Ko darīt, ja bērns neieit uz skolu? Mans berns nespej aiziet uz skolu tapec ka vins saka ka ir loti gruti skisirties no manis. Ejam uz konsultaciju pie skolas psihologes paslaik krize ir ievilkusies un nezinu ka tikt ar to gala. Manam bernam ir 8 gadi pa celam uz skolu vinam sakas histerija. Vins ludzas mani raud krit zeme un tas viss notiek citu cilveku klatbutne paslaik uz skolu neejam macamies majas bet ta nau izeja psihologe saka ka tas esot itka regress ko man darit

? Izskatās, ka Jūsu bērnam ir šķiršanās trauksme. Ja tā izpaužas tikai ejot uz skolu, tovar saukt par skolas fobiju. Tā liecina, ka ir pretrunīga un neatrisināta atkarība no mātes. Tā irgan bezpalīdzīga pieķeršanās mātei, gan dusmas par mātes visvarenību. Vissvarīgākais ir tas, ka Jūs pieņemat, ka šādas bailes var būt un emocionāli bērnu nepametat, un meklējat risinājumu. 1. Ja māte pati ir trauksmaina, arī bērns ir šīs trauksmes varā un māte šķiet nepieejama. Māte nevar bērnam dot sajūtu- būt sajustam. Padomājiet, par ko Jūs pati baidāties. Iespējams, Jūsu pašas bērnības trauksmes dēļ, esat pārlieku pieķērusies bērnam. Ne reti vecāki paši baidās, ka bērns skolā neattaisnos skolotājas cerības. Vecākiem ir atklātas vai it kā jaušamas ilgas, alkas pēc bērna panākumiem par jebkuru cenu. Māte dramatiski pārdzīvo jebkuru kļūdu, jebkuru bērna vājumu, neprasmi, slimību. Varbūt bērns ik pa laikam piedzīvo situāciju, kurā māte ir tik trauksmaina, naidīga un sodoša, ka rada sajūtu- ar šo mātes daļu nevar sarunāties, ka tā ir atšķēlusies no mīlošās, gādīgās mātes tēla. Varbūt pārlieku tiek kontrolēts katrs mājasdarbs. Varbūt māte "rauj no bērna rokām ārā" jebko, ko viņš neprasmīgi dara. Bērns to sajūt ne kā palīdzību sev, bet gan, ka jākalpo vecāku vēlmēm un rodas apspiestas smacējošas dusmas, kas savukārt rada trauksmi. Veidojas nepārliecinātība, zems pašvērtējums, nav spējas patstāvīgi risināt problēmas. Ir pieradums cerēt un saņemt palīdzību jebkurā gadījumā. Skolotāja bērnam kļūst kā mātes tēls, ar kuru nevar sadarboties. Šī trauksme un nedrošība ir pamats bailēm zaudēt kontroli, nonākot skolā. Neiešana uz skolu ir iespēja kontrolēt notiekošo un īslaicīga ilūzija par savu spēku. Sv! Uzticaties un bieži vien iedrošiniet bērnu(ne slavējiet, ne peliet):"Skatos, daudz darba esi ieguldījis..., Tev patīk..., Tev ir interesanti mācīties, lasīt, zīmēt, darīt...Ko Tu pats par to domā... ." Atzīstiet bērna dusmas. Izprotiet savas dusmas un nomāktību. 2. Neiešana uz skolu var būt saistīta ar zēnu grupu. Cik zēns tajā var iekļauties un ieņemt sev cieņpilnu vietu. Priecājieties par zēna ķermeni, kurš ir "labs instruments" dažnedažādām darbībām-arī pirmajā brīdī šķietamām nerātnībām. Ja ir kāda kļūme, atsakieties no moralizēšanas un pamācībām. Ļaujiet pašam meklēt risinājumu. Esiet rotaļīga. Dodiet mierpilnu ķermenisku kontaktu. Ar prieku, uzticēšanos un lepnumu vērojiet, kā dēls ar tēvu dodas savās vīriešu gaitās. Ļaujiet tikties ar citiem zēniem, organizējiet pārgājienus, uzticiet pienākumus. Dažkārt zēnam nepieciešams māti kā tēlu nedaudz devalvēt. Neievērojiet to, jo kā gan citādi no kaut kā tik vērtīga var atdalīties? Skolas fobija ir situācija, kad nepieciešams meklēt psiholoģisku palīdzību. Parasti psihoterapeitiskais process ir darbietilpīgs. Noteicošais ir, cik vecāki paši tajā iesaistās un ir gatavi uzņemties savu atbildības daļu. Ar cieņu, Ingrīda Rateniece

Bērns negrib mācīties ko darít,ja déls negrib ne lasít nedz arí mácíties reizinásanas tabulu. Paldies jau ieprieks!

Lai meklētu efektīvus risinājumus, būtu ļoti svarīgi tik skaidrībā par šīs negribēšanas cēloņiem- vai dēls vēl nav pārāk mazs lasīšanai un rēķināšanai, varbūt pēc fiziskā vecuma atbilst šīm prasībām, bet pēc emocionālā nē? Par ātru palaidāt skolā? Tā varētu arī būt protesta reakcija, ja Jūsu prasības pārāk stingras vai kaut kas nepatīk skolā. Dažreiz bērni tā reaģē, ja vecāki par daudz iesaistās mācību procesā- liek rakstīt melnrakstus, labo mājasdarbus, vērtē (kas būtu skolotāju darbs), kritizē, kritizē skolotājus, uzdod papildus uzdevumus, ievieš savas prasības. Te varētu būt arī vēl citi iemesli, un līdz ar to arī iespējamā palīdzība- dažāda. Sīkāk par to visu neko nezinot, varu tikai minēt dažus vispārīgus ieteikumus. Skolas laikā samaziniet lasīšanas un rēķināšanas apjomu līdz minimumam, noteikti neprasiet vairāk kā uzdots skolā, nelieciet mācīties brīvlaikos, noņemiet visas papildus prasības. Šobrīd- vasarā, atslogojiet režīmu no jebkādiem uzdevumiem. Obligātajai literatūrai ķerieties klāt pēc vismaz nedēļas atpūtas. Lasiet bērnam priekšā grāmatas, kas viņam patīk, ko viņš vēlas- tā Jūs viņu ieinteresēsiet grāmatu pasaulē. Sākumā arī pašam ieteicams lasīt to, kas ir interesants, kad bērns nogurst vai viņam apnīk- respektējiet, ļaujiet atpūsties, vēlāk lasīšanu var turpināt, vislabāk- ieinteresējot ar vēlmi uzzināt, kas notiks tālāk. Varat izlasīt priekšā to, ko lasījis bērns, lai viņš labāk uztvertu jēgu. Lasiet viens otram priekšā pārmaiņus. Pārrunājiet izlasīto, izspēlējiet lomās, uzvediet mazu teātra izrādi. Arī matenātikas uzdevumus pārvērtiet rotaļā vai sacensībā, kam var nodoties, ejot pa ielu, braucot mašīnā, guļot pludmalē. Sasaistiet matemātiku ar bērna ikdienas norisēm. Rita- mazliet atvelciet elpu, atpūtieties, pasēdiet mierā kādā skaistā vietā un apdomājiet, kā Jūs burtu un ciparu pasauli savam bērnam varat pārvērst aizraujošā brīnumu un piedzīvojumu zemē. Kurš gan cits spēs labāk atrast ceļu uz Jūsu dēla sirdi! Atmodinot viņā interesi un prieku par mācīšanos (atcerieties- gan arī Jūs kādreiz esat alkusi uzzināt par kādu lietu kaut ko vairāk!)- Jūs atrisināsiet visas ar negribēšanu saistītās grūtības.

Kādēļ bērns izturas mazulis (regresija) ? Labdien, Mums ir problema ar meitu kurai ir 5 gadini.Esam griezušies pie neirologa vairakas reizes tacu bez jebkadiem rezultatiem.Varbut kautkas ir saistits ar so jomu. Tad nu ta, problema ir sekojosa, pirmkart tas ir histerijas kas tiek rikotas katru dienu. Idesana,kaskesanas,nevaresana izdarit pilnigi neko un prasisana lai to izdara cits, kaut pati mak gan nogerbties gan uzgerbties, gan dzert panemt udeni un padzerties, del visadiem sikumiem. Nedaudz agrak kad bija mazaka tad sis histerijas izpaudas ka sev matu plesana,krisana gar zen ta ka var pat galvu atsist sadauzit,var teikt bez kontroles pilnigas. Otrkart, no sim histerijam sakas raudasana kas aiziet tiktal kad pati saka:"es nevaru nomierinaties" un lidz ar so sakas sapes vedera. Vel viena problema ir tas ka ik pa bridim izvairas no kakasanas- slepjas un aiztur to.Esam bijusi vairakas vietas pie neiralogiem , sie izraksta zales , bet jegas no tam nekadas. Tikkai nauda veja izmesta. Ko jus varetu ieteikt saja sakara. Liels paldies jau ieprieks.

Domāju, ka jūsu problēmai ir psiholoģiski iemesli, tāpēc ar zālēm tur neko daudz nevarēs līdzēt. Iemesli tādai bērna uzvdībai jāmeklē vecāku- bērna attiecību modelī. Izskatās, ka ir grūtības panākt, lai bērns ievērotu zināmas robežas, respektētu vecāku prasības, bērns ir iemācījies manipulēt ar vecākiem. Savukārt vecāki jūtās bezpalīdzīgi. Un jo jūtās bezpalīdzīgāki, jo kļūst dusmīgāki un neadekvātāki savās prasībās pret bērnu. Vai arī, nespējot panākt savu prasību izpildi, piemēro neatbilstošus sodus vai draud ar pamešanu, uz ko bērns reaģē ar dusmu lēkmi ( to tautā sauc par histērijas lēkmi). Rezultātā izveidojas tāds kā apburtais loks, no kura pašiem bez speciālista palīdzības reizēm ir grūti iziet. Un cieš gan bērns, gan vecāki. Bērnam šādu attiecību iespaidā nostiprinās nevselīgi, nenobrieduši konfliktu risināšanas veidi, kurus viņš turpinās izmantot savā dzīvē arī ar citiem cilvēkiem. Parasti tik mazu bērnu uzvedība (īpaši patoloģiska uzvedība) atspoguļo pašu vecāku iekšējos konfliktus un grūtības, kas viņiem ir attiecībās gan ar dzīvesbiedru, gan saviem vecākiem. Tā kā, ieteikt varu konsultāciju pie psihoterapeita, kurš jums palīdzēs saprast, kas tieši jūsu un bērna attiecībās ir nogājis šķērsām, un palīdzēs saprast, kā to uzlabot un vērst par labu, kā arī ieteiks, kas vecākiem jāmaina pašiem savās personībās .

Kā rīkoties, ja bērns pēta savu ķermeni? musu delam ir 4 g ka jau normali vinsh sak izpetit savu kermeni aiztiekot savu pinci sievas reakcija uz to ir negativa aizbildinoties ja to laikus neapstadinat tad bens klus homoseksuals es uzskatu ka vinja var radit vinja kopleksu vai jus nevaretu man izskaidrot ka pareizi jarikojas

bērniem Jūsu dēla vecumā ir interese par savu ķermeni, šādi jautājumi par dzimumatšķirībām ir izziņas un personības izaugsmes process. Vecāki varētu palīdzēt vairot sapratni pastāstot, saprotot un akceptējot.Šāda sapratne un akcepts nepieciešams arī vecākiem.lai saprastu savas bailes, trauksmi un nedrošību.

Vai draudēt, ja bērns neklausa? labdien,man ir 4 gadigs dels,ar bernu tevu nedzivoju kopa.notiek periodiska ciemosanas bernam pie teva,atbraucot majas berns mani neklausa.Tagad vins pat pa telefonu pasaka ka negribot ar mani runat,vai ari negrib mammu.kapec ta?sirds sap to dzirdet!vai bernu aizvedot pie psihoterepeita,var noteikt kapec berns ta izturas?tad kad berns neklausa,vira mate piedraud bernam,ja neklausisi brauksi pie mammas!berns pie teva tiek drausmigi lutinats,vins dara ko grib,un dabu ko grib..

Jūsu aprakstītajā situācijā ir grūti visiem, gan pieaugušajiem, gan bērnam - jo īpaši. Bērnam 4 gadu vecumā nav daudz spēju tikt galā ar smagu situāciju, kāda ir vecāku šķiršanās. Bērns jūtas apjucis un bērna universāla reakcija uz apjukumu ir kļūt agresīvam. Parasti šīs emocijas ir vieglāk izpaust uz to vecāku, ar kuru bērns jūtas drošāk ( ar kuru dzīvo kopā), nevis uz to, kuru bērns jau tāpat jūtas zaudējis. Tādā veidā bērns protestē pret situāciju. Jums visdrīzāk būs kādu laiku jāiztur šīs bērna izpausmes, "izdzīvot" var palīdzēt draugu, radinieku vai speciālista atbalsts. Jo pati jutisieties stabilāk, jo vieglāk būs palīdzēt arī bērnam izturēt viņa emocijas. Pēc Jūsu stāsta šķiet, ka arī pieaugušie " pielej eļlu ugunī", manipulējot ar bērnu, nevis palīdzot viņam atrast veidu, kā dzīvot tālāk. Šajā situācijā var, protams, vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita, kas var palīdzēt saprast bērna jūtas ( un arī vecāku), bet iespējams arī mēģināt šīs lietas izrunāt savā starpā un vienoties par noteikumiem tālākai dzīvei, tajā skaitā par to, kādas robežas tiek noteiktas bērnam.

Kāpēc bērns nepaliek viens? Labdien! Manam dēliņam ir 3,5 gadi. Jau pusgadu liekam gulēt viņu citā istabā, bet nav bijusi neviena nakts, kad viņš būtu nogulējis visu nakti un nesauktu mani pabūt viņam līdzās. Vakaros arī grūti iemieg, meklē ieganstus (dzert, samīļot utt.), lai kāds atnāk pie viņa. Varat ko ieteikt?

Jūsu rakstītais norāda, ka zēns nav samierinājies ar "citu istabu". Darbība ir veikta, bet emocijas nav sakārtojušās un viņš mēģina tās risināt ar dažādiem ieganstiem piesaistīt uzmanību. Par šādu situāciju atbildīgi esam mēs, vecāki, jo bērns to nespēj. Domāju, ka Jums varētu palīdzēt saruna ar terapeitu, jo katrs gadījums ir individuāls. Vēl var parunāties ar citiem vecākiem par līdzīgiem gadījumiem vai palasīt kādu rakstu par bērna attīstību un atdalīšanās satraukumiem. Jau pusgadu Jūs regulāri ziedojat naktis, lai mēģinātu atrisināt situāciju. Aicinu atrast laiku sarunai ar speciālistu un situāciju kopīgiem spēkiem varētu veiksmīgi sakārtot.

Ko darīt, ja bērns melo? Labdien, jau kādu laiku, apm.gadu netiekam galā ar savu nu jau tūlīt 10.g. veco dēlu.Melo un izdomā mebijušas lietas, rupji uzvedās skolā gan pret klasesbiedriem, gan pret skolotājiem, esam pieķēruši arī pie naudas ņemšanas bez atļaujas no mūsu mantām.Ir vestas pārrunas gan mājās ,gan skolā bet bez rezultātiem.Ja sākumā vēl ņēma vērā teikto, tad tagad vairs neņem.Pret visu un visiem(mantām un cilvēkiem) izturas ar nevērību, ignoranci.Skolā psihologs ir runājis ar viņu, bet tam nav nekāda rezultāta.Mums gan šķiet tas bezjēdzīgi, jo ko var 5.min. starbrīdi ar bērnu pārrunāt un izprast lietas būtību,ķeksītis ir un viss.Pateica mums ka esot ideāls bērns un ko mēs vispār gribot!? Ko mums darīt!?Pārņem izmisums, jo tā vairs nevar turpināties..meli un visas lietas kas noved arī pie tā ka klasesbiedri vairs nevēlas ar viņu draudzēties:(.Dzīvojam mazpilsētā un šeit neredzu iespēju konsultēties ar kādu, jo viss aiziet tautās:(, pluss viss šis pasākums arī maksā.

Tas ir jautājums par uzticēšanos. Jūs neuzticaties psihologam skolā, mazpilsētā, bērns neuzticas Jums, Jūs neuzticaties bērnam utt. Domāju, ka problēma jāmeklē ģimenē. Agresīva bērna uzvedība, melošana parasti ir kā simptoms disharmoniskām attiecībām ģimenē. Jūs pasniedzat bērnu kā vienīgo problēmu, bet būtu vērts padomāt, kas vēl jau apmēram gadu vai ilgāk notiek vai nenotiek jūsu ģimenē, kādas ir attiecības starp ģimenes locekļiem, vai vecākiem nav kādi pārdzīvojumi, kas it kā nav saistīti ar bērnu. Pieaugušajiem ir tendence domāt, ka bērni neko neredz, nedzird, nesaprot. Īstenībā viņi lieliski jūt, ja vecāki ir satraukti, depresīvi vai naidīgi viens pret otru, vai netiek galā paši ar savu dzīvi. Ja šādas sāpīgas tēmas mājās netiek pārrunātas un bērnam neviens nejautā, kā viņš par to jūtās, viņam var veidoties simptomi- uzvedības traucējumi, pasliktinās sekmes, meli un fantazēšana,zagšana, noslēgšanās sevī, pastiprināta slimošana, dažādi fiziski simptomi( galvas, vēdera sāpes) u.c. Runājoties ar bērnu, der atcerēties, ka melošana un zagšana ir tikai simptoms, un uz to tik ļoti nevajadzētu fokusēties. Vairāk vajadzētu izrādīt interesi par to, kādēl gan ar bērnu tā pašlaik notiek- vai viņam ir kādi uztraukumi, vai viņš par kaut ko pārdzīvo, varbūt viņam nepatīk kaut kas ,kas notiek mājās vai skolā, vai viņš ir dusmīgs uz kādu vai apvainojies utt. Tas nozīmētu arī vecākiem nejusties vairs tik bezpalīdzīgi, kā šobrīd jūtaties Jūs, Ieva, bet ar cerību- ja sapratīsim un risināsim to problēmu, kas izraisījusi šādus simptomus, tad arī simptomi pazudīs. .

Kāds risinājums, ja bērns dusmojas? Situācija ir tāda, ka vairs nezinu kā runāt un kā uzvesties attiecībās ar dēlu. Dēlam ir seši gadi. Pēdējo trīs mēnešu laikā viņš ātri apvainojas, tikai šīs dusmas izpaužas kā kliegšana, agresija (viņš izvanda istabu - plēš mantas, rauj ārā plauktus, atvilktnes, sper), runā pretī, "draud", ka sitīs man, omei, opim. Pēc uzaicinājuma aprunāties par to, par ko dusmojas, pasaka, ka nerunās. Problēma ir tā, ka esmu mēģinājusi runāt mierīgi, esmu mēģinājusi agresijas laikā apķer un runāt par to, ka tiksim ar to galā, viss būs kārtībā, bet nekas nelīdz, esmu ignorējusi (tad agresija tikai pieaug). Šobrīd ir aizgājis tik tālu, ka pati ļoti ātri uzvelkos, kļūstu asa, sāku kliegt, draudēt ar vārdiem (ja tu nedarīsi tā, tad tev nebūs tas, vai pat vēl trakāk, ka ja neklausīsi mani, zvanīšu bāriņtiesai, lai nāk palīgā un policijai - informēšu, ka tu esi palicis mājās viens, jo mani neklausi) Vienreiz dusmās pat nopēru ar siksnu, par ko pēc tam aprunājos ar dēlu un sarunājām, ka vairs šo lietu nekad neizmantosim kā problēmas risinājumu. Strīdu laikā man ir ļoti jāsaņemas, lai noturētu sevi, strīdu nerisināt fiziskā ceļā. Šodien ejot uz b/d no rīta sarunāju tik lielas stulbības, "kad, mans pacietības mērs būs pilns, es atdošu viņu bērna tēvam un maksāšu viņam tikai uzturlīdzekļus. Ka viņš vairs nedzīvos ar mammu, bet ar tēvu." Šobrīd tēvs dzīvo citur (ar dēlu netiekas jau 2 gadus, viņa paša izvēle). Turklāt sevi šaustu, ka esmu slikta mamma, ka ja tā turpināšu, drīz man viņu patiešām atņems un ka brīžos, kad viņš ar mani strīdās, gribētu viņu iesaiņot un patiešām atdot tēvam. Zinu, ka noteikti ir iespēja šo problēmu atrisināt, tāpēc vēršos pie Jums ar lūgumu ieteikt speciālistu, kas palīdzētu atrast veidu, kā tikt galā ar savām emocijām un būt pietiekoši laba mamma savam dēlam.

Jūs rakstāt –„ dēls ātri apvainojas, šīs dusmas izpaužas kā kliegšana, agresija, runā pretī, draud, ka sitīs.” Parasti gan bērni, gan pieaugušie šādas agresīvas un naidīgas emocijas izpauž tad, kad jūtas sāpināti, atraidīti, nesaprasti vai pamesti. Iespējams, izpaužot agresiju un naidu, Jūsu dēls kaut nedaudz mazina šīs neizturami sāpīgās emocijas. Tētis ir pametis dēlu. Dēla fantāzijās varētu būt nostiprinājusies sajūta, ka viņš ir slikts, vainīgs pie tā, neviens negrib būt kopā ar viņu. Puisēnam veidojas zems pašvērtējums. Viņš ir apjucis, nobijies, neizprot šīs savas spēcīgās dusmas, bet neapzināti, lai mazinātu sāpes, rīkojas šādi. Bet kāpēc Jums ir tik nepanesami, neizturami smagi izturēt dēla uzvedību un nomierināt viņu? Ikdienā Jūs rūpējaties par dēlu, pērkat mantas, pati vedat uz bērnu dārzu, bet tad kaut kas notiek un Jūs vairs nevarat izturēt bērna uzvedību un emocijas. Iespējams, Jūs jūtaties līdzīgi. Varētu būt tā, ka Jūsu iekšējā pasaulē ir saglabātas kādas sāpīgas pagātnes izjūtas, kas uzpeld attiecībās ar dēlu. Jūsu zemapziņas izjūtas, Jūsu pagātne sajaucas ar tagadnes notikumiem. Šobrīd ciešat gan Jūs, gan Jūsu bērns. Jūs apzināties „šo problēmu”, bet pati to nespējat atrisināt. Te tiešām varētu palīdzēt psihoterapija. Ieteikt varu jebkuru psihoterapeitu no mūsu ārstu psihoterapeitu saraksta. Izvēle ir Jūsu pašas rokās.

Kādēļ bernam ir dusmu lēkmes MANI DIKTI UZTRAUC 6 GADUS VECA BĒRNA UZVEDĪBA.DUSMU LĒKMES UZNĀK PRAKTISKI BEZ IEMESLA. TĀS SĀKĀS AR STIPRU RAUDĀŠANU, KLIEGŠANU,HISTĒRIJU.IR DRAUSMĪGI KLAUSĪTIES, KA BĒRNS KLIEDZ, KA GRIB BŪT MIRIS,ES SEVI NOGALINĀŠU UN SEKO PAT SEV KĀDU SĀPJU NODARĪŠANA.BĒRNS NEVAR PASKAIDROT KĀPĒC TĀ DARA, TIKAI PĒC KĀDA LAIKA PASAKA ES BIJU ĻOTI DUSMĪGA. BĒRNAM IR ABI VECĀKI, DZĪVO SITUĒTĀ ĢIMENĒ IR JAUNĀKS BRĀLIS.

Cik saprotu no aprakstītā Jūsu 6 gadus vecajam bērnam novērojat atkārtotas lēkmes ar uzvedību, kas pievērš Jūsu nedalītu uzmanību. Jūs rakstat, ka lēkmes sākas bez redzama iemesla, bet, šķiet, ka iemesls ir gana spēcīgs un tas ir psihes neapzinātajā līmenī. Bērnam tās ir ļoti mokošas sajūtas un viņš nespēj ar tām adekvāti tikt galā. Iemesli šādai uzvedībai var būt dažādi un vairāki, piem., dusmas un greizsirdība uz jaunāko bērnu, kas visbiežāk ir neapzināta; vainas sajūta, ka ir slikts, ja dusmojas uz jaunāko brāli vai māsu; sajūta, ka vēlētos nedalītu uzmanību no vecākiem (kā tas bija tad, kad jaunākais vēl nebija piedzimis) un, ja tādu nesaņem, tad ir slikts vai vēlme pēc vairāk emocionāli siltas uzmanības no mātes, vai konkrēti kādi citi iemesli. Lai rastu precīzu atbildi, kas tieši notiek ar Jūsu bērnu, iesaku noteikti konsultēties ar ārstu psihoterapeitu, kas strādā ar bērniem vai ar bērnu psihiatru. Katrs gadījums ir individuāls un arī Jūsu bērnam varēs precizēt konkrētus cēloņus, lai pēc tam varētu viņam palīdzēt ar mokošo problēmu tikt galā.

Ir tāda lieta,ka..Katru dienu mans 6-gadīgais dēls pārbauda manu pacietību un bieži neizturu un tad man rodas sirdsapziņas pārmetumi. Viņš runā arī pretī.Mēs pārsvarā esam vieni,jo tētis nestrādā LV.Pēdējā laikā man sākušās veselības problēmas. Vai tas viss tiešām ir no pārslodzes? Jo jau no rīta mostos nogurusi.Liekas,ka netikšu ar visu galā un vienā dienā sabrukšu. Uz savu mammu arī nevaru paļauties,viņa tik pasmejas,kad saku,ka jūtos ļoti nogurusi.

Šķiet, ka stāsts nav par dēlu, bet gan par Jums. Cik saprotu no vēstules, pašlaik un, iespējams, jau ilgāku laiku atrodaties situācijā, kad ar visu nākas pašai "tikt galā". Izklausās, ka jūtaties izmisusi, nogurusi un nesaskatiet izeju no situācijas. Jūs izsakāt sūdzības par nogurumu, nespēku, pieaugošu vainas sajūtu un veselības problēmām. Tās var rasties ne tikai no pārslodzes, bet arī no ieilgušām emocionāli neatrisinātām (vai, šķietami, neatrisināmām) situācijām. Neatrisinātās emocionālās problēmas bieži vien pārvēršas konkrētās sūdzībās par vispārējo veselību un signalizē, ka ir laiks padomāt par sevi. Padomāt par to, kā Jūs jūtaties, vai pietiekami atpūšaties, vai Jūsu dzīvē ir arī lietas kas tieši Jums patīk, vai gribat un vai ir iespējams ko mainīt situācijā. Ja nav iespējams gūt atbalstu no tuviniekiem vai draugiem, es ieteiktu Jums konsultēties ar ārstu - psihoterapeitu. Konsultācija palīdzētu Jums saprast, kas īsti šajā situācijā Jūs nomāc un kādas ir Jūsu patiesās vēlmes, kā arī saskatīt iespējamos risinājumus.

Aizdomas, ka vīrs seksuāli aizskar meitu Problēmas ğimenē.Man liekas,ka vīrs dīvaini izturas pret meitu 7g.jau no bērnības.Liek sevi bučot uz lūpām,vēro,palīdz ğērbt apakšveļu,kutina vēderu.Viņš saka,ka es esmu slima,ja man tas izskatās nepareizi.Un es labāk uzzinātu,ks es esmu slima,nekā justu tādas aizdomas pret vīru.Man mieru neliek fakts,ka viņš pēc armijas piedzēries gulējis blakus nepilngad.māsai un aizticis viņu(tikai reizi pieskāries) .Ar vīru nav to iespējams izrunāt,viņš kļūst agresīvs un ir gatavs šķirties.Kā iegūt mieru?

Jūs moka nelāgas aizdomas,kuras gan nenosaucat vārdā. Domāju, ka ar manu atbildi būs par maz, lai tās izklīdinātu. Vajadzīgs daudz vairāk informācijas par Jums visiem trijiem, lai tiktu skaidrībā, vai šajā situācijā ir kas nevesalīgs vai nē, un kas tas ir, un- vai meitai tiek vai ar tikt nodarīts pāri, tāpēc iesaku Jums apmeklēt psihoterapeitu klātienē- aiziet uz konsultāciju vienai vai kopā ar vīru, un, ja būs vajadzīgs- arī ar meitu. Par to, ko uzrakstījāt, varu teikt, ka buča uz lūpām un vēdera (ne dzimumorgānu) kutināšana ir daļa no normālām vecāku- bērnu attiecībām, savukārt ar ģerbšanos un mazgāšanos 7-gadīgai meitenei vajadzētu tikt galā pašai. Ja tēvs "liek sevi bučot uz lūpām", bet meita to negrib, un viņš pastāv uz savu- tā atkal pavisam cita situācija. Tāpat grūti komentēt notikumu ar māsu dzērumā- kā viņš viņu aiztika, vai bija nomodā, kā viņa reaģēja, kā viņš savukārt reaģēja uz viņas reakciju, kā viņš jutās pēc tam?- ir ļoti daudz jautājumu un sīki izpētāmu detaļu. Šīs aizdomas bojā Jūsu pašsajūtu un indē ģimenes gaisotni, tādēļ labāk nekavējieties ar risinājuma meklēšanu. Kāpēc mani kaitina dēls?

Aizdomas par nesaturēšanu? Labdien! Vēlos jautāt, pie kāda speciālista mums ar meitu (meitai 8 gadi) būtu jāiet, lai tiktu galā ar sekojošu problēmu,kura pavada jau gadu(šajā laikā ir 10-12x apmeklēta smilšu terapija, kas nav devusi rezultātus)- pēc nelielas aizrīšanās ar popkornu, meitai bieži izjūt vajadzību iet uz tualeti sabiedriskās vietās (skolā, lielveikalā,esot pie dabas).Mājas apstākļos problēma neaktualizējas, bet ārpus mājas visai bieži - skolā skolotāja stāsta,ka stundas laikā 2-3x meklē tualeti. Izjūt diskomfortu, saka,ka nevar saturēt. Pamatā, esmu ievērojusi,ka biežāk tas notiek, kad izjūt stresu vai uztraukumu. Fiziski meitene ir vesela (esam apmeklējuši vairākus ārstus,kas izslēdz fizisku vainu).Vēlētos aizvest bērnu pie hipnopsihoterapeita, bet īsti nesaprotu,vai šis speciālists mums būtu noderīgs. Meita ļoti pārdzīvo, ka skolas biedri varētu viņu nesaprast un izsmiet. Gaidīšu Jūsu atbildi,lai saprastu kā man būtu jārīkojas un kāds speciālists mums vislabāk varētu palīdzēt.

Lai varētu saprast un risināt problēmu, kas radusies Jūsu meitai jāgriežas pie speciālista ārsta-psihoterapeita, kas strādā ar bērniem. Izskatās, ka trauksme un neatrisināts iekšējais konflikts neļauj tikt galā ar bailēm.Sākumā būtu labi piespeciālista vērsties vecākiem kopā ar meitu, tas palīdzētu labāk iepazīties un atklāt un saprast problēmas cēloņus.

No vienas puses, mātei var būt nemierīga sirds, atstājot 2- gadīgu bērnu. Bet no otras puses, bērnam pamazām jāsāk mācīties iztikt bez mātes nepārtrauktas klātbūtnes. Bet kaut kas Jums liek justies neomulīgi, jo Jūs bažījaties par hiperaprūpi, vai arī bērna uzvedībā ir kādas norādes, kuras vedina uz trauksmi.

Lai šos jautājumus noskaidrotu, un lai Jums būtu lielāka pārliecība par sevi, ieteiktu Jums kopā ar bērnu pakonsultēties ar kādu speciālistu, kurš ikdienā strādā ar bērniem. Piemēram psihoterapeitam, kura pamata izglītība ir pediatrija. Tādus Jūs atradīsiet arī mūsu sarakstā, piem., dr. I. Kalniņa, dr. Ž. Sebre. Jo mūsu sajūtas, audzinot bērnus, ir nozīmīgs informācijas avots par bērna emocionālo un fizisko stāvokli ( tā saucamā mātes empātija) .

Kāpēc trīsgadnieks dara pāri citiem bērniem? Manam 3 gadigajam delinam ir saskarsmes problemas ar citiem berniem.Ja ir kada situacija,kad kads berns vinam ko pasaka,kas manam delinam nepatik,vins ir spejigs sim berninam iesist,pagrust. Gimene savstarpeji ar konfliktu nav,lidz ar to nespeju sobrid izprast,kapec vina riciba ir sada. majas runajam,ka otram pari darit nedrikst,ka otram sap,ka vinam tacu ari nepetiks,ja vinu kads grudis,vai sitis.Kad delins saka iet darzina,vinu patstavigi abizoja,vai ta varetu but ka trauma?

Atbildot uz Jūsu jautājumu- jā, bērns var kļūt agresīvs, ja pret viņu izturas agresīvi vai vardarbīgi. Sekas tam ir tādas, ka bērns neprot vairs atšķirt agresīvu attieksmi pret sevi no neagresīvas. Uz neagresīvu komunikāciju viņš automātiski reaģē kā uz agresīvu. Runājoties ar bērnu, jums ir jāmāca viņam, kā atšķirt, kad pret viņu izturas agresīvi, kad -nē. Ka, piemēram, otra bērna atšķirīgs viedoklis nav agresijas izpausme pret viņu, ja vien atšķirīgais viedoklis netiek uzspiests ar varas (fiziskas vai emocionālas) palīdzību. Jāpalīdz bērnam saprast, kā viņš jūtās, kad citi saka lietas, kurām viņš nepiekrīt,- tas ir, bērnam jāmācās atpazīt, ka viņš kļūst ļoti dusmīgs, kad citi nedara vai nedomā pēc viņa prāta. Un tālāk jāmāca šīs dusmas likt lietā konstruktīvi risinot konfliktus, nevis grūstoties vai sitot. Tas nozīmē, ka sarunājoties, jūs nevis sakāt bērnam, ko nevajag darīt ( nevajag sist, nevajag grūst), bet pastāstāt, ko vajadzētu darīt. Piemēram: „Tu vari pateikt otram bērnam, ka tu viņam nepierīti...", „Ja viņš nav ar mieru spēlēt tavu spēli, bet tu savukārt negribi iesaistīties viņa rotaļā, tad vai nu jums jāspēlējas atsevišķi, vai arī tu vari piedāvāt kādu trešo variantu, kas varētu patikt jums abiem" utt.- mācāt neagresīvus konfliktu risināšanas pamatprincipus. Bet, protams, ir ļoti svarīgi, lai šādi neagresīvi konfliktu risināšanas veidi tiktu ievēroti arī mājās.

Kā atrast cēloņus, ka bērns skatās ar nesaprotošu skatienu? Bērns 2,9 gados sāka iet bērnudārzā. Ikdienā ir pārāk hiperaktīvs, zīmē, dejo, apmeklē nodarbības. No rīta nav vēl noģērbies, kā priecigs skrien pie mantām. Bet vakarā ir pavisam cits - sēd apātiski pie galda, skatās vienā punktā, neko nedara. Ja citi bērni dejo un sit plaukstiņas - viņam audzinātāja palīdz, bet tiklīdz atlaiž savas rokas, tā bērns paliek stāvot nolaistām rokām. Uz savu vārdu atsaucas pagriežot galvu, bet pārlaidis skatienu pār telpu nevienu neatpazīst, pat mammu. Paņemot aiz rokas iet uz skapīti ģērbties, bet nokomunicē. Nesaka, ka dārziņā ir slikti, vienkārši nerunā par šo tēmu. Tikai ieraugot mājas pagalmu atdzīvojas - sāk runāt, skaidīt, izspēlē kādu nedarbu. Ieejot pa durvīm sāk skraidīt, lēkāt. Ir dzirdēts, ka bērni citu cilvēku sabiedrībā uzvedas savādāk, bet nesaprotu apātiju un neatpazīšanu. Vai tas ir izskaidrojams ar grūtībām un pārmaiņām uzsākot iet bērnudārzā, vai tās ir dusmas, vai pārāk liela pieķeršanās vecākiem? Man skudriņas skrien pār kauliem redzot vakaros neko nesaprotošu bērna skatienu, kā zombijam. Kas man būtu jādara, un kā atrast cēloņus šādai bērna rīcībai?

Pēc Jūsu stāstītā , rodas priekšstats, ka bērns bērnudārzā jūtas samērā labi, jo "priecīgs skrien pie mantām", aktīvi iesaistās nodarbībās. Tā kā bērns "hiperaktīvs", iespējams, ka iztērē savus enerģijas krājumus ātrāk kā citi bērni. Manuprāt būtu svarīgi zināt, vai bērns guļ diendusu un būtiski- izprast "hiperaktivitātes" cēloņus. Iedziļinoties Jūsu rakstītajā par Jūsu bērnu, rodas vairāki precizējoši jautājumi, kurus šobrīd nav iespējams uzdot. Tādēļ ieteiktu doties pie ārsta - psihoterapeita, kurš strādā ar bērniem, uz konsultāciju. Tad būtu iespējams precīzāk izprast situāciju un konkretizēt problēmas cēloņus.