Kāpēc bērns nerunā? Kāpēc bērns nerunā ja vinam 2.2 gadi , tikai dažus vārdus?

Rūpīgi vecāki, protams, lasa literatūru un zina, ka bērni parasti sāk teikt pirmos vārdiņus apmēram gada vecumā, un ka 1 1/2 gada vecumā viņi vidēji jau saka līdz 75 vārdiem, kurus atpazīst aprūpētājs. Tomēr ir jāņem vērā, ka bērni attīstās dažādi, ka vides, kur viņi aug arī ļoti atšķiras. Vēlāk sāk runāt bērni, kur ģimenēs lieto 2 valodas, vai kur mamma tik ļoti nolasa visas bērna vēlmes, ka viņam nemaz nav vajadzīgs neko teikt. Bet tajā pašā laikā ir dažas bērna attīstības īpatnības, kuras būtu jādiagnosticē laicīgi, piemēram autisms. Autisms ir sastopams arī Latvijā, tā ir tāda īpatnība, ka bērns slikti sintezē uztverto audiālo informāciju, it kā nesaprot valodu. Bet šie bērni ir gudri un spējīgi, tikai laikus vajadzētu noteikt diagnozi un speciāli strādāt ar šiem bērniem. Autisma un citu ar bērnu attīstību saistīto traucējumu padziļināta izmeklēšana ( psihiatriska, psiholoģiska, ģenētiska u.c.) un diagnostika tiek veikta Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas Ambulatorajā nodaļā Rīgā, Juglas ielā 20. Šeit visi izmeklējumi ir bez maksas. No sirds iesaku nebaidīties un nākt uz konsultāciju pie bērnu psihiatra. Bērns tiks vispusīgi izmeklēts, un Jums tiks doti ieteikumi par pasākumiem, kas veicinās Jūsu bērna veiksmīgu attīstību. Bērnu audzināšana ir grūts un ļoti atbildīgs darbs, bet pēdējā laikā mums ir jaunas zināšanas par bērna attīstību, tā kā no sirds iesaku tās izmantot.

Bērnam 11 mēneši, esmu nogurusi. Vai ir kāds risinājums? Dzīvojos mājās ar 11. mēnešus vecu mazuli. esmu kopā ar viņu 24/7, jo vīrs, lai arī iesaistās un palīdz nav ar mieru palikt viens ar mazuli, kurš ir diezgan kaprīzs un daudz raud (arī naktīs). Mēģinājām pieradināt mazuli pie aukles, mēneša laikā ik dienu mums kopā pie viņas ejot tas neizdevās, mazulis neizlaiž mani no telpas, histēriski sāk raudāt. Esmu pilnīgi izsīkusi, pēdējā laikā jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu. vai ir iespējams kāds risinājums

? Mātes un bērna attiecības ir ļoti caurlaidīgas - mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionalitāti, un arī bērna emocionālais stāvoklis ietekmē mātes pašsajūtu. Jūsu sūdzības - „esmu pilnīgi izsīkusi, jūtos nomākta, neko vairs negribas, viss tracina, raudu par katru sīkumu" liecina, ka šobrīd ciešat no depresijas. Iemesli depresīvajām sajūtām varētu būt dažādi : -- Lai arī nepastāstāt, kad šie simptomi parādījās, šeit varētu domāt par pēcdzemdību depresiju, kas attīstās 6 nedēļu laikā pēc dzemdībām un ilgst vismaz 2 nedēļas. Jūsu depresīvo noskaņojumu jūt arī mazulis. Viņš aug nemierīgs un trauksmains. -- Neskatoties uz hormonālajām svārstībām, lielā mērā Jūsu sajūtas varēja ietekmēt arī tas, kādas attiecības agrīnā vecumā Jums pašai bijušas ar savu māti. -- Reizēm bērns piedzimst izteikti emocionāli jūtīgs un prasīgs. Lai cik daudz rūpju un mīlestības Jūs viņam nedotu, tās vienmēr būs par maz. Ir viegli justies sarūgtinātai un atraidītai no sava bērna, ja viņš neatbild uz Jūsu pūlēm nomierināt viņu. -- Iespējams, ir jāmeklē atbilde arī Jūsu un vīra attiecībās. Stājoties laulībā, Jūs rēķinājāties, ka saņemsiet mīlestību un rūpes no vīra. Piedzima bērns. Jūs domājāt, ka bērns nesagādās Jums īpašas rūpes, bet izrādījās, ka vīrs nav ar mieru palikt ar mazuli, un Jums vienai jātiek galā ar bērna aprūpi un vajadzībām. Jūs nebijāt tam visam gatava, nogurāt un iekritāt depresijā. Jums ir jākonsultējas ar psihiatru vai psihoterapeitu. Speciālists noteiks diagnozi un uzsāks ārstēšanu. Psihiatrs izrakstīs zāles, psihoterapeits piedāvās sarunu. Un atcerieties, nav svarīgi, cik nomākta Jūs jūtaties, Jūs joprojām esat laba māte, tikai šobrīd Jums vajadzīga palīdzība. Nekautrējieties to lūgt, ja ne vīram, tad varbūt savai mammai, vīramātei, draudzenei vai kādam citam radiniekam.

Vīrs un viņa mamma mani kritizē. Vai šķirties? Man ir 5 mēnešus vecs bērns un nelielas problēmas ar veselību. Man nav iespējas izgulēties un es ļoti nogurstu fiziski. Mana vīra māte un līdz ar to mans vīrs ir ļoti neapmierināti ar mani. Es vai nu nedarot neko, vai darot visu slikti. Neapmierinātība, kas paliek neizteikta vārdos, tiek ielikta sejas izteiksmēs. Jebkuri mani centieni darit to, ko no manis grib, nav gana labi. Man atliek tikai izskirties ar viru, lai tas viss beigtos. Man ir nepieciešams padoms, pirms es nolemšu šķirties.

Reizēm ir tik smagi, ka šķiet, ka šķiršanās ir vienīgais risinājums. Bet izskatās, ka arī Jūs šaubāties, vai tas Jūsu situācijā būs tas labākais risinājums. Ir jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši tagad jūtaties tik slikti. Vai pirms bērna dzimšanas arī jutāties tik kritizēta? Ir ļoti iespējams, ka bērna piedzimšana, rūpes par viņu, ar to saistītais nogurums, jaunie pienākumi ir pastiprinājuši jau arī agrāk esošu neapmierinātību ar sevi, sevis kritizēšanu un sajūtu, ka visi citi arī Jūs kritizē un ir neapmierināti ar Jums. Jūs ļoti cenšaties tikt ar visu galā, visu izdarīt labi un „pareizi", tā lai visi citi būtu apmierināti, bet ja kaut kas neizdodas, kā bijāt paredzējusi, vai kāds ir neapmierināts, tā slīkstat depresijā un sevis kritizēšanā. Ja tāda problēma Jums ir pazīstama, tad šķiršanās diez vai būs labākais risinājums. Prātīgāk būtu doties pie psihoterapeita, lai strādātu ar savu pašvērtības sajūtu, iemācītos pati izlemt, kas Jums ir vajadzīgs, kas nē, pati vērtēt savu rīcību, nevis censties izpatikt citiem (vīram un vīramātei). Bez tam konsultācija pie psihoterapeita būtu vēlama arī bērna interesēs- depresīva un trauksmaina mamma nav tas labākais dzīves sākums.

Kādēļ griežu zobus? vairāk nekā divus gadus esmu māmiņa uz pilnu slodzi. Šo divu gadu laikā, baroju ar krūti. Naktīs bieži celos un nevarēju arī viegli bērnu nolikt gulēt. Tad nu cinoties ar miega režīmu bērnam, naktis gāju pati jau gulēt ar sakostiem zobiem.(dusmīga) Tagad pēc zobarstniecibas problēmu sākšanās,pēc salabotiem vairamiem zobiem, paradijas sakodiena izmaiņas un bruksisms. Vai ta varētu būt pēcdzemdību depresija, mammu trauksme vai reals iznākums nekvalitativai zobarstniecibai

Dusmu emocijai ir visiem cilvēkiem raksturīga sejas muskuļu saraušanās un sejas izteiksme. Sejas muskuļi ir saistīti ar žokļa locītavām. Ja dusmas pārpludina prātu un ilgstoši tiek apvaldīta tām raksturīgā sejas izteiksme, dusmām "paliekot sakostos zobos", tad ilgtermiņā varētu būt žokļa locītavas disfunkcija un mainīties sakodiens. Diemžēl. Jums noderētu, iespējams, pieredzējuša ortodonta konsultācija un pilnīgi noteikti spēja pārdzīvot un pašapzināties jūtas, kuras dzīves situācija aktualizējusi, lai spētu risināt ieilgušo. Bērna piedzimšana vienmēr aktivizē izjūtas, ar kurām jātiek galā. Kā ierasti tikai dusmoties, apvaldīt dusmas neatrisina to kā nodomājat un saprotat sevi un mazuli. Būtu jāiedziļinās ciešanu dziļākajos iemeslos. Varētu sākt apstāties un aizdomāties brīžos, ko Jūsu dusmas signalizē. Kas nav kā Jums vajag/ Vai vēlētos? Vai kaut kas nav kā jābūt? Jūtos bezspēcīga un dusmīga šajā brīdī? Sajūtos nogurusi tagad? Ko vajag mazulim un ko vajag man pašai? Jums varētu noderēt ārsta psihoterapeita izvērtēšana, lai palīdzētu Jums tikt skaidrībā un tādējādi rast risinājumus ieilgušajai nelabsajūtai un tādējādi atrisinātu arī funkcionālos traucējumus žokļa locītavās.

Ko darīt, ja nervi netur bērna raudāšanu, bet psiho-seensiem nav nauda? Man ir piedzimis bērniņš (4mēn)., bet bērns neļauj gulēt >3h no vietas jau pēdējos 2us mēn. Gandrīz katru reizi, kad mani izrauj no miega ar it kā nepamatotu bļaušanu (ne dēļ izsalkuma), nespēju sevi kontrolēt: kliedzu, ārdos, dauzu lietas. Nomierinošas tējas neko nedod-samiegojos vairāk un ir vēl trakāk. Dienā arī bērns bieži raud, un man nervi netur. Nekad neesmu bijusi mierīga, bet vairs neredzu risinājumu. Neesmu trūcīga, bet psiho-seansiem nav laika&naudas, baroju ar krūti. Ko darīt? Varbūt ir kāds valsts apmaksāts terapeits, pie kā varētu vērsties šajā visā sakarībā? Turklāt, kur varētu iet kopā ar zīdaini, jo atstāt viņu nav kur..

Jā, izskatās, ka Jums tiešām vajadzīga palīdzība. Lai tiktu pie valsts apmaksāta psihoterapeita, Jums, visticamāk, būtu jāārstējas valsts finansētas psihiatriskās ārstniecības iestdē, Piemēŗam Rīgas Psihiantrijas un Narkologijas centtra Ambulatorajā centrā vai Dienas stacionārā. Variet vērsties pie kāda šīs iestādes ārsta - psihiatra (bezmaksas), izstāstīt savu problēmu un uzsākt attiecīgu ārstēšanu. Domāju, ka variet pat ierasties ar zīdaini, ja nav neviena, pie kā bērniņu atstāt.

Pēcdzemdību depresiju nosaka hormoni vai arī bērns prasa tik daudz uzmanības? Mums pirms mēneša piedzima dēls, bet man sieva ir nonākusi diezgan lielā izmisumā, laikam pēcdzemdību depresija. Mūsu atiecības ir mainījušās, nezinu ko darīt. Vai tiešām to jau iepriekš nosaka hormoni un bioķīmija? Bet varbūt milzīgās izmaiņas, ko ienes bērna piedzimšana gan sievietes, gan vīrieša dzīvē?

Jā, tās ir milzīgas pārmaiņas Jūsu ģimenes dzīvē. Jūs vairs neesat divi vien, Jūsu attiecības ir mainījušās. Bērns ir ienācis ģimenē un prasa tik daudz uzmanības un rūpju. Daudz ir nesaprotamā, neparedzamā. Jaundzimušais ir tik atkarīgs no mātes. Savukārt, bērna māte no tēva un citu cilvēku atbalsta. Būtu labāk, ja varētu saprast, par ko Jūsu sieva ir diezgan lielā izmisumā. Vai bērns ir vesels, labi pieņemas svarā? Vai izdodas bērna zīdīšana? Ko par to saka pediatrs vai ģimenes ārsts? Par ko sieva satraucas? Vai viņa saņem pietiekami atbalsta no Jums un citiem tuviniekiem? Pēc dzemdībām Jūsu sievai ir vismaz 2 mēnešus slimības lapa, kas nozīmē, ka viņas spēki nav vēl atjaunojušies. Viņai vēl nav atļautas seksuālas attiecības ar Jums. Tas tiešām maina Jūsu attiecības. Labā ziņa ir, ka īstie partneri ir vīrs un sieva. Bērni reiz izaug un aiziet savā dzīvē. Dažkārt pēcdzemdību depresija patiešām ir psihiatriski ar medikamentiem ārstējama slimība, īpaši, ja jau agrāk sievietei bija smagas psihiskas slimības. Tad nu būtu jāgriežas pie psihiatra. Ja Jūsu sieva iepriekš bija pietiekami veselīga, tad tagad grūtībās viņai varētu būt daudz jautājumu, ko viņa varētu noskaidrot pie pediatra, ģimenes ārsta, zīdīšanas konsultanta, ārsta psihoterapeita. Palīdziet sievai noskaidrot viņas jautājumus!

Kāds psihoterpeits piemērtos grūtsirdīgai grūtniecei ? Mana sieva ir 32 grūtniecības nedēļā un viņai jau kādu laiku ir nomāktība, ēstgribas traucējumi un citi depresijas simptomi. Visam pa virsu vēl ir pirmais bērns, kuram ir jāsāk bērnudārz gaitas, bet bērniņš ir ļoti jutīgs un emocionāls (iespējams mammas stresa iespaidā). Gribētu palūgt ieteikt kādu psihoterapeitu, kas būtu mums piemērots. Jo sieva grimst arvien dziļāk un dziļāk, velkot sev līdzi visu ģimeni. Viņa ir ļoti trauksmaina jau gadus 10, bet uz otro grūtniecību viss saasinājies

Jā, grūtniecība ietver grūtības un īpaši trauksmainām personībām un viņu ģimenēm. Daudz atkarīgs no Jūsu resursiem (materiāliem, dzīves vietas un psihoterapeita apmeklēšanas iespēju, arī, kad būs piedzimis bērniņš). Ja varat atļauties, es ieteiktu Jums: gan ģimenes psihoterapiju, lai pārdomātu Jūsu ģimenes sistēmu un iespējamos atbalstus, arī no citiem radiniekiem, tuviniekiem, auklītēm; gan individuālu ilgtermiņa psihoanalītisku psihoterapiju sievai, kuras piemērotības izvērtēšanu gan veiks ārsts psihoterapeits savās konsultācijās ar Jūsu sievu. Mūsu mājas lapā ir saraksts ar ārstiem, kas strādā ar ģimenēm. Psihoanalītiskā psihoterapijā iesaku psihoanalītiķus un psihoanalīzes kandidātus, skat. http://psihoanalizelatvija.lv/index_doc_2.html Neatlieciet gan!

Ko darīt ja partneris nepienem manu bērnu ar citu vīrieti? man vajaga padomu! emu stavokli paslaik 19 nedelas,man ir meitina7 gadi,dzivoju ar citu virieti ne meitas tevu.sis virietis nepienem nekadigi manu meitu,saka kad vina apaala,nesa tev briles,kada neglita izaugs.kad runa iet par vina3 gadigo bernu tad vins sak aizstavet un pat man iesist var ka ari aizstav bijuso,patstavigi dara visu ko vina prasa,biju 3 dienas atpakal slimnica problemas ar nierem pat tad aizbraucu pie vinas un vina sazvanija slimnicu prieks manim,jo dzivojam irija es saku blaut un nekur ar vinu nebraucu.zvanas abi katru dienu vina visu zina par manim visu stasta vinai,vada uz veikaliem pec partikas,saka kad vins dela pec dara visu,vina esot gudra un saprot visu!bet gaidu no vina bernu un nezinu ka man aiziet projam jo nau kur! vins pats ir lietuvietis es esmu latviete! paldies!!

Ir tiešām ļoti skumji, ka šajā bērniņa gaidīšanas laikā jūtaties tik ļoti sarūgtināta un sāpināta. Ir grūti atbildēt uz Jūsu jautājumu, ja „šis vīrietis" izturas vardarbīgi. Tādā gadījumā Jums steidzīgi jāgriežas organizācijā, kas palīdz vardarbībā cietušajiem, varbūt krīzes centrā, lai saņemtu atbalstu un palīdzību ( arī Īrijā tādi ir). Bet, domājot par Jums, Jūsu abu attiecību analizēšana un vērtēšana šobrīd neko nedos. Ir jāpieņem, ka problēma nav dzīvē ar šo vīrieti, bet Jūsu iekšējā psihiskā stāvoklī. Ja esat kopā ar cilvēku, kurš Jūs pazemo, sāpina, nepieņem Jūsu meitu, ir jāpadomā, kas liek iesaistīties šādās pazemojošās attiecībās. Varbūt tā ir kāda pagātnes sāpīga, traumatiska pieredze, kas atdzīvojas tagadnē? No otras puses, šajā situācijā, jo sliktākas kļūst Jūsu attiecības un jo emocionāli sliktāk jūtaties Jūs, jo labāk vīrietis runā un izturas pret „bijušo" un savām pagātnes attiecībām. „Es sāku bļaut - viņš zvanās katru dienu ar viņu, ved uz veikaliem, viņa esot gudra un saprot visu". Skumja situācija -Jūs dusmīga uz viņu, viņa vainas sajūta liek izjust dusmas uz Jums, un vīrietim rodas sajūta, ka otra sieviete saprot viņu labāk, bet Jūs nē. Īstenībā, šis vīrietis dzīvo ar Jums, nepamet Jūs. Ja Jums būtu augsta pašvērtība, Jūs saprastu, ka vīrietis ir ar Jums, jo esat gudrāka, mīļāka, labāka. Iespējams, Jūsu zemapziņas pārliecības liek uztvert apkārtējo pasauli ļaunāk un nelabvēlīgāk noskaņotu pret Jums, iekšēji jūtaties nepievilcīgāka un nevērtīgāka, un tas rada bailes būt pamestai un atraidītai. Padoms tad arī būtu griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita, kas palīdzētu celt pašapziņu un ļautu atbrīvoties no šīm sāpīgajām emocijām. Bet varbūt kaut kas jāmaina ārējā pasaulē - Jūs neapvainojaties, „nebļaujat", Jums ir labs garastāvoklis, Jums ir interesantas sarunas, Jūs esat kopta, seksuāli pievilcīga savam vīrietim. Iespējams, pretī saņemsiet tieši to pašu. Un galvenais, šobrīd vēl varat darīt visu, lai Jūsu bērni izaugtu emocionāli veseli un laimīgi. Nenokavējiet!

Esmu stāvoklī, bet vīrs negrib vēl vienu bērnu mes esam nu jau ka 10 gadus preceti.visus sos gadus esam tik stridejusies.tad naca tie berni.tagad pec astoniem gadiem paliku atkal stavokli.bez mazvai katru dienu man jaklausas tie parmetumi-butu labak stradat gajusi ka bernus razot.tagad velvienu barokli vairak. tas trakakais ir kad kads strids.es nezinu ko lai daru,ja es vinu pamestu,kur es tad lai eju ar tris maziem berniem.......

Domāju, jums ir pienācis laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi. Izklausās , ka pēdējos vismaz desmit gadus peldat pa dzīvi, cerot ka lietas pašas kaut kā nokārtosies. Jūs šķiet, neticat, ka tas kas notiek jūsu dzīvē, lielā mērā ir atkarīgs no jums pašas, ka tās ir jūsu izvēles. Pat par bērniem jūs runājat tā, it kā viņi uzrastos kaut kādā brīnumainā veidā, ko jūs nevarat ne kontrolēt, ne ietekmēt. Tomēr tā nav. Tad, kad sapratīsiet, ka pati esat noteicēja pār savu dzīvi, tad arī atradīsiet atbildes uz jautājumu, ko darīt ar savu dzīvi. Tomēr daži cilvēki, visbiežāk dēļ neveiksmīgas attiecību pieredzes bērnībā, jūtas pārāk atkarīgi no citiem un jūtas tā, ka citi, nevis viņi paši, organizē viņu dzīvi. Tad ir vēlama profesionāla psihoterapeita palīdzība, lai mazinātu savu atkarību un iegūtu lielāku drošību un pārliecību par sevi.