Cik ilgi slimnīca pēc pasnāvības mēginājuma? cik ilgi cilvekam japavada trakomaja par pasnavibas meginajumu

"Trakomājā", kā Jūs rakstiet, pašnāvnieks parasti tiek pārvests no kādas citas slimnīcas reanimācijas, toksikoloģijas, ķirurģijas vai citas nodaļas, kur viņš ir "atgriezts dzīvei" - sašūts, saģipsēts, atpumpēts, izskalots, atindēts utt.. Ja mēs pieņemam, ka lēmums par pašnāvību ir slimīgs un uz šādu soli neiziet psihiski veseli cilvēki, tad pirmkārt psihiatru uzdevums ir saprast, ar kādu slimību sirgst attiecīgais pacients. Un vai šī ir bijusi īsta pašnāvība, vai pašnāvības demonstrācija (atšķirīgas lietas). Uzturēšanās ilgums "trakomājā" ir atkarīgs no konstatētās psihiskās saslimšanas. Ja runa ir par psihopātiju (personības traucējumiem) ar impulsu kontroles trūkumu, piemēram, tad uzturēšanās noteikti ir īsa: 2-4-5 dienas. Ja runa ir par smagām depresijām, bipolāriem afektīviem traucējumiem vai šizofrēniskā spektra traucējumiem, uzturēšanās slimnīcā ir ilgāka. Var pat sasniegt 4 nedēļas. Pašnāvība nav risinājums!

Mans zirgs neauļo. : Man ir depresija jau 4 gadus. Eju psihoterapijā gadu, taču sajūta, ka mīņājos uz vietas. Psihoterapeite patīk, esmu to teikusi viņai, kā jūtos. Saņemu atbildi, ka tas ir ilgstošs process. Saprotu. Taču nekonegribu stāvoklis ir mana ikdiena, es netieku no tā vaļā. Es gribu tievēt, bet tālāk par GRIBU netieku, es gribu būt vitāla, laimīga sieviete, nevis tā sēdošā sēne, kas tagad sēž gultā. Es gribu būt normāla māte, normāla sieva un atbalsts vīram. Tā vietā auklējos ar sevis žēlošanu.Es laikam gribu zināt laimes formulu, kaut lasu visādus gudrus rakstus un atbildes saņemu. Domu saprotu, plāns ir, taču NAV motivācijas. Kā vīrs saka, es nepagriežot aizdedzes atslēdziņu mašīnai. Kāpēc man tā roka neceļas? Jā, ir depresija, zāles dzeru, psihoterapijā eju, pat dziednieku apmeklēju. Viss ir manā galvā. Kā lai maina domāšanu, attieksmi? Kāpēc nekas nemainās? Man saka, ka es baidos no atbildības. Ja tas ir tā? Kā pārstāt baidīties?

Jūsu psihoterapeitei ir taisnība, ārstēšanās process ir ilgstošs un prasa laiku. Pārlasot Jūsu vēstuli, es iztēlojos, ka Jūs sēžat zirga mugurā, taču zirgs stāv uz vietas. Viņam priekšā ir barjera, kurai viņš nelec pāri. Šeit būtu svarīgi saprast, vai zirgs nevar vai baidās lēkt pāri? Pastāv arī iespēja, ka viņš to nevēlas darīt vēl neapzinātu, dziļi paslēptu iemeslu dēļ. Es ceru, ka kopā ar terapeiti Jums izdosies saprast savas iekšējās pasaules barjeras un iedrošināt savu zirgu auļot. Vēlu veiksmi.

Akmeni kabatās: depresija un bioloģija Noskatījos Signes Baumanes jauno filmu "Akmeņi manās kabatās" par depresiju, psihozi un pašnāvību. Lūdzu, vai tiešām ģenētika tik ļoti to nosaka?

Depresiju, psihozi un daļēji arī pašnāvību ietekmē gēni. Protams. Savādāk arī nevarētu būt pēc fizikas likumiem. Tieši tāpat kā neskaitāmi gēni ietekmē visas pārējās emocijas; dusmas, kaunu un kautrīgumu, greizsirdību, bailes, sēras, riebumu, nicinājumu, izbrīnu un pat tādas pozitīvās emocijas kā prieku, laimes sajūtu un interesi jeb ziņkārību. Gluži vienkārši, ja nebūtu visi šo emociju gēnu, cilvēks nevarētu izjust neko no šīm emocijām. Bez gēniem nerastos arī laimes izjūta. Tādas vienkārši nerastos, jo nebūtu no kurienes tām rasties. Cita lieta, kas šīs emocijas, tai skaitā arī depresīvu garastāvokli (vai laimes garastāvokli) provocē. Gēni aktivējas un mijiedarbojas gan ar fizisko, gan ar sociālo vidi. Tātad savi iemesli ir laimei, savi - depresijai (tiesa gan, cilvēkiem var būt individuālas atšķirības „laimes gēnu" un „depresijas gēnu" daudzumā un izteiktībā). Domājams, ka depresijas gēni ir gandrīz visiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri depresiju nav izjutuši, šie gēni ir neaktivētā stāvoklī. Šie cilvēki nav „sapinušies' tādā sociālā situācijā, lai nonāktu depresijā. Bet, domājams, ka katru cilvēku var novest depresijā. Cita lieta šizofrēnija, jo ne katram būs „šizofrēnijas gēni". Ilgstoša stresa situācija katram var „palaist vaļā" depresiju, bet šizofrēnija sāksies tikai tiem, kuriem ir gēnu grupa, kas veicina īpašību ar nosaukumu ‘šizotipija' (schizotypy angļu val. pētījumos). Šizofrēnijai un šizotipijai mūsdienās atrasti jau ap 20 dažādu gēnu. Taču arī šizofrēnijas gadījumā nepieciešami palaidējmehānismi, jo zinātnē eksistē tādi jēdzieni kā „laimīgā šizotipija" (happy schizotypy) vai veselīgā šizotipija (healthy schizotypy). Cilvēki ar šiem gēniem daudz sastopami jaunajās reliģiskajās kustībās, īpaši kā jaunu kultu izveidotāji, starp čenneleriem, garu izsaucējiem un radošajās mākslinieku profesijās. Atrasts, ka šie gēni veicina gan ticību maģiskajam, gan radošo domāšanu. Tāpēc domāju, ka filma „Akmeņi manās kabatās" vairāk runā par sociālās vides faktoriem. Galvenais, ko redzēju filmā, ir nepareiza partnera izvēle un ciešanu pilna „jūga" vilkšana ar šo partneri, kas arī provocē depresiju vai psihozi. No filmas var veidot šādus secinājumus : nevajag laulībām izšķirties ātri „laimes hormonu" ietekmē vai "bēgot no mājām", un nevajag steigties radīt bērnus, neizpētot un nepārbaudot partnera personību attiecība uz autoritārismu, greizsirdību, alkohola atkarības problēmām, azartismu un impulsivitāti, konservatīviem priekšstatiem bērnu audzināšanā un mājsaimniecības uzturēšanā un, visbeidzot, vienkārši ar dzīves neveiksminieku, pat jā viņš ir "biznesmenis". Ja „laimes hormonu" un „tauriņu vēderā" dēļ laulības tomēr notikušas un jau radies bērns, kad tiek atklātas partnera „ēnas" īpašības, jāpārdomā turpmāka bērnu radīšanas vajadzība ar šo cilvēku (jo vairāk bērnu, jo grūtāk šķirties) un jāpārdomā šķiršanās iespēja. Pirms šādas izšķiršanās būtu vēlams psihoterapeita apmeklējums un uzstāšana, lai partneris dara tāpat vai pāru terapija. Ja cilvēks nevēlas apmeklēt ne psihoterapeitu, nedz arī šķirties (ticības dēļ) un turpina vēl radīt bērnus, tad jāsaprot, ka tagad pati izšķiras par nelaimīgu dzīvi un tāda paša likteņa atkārtojumu arī bērniem. Tad jāsaprot, ka jau pie vidēji smagas depresijas noteikti aktivēsies pašnāvības domas. Pavisam bioloģiski. Cieņā Artūrs Utināns RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts.

Depresija un galvassāpes Iespējams, ka mans jautājums nav domāts jūsu profila speciālistiem.Taču lasot jūsu lapā publicētās sarunas iedomājos, ka varēšu iegūt vismaz kādu vērtīgu padomu. Esmu pusmūža sieviete, laimīga māte un ļoti laimīga sieva. daudzajos kopdzīves gados ar vīru viens otru esam pilnīgi iepazinuši, kas ļauj dzīvot saskaņā. Bet nu jau vairākus gadus vīru nomoka nebeidzamas galvassāpes. Esam bijuši pie visiem iespējamajiem mediķiem - speciālistiem. izmisumā jau biju aizvedusi vīru pie kādas,manas kolēģes ieteiktas, "visu varošas" sievas. diemžēl nekas nemainījās.Tātad galva sāp jau vairākus gadus, bet vainas nav ne kādas.Dabīgi, vīrs kļūst nervozs, neapmierināts ar dzīvi.Esmu ļoti satraukta.Šīs bezgalīgās galvassāpes mani dažreiz kaitina, par ko jūtos ļoti vainīga. Kā man pareizi jārīkojas, ko jāsaka, kā jāmierina vai jāuzmundrina. Varbūt ir kāds speciālists kurš tomēr vēl var kā palīdzēt. Paldies par jūsu vēlmi iedziļināties un palīdzēt.

Ja ir veikti nepieciešamie izmeklējumi un nekas, kas izsauc galvas sãpes, nav atklãjies, tad vajadzētu noskaidrot, vai cēlonis nav emocionālas dabas,p. iekšēja spriedze, ko izjūt kā galvas sāpes. Tā var izpausties arī depresija, kura maskējas kā galvas sāpes, šādā situācijā, lietojot antidepresantus, galvassāpes bieži mazinās vai izzūd.

Kā notiek saruna, kad piezvana uz krīzes tālruni?

Jau kādu laiku velos piezvanīt, jo jūtos ļoti nomākta (slimoju ar depresiju, bet, kad izkrīt kāda psihoterapeita konsultācija, nav ar ko parunāt un jūtos daudz daudz kritiskāk) un pašnāvības domas kļūst biežākas un reālākas.Taču šaubos par savu spēju izskaidrot situāciju un tām parasti nav risinājuma vai man ir bezgalīgi daudz "bet..." argumenti, tās nav loģiskas (kuru dēļ būtu vērts bēdāties), vai arī nekas pat nav noticis. No Jūsu jautājuma saprotu, ka apmeklējat psihoterapeitu. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka būtu labi, ja šīs situācijas, kad Jums ir pasliktināšanās un pašnāvības domas, Jūs varētu izrunāt ar savu psihoterapeitu un ar savu psihoterapeitu arī izrunāt, kā Jums šādās situācijās būtu vēlams rīkoties. Otrkārt, ja reiz Jums doma par krīzes telefonu, tad vajadzētu tomēr zvanīt. Varētu arī ar to sākt, kādas Jums uzmācīgas domas galvā un visticamāk speciālists pie krīzes telefona Jums palīdzēs izstāstīt un precizēt traucējošo ar saviem jautājumiem, palīdzēs meklēt risinājumu attiecīgajā situācijā. Noteikti Jums nebūtu no sevis jāprasa īpaša spēja ļoti labi izklāstīt, speciālista darbs arī būtu palīdzēt Jums ar to tikt galā.

Kā runāt ar cilvēku, kuram ir depresijas pazīmes? Kā runāt ar 19-padsmit gadīgu meiteni kurai ir depresijas pazīmes.Ir runājusi un mēģinājusi izdarīt pašnāvību.Bet viņa nezin ,ka es zinu.Man par notikušo pastāstīja viņas draudzene,ar kuru viņa kopā dzīvo.

Nav gatavas vienas receptes kā sarunāties. Arī iepriekš izdomāt runājamo nav jēgas Vienīgi runāt vajag mierīgi, sirsnīgi ar mīlestību. Lai sarunātos, ir jābūt brīvam no sevis svarīguma, tukšam no sava viedokļa Ja Jūsu starpā būs patiesa tuvība, tad sirds pateiks priekšā īstos vārdus.

Man ir aizdomas par biopolāriem traucējumiem Īsumā - man ir aizdomas, ka sirgstu ar biopolāro sindromu. Pēdējo gadu laikā mans garstāvoklis faktiski atrodas vienā no galējībām, vai nu totāla depresija, vai neizskaidrojama laimes sajūta, kas var būt pat tik spēcīga, ka tā var pilnībā aizpildīt manu prātu neļaujot koncentrēties ne uz ko citu. Taisnības labad jāsaka, ka šajā laikā ir noticis ļoti daudz. Esmu iekļuvis ievērojamos finansiālos parādos, ticis izslēgts no studijām u.c . Ja šie negatīvie notikumi manā dzīvē sākās apmēram vienlaicīgi ar simptomiem, kā psihiatrs varētu būt drošs, ka simptomi nav šo notikumu sekas, nevis otrādi? Es vēlos saprast, vai esmu nomākts dēļ savām problēmām, vai arī nomāktība ir simptoms slimībai, ar kuru sirgstot esmu nonācis šajās problēmās. PS. Reizēm laime/depresija ir tik spēcīga, ka lai to apvaldītu esmu lietojis marihuānu, vai marihuānas lietošana varētu būt faktors (nekad neesmu pieredzējis simptomus esot reibumā

). Jūsu stāsts tik tiešām rada pamatotas aizdomas par bipolāriem garastāvokļa traucējumiem, kad " neizskaidrojama laimes sajūta" mijas ar " totālu depresiju". Pieredzējis psihiatrs, uzmanīgi Jūs iztaujājot, varētu ar lielu ticamību palīdzēt Jums izprast cēloņu un seku sakarības. Jāuzsver, ka raksturīgākā bipolāri afektīvo traucējumu pazīme ir nevis depresija, bet gan hipomānijas un mānijas stāvoklis, kas ir nepamatoti vai situācijai neatbilstoši piepacelts garastāvoklis. Diez vai marihuāna ir tas "faktors", kas varētu izskaidrot garastāvokļa maiņas (ja vien tas nav spice). Daudz bīstamākas vielas šjā ziņā ir alkohols, amfetamīni un kokaīns.

Nekas vairs neiepriecina Man ir vai nu dziļa depresija vai nu pamazām jūdzos nost! Es vairs nepazīstu savu dvēseli. Man nav ne dzīvespriek, ne uzmundrinājuma, nekas mani neiepriecina un neaizrauj, vīrs krīt uz nerviem ar mūžīgo stāstīšanu par biznesa lietām no rīta līdz vakaram, tāda sajūta, ka kā vampīrs izsūc pēdējo no manis. Attiecībā uz meitu 6 gadīgo viņa man ir ļoti dārga un es visu laiku domāju, ka viņa nomirs, sev nespēju piedod, ka kopš viņas dzimšanas laižu šādas domas sev klāt.Bieži slimoju.Palīdziet

No Jūsu rakstītā izriet sarežģīts un pretrunīgs iekšējais stāvoklis,kurš prasa pēc iespējas ātrāku palīdzību. Lūdzu griezieties pēc palīdzības pie kāda no psihoterapeitiem. Neatstājiet, lūdzu,novārtā Jūsu iekšējos signālus!

Tik stipra piekeršanās, ka depresija Kā lai tiek pāri tam, ka ilgu laiku ir liegti ļoti tuva cilvēka padomi? Kad šis cilvēks aizgāja ļoti garās brīvdienās, parādījās depresija, kuras rezultātā sapratu, ka viņš ir kā "SPAISS" Šis, nesauksim viņu vārdā, laikā, kad viņš bija sasniedzams, palīdzēja jau ar to, ka viņš ir!

Izklausās, ka esat ļoti pieķērusies šim cilvēkam, un šķiršanās situācija iespējams liek Jums izjust pamestību, nedrošību un dusmas. Līdzīgas jūtas var rasties psihoterapijā. Tā savā ziņā ir dabiska reakcija, lai gan nebūt nav viegli izturama. Veiksmīgas terapijas gaitā šķiršanās sāpes mazinās.

Dzīvoju ārzemēs, gribu pakonsultēties. Ka man rīkoties? Es neesmu konsultējusies ar speciālistu, taču viss liecina ka man vienmēr ir bijusi nosliece uz depresiju. Uztraukumi, pārēšana, nespēja kontrolēt emocijas, neregulārs miegs, sāpes ķermenī, nomāktība, dusmas, bailes utt. Man patīk mana dzīve un perspektīvas, taču man ir grūti būt un darīt to kas man ļoti patīk. Man ir vajadzīga palīdzība taču es nezuticos un man liekas ka šobrīd es to nevaru atļauties. Es dzīvoju ārzemēs. Es nezinu kā man rīkoties. Paldies

Jūs aprakstāt simptomus, kuri rada emocionālu diskomfortu Jūsu dzīvē - nomāktību, trauksmi, miega traucējumus, grūtības kontrolēt emocijas, ēšanas traucējumus. To ir gana daudz, un, saprotams, ka tie ietekmē Jūsu dzīves kvalitāti. Jums ir nepieciešama palīdzība. Kāds varētu būt iemesls tam, ka Jums ir grūtības uzticēties? Un par ko tieši Jūs baidāties, kas varētu notikt, ja Jūs uzdrošinātos uzticēties? Par to vai varat atļauties vērsties pie psihoterapeita jāsaprot Jums pašai, vienīgi - Jūs rakstāt, ka Jums liekas, ka šobrīd to nevarat atļauties. Tas acīmredzot liecina par šaubām. Varbūt ir vērts pamēģināt un tad pieņemt lēmumu. Ja dzīvojat ārzemēs, tomēr gribat konsultēties pie Latvijas psihoterapeita, varat izmantot iespēju to darīt ar Skype palīdzību. Iespēja saņemt palīdzību ir, tikai izšķirošais solis jāsper Jums pašai.

Manī plosās kāds zvērs Rakstu Jums jo,nevaru sevi savest ,kartiba garigi,psihiski.!Velos atrast sevii miera sajutu.Biezhi stridos ar savu miiloto cilveeku.Vinsh saka ,ka esmu egoiste.Domaju tikai par sevi..Ngribu uzklausit,kadus padomus.Kad man iesaka,kaut ko,kaut ko pasaka prieksa,man uzreiz ir tada nepatikama sajuta,ka mani nenoverte par personibu,ka es neko nezinu..Un tad vien biezhi vien sadusmojos..Mani iekshaa vienkarshi plosaas,kads zveers.Man patstavigi gribas raudaat,tada nomaktiba..Ko lai daru

? Psihoterapija ir laba iespēja risināt Jūsu jautājumu. Savas dusmas tad varēsiet iepazīt un saprast to izcelsmi labāk profesionāļa klātbūtnē. Ar laiku varēsiet novērtēt savu dusmu pamatotību ar mīļoto cilvēku un izvēlēties savu dusmu veselīgu, efektīvu pielietojumu. Dusmu ignorēšana, lai it kā būtu mierīga, ved uz nomāktību jeb depresiju, kas nav veselīgs risinājums, jo neļauj cilvēka personībai attīstīties.

Pašnāvības domas, ejot terapija: vai tikšu no tam vaļā? Eju psihoterapijā jau vairāk kā 10gadus. Pirmos 5g.nebija uzlabojumi. nākamos 5,sāku sajust,ka ir labāk. Jautājums,kas mani nomoka ir - kāpēc vēl jo projām man ir domas par pašnāvību. esmu par to runājusi ar savu ārstu. bet tas nemazinās.tik stipri sevi ienīstu,ka gribas nomirt. Mana ārste ir saprotoša,iejūtīga un pretīmnākoša.Bet man ir sajūta,ka nekad netikšu no viņas vaļā,jo jūtu stipru pieķeršanos.baidos no tā. Kā Jums liekas, vai es tikšu vaļā?

Cik noprotams, Jūs ciešat vai nu no pārlieku izteiktas šķiršanās trauksmes, vai vainas apziņas pret māti, vai abām šīm emocijām kopā. Kāpēc Jūs šīs emocijas nevarat psihoterapijas gaitā samazināt, nevar tik viegli īsās rindās atbildēt, un no malas. Acīmredzot Jūs kaut ko no psihoterapijas un psihoterapeita nepaņemat. Varbūt to, ka ne ar Jums, ne ar Jūsu māti nekas briesmīgs nenotiks, ja paliksiet patstāvīgāka. Varbūt Jūs domājat, ka Jūsu māte neizturēs Jūsu patstāvību un aiziešanu dzīvē? - tas ir jautājums, kas jāuzdod psihoterapijā. Varbūt domājat, ka, ja būsiet laimīga kā patstāvīgs cilvēks, tad Jūsu māte ieies depresijā un viņa nejutīs dzīves jēgu? Vai varat ar savu māti to izrunāt? Ko viņa saka par ko, ka sāksiet savu ģimenes dzīvi ar citu cilvēku un dzīvosiet ne pie viņas? Otrs jautājums, kas jāzin un jārisina - vai Jums ir savas patstāvīgas attiecības un mīlestība šajās attiecībās? Jo šādas attiecības ar mīļotu vīrieti (ja Jums ir heteroseksuāla orientācija) ir dabisks antidepresants un dzīves jēgas uzturētājs. Ko tad Jūsu vīrietis saka par attiecībām ar Jūsu māti? Vai varat ieklausīties viņa viedoklī, jeb Jūs paliekat pie sava un savas mātes viedokļa? Tāpat ir svarīgi veidot draudzības saites ar saviem vienaudžiem. Patiesa draudzība dod dzīves gandarījumu un arī darbojas kā antidepresants. Kopumā cilvēka normāla attīstība iet no saviem vecākiem tuvāk svešajai pasaulei un saviem ģenētiski neradnieciskajiem vienaudžiem. Jums sev jāuzdod jautājums, vai pašai nav trauksme veidot dziļas romantiskās un draudzības attiecības? Vai uzskatāt sevi par neglītu? Visādā ziņā būtu jālūko, vai psihoterapija virzās šo tik parasto dzīves mērķu piepildīšanas virzienā. Ja tas viss ir izrunāts un saprasts, bet progresa nav, tad jādomā, ka nevarat pieņemt psihoterapijā iestrādāto par savas dzīves plānu, jo tas konfliktē ar mātes uzskatiem vai atbildību pret māti. Tad tas ir dziļš iekšējais konflikts - pieņemt psihoterapijas atziņas vai turēties pie mātes atziņām. Tas var būt par stagnācijas cēloni. Depresija un pašnāvības domas ir tā daļa Jūsos, kas nevēlas samierināties ar to, ka jādzīvo mātes dzīvi. Tādai dzīvei nav jēgas. Dzīvei ir jēga tikai tad, ja dzīvo savu dzīvi. Tā ir tikai viena versija. Var būt citas.

Vai var izārstēties no depresijas Vai vel vispār pastāv iespēja atbrivoties no depresijas kas jau ilgs vairāk kā 5 gadus? Ar depresiju esmu pazaudējis daudz un apzinos ka atgūt to visu nepaspēšu.Bet laigan cenšos ar visu spēku ignorēt depresiju pirmajās grūtibās sabrūku. Ir apmeklēti psihalogi lietoti medikamenti arī sanatorijā esmu uzturējies ,bet tas bija īslaicigs glābiņs. Vai man vel vispār pastāv iespēja tikt vaļā no depresijas vai arī tā jau ir kļuvusi par neatņemamu daļu no manis?

Depresiju nevar uzskatīt par neizārstējamu vai neatgriezenisku. Taču ārstēšanās panākumi lielā mērā ir atkārīgi no Jūsu iesaistīšanās šajā procesā, Diemžēl, depresija nav infekcija, ko var izārstēt ar antibiotiku kursu: saņem zāļu kursu un mikrobi pazūd no organisma uz visiem laikiem. Depresijas pamatā ir nomācošas domas, sāpīgas atmiņas un jūtas, liela daļa no tām var būt dziļi paslēptas. Tas var prasīt ilgāku laiku, lai tās atklātu, izprastu, mainītu savu attieksmi pret tām. Bez Jūsu līdzdalības tas nevar notikt. Medikamenti palīdz ārstēt depresijas radītos ķermeņa simptomus/sajūtas, bet nemaina domas. Gribētoe Jums ieteikt nepadoties un atrast speciālistu, ar kuru kopā maziem soļiem virzīties pretīm labi pašsajūtai.

Ar ko sākt? Pāslaik esmu nonākusi tādā dzīves situācijā, ka pati vairs nesaprotu, ar ko sākt......kura ir pamatproblēma. Mani viss kaitina. Darbs neapmierina, otrai pusei neuzticos, jo ir bijis krāpis (3 mēnešus dzīvojām atsevišķi, līdz kaut kad viņš attapās, ka tomēr grib būt kopā....bet nekas nav mainījies). Esmu kā dusmu čupa. Bērni liekas par skaļu, augstskolā darbi krājas, veselība brūk, stress. Kad stresoju, man ir nosliece ēst....nespēju izskaidrot - kapēc. Es sev nepatīku. Ar ko sākt? No Jūsu rakstītā saprotu, ka esat izmisusi un vīlusies savā dzīvē. Jūsu psihiskais stāvoklis neuzlabojas, situācija pasliktinās, un Jūs vairs netiekat galā ar savas dzīves pienākumiem, kas citkārt varētu būt grūti, bet ne neizpildāmi. Nemiers un stress pieaug, un Jūs nesaprotat, kāpēc iekrītat ēšanas lēkmēs. Jūs nevarat to saprast, jo psihe neapzināti meklē veidus, kā mazināt šo stresu un ārstēt sevi. Jūs rakstāt „esmu kā dusmu čupa", „mani viss kaitina", „es sev nepatīku", „otrai pusei neuzticos, ir bijis krāpis". Šķiet, dusmas šobrīd Jums ir vienīgais veids, kā tikt galā ar sāpēm un nejusties tik nožēlojamai, nevērtīgai un neveiksmīgai. Bet, neapšaubāmi, tas nestrādā un bojā attiecības ar vīru un apkārtējiem. Iespējams, vīrs vēlas būt attiecībās ar Jums (aiziet, bet atgriežas), tomēr tajā pašā laikā meklē seksuālu apmierinājumu ar citu sievieti. Jūs jautājat, ar ko sākt

un kura ir pamatproblēma? Pamatproblēma nav ārējā pasaulē (vīrā, bērnos un cilvēkos Jums apkārt), bet Jūsu iekšējā psihiskā spēkā, kas šobrīd ir ļoti vājš un izsīcis. Un jāsāk būtu ar psihoterapeita apmeklējumu. Psihoterapeits palīdzes saprast un pieņemt Jūsu neizturamās jūtas, Jums paliks vieglāk un lēnām, ilgstošā terapijā Jūs sapratīsiet savu dusmu cēloņus un to, kas notiek Jūsu attiecībās ar vīru. Psihoterapija veicinās Jūsu psihisko izaugsmi un cels pašvērtību, Jūsu dzīve lēnām sakārtosies, tāpēc „nenokavējiet" to!

Pie kāda speciālista vērsties, ja ir nomāktība? Vēlējos uzzināt pie kāda speciālista labāk vērsties, ja jau ilgi jūtos nomākta. Man ir 20g. Kopš vidusskolas beigšanas esmu nomainījusi jau divas augstskolas, gan tāpēc, ka nezinu, ko vēlos darīt ar savu dzīvi(neredzu tai īstu jēgu), gan tāpēc, ka abās skolās nespēju iejusties. Man nepatīk kontaktēties ar cilvēkiem, pārņem milzīgs uztraukums, bailes, nelaba dūša. Vai tā varētu būt depresija, lai gan spēju arī priecāties? Domāju apmeklēt psihiatru, vai labāk izvēlēties citu speciālistu?

Uzstādīt pareizo diagnozi un ieteikt speciālistu, balstoties tikai uz simptomu aprakstu nebūtu korekti. Tomēr, atļaušos izteikt minējumu. Nomāktība, dzīves jēgas trūkums, nespēja iejusties kolektīvā, nepatika pret kontaktiem ar cilvēkiem, kā arī uztraukums, bailes un veģetatīvi traucējumi varētu liecināt par sociālam fobijām. Bet arī depresiju, kā primāro traucējumu, izslēgt nevar. Pie kā vērsties pie psihiatra vai pie psihoterapeita? Kā psihiatri, tā arī psihoterapeiti ir pietiekoši labi apmācīti atpazīt psihiskus traucējumus un ārstēt tos. Sociālas fobijas un/vai depresiju var ārstēt kā ar medikamentiem, tā arī ar psihodinamisko vai kognitīvi-biheiviorālo psihoterapiju. Ja ciešanas ir neizturamas, ja Jūs vēlāties gūt atvieglojumu gandrīz uzreiz, tad es dotu priekšroku psihiatram un medikamentiem. N.B. Dziļa depresija labāk "padodas" zālēm, ne kā psihoterapijai. Jā Jūs vēlāties ietekmēt savu raksturu, kļūt drošāk, atrast dzīves jēgu, es pat teiktu mainīt dzīves paradigmu, tad psihodinamiska psihoterapija ir ieteicama. N.B. Viegla depresija un sociālas fobijas labāk reaģē uz psihoterapiju, ne kā uz medikamentozo ārstēšanu. Kognitīvi-biheiviorāla terapija palīdz ir efektīva viena vai divu simptomu mazināšana.