimigs, mani visu laiku ir tada ka tuksuma sajuto, dazreiz pat liekas ka esmu itka miris! Mani nekas neiepriecina, nezinu ko darit.varbut kads var palidzet?

Jūsu aprakstītās izjūtas ir smagas, un tās būtu jāizpēta sīkāk- cik ilgi tā jūtaties? Vai šādas izjūtas ir pirmo reizi dzīvē, vai bijušas jau agrāk? Kas pēdejā laikā noticis Jūsu dzīvē- varbūt izirušas kādas attiecības, varbūt esat kaut ko vai kādu zaudējis, varbūt pārcēlāties uz dzīvi citur vai bijušas kādas citas pārmaiņas? Jautājumu ir daudz un atkarībā no atbildēm varētu skaidrāk runāt par palīdzības iespējām. Es Jums ieteiktu meklēt palīdzību pie psihoterapeita, lai tiktu skaidrībā, kas ar Jums īsti notiek un ko varētu darīt, lai Jūs justos labāk. Tukšuma un nelaimīguma sajūta var būt kā reakcija uz kādu dzīves notikumu, arī tādu, ko vērtējam kā priecīgu (piemēram, pēc kāzām, bērna piedzimšanas). Tukšuma un veltīguma sajūta var arī liecināt, ka nedzīvojat saskaņā ar sevi, savu patieso būtību. Vēl bieži no tukšuma sajūtas cieš cilvēki, kam maziem esot, pietrūcis vecāku mīlestības, klātbūtnes, siltuma.

Ko darīt, ja meitai ir slikti??? manai meitai ir 26 gadi, meitiņai 3.Gadu atpakaļ viņa apmeklēja psihiatru, jo biju pamanījusi būtikus personības traucējumu pazīmes- viņa pavisam lēni un nemanāmi bija palikusi "dīvaina". Kad pienāca laiks testam, viņa kategoriski noliedza savu slimību un atteicās, jo "mamma viņu gribot iztaisīt par traku un ielikt klīnikā.. patreiz ir tā, ka viņa visiem izliekas ļoti aizņemta, nesazvanāma, enerģiska, pacilāta un īsajos tikšanās brīžos ar cilvēkiem izliekas ideāla un vesela. Tikai es kā mamma zinu, kas notiek patiesībā...praktiski varu teikt, ka viņas attiecības ar pasauli ir pilnīgi sajukušas, viņas domas, darbi, sajūtas ir pilnīgi atdalītas viena no otras.KO man darīt, ja redzu, ka man meita nav vesela un paliek sliktāk, bet ārstēties atsakās?

Izlasot Jūsu uzrakstīto, radās iespaids, ka esat satraukusies par meitas psihisko stāvokli, un, jūsuprāt, viņai noderētu speciālista konsultācija. Tajā pat laikā, liekas, ka saprotiet , ka Jūsu meita palīdzībai nesaskata vajadzību. Ko varu teikt šajā sakarā! Man šķiet, ka palīdzēt var tam cilvēkam, kurš to vēlas. Dažkārt atbalsts un sapratne nepieciešama apkārtējiem. Viņiem mainot attieksmi, situāciju var mainīt. Man ir ierosinājums, var būt Jums pašai derētu konsultācija pie laba speciālista, kurš palīdzētu Jums noorientēties, rast izpratni, atbalstu un mieru Jūsu smagajā situācijā.

Kāpēc citi mani nesaprot? Man ir tada problema, ka sadzivot ar citiem cilvekiem, ja vini mani neizprot?Mana gariga pasaule ir loti specigaka, un man Dievs daudz ir iedevis gan prata zina,gan visa pareja,bet citi to nesaprot, un to saprot tikai retais cilveks,kuram ir lidzigi.Man apnicis muziig visiem teikt,dari to,dari siot, nu apnciis komandet, kaitina ka vini pasi neko nesaprot.Man ir divus menesus veca meitina, atbrauc ciemos kads drauga rads tad komande dari tur ta un sita, mani tracina ka komande, es pati zinaus kas manam bernma ir vajadzigs. Piemeram drauga masa nak klat bernma nopipejusies rokas nenomazga utt, mani tas tracina,ka man jasaka ej nomazga rokas,pieaugusai sievietei kurai pasai divi berni, nu ta tracina vienkrasi, ka nesaprot tik ikdieniskas lietas.Ja mani tas tracina, vinai liekas tas tirakais sikums.Es tik atri aizsvilos par to visu.Man nepatik ka benru staipa visu laiku pa rokam,maza sak nikoties jo vinai ari tas nepatik,es saku lai liek gultina, ka vinai nepatik, bet draugam masa uzreiz saka ,ne varbut vinai kas sap. Nu ta kaitina, es tad labak zinu kas manam bernam ir un kas nav. Ka lai sadzivo ar to, ja cilveki nesaprot normalas ,pieklajigas ikdienas lietas,un ka viniem tas ir jasaka un visu laiku jaaizrada

Virspusēji runājot, cilvēki ir dažādi. Ir cilvēki, kas reaģē uz lietām savā dzīvē daudz atšķirīgāk, nekā mēs. Labākais veids, kā justies mazāk kaitinātai, ir akceptēt otru, kāds viņš ir. Jo mazāk iesaistīsieties garās sarunās ar cilvēkiem, kas Jums nepatīk, jo mazāk jutīsieties kaitināta. Iespējams, nav vērts „dzesēt muti", ja Jūs redzat drauga māsu tikai vienu reizi mēnesī. Izrunāt to, kas Jums ir pieņemams, kas nē, vajadzētu vienīgi ar tiem, kas Jums ir ļoti tuvi un ar ko dzīvojat kopā. Sakiet drauga māsai stingri, bet laipni, kas Jums nepatīk, nezaudējot savaldību. Domāju, viņa Jūs sapratīs. Bet varbūt ir vērts mēģināt saprast, kas notiek ar Jums, ka jūtaties tik ļoti aizkaitināta un nesaprasta attiecībās ar citiem, kāpēc tas Jūs tā ievaino un sāpina. Iespējams, atbilstoši savai personības struktūrai un savai iekšējās pasaules uztverei, ko veidojušas attiecības ar vecākiem pagātnē, varbūt iedzimtība vai kāda psiholoģiska trauma, Jūs sevi uztverat kā gudrāku, pārāku, izcilāku un perfektāku un reizē citus cilvēkus kā dumjākus un neizglītotākus, kas „nesaprot normālas, pieklājīgas un ikdienišķas lietas". Domāju, jo nedrošāk un nepārliecinātāk jūtaties Jūs, jo apkārtējie cilvēki Jūsu acīs kļūst kaitinošāki un tracinošāki (savas izjūtas Jūs pārnesat uz viņiem)un Jūs pati sev - izglītotāka un pārāka -„mana garīgā pasaule ir ļoti spēcīgāka un man dievs iedevis gan prāta ziņā, gan visā pārējā". Jums ir ļoti grūti dzīvot šādā pasaulē, Jūs meklējat ideālos cilvēkus, ideālo pasauli, bet atkal un atkal viļaties. Patiesībā jau cilvēki Jums apkārt nav ne tik dumji un ne tik neizglītoti. Jūsu priekšstats un Jūsu fantāzijas par viņiem ir maldīgi. Lai justos labāk, ir jāpieņem, ka problēma ir Jūsos, ne viņos. Ir jāmaina šī sevis un citu uztvere - jāmaina iekšējā pasaule, kurā cilvēki Jums šķiet sliktāki, nekā ir patiesībā. Jūs esat pelnījusi baudīt šo dzīvi, tādēļ silti ieteiktu apmeklēt psihoterapeitu, kas strādā ar psihodinamisko un psihoanalītisko metodi. Regulāra un ilgstoša terapija palīdzēs Jums justies labāk.

Kāpēc bisu laiku ir bailes, ka notiks kas slikts? Visu dienu jūtos, ka drīz tiešām notiks kaut kas slikts. Jūtos vājš, liels nogurums. Loģiskā domāšana atslēdzas. Bailes un stress... 100% pārliecināts, ka kaut kam jāgatavojas, drīz tiešām notiks kau kas slikts! Saņēmu īsziņu no māsas - "Svieks. Man jau labu laiciņu ir sajūta, ka kaut slikts notiks! Ar tevi vis kārtībā?" Pēc laiciņa satiku māsīcu un viņai tieši tāda pate sajūta visu dienu. Neviens jau iepriekš nezinājām, kā jūtamies, atklājām to visu reizē. vai tā ir tikai sakritība?

Kaut kas slikts (gluži tāpat kā kaut kas labs) ar mums visiem notiek ik dienas. Tāda ir dzīve! Atšķirīgi ir tas, ko mēs katrs saprotam ar vārdu "slikts" - izlijusi kafija? zaudēta nauda? iesnas un temperatūra? šķiršanās? Un - kas vienam labs, otram slikts. Kaut vai trīs dienu snigšana ... bērniem prieks (laime!), bet sētniekiem un autobraucējiem nelaime. Noteiktas personības struktūras cilvēki vairāk saredz "slikto" un dzīvi uztver pesimistiskāk. No tāda viedokļa raugoties varētu minēt, ka Jūsu ģimenē cilvēki ir samērā pesimistiski un glāzi redz pustukšu, nevis puspilnu. Jūs esiet tādu jūtu varā kā bailes, kauns, vaina ... ja tas ir kļuvis traucējoši, jāmeklē palīdzība pie speciālista. Vēl tikai varētu piebilst, ka cilvēka ārējā realitāte ir tiešs iekšējās realitātes atspulgs. Iespējams, ka "sliktais" sakņojas Jūsu paša personībā, tikai Jūs to vieglāk spējat saredzēt un uztvert kā kaut ko no ārpuses nākošu.