Kā pierādīt ģimenes ārstam ka man ir depresija? Kā diagnosticēt/pierādīt savam ģimenes ārstam, ka jau ilgstoši cīnos ar depresiju un izdegšanas sindromu? Kā lai citādi tiek pie slimības lapas, lai varētu izārstēties un atgūt darba spējas?

Paldies par jautājumu. Pirmkārt, neesmu pārliecināta, ka savam ārstam būt kaut kas jāpierāda. Otrkārt- ne vienmēr depresiju un izdegšanas sindromu var atrisināt slimības lapa. Būtu labi sākumā atrast problēmu iemeslu, tad arī radīsies risinājumi. Parasti ir nepieciešama kompleksa pieeja, kurā aktīvi un atbildīgi piedalās abi t.i. pacients un ārsts.

Kā palīdzēt tuvieniekam ar pāsnāvības domām? . Man ļoti tuvam draugam pēc visām pazīmēm ir vidēji/smaga depresija ar pašnāvības domām. Ar mani viņa runā, taču pie speciālista un ārsta iet baidās, jo domā, ka līdzko viņa pateiks ārstam, ka ir šādas pašnāvnieciskās domas, tad viņu ieliks psihiatriskajā slimnīcā, kur, protams, viņa nevēlas nokļūt. Sakiet, lūdzu, vai tā tas ir? Vai lūdzot pēc palīdzības depresijas gadījumā un atzīstoties, ka ir domas par pašnāvību, cilvēkus liek psihiatriskajā slimnīcā?

Lielākajai daļai cilvēku dzīves laikā kādreiz ir bijušas pašnāvības domas. Un lielai daļai no viņiem psihiatriskā slimnīca nav bijusi nepieciešama. Lēmumu par ievietošanu slimnīcā izdara, izvērtējot, cik liels ir risks, ka cilvēks nespēs pretoties pašnāvnieciskajiem impulsiem. Suicīda domas pašas par sevi vēl nenozīmē, ka ar pacientu nevar strādāt ambulatori (tas ir, bez slimnīcas). Ir jāskatās katrs gadījums individuāli. Reizēm pietiek ar vienu vai dažām sarunām, lai depresīvā cilvēka emocionalais pārdzīvojums tiktu "mīkstināts" tādā mērā, ka suicīda domas atkāpjas, tāpēc es Jums ieteiktu iedrošināt draudzeni vērsties pēc palīdzības pie ārsta psihoterapeita.

Depresija nepadodas ārstēšanai Es eju pie psihoterapeita jau vairākus mēnēšus. Viņš man konstatēja depresiju un jau kādu laiku dzeru arī divus antidepresantus. Es joprojām eju pie viņa, bet man nepaliek labāk ne kaut drusciņ. Es nezinu ko lai daru, jo ja es kaut uz brīdi domāju, ka man vajadzēs ar šādu sajūtu, ka es visu mūžu būšu nelaimīga un neapmierināta dzīvot, es nezinu ko lai daru. Galvenais es eju un stāstu psih. pilnīgu visu. Es uzzinu savas problēmas, bet kā tās uzlabot nē. Un katru reizi es izeju no kabineta ārā ar sarkanām acīm nezinādama ko darīt tālāk. Jo pašsajūta un vispār dzīve man pakāpeniski iet uz leju. Ko man darīt, turpināt iet pie viņas, vai meklēt kādu citu vai vispār mest ar mieru? Jo mani māc doma, ka es būšu nelaimīģa vienalgs vai iešu vai nē. Vismaz, ja es neiiešu tad nauda būs vairāk. paldies jau iepriekš.

Sākuma gribētu teikt, ka psihoterapija ir ilgstošs, pat vairākus gadus garšs ārstniecisks process. Sapratu, ka apmeklējat speciālistu dažus mēnešu. Jūs esat terapijas pašā sākumā. Es gribētu Jums ieteikt, pirms nolemjat pārtraukt procesu, izrunāties par savām šaubām, nepatiku, bailēm, kuras saistītas ar ārstēšanu, tieši ar terapeitu, jo tas ir ļoti svarīgi, lai izveidotos attiecības, kurās Jūs varētu patiešām uzticēties šim cilvēkam. Ja to Jūs nekādi nevarat, tikai tad ir vērts apdomāt vai mainīt speciālistu vai nē. Ja cilvēks slikti jūtas, tad vienmēr ir vēlme, nepieciešamība, lai sliktās izjūtas pēc iespējas ātrāk beidzas un ir ļoti grūti paciesties, bet dažkārt tas ir to vērts.

Negatīvas domas un kauns par sevi , vai dos slimības lapu ? Jau no padsmit gadiem (pašlaik man 34) mani nomoka kompleksi par savu izskatu, konkrēti par vienu fizisku nepilnību. Pirms pusotra mēneša sarunas biedrs man norādīja uz šo defektu, kā arī uzzināju, ka vairāki cilvēki aiz muguras par mani ņirgājušies. Tas mani burtiski sagrāva-pēc šīs sarunas vairākas dienas histēriski raudāju, tad nomierinājos, bet sākās laikam depresija, kurai nekādi netieku pāri. Visu laiku ir ļoti nomākts garastāvoklis, nespēks, darbā nevaru koncentrēties, visu daru palēnināti,daudz ko aizmirstu, pieļauju kļūdas pat elementārās lietās. Brīvdienās no mājas praktiski neizeju, izvairos no kontaktiem ar cilvēkiem- meloju, ka esmu aizņemta, neatbildu uz telefona zvaniem utt. Māja nav kārtota, pat tīras drēbes drīz vairs nebūs. Kas ar mani notiek? Pie kā griezties, kauns no ārstiem par savu vājumu, bailes no nosodījuma, staigāt pie n-tajiem speciālistiem arī laikam nevarētu- vienkārši nav spēka tam... Visvairāk uztrauc darba jautājums- ko darīt, vai man ar šadām problēmām kāds slimības lapu dos? Ja kādu laiku vēl neviens nepamana manas pieļautās kļūdas un neizdarības, tad ar laiku nespēju kvalitatīvi pastrādāt šā vai tā pamanīs

Jūsu vēstule izklausās kā palīgā sauciens. Acīmredzot, jūtaties izmisusi un neziniet , ko iesākt ar savām jūtām. Tieši šādiem stāvokļiem jau arī ir domāts psihoterapeita kabinets. Ārsts-psihoterapeits palīdzēs jums saprast, kas ar jums šobrīd notiek, diagnosticēs, vai tā ir vai nav depresija, vai tie ir kādi citi ar jūtu pasauli saistīti traucējumi, kā arī izstāstīs, kāda ārstēšana būtu vispiemērotākā. Ja būs nepieciešams, izrakstīs medikamentus. Psihoterapeits nekad jūs netiesās vai nenosodīs par to, kā jūs jūtaties. Žēl, ka neesat minējusi, kāda tieši fiziska nepilnība jums piemīt. Tas neļauj skaidrāk saprast jūsu problēmu. Rodas dažādi jautājumi- piem., cik izteikta tā ir, vai šī nepilnība ir vai nav labojama ar kādām medicīniskām metodēm, ja jā, vai esiet to darījusi. Ja neesat- tad kādēļ. Ja tas nav labojams, tad jūsu problēma ir psiholoģiska- kā veselīgi sadzīvot ar saviem trūkumiem, ko jūs neesiet iemācījusies kaut kādu iemeslu dēļ. Bet to var izdarīt! Darba pieredze ar cilvēkiem, kuri cieš no kompleksiem sava izskata dēļ, rāda, ka šiem cilvēkiem ir tendence pārspīlēt savus trūkumus. Viņi izturas pret sevi daudz kritiskāk, nekā parasti to dara apkārtējie. Viņi ir kritiski noskaņoti gan pret sevi, gan apkārtējiem un domā, ka citi tāpat izturas pret viņiem. To var mainīt, bet jāiemācās arī sadzīvot ar domu, ka ne visiem uz pasaules mēs patiksim. Lai jums veicas ar palīdzības meklēšanu.

Kā ticēt mammai ? Kriize.. Tevam maniakalaa depresija, matei ADHD, es nevaru vinai uzticeties un nezinu vai vina man nemelo sakot ka par manu privaato dziivi nav izplatiijusi zinas radu lokaa. Respektiivi - apgalvo ka par manu depresiju nevienam nekad neesot teikusi. es tomeer nespeeju tam noticeet, jo mans viirs to dzirdot smejas "kaa var taa melot". Vieniigais kas man liek ticeet vinai ir tas ka vina nav galiigi vajpratiigs cilveeks (vismaz es tam gribu ticeet). Galu galaa, neviens nav lidzgalam nepieskaitaams seit. Man ir patiesam gruuti vinai noticeet, bet man nav pieraadiijumu ka vina melo. Naakt klat cilvekiem un jautaat, vai vina ir pastastijusi par manu depresiju, arii negribaas. Savu depresiju pati atklaaju un paliidzeeju sev kaa maaceeju. Es tikai gribu zinaat.. vai varu vinai ticeet, uzticeeties. Atklat savus nosleepumus (intrigas radu starpaa, meeginajumi izjaukt manu lauliibu nozogot viira darglietas), to es nevaru, jo nespeju vinu iedomaties reagejot attieciigi, visdriizaak man neticees vai gluzi otraadi - izstaastiis visiem un es nonaaksu taa launaa lomaa kas uzdriikstas ko taadu melot par muusu engelu masicu. Velaak sii pati persona dodas uz ASV uz 2 ned. "pa leeto", visi tic, nevienam neienak prata ka pat 2 gadus kraajot naudu nevareetu sakraat taadu summu. To sakot savai mammai.. tas skiet tik bezjedziigi, vel joprojam nav sapratusi. Kapec es nevelos tikties ar so cilveeku, es nevaru pateikt nevienam. Man nav vairs draugu, es nezinu ko lai daru. Manam viiram arii viss sis ir apnicis. Es veelos izdariit kaa labaak! Jaa, protams, es vareetu likt visu uz paplaates, gatava zaudeet visu un visus, aizbraukt no siis pilseetas un pamest vinus visus, redzeet tikai sevi un viiru. Bet tas liekas noziedziigi pret manu maati. Kaa juus riikotos lidzigaa situacijaa? Es esmu spiesta satikties ar mineto personu, ja nu vieniigi, es atklaju savas kaartis un klustu par melno aitu

Lai arī par krīzi rakstāt bezcerības mākta, tomēr katra krīze paver iespēju mainīties: pārdomāt un izvētīt pagātni, lai uz sevi un dzīvi paskatītos citām acīm. Jautājums par uzticēšanos mammai ir būtisks. Katrs bērns (neatkarīgi no vecuma) vēlas tikt vecāku saprasts un sadzirdēts. Dzīvē gadās dažādi. Cik saprotu no Jūsu rakstītā, šinī gadījumā varētu būt 2 varianti: 1) mamma, neskatoties uz savām grūtībām, ir cilvēks, kuram var uzticēties. Tādā gadījumā Jūsu neuzticēšanās un pārmetumi viņu regulāri sāpina. Lai situāciju mainītu, Jums būtu jātiek skaidrībā ar iemesliem, kas traucē ticēt un uzticēties viņai. 2) Jums ir pienācis laiks noskaidrot, cik lielā mērā Jūsu reālā mamma spēj atbilst Jūsu cerībām un cik daudzas no tām paliks mūžam nepiepildītas. Lai Jūs droši varētu doties tālāk pa savu dzīves ceļu, nepiepildītās cerības sākotnēji ir jāizsāp, citādi tās visu laiku Jūs bremzēs un vilks atpakaļ. Tas būtu gluži kā esot mirāžas varā- stāvēt pie tukšas akas un cerēt ,ka no tās sāks plūst dzīvinošā veldze. Vēl Jums traucē dzīvot un justies labi vēlme izdarīt kā labāk. Kā labāk kam- mammai, radiem, vīram vai Jums pašai? Vai nav tā, ka, baidoties uz laiku attālināties no mātes, pati sevi un savu laulību pakļaujat papildus grūtībām? Izskatās, ka dotā brīdī, pirms pieņemat lēmumu un rīkojaties ārēji, būtu labi sākotnēji atrisināt lietas iekšēji, citādi jusīsieties slikti jebkurā variantā. Ja paliksiet un klusēsiet, turpināsiet iekšēji ciest. Ja paliksiet un iesiet uz atklātu konfliktu, arī cietīsiet, jo nebūs visiem labi. Ja aizbrauksiet, jutīsities kā noziegusies pret māti. Mēģiniet rast atbalstu pie vīra, draugiem. Ja netiekat galā pašas spēkiem, droši meklējiet profesionāļu palīdzību! Ar cieņu, Inta Zīle.

Mana dzīve sabrūk Man ir tāda sajūta,ka viss manā dzīvē sabrūk.Ar veselību neiet tik labi nervu pamata dēļ.Iekšējā pasaule sabrūk.Dzīvē es esmu jutusies nemīlēta,nevajadzīga,nesaprasta utt.Pirmais kuram es tiešām biju vajadzīga,mīlēta,samīļota bija nu jau bijušais puisis,kurš man reāli palīdzēja.Bet tagad to vairs nespēj,jo pašam tas viss ir par smagu.Pati galā vairs nespēju,esmu tuvu nervu sabrukumam.Tas ir tā īsumā,bet problēmu nu tiešām man ir ļoti daudz...

Ja patiesi ir sajūta, ka tikai viens cilvēks ir sapratis, mīlējis un apliecinājis, ka esat viņam vajadzīga un svarīga, tad doma, ka visa dzīve brūk ir ļoti saprotama. Partnera iespējas dot, acīmredzot arī ir ierobežotas, jo jebkurās attiecības ir nepieciešama gan spēja dot, gan spēja ņemt. Šobrīd, iespējams jūtat vilšanos, bailes, apjukumu, šaubas, varbūt aizvainojumu vai dusmas. Būtu ļoti svarīgi saprast, kas tieši rada iekšējās pasaules tukšuma un sabrukšanas izjūtas. Es ieteiktu konsultēties ar ārstu - psihoterapeitu, jo Jūs pieminat arī veselības traucējumus, kas ir ciešā saistībā ar psiholoģisko stāvokli. Kaut reizi, bet tomēr, Jūs esat bijusi vajadzīga, saprasta un mīlēta, tātad līdzsvarojot un izprotot savas sajūtas, vajadzības, vēlmes un gaidas, savas stiprās un ne tik drošās puses, ir iespēja uzlabot gan savu fizisko, gan emocionālo labsajūtu. Problēmu, iespējams ir daudz, bet tās var un vajag risināt pa vienai vien, soli pa solim.

Esmu stāvoklī un draugs mani pameta .Mani nomoka specigas skumjas.Un pirmo reizi muza ir velme aprunaties ar psihoterapeitu.Kad draugs mani pameta - es uzzinaju ka esmu stavokli.Vinjs ta ari atpakal neatgrizas. Nu jau man meitinja ir piedzimusi.Tagad bijusajam bus berns no citas. Bet vinjs neatzist manu bernu par savu! Meitinjai ir tikai 2 menesi. Esmu viena bijusi grutniecibas laika, dzemdibas un ari tagad. Uzzinot ka vinjiem bus berns - esmu sabrukusi.Gribu dzirdet specialista viedokli,ka samierinaties un dzivot talak.

Dzīve šobrīd Jums ir neizturami smaga un sāpīga. Jūsu psihiskais stāvoklis - „spēcīgas skumjas" un „esmu sabrukusi" liek domāt, ka tās nav tikai normālas skumjas pēc šķiršanās, bet depresijas izpausme. Pati par sevi bērniņa gaidīšana un pēcdzemdību periods var izraisīt pēcdzemdību skumjas, kas ilgst augstākais nedēļu. Jūsu situācijā varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās apmēram sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām un šobrīd ilgst jau vairāk kā 2 nedēļas. To, protams, varēja ietekmēt visas ar bērniņa dzimšanu saistītās sajūtas, Jūsu pašas attiecības ar savu māti bērnībā un noteikti - attiecības ar bērniņa tēvu, kas nav atbalstījis šo grūtniecību un pametis Jūs. Arī Jūsu pašas jūtas pret bērniņu šobrīd var būt neviennozīmīgas. Drauga uzvedība - izvēloties citu sievieti, kuras bērns ir viņam vēlams un gaidīts, bija papildus smags trieciens, un tas pamatīgi ievainoja Jūsu pašvērtību, liekot justies daudz sliktākai nekā otra sieviete. Jūs jau esat pieņēmusi lēmumu - „ir vēlme aprunāties ar psihoterapeitu". Tas noteikti būtu jādara, lai saprastu, cik dziļa ir depresija un vai ir nepieciešami medikamenti. Ar psihoterapeita palīdzību Jūs arī spēsiet saprast to, kāpēc iesaistījāties attiecībās tieši ar šo vīrieti, un kas starp Jums notika, ka viņš Jūs pameta. Šobrīd Jūs nedrīkstat palikt viena ar savām sāpēm, norobežoties no visiem. Jums ir nepieciešams atbalsts - ir jāiet sabiedrībā, jātiekas ar draudzenēm, jāļauj tuviniekiem sev palīdzēt. Tas palīdzēs šķirties no iepriekšējās dzīves un šīm bijušajām attiecībām.

Esmu skaista, jo mainīju savu tēlu, bet nekas mani nespēj aizraut. Mana problēma mani ļoti nogurdina un tiešām vēlos, lai kāds man palīdz ar padomu. Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo mazāk es spēju noturēt interesi par jebko. Man iepatīkas ar kaut ko nodarboties, ir talants uz mākslu, bet es dažādas tehnikas tikai virspusēji apgūstu, jo apnīk Nupat palieku bažīga, jo šis apnikums ļoti ietekmē partnera izvēli, liekas, kā ar mantu spēļu veikalā - plauktā vienmēr skaistāka un kārdinošāka, kolīdz ir rokās, tā apnīk. Neesmu speciālists, bet pati jūtu, ka tas paliek arvien aktuālāk kopš neseniem laikiem, kad mainīju imidžu, baudu neviltotu uzmanību, katru dienu dzirdu komplimentus par skaistumu, tomēr no cilvēkiem, kas labi pazīst arī tādus skarbus vārdus - bezemociju būtne. Kas var radīt šādu emociju trūkumu, negribas ticēt, ka lepnums par savu izskatu???

Jūsu gadījumā nevar palīdzēt ar padomu. Ja tāds būtu, Jūs jau pati sen būtu to atradusi. Šādos gadījumos nepieciešama psihoterapija. Tas nepieciešams tamdēļ, pirmkārt, lai saprastu apslēptās vai neapzinātās jūtas un emocijas, kas ir katra šī gadījuma sakarā. Apnikums pret kādu nodarbošanos uznāk citu iemeslu dēļ nekā apnikums pret partneri. Pēdējā gadījumā aiz apnikuma zemapziņā slēpjas virkne negatīvo emociju, kad Jūsu patreizējais partneris neatbilst Jūsu partnera ideālam. Partnera ideālās īpašības arī slēpjas Jūsu zemapziņā. Nav zināms, vai tāds ideāls vispār sastopams uz zemes vai Latvijā. Jums tas ir jāsaprot, citādi visu dzīvi turpināsiet šo ideālu gaidīt. Varbūt Jūs neprotat pareizi atspoguļot, pārvērst vārdos savas vēlmes partnerim, lai izmainītu viņa uzvedību, jo katram cilvēkam ir savas ierašas vai īpašības, kuras spēj nepatikt. Varbūt ir īpašības partneros, ar kurām Jūs cīnāties, bet tās ir neizmaināmas vai tādas vispār nepiemīt pretējam dzimumam (vismaz vidējam vairākumam)? Otrkārt, nodarbošanās atrašana un savu talantu, zemapziņas noslieču atklāšana arī nav viegli atbildams jautājums, ko atrisina padoms. Tam nepieciešama ilgstošāka izpēte. Varbūt Jūs neapzināti vispār negribat būt patstāvīga un meklējat kāda cilvēka aizbildniecību, kurš Jūs uzturētu? Varbūt Jums patiktos būt patstāvīgai, bet neesat apzinājusies vai atradusi labāko un interesantāko? Varbūt Jūs zinat, kas Jums patīk, bet Jums nav finansiālu resursu? Utt. Tāpēc gatavu padomu nav un nav arī brīnumlīdzekļu ātram risinājumam.

Baidos: kas slikts varētu notikt ar mani. Vēlējos noskaidrot vai man būtu nepieciešama psihiatra konsultācija. Sāksim ar to, ka gadu atpakaļ man bija depresija, kad bija radušās domas par pašnāvību. Es pat sāku apsvērt iespēju kādā veidā nomirt. Nolēmu ka sadzeršos visas tabletes kas ir mājās. tā nu piepildīju trauku ar tabletēm bet neizdzēru...sēdēju ar tablešu pilnu trauku un raudāju un beigās visu izsviedu lai nerodas kārdinājums. Tomēr pēdejo 3 mēnešu laikā man sāk nākt dīvainas domas galvā... ka mans vīrs vai bērns nomirst un kādas būtu manas sajūtas, kad tas notiktu. dažreiz šīs domas ir arī par mani pašu ka ar mani kaut kas slikts notiek, kāds man kaut ko sliktu nodara un es piemēram nonāktu reanimācijas nodaļā un domas ir par to kādas būtu sajūtas, kad tas notiktu. šādas dīvainas domas man ir bijušas arī iepriekš kādus 7 gadus atpakaļ un tās saistijās ar mani pašu, ka ar mani kaut kas slikts notiek.bet pēc gada šādas domas pazuda un tagad atkal ir aktivizējušas

Manuprāt Jums nepieciešama psihoterapeita palīdzība, lai izprastu sevi un to, kas ar Jums notiek. Domas, kas Jūs nomāc liecina par nedrošību un trauksmi, aiz tām, iespējams slēpjas kādi no pagātnes nākoši neatbildēti jautājumi, neatrisināti konflikti, un būtu vajadzīgāka pamatīgāka izpēte, lai atklātu šo simptomu (traucējošo domu) nozīmi. Arī pašnāvības vēlmes (kas, kā saprotu, palikušas pagātnē) norāda, ka esošā dzīve bija kļuvusi neizturama un jāmeklē palīdzība. Iespējams, ka būtu nepieciešama arī psihiatra konsultācija, tas nozīmē, ka būtu jālieto zāles. Izvēlieties to speciālistu, kas izraisa lielāku uzticību- psihoterapeitu vai psihiatru, un sarunājiet vizīti!

Kādas pašnavības izdodas? Varbūt pastulbs jautājums, bet man ļoti svarīgs. Jūs kā ārsti to noteikti zināt. Kāda veida pašnāvības pēc statistikas datiem visbiežāk ir tšs. kuras izdodas realizēt, kuras ir veiksmīgas? Kuras ir pēc kurām noteikti neizdodas cilvēku izglābt?

Pirmkārt, šis jautājums laikam nav par statistikas datiem, otrkārt, domāju, ka tos sniegt var būt riskanti un pat bīstami šajā situācijā ... Jautājumi par pašnāvībām ir pārāk svarīgi, lai uz tiem atbildētu vispārīgi un neklātienē, tomēr būtu vērts aiziet pie speciālista un klātienē jāpārrunā viss, kas ir jautājams.

Depresija un medikamentu lietošana. Sakiet kādus medikamentus es varu lietot ja man ir aizdomas uz depresiju. Jo man kādus gadus 6 ik pa laikam ir problēmas. Nav garstāvokļa, ir tukšuma sajūta, trauksmes sajūta, grūtības kontaktēties ar cilvēkiem, ir sajūta ka nav par ko runāt, grūtības koncentrēties, nevaru atrast sev vietu, nekas nesagādā prieku, kad smejos izliekos.... brīžiem pat negribas iet arā no mājas un kādu satikt, jo būs atkal jāizliekas un jākontaktējās, problēmas ar miegu, parasti no rīta puses vai naktī pamožoties ir grūtības aizmigt. Tad šis periods pats no sevis pāriet, ilgst apmēram 2-5 mēn. un itkā atkal esmu normāla līdz nākamajai reizei! Liekas ka vīram negribas nākt mājās, bet savu depresiju es meģinu no visiem slēpt un cenšos izlikties ka viss ir kārtibā, bet tas nesanāk. Man šī sajūta ir apnikusi, vēlos būt atkal normāla un lai šie pesimistiskie periodi vairs neatkārtojas. Sakiet ko es varu darīt? Kādas zāles lietot un pie kā griezties, un vai to var vispār izārstēt? Jo tas nav tā ka vienu dienu jutos slikti, tas var ilgt mēnešiem ilgi, lūdzu palīdziet...... Jau iepriekš paldies!

Ja runājam par medikamentiem, tad vislabāk konsultēties pie ārsta-psihiatra, nekādā gadījumā nevajadzētu uzsākt medikamentozu terapiju "uz savu galvu" vai pēc neprofesionāļu ieteikumiem. Svarīgi ir tas, ka šādi stāvokļi, kurus Jūs aprakstāt, ir ārstējami, un noteikti iesaku meklēt palīdzību arī pie ārsta - psihoterapeita. Konfidencialitāti Jums garantē ārstu ētikas kodeks, bet katrā medicīnas iestādē var būt sava specifiska medicīniskā dokumentācija, par kuru Jums ir tiesības visu izjautāt un izlemt vai tas Jums der.

Grūtniecība un depresija Sveicināti,jau no bērnības mokos ar sezonālo depresiju,līdz šim esu veiksmīgi pati tikusi galā,tagad gaidu trešo bērniņu,nu jau nedēļa un bērniņš būs klāt,bet lieta tāda ka visus deviņus mēnešus es mokos ar smagu depresiju,uzmācīgas domas,baidos sev kautko nodarīt,kaut arī gribas dzīvot un es netieku vairs pati galā,meklēju palīdzību pie ārstes psihoterapeites,kura grib lai es tik eju un izrunājos ar viņas,jo kā pati saprotu zāles es nedrīkstu lietot,bet mani nomāc doma ka neviens man nevar palīdzēt,jo ārsts tik liek nogaidīt,kamēr varēs izrakstīt zāles un psihoterapeits katru nedēļu 15 lati man ir par dārgu,pati dzīvoju Talsos un gribu apmeklēt psihiatru,vai ir vēl kāda iespēja izārstēties no depresijas,zāļu tējiņas un homeopātiskie līdzekļi man nepalīdz,vai ar grūtniecību un tiem deviņiem mēnešiem esu ielaidusi savu depresiju tik tālu ka šoreiz pašai grūti izķepuroties,jo līdz šim tak tiku pati galā

Saprotu, ka uzmācīgas domas, bailes sev kaut ko nodarīt un tai pat laikā griba dzīvot Jums ir jau visu bērniņa gaidīšanas laiku, tomēr rakstiet tieši šobrīd, tātad tieši šobrīd Jums ir īpaši smagi. Šķiet, jautājuma būtība nav par medikamentozo terapiju. Jūs rakstiet, ka jūtieties tā, ka neviens Jums nevar palīdzēt. It kā Jums tuvotos kas draudīgs, ar ko Jūs pati netiksiet galā. Iespējams šīs sajūtas Jūsos raisa tuvojošās dzemdības, kas arī ir kaut kas neizbēgams un par ko ir dabiski, ka jūtieties pretrunīgi un savā ziņā arī - bezspēcīgi. Rakstiet, ka Jums ierasts, ka parasti pati ar visu tiekat galā un iespējams Jums grūti izturēt, ka šoreiz Jums vajadzīga kāda cita palīdzība. Vai arī Jums grūti paļauties, ka kāds cits varētu par Jums parūpēties. DVĪŅUMASA, diemžēl mēs neviens neesam tik stipri, lai mums nekad nevajadzētu citu palīdzību. Lai arī Jums šķiet, ka Jūsu ārsts Jums šobrīd neko nepalīdz, nešaubieties, ka viņš ir kopā ar Jums.

Dažreiz liekas, ka esmu miris Lieta tada ka es vairs nejutos laimigs, mani visu laiku ir tada ka tuksuma sajuto, dazreiz pat liekas ka esmu itka miris!Mani nekas neiepriecina, nezinu ko darit.varbut kads var palidzet

Jūsu aprakstītās izjūtas ir smagas, un tās būtu jāizpēta sīkāk- -Cik ilgi tā jūtaties? -Vai šādas izjūtas ir pirmo reizi dzīvē, vai bijušas jau agrāk? -Kas pēdejā laikā noticis Jūsu dzīvē? varbūt izirušas kādas attiecības, varbūt esat kaut ko vai kādu zaudējis, varbūt pārcēlāties uz dzīvi citur vai bijušas kādas citas pārmaiņas? Jautājumu ir daudz un atkarībā no atbildēm varētu skaidrāk runāt par palīdzības iespējām. Es Jums ieteiktu meklēt palīdzību pie psihoterapeita, lai tiktu skaidrībā, kas ar Jums īsti notiek un ko varētu darīt, lai Jūs justos labāk. Tukšuma un nelaimīguma sajūta var būt kā reakcija uz kādu dzīves notikumu, arī tādu, ko vērtējam kā priecīgu (piemēram, pēc kāzām, bērna piedzimšanas). Tukšuma un veltīguma sajūta var arī liecināt, ka nedzīvojat saskaņā ar sevi, savu patieso būtību. Vēl bieži no tukšuma sajūtas cieš cilvēki, kam maziem esot, pietrūcis vecāku mīlestības, klātbūtnes, siltuma. Katrā no šīm situācijām būs atšķirīga psihoterapijas taktika.