Vai psihoterapeits palīdz labāk nekā diēta? Man ir 28 gadi, taču manu ādu gan uz sejas, gan uz muguras nomoka sāpīgas pinnes, esmu konsultējusies ar vairākiem dermatoloģiem, es pumpas varu apārstēt, taču ne cēloni. Esmu izmēģinājusi vairākas diētas, kuru dēļ esmu notievējusi un mans svars jau ir 49kg, lai gan garums 1,67cm. Es ļoti pārdzīvoju, kad parādās izsitumi, sāku tos plēst, spiest. Neirologs izrakstīja antidepresantus un adaptol, taču jūti, ka man tas ir dziļi emocionāli. Vai var psihoterapeits palīdzētu tikt galā?

Paldies par Jūsu jautājumu. Cik var noprast no Jūsu uzdotā jautājuma, problēma ir samilzusi un, Jums ir taisnība, jāmeklē ārsta-psihoterapeita palīdzība.Sāpīgās pinnes, novājēšana un ar to saistīts emocionālais diskomforts norāda,ka Jūsu problēma var slēpties psihoemocionālajā sfērā.Tam par apstiprinājumu kalpo arī apgalvojums,ka dermatologu un neirologa nozīmētā ārstēšana nelīdz.Kopā ar psihoterapeitu izpētīsiet un atklāsiet savas problēmas cēloņus un saņemsiet palīdzību.

Vai man ir kompulsīva pārešanās ? Es slimoju ar anoreksiju pusgadu. Es ārstejos slimnīcā. Kad es aizgāja no slimnīcas es daudz ēdu. Tagad mans svars 67 un augums 168. Tas ir normali? Man liekas, ka man ir kompulsīvā pārešana. Vai pareizi es domāju?

Jūsu svars ir normāls. Ja Jūs domājiet, ka Jums ir kompuslīva pārēšanās, tad Ķermeņa Masas Indekss (23,7) par to neliecina. Šķiet, ka Jūsu doma par kompulsīvu pārēšanos ir nepareiza.

Nesaprotu, vai man ir ēšanas traucējumi ? Es dzeru katru dienu Senade(Sennas ekstrakts) 20 tabletes katru dienu jau 1 gadu. Es domāju, ka es būšu daudz svērt. Es visu laiku domāju tikai par ēdināšanu. Agrāk man bija anoreksija. Bet tagad es domāju, ka man ir bulimia. Paldies!

Pēc šīs nelielās informācijas domājams, ka Jūs ciešat no ēšanas traucējumiem, kas sākušies ar anoreksiju un pašlaik izpaužas citā veidā. Cik saprotu, joprojām ir lielas bažas par svaru vai ķermeņa izskatu (resnumu). Iespējams, Jūsu uzstādītā diagnoze " bulīmija" ir pareiza, bet ir nepieciešama profesionāla Jūsu stāvokļa un simptomu izvērrēšana lai precizētu ēšanas traucējumu diagnozi. Pēc tam var sastādīt ārstēšanas plānu, kas sastāvētu gan no ēšanas uzvedības korekcijas, gan no psiholoģiskās vai psihiatriskās ārstēšanas. Jebkurā gadījumā rezultāts būs atkarīgs no Jūsu motivācijas ārstēties un gatavības sadarboties ar speciālistiem. Katrā ziņā ēšanas traucējumi ir saslimšana, kas ne tikai traucē pilnvērtīgi dzīvot, bet arī ietekmē vispārējo veselību un var izraisīt smagas fiziskas komplikācijas. Iesaku meklēt profesionālu palīdzību ēšanas traucējumu ārstēšanā vai nu RPNC psihiatrijas klīnikās "Veldre" vai "Pārdaugava", vai arī privāti.

Kāpēc ēdu pēc psihoterapijas ? Psihoterapijā esmu vairākus gadus un pēdējā laikā sāk notikt dīvainas lietas. Vienmēr esmu sevi ierobežojusi ēšanas ziņā, dzeru daudz ūdeni, neko izteikti ceptu, sālītu, saldu, dzeru veselīgus kokteiļus utt, jo ātri pieņemtos svarā. Bet pēc tikšanās ar psihoterapeitu man ļoti gribas ēst un tieši visu, kas neveselīgs (garšo McDonalds pārtika, čipsi, varu dzert daudz Coca-cola, ēst majonēzi, viena pati noēst palielu torti). Tā uz laiku jūtos labāk, jo psihoterapija liek justies bezvērtīgai.

Ar psihoterapeitu būtu jārunā par bezvērtības sajūtu. Jāsaprot, kādā veidā psihoterapija liek justies bezvērtīgai. Pārmērīgā ēšana ir mēģinājums dzēst bezvērtības, iespējams arī tukšuma sajūtu. Bezvērtības sajūtas rašanās terapijā ir laba iespēja tikt galā ar šo sajūtu. Parasti psihoterapijā ,,uzpeld virspusē" tās sajūtas, kuras jau ilgu laiku cilvēku ir mocījušas. Lai izdodās pārvarēt bezvērtības sajūtu.

Kā izturēties pret bērnu ar anoreksiju ? Mums ģimenē ir meita, kas jau ilgstoši ārstējas no anoreksijas. Mēs paši esam ierauti nebeidzamajā aplī ārsti, terapeiti. dietologs, ēdienkarte, biežas garastāvokļa svārstības, neiecietība no visiem, nosodījums un netiekam no tā laukā. Kā izrauties no šī apburtā loka, lai nekaitētu bērnam? Kā izturēties pret bērnu ar anoreksiju?

Jūsu jautājumā ir ļoti maz informācijas, lai sniegtu kādu konkrētu atbildi, kur nu vēl padomu tik sarežģītā situācijā. Tādēļ atļaušos tikai dalīties savās pārdomās, kas radās lasot Jūsu jautājumu. Nereti notiek tā, ka saslimstot bērnam (un it īpaši anoreksijas gadījumā) visa ģimene pievēršas bērnam un "viņa problēmu" risināšanai, bet novārtā paliek pašu vēlmes, intereses, plāni, aizmirstas arī - kā tad tas viss vispār sākās... Dzīve, kā Jūs sakāt, pārvēršas "nebeidzamā aplī". No apļa izkļūt var vienīgi tad, ja kāds pārstāj riņķot. Vairumā gadījumu vislielākās cerības tiek liktas uz bērnu, ka viņš pārtrauks šo riņķošanu - labprātīgi atveseļosies, lai viss atkal varētu būt pa vecam. Bērna pretestība visiem Jūsu pūliņiem, centieniem izraisa gan dusmas, gan izmisumu, gan daudzas citas jūtas. Bet varbūt šis "atkal pa vecam" ir tieši tas no kā izvairās bērns? Varbūt no apļa vispirms ir jāspēj izrauties, vai vismaz apstāties, pieaugušajiem un jārāda piemērs ka tas ir iespējams? Jāļauj atbildību par savu dzīvi un veselību uzņemties arī pašai meitenei? Katrā ziņā, izdarot kādu veselīgu izvēli sev par labu, vecāki nevar kaitēt bērnam, jo bērns tikai mācās un iegūst jaunu pieredzi no vecākiem. Iedrošinājumam iesaku, ja vien neesat to jau izdarījusi, izlasīt Berberas Varbergas grāmatas "Ēd taču beidzot normāli" nodaļu par ģimenes sitēmas funkcionēšanas modeli, ja ieinetresēs - izlasīt visu grāmatu. Konkrētus padomus šajā grāmatā nesaņemsiet, bet kaut ko sev noteikti atradīsiet. Tā kā no Jūsu informācijas nesaprotu - vai visu palīdzību, tai skaitā psihoterapiju, saņem tikai meita, vai arī vecāki ir uzsākuši psihoterapiju, iesaku konsultēties ar psihoterapeitu (www.arstipsihoterapeiti.lv) par šo jautājumu.

Kā pārliecināt ārstēties no ešanas traucejumiem? Kā pārliecināt meitu griezties pie speciālista ? problēmas bija arī pirms 3 gadiem,tika uzst.diagnoze neiroze ar anoreksijas pazīmēm,taču viss turpinās,vairāk tiek slēpts

Nervu anoreksija ir ļoti nopietna slimība, kas apdraud veselību un dzīvību: no neaizvietojamo olbaltumvielu un nepiesātināto taukskābju deficīta, kas veido ķermeņa pamata struktūras, dramatiski cieš sirds, smadzenes, aknas, imūnā un asinsrades sistēmas. Tādēļ tādas slimības pa telefonu neviens neārstēs. Ja Jūsu meitai vēl nav 18 gadu, tad tā ir vecāku atbildība un vara nodrošināt bērnam nepieciešamo ārstēšanos: Jūs varat vērsties pie ģimenes ārsta vai ambulatorā psihiatra, lai saņemtu vajadzīgos skaidrojumus, izmeklējumus un nosūtījumus. Ja Jūsu meitai jau ir 18 gadu, tad tā ir tikai viņas atbildība un lēmums, vai ārstēties, jo ar varu viņa netiks ārstēta. Rietumu pasaulē saslimstība ar anoreksiju ir liela ( apm 0,3-1 % no jaunām sievietēm), ir arī pieredze ārstēšanā: to, kā likums, veic dažādu speciālistu komanda, viena speciālista darbs gandrīz nekad nav rezultatīvs. Latvijā anoreksijas pacientu ārstēšanā pieredze ir Bērnu Klīniskajā Universitātes slimnīcā Psihiatrijas klīnikā, un medicīnas centrā "Vivendi", abās vietās ārstēšanā piedalās īpaši organizētas speciālistu komandas.

Kā būt tievākai? Kāpēc ESMU RESNA? Ko MAN DARĪT LAI ES BŪTU TIEVĀKA.... ES ĻOTI GRIBU. Es jūtos ļoti slikti tādā paskatā.

No rakstītā var saprast, ka kādu iemeslu dēļ Tev ir grūti pieņemt un mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Tu jūties slikti un neapmierināta savā ādā. Ir mokoši dzīvot ķermenī, kas nepatīk. Tā kā neesi minējusi, cik gadu Tev ir, tāpat augumu un svaru, tad ir grūti atbildēt ko vairāk, jo situācija atšķiras, ja ķermenis ir proporcionāls un Tev tas nepatīk, vai, ja Tu reāli ciet no aptaukošanās. Iekšējas grūtības ir abos gadījumos. Ja šādas jūtas un pārdomas Tevi pavada ik dienu, es silti ieteiktu ārsta- psihoterapeita konsultāciju. Inta