Pašnāvnieciskas domas pusaudzim Manai 16 gadus vecajai meitai diagnosticēja depresiju. Viņa lieto medikamentus, es cenšos viņai palīdzēt, cik spēju, it kā viss jau gāja uz labo pusi, taču kaut kas notika un es šodien viņas istabā atradu viņas dienasgrāmatu, kurā bija bēru viesu saraksts un pirmsnāves zīmīte man. Protams, esmu šokā, nezinu, kā tas jāuztver. Aprunājos ar dažiem gudriem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka šādi nerīkojas pusaudzis, kurš nolēmis kaut ko sev nodarīt. Tad nesaprotu, ko domāt un kā rīkoties. Plīdziet

!!! Saprotu, ka šāds atklājums var Jūs izbiedēt, tomēr ieteiktu sākumā mēģināt atklāti izrunāties ar meitu, kā viņa jūtas. Ja lasījāt meitas dienasgrāmatu, acīmredzot jau pirms tam bijāt par viņu nobažījusies un jūsu starpā pietrūka atklātas komunikācijas. Jūs rakstāt, "kaut kas notika", bet nepaliek skaidrs, vai Jums ir kāda nojausma par to, kas tas bija. Ja Jūs zināt, kas varēja izprovocēt stāvokļa pasliktināšanos, tas varētu būt labs sākums sarunai. Jebkurā gadījumā pret suicīda domām un pirmsnāves zīmītēm ir jāattiecas nopietni. Es ieteiktu meitu aizvest pie psihoterapeita - psihiatra, lai varētu izvērtēt, kāda palīdzība šobrīd būtu vispiemērotākā, un vai nav vajadzīga hospitalizācija. Ilgtermiņā bez medikamentiem meitai, visdrīzāk, ir nepieciešama arī psihoterapija. Varbūt palīdzība ir vajadzīga arī Jums, Anete, lai uzlabotu komunikāciju ar meitu? Šīs mājas lapas sarakstā ir arī tādu psihoterapeitu koordinātes, kas speciāli izglītoti tieši darbā ar pusaudžiem,

Vai pusaudža skumjas pāries? Labdien! Es gandrīz katru dienu jūtos slikti, bēdīga, nomākta (ļoti maz ir tādas, kad jūtos kaut cik ok)un tā ir jau visu vasaru un ilgāk. Ko man darīt? Tas ir tikai pusaudžu vecums, kas pāries (man ir 15 gadi) vai arī tam ir cits iemesls?

Pusaudžu periodā ķermeņa attīstība un hormonālās pārmaiņas var sašķobīt bērnībā radīto līdzsvaru. Ir jāatvadās no daudziem bērnības apmierinājumiem, bērnības emocionālās pieķeršanās vecākiem. Priekšā ir jauni dzīves uzdevumi. Pretrunīgas jūtas, ambivalence, tukšuma sajūta, nedrošība, trauksme un garastāvokļa svārstības ir šī pārmaiņu procesa bieži pavadoņi. Iespējams, Jūs nomoka jautājumi - kas no manis iznāks, vai es dzīvē kaut ko sasniegšu, kādi ir mani dzīves mērķi, vai es kādam patīku? Tāpēc vispirms es ieteiktu aprunāties ar kādu tuvu cilvēku, kam Jūs uzticaties. Pastāstiet viņam par savām domām, vēlmēm, bailēm un šaubām, jo „dalīta bēda ir pusbēda". Tomēr reizēm slikts noskaņojums, nomāktība var slēpt ari depresijas pazīmes. Tāpēc, ja joprojām turpināt justies slikti, būtu vērts aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita, lai saprastu savas sliktās pašsajūtas cēloņus un, ja nepieciešams, uzsāktu ārstēšanu.

Vai pēc kontroldarbas var ilgstoši saglabāties trauksme? Aprīļa sākumā skolā (8. klase) bija jāraksta ļoti svarīgs darbs. Bija arī jāuzstājas, tāpēc uztraukums bija milzīgs. Darbu nokārtoju normāli un daļēji veiksmīgi tiku galā ar stresu, taču kopš tās reizes mani ir daudz vieglāk uztraukt. Pirms tam biju daudz maz mierīgs cilvēks, taču tagad iekšā nepārtraukta trauksme un sastresojos par sīkumiem. Vai tas varētu būt tieši šī kontroldarba dēļ vai tam drīzāk ir cits iemesls, saistīts ar citām problēmām?

Tavā vēstulē aprakstīti notikumi šā gada pavasarī, pēc kuriem sākusies ievērojama trauksme. Lai atbildētu uz Tavu jautājumu - vai trauksme sākās kontroldarba dēļ kontroldarba dēļ, vai tai ir cits iemesls, man gribas Tev jautāt: • Kāpēc šis kontroldarbs Tev bija tik nozīmīgs? Vai tas varēja izmainīt Tavu likteni? • Kāda loma bija sekojošai mutiskai prezentācijai? • Vai šis notikums bija traumatisks? Saistīts ar spēcīgām negatīvām jūtām? Ja jā, tad kādām - kaunu, bailēm, dusmām? • Vai Tu saņēmi negatīvu reakciju no skolasbiedriem vai skolotāja? Tev šobrīd varētu būt 15-16 gadi. Tas ir vecums, kad pusaudzis sāk vērot un vērtēt savu izturēšanos un salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem. Tas saistās arī ar sevis kontrolēšanu. Stresa situācijā spēja apzināti kontrolēt sevi un apkārtni var ievērojami samazināties. Tev jāapzinās savu ķermeņa pozu, savu balsi, stāstītā saturu, jātiek galā ar vizuālo informāciju, vienlaikus jāuztur kontaktu ar auditoriju. Gribas arī atstāt harizmātiska cilvēka iespaidu. Tas var radīt grūtības pat pieredzējušam lektoram. Tavs pubertātes vecums nes līdzi trauksmi un psihosomatiskus simptomus. Es Tev ieteiktu aiziet pie pusaudžu psihoterapeita un pārrunāt šo notikumu. Ļoti ieteicama būtu grupas terapija. Tu uzzinātu, ka daudzi vienaudži cieš no līdzīgām problēmām, tās ir universālas un ar tām iespējams cīnīties. Tu pierastu runāt citu cilvēku priekšā, skolas prezentācija šķistu tīrais sīkums.

Kurš arstē misofoniju? Labdien, man ir 14 gadīgs puika kurš nevar sadzīvot ar apkārtējām skaņām,piemēram šņaukāšanās,ābolu ēšanas skaņas,un līdzīgas,čāpstināšana ēšanas laikā,pat skaļāka elpošana,arī krākšana naktī, puisī izraisa straujas dusmas, tās izpaužas ar durvju ciršanu,bezmiegu,sišanu brālim,uzstājīgu aizrādīšanu ikvienam cilvēkam kurš izdveš šīs skaņas. Esam meklējuši palīdzību jau agrāk,bet bez rezultātiem,tad internetā un uzgāju rakstus par misofoniju,viss pilnīgi sakrīt simtomi,uzvedība! Gribu jautāt vai kāds ir saskāries,ārstējis MISOFONIJU?

A Medicīnas literatūrā dati par misofoniju gandrīz neparādās - šis stāvoklis nav iekļauts pašreizējās slimību klasifikācijās un tam nav noteikti skaidri kritēriji, taču tas ir aprakstīts ka palielināts jūtīgums pret skaņām, kas visbiežāk var būt saistīts ar trauksmes stāvokļiem. Vispirms es ieteiktu konsultēties ar LOR ārstu un neirologu, lai precizētu iespējamos "ķermeniskos" skaņu jūtīguma iemeslus. Ja tie ir izslēgti, tad var konsultēties ar ārstu psihoterapeitu, lai izvērtētu psihoemocionālus iemeslus trauksmei vai citam stāvoklim. Trauksme ir bieža situācija mūsdienās, kas drīzāk rodas ka "sarkanā signāla lampiņa", kas brīdina par nepieciešamību pievērst uzmanību sev pašam un notikumiem ap sevi.

Kāpēc vecāki mani nedzird? Man ir 13 gadi tātad esmu tīnis. Viss jau ir kārtībā izņemot tas, ka es ar vecākiem pārāk bieži strīdos. Gandrīz nav nevienas dienas kad es ar vecākiem nestrīdētos. Viņi brīžiem ir pret mani tik asi(vārdu ziņā), ka pilnīgi brīžiem gribas aizskrit prom. It īpaši tētis domā, ka viņam ir baigā vara pār mani. Vecāki manī nemaz neklausās. Viņi man var teikt daudz ko nejauku, bet kad es pasaku pretī tad uz mani sāk dusmoties ar pilnu klapi. Es vienkārši jūtos kā saspiesta starp divām sienām.

Paldies, ka atrakstījāt par savu problēmu. Kā psihoterapeits saku, ka Jūsu vecumā konflikti ar vecākiem ir neizbēgami. Tie vienmēr ir sāpīgi. Dažkārt līdz pat bezpalīdzības sajūtai. Iespējams, ka tādā veidā notiek Jūsu kļūšana patstāvīgākai. Bet arī vecākiem laiks, kad pusaudzis kļūst neatkarīgs un no bērna dažādā nozīmē kļūst par pieaugušāku, ir satraucošs. Reizām viņi vēlas būt atbalsts pusaudzim, bet tas diemžēl neizdodas. Varbūt Jūs ar vecākiem variet atkārtoti pārrunāt savas sajūtas, ka jūtaties kā saspiesta starp divām sienām. Ja jūtaties, ka tādā veidā ir nepietiekams atbalsts, būtu labi apsvērt psihoterapijas vai psihoterapeita konsultācijas iespēju.

Kāpēc dažreiz gribu but attiecībās, bet dažreiz grobu būt viena? Sveiki, es esmu 17 gadus veca jauniete un mani nomāc tas, ka es gribu veidot attiecības, bet tad, kad viss liecina par to, ka tās veidosies es vienkārši apjūku un nozūdu, es atrodu iemeslus, kāpēc labāk būt vienai, kāpēc tā notiek? Es vispār nesaprotu, kāpēc man tik ātri mainās domas, vienu dienu es gribu būt attiecībās, otru dienu es jau vairs nezinu, ko gribu, kā man tikt skaidrībā ar sevi? Jā, varbūt es vēl esmu par jaunu un nenobriedušu attiecībām, bet es vairs negribu justies tik vientuļa.Sveiki, tagad, kad esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu, es gribētu uzzināt, kā lai nojauc to sienu ap sevi, kas mani ilgus gadus ir pasargājusi no citiem, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai, kā nenobīties no dzīves izaicinājumiem un iemācīties riskēt? Jo es vēl aizvien nespēju pilnībā atbrīvoties citu klātbūtnē, kaut kas mani attur, kāpēc tā? Es esmu ļoti pašpietiekama, kā man iemācīties ielaist cilvēkus savā dzīvē, kā arī kāpēc man uznāk tādi periodi, kad gribu pabūt viena?

Tās ir dabiskas vēlmes - būt attiecībās, iemīlēties un pieķerties. Arī Tu to vēlies, bet nesaproti, kāpēc nespēj ielaist citus cilvēkus savā dzīvē un jūties vientuļa. Man ir grūti piekrist tam, ko raksti par sevi - „esmu sevi beidzot iemīlējusi un pieņēmusi tādu, kāda esmu". Apziņas līmenī Tu saproti, ka nav iemesla šaubīties par sevi (iespējams, labi mācies, rūpējies par savu izskatu, Tev ir dažādas intereses), tomēr Tavs pašraksturojums - „nespēju atbrīvoties citu cilvēku klātbūtnē, kā kļūt drosmīgākai, atvērtākai un nenobīties", - vairāk liek domāt, ka Tev ir zems pašvērtējums un neadekvāti kritiska attieksme pret sevi. Šīs savas kritiskās domas par sevi Tu ieliec citos (projicē), un tad citu attieksme pret Tevi, pēc Tavām domām, kļūst negatīva. Un „pašpietiekamība" ir baiļu rezultāts, tāpat kā iemesls, kāpēc pazust un labāk būt vienai arī ir bailes un kauns, ka citi (zēni) uzzinās, cik neinteresanta, smieklīga un dumja esi. Tu baidies, ka Tev nodarīs pāri un, izvairoties no attiecībām, Tu pasargā sevi no atraidījuma un pamešanas. Bet varbūt Tev bijusi sāpīga pieredze bērnībā, kad bija sajūta, ka Tevi nemīl, vai juties pamesta - atstāta bērnu dārzā, pie vecmāmiņas, vai piedzima brālis vai māsa, un tagad Tu baidies uzticēties, baidies būt sāpināta. Bet tie ir tikai mani minējumi, tāpēc es ieteiktu Tev aprunāties ar psihoterapeitu. Kopā ar psihoterapeitu Tu sapratīsi savas domas un sajūtas un to veidošanās cēloņus un lēnām izmainīsi savus priekšstatus par sevi un citiem. Tu esi jauna, un veidot attiecības, patiesi, šajā vecumā ir ļoti dabiski!

Kā novērst kautiņu starp delu un māti? Promlēmattiecības ar 13 gadīgu dēlu.Neiztirzāšu cēloņus, bet esmu jautājuma priekšā-kā reaģēt,ja pēc pārspīlēti ilgas datorspēlēšanas mudinu reiz beigt,vārds pa vārdam kamēr esmu nosaukta VISrupjākajos vārdos!Savā laikā dabūjis pa muti,bet tas nav "nostrādājis",varētu izvērsties totāls kautiņš starp māti un dēlu-kā datorspēlē:)))Patiesībā,rupjības dzirdēt ir mana ikdiena(2 dēli)un nav,kas mani"aizstāvētu".Lai kā,objektīvi vērtējot,esmu inteliģenta,uz pozitīvo vērsta,tomēr rupjības"nospiež".

Lasot Jūsu situācijas aprakstu, saprotams, ka ilgojaties būt aizstāvēta, jo esat piekususi saviem dēliem būt mātes un tēva lomā. Iesēājams, ka dēlam ir tendence noslēgties, ilgstoši spēlējot datorspēles, un brīdī, kad lūdziet tās pārtraukt, viņš jūt vilšanos, ka nevar to darīt tik, cik vēlētos un pret Jums jūt dusmas, ka šo vilšanos radat. Impulsīvi rīkojas gan viņš, gan Jūs-viņš izrunādami visrupjākos vārdus, Jūs "sitot pa muti". Kādam jābūt gudrākajam un šī situācija jāpārtrauc. Tātad, pirmkārt, Jūsu prasība nav vēlme kaut ko liegt un uzkundzēties, bet gan uztraukums un apziņa, ka dēls jāpasargā no datoratkarības. Amerikas pediatru akadēmijas speciālistu ieteikums ir, ka pusaudžiem spēlēt datorspēles nevajadzētu ilgāk par- stundu dienā. Tas ir pietiekami, lai bērns iegūtu visu pozitīvo, ko spēj dot dators: spēju attīstīt reakciju, atmiņu, vizuālo tēlu uztveršanu, smalko motoriku, loģisko domāšanu, spēju klasificēt un vispārināt, kā arī analītiski domāt nestandarta situācijā. Pārējais laiks rada datoratkarību, garīgu un fizisku pārslodzi. Otrkārt, pirms gribat dēlam ko teikt, sakiet:"Pēc 3 minūtēm gribu arTevi runāt." Bērniem ir nepieciešams laiks, lai saprastu, samierinātos un pieņemtu, ka šī saruna būs. Treškārt, apsēdieties (tādejādi dotiet ziņu, ka neuzbruksiet), runājiet mierīgi, kā līdzīgs ar līdzīgu, ar īsiem teikumiem par to, kas notiek, kādas ir Jūsu jūtas par to un ko Jūs sagaidat turpmāk (neizmantojot audzinošos nolūkos vaimanāšanu, vainošanu, moralizēšanu). Piem., "Zinu, ka Tev ir interesanti spēlēt datorspēles. Tu man esi ļoti svarīgs un esmu noraizējusies, ka tām velti pārāk daudz laika. Es kā jebkurš cits vecāks uztraucos par datorspēļu atkarību. Zinātnieki ir atklājuši, ka Tava vecuma bērniem nevajadzētu tās spēlēt ilgāk par stundu dienā. Protams, tā Tev ir vilšanās. Tu bieži vien dusmojies uz mani, kad lūdzu beigt tās spēlēt. Un turpmāk par šādu laiku arī vienosimies. Un, kategoriski aizliedzu Tev runāt rupjus vārdus manā klātbūtnē. Tavas dusmas saprotu un spēju par sevi cīnīties-cienu, bet lietot rupjus vārdus aizliedzu." Pārrunājiet, kurš laiks būs pavadāms pie datora un kā notiks kontrole. Protams, jāpadomā , kāpēc dēls tik ļoti ir aizrāvies ar datorspēlēm. Vai rupji vārdi ir reakcija tikai uz šo situāciju, vai ir zudusi cieņa vienam pret otru? Varbūt, dēls jūt nicinājumu pret sevi (par to liek domāt, ka nekur neminat bērnu tēvu, tātad nav vīrieša, kurš "ievestu zēnu vīriešu pasaulē", kas savukārt rada mazvērtības sajūtu un grūtības veidot attiecības ar citiem zēniem) un to projicē uz Jums? Varbūt dēls ieņēmis "ģimenes vīrieša lomu'' un šī malignā (ļaundabīgā) grandiozitāte posta jūsu attiecības?

Kāpēc vecāki mani vienmēr vaino? Labdien.Man tāda situācija,ka kada tehnika vai dators saplist,vecāki vaino mani.Kapēc tā notiek ar mani?

Lai pilnvērtīgi atbildētu uz Tavu jautājumu, man vajadzētu vairāk informācijas gan par Tevi, gan par Taviem vecākiem, gan par situācijām, par kurām Tu runā. Cik noprotu, Tevi šī situācija sāpina un Tu dusmojies uz saviem vecākiem. Tātad mēs jau tagad redzam, ka jebkura dusmošanās ir saistīta ar to, ka cilvēkam sāp. Es pieļauju, ka vecākiem arī ir sāpīgi, ja kāda tehnika vai dators ir saplīsuši, jo tas traucē ikdienas darbības un saistās ar neplānotiem izdevumiem. Šis viss, protams, izskaidro vecāku dusmošanos, bet ne to, kādēļ tiec vainots Tu. Es izskatīšu vairākas iespējamās versijas, tomēr katrā no tām svarīgāk būs meklēt nevis vecāku vainu, bet Tavas iespējas kaut ko mainīt. Viena iespējamā versija ir tāda, ka, ja kaut kas ir saplīsis, tad kāds noteikti ir vainīgs, un vainot vieglāk ir kādu, kurš ir vājāks. Ja darbojas šis variants, tas, protams, nerunā par labu vecāku briedumam, jo tad vecāki jūtas līdzīgi kā mazs bērns, kam jābaidās atzīt savu daļu notikušajā. Ja tavi vecāki ir šādi, tev pastāv liels risks kļūt līdzīgam un arī baidītis ieraudzīt savu daļu tajā, kas notika. Nobrieduši cilvēki (gan Tu, gan Vecāki) var sev atzīt tās lietas, kur paši kļūdījušies, un stingri, bet bez citu vainošanas norādīt uz tām lietām, kur paši nav vainojami. Dažreiz dzīvē ir jāiemācās arī palikt nesaprastam, ja tas otrs nav tik stiprs, lai Tevi saprastu. Cita iespēja ir tāda, ka vecāki varbūt nevar aizmirst tās rotaļlietas, kuras Tu esi saplēsis bērnībā. Ja ir tā, Jums visiem jāsāk saprast, ka bērnībā ir normāli eksperimentēt, un tas bieži vien noved pie rotaļlietu, velosipēdu un pirmo mobilo telefonu saplīšanas. Te Tu vari papētīt atkal savu daļu. Var būt Tu tiešam kādu laiku savā dzīvē biji nevērīgs pret lietām. Varbūt tiešam vecāku izdevumi taviem „gdžetiem" bija palieli? Ja tā bija, bet tas ir mainījies, tu vari vecākiem palīdzēt ieraudzīt, ka tas ir mainījies. Bet tas prasa, lai Jūs par to nopietni un mierīgi aprunātos. Protams, tas prasa arī, lai Tu spētu godīgi pateikt, ka, lūk, toreiz es tiešam saplēsu to datoru, velosipēdu vai televīzoru, bet šoreiz tas nebiju es! Te vecāki varētu sākt uzmanīgāk pētīt katru notikumu atsevišķi, nevis visus sabērt „vienā maisā". Tā kā es nezinu, cik Tev ir gadu, piedāvāšu vēl vienu versiju. Ja Bērns, kas dzīvo kopā ar vecākiem ir jau pieaudzis (tas katrā ģimenē tiek noteikts atšķirīgi), viņš sāk izrādīt pilnīgi normālas vēlmes pēc neatkarības. (nekontrolē, kur es eju, nenosaki, kas man jādara, nenorādi ar ko man jādraudzējas u.c.). Tomēr bieži vien tas kombinējas ar materiālo atkarību no vecākiem. Ja vecāku neapmierinātība par bojātajām lietām palielinājās tad, kad Tu pabeidzi skolu (es atkārtoju, ka nezinu, cik Tev ir gadu un ar ko Tu nodarbojies), varbūt vecāki tīri neapzināti bīda Tevi ārā no siltās ģimenes ligzdiņas. Šai situācijā jaunietim atkal ir jāmēģina savu emocionālo neatkarību kaut kā līdzsvarot ar materiālo neatkarību. T. i. Jāmēģina nopelnīt sev kādu naudiņu, vai, ja Tu esi strādājošs, tad jāmēģina dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai vai kā, pirmais solis, ko Tu vari spert, ir mierīgi, bez dusmu izrādīšanas aprunāties ar vecākiem un izstāstīt, kā Tu redzi šo situāciju. Pat, ja vecāki uzreiz Tevi nesapratīs, viņi, iespējams, sāks uzmanīgāk noskaidrot tehnikas saplīšanas iemeslus.

Ko darīt, ja pusaudzis aizdomīgs pret cilvēkiem? Esmu noraizējusies par savu 13.g. veco meitu, kurai ir komunikācijas problēmas ar cilvēkiem. Vēl vairāk, viņai ir gandrīz vai bailes no cilvēkiem - visu laiku šķiet, ka visi uz viņu skatās. Vasarā nespēja aiziet uz kaimiņu māju, kur dzīvo radinieki, lai gan tie ir pazīstami cilvēki. Visvairāk viņai nepatīk mazi bērni, kas mēdz cieši skatīties virsū. Skolā ir dažas draudzenes, bet, kad pēc vasaras brīvdienām viņas atnāca ciemos, meita atteicās iziet ārā satikties. Kā palīdzēt?

Izklausās, ka Jūsu meita uztver arējo pasauli kā nelabvēlīgu pret viņu un pat draudošu. Cilvēkus viņa var izjust kā kritizējošus, sevi - ka nepietiekoši labu. Tas parasti notiek, ja savā iekšējā pasaulē bērnam ir daudz smagu jūtu un domu ar kurām viņš nevar tikt galā pats. Tādā gadījumā nedrikst piespiest, lamāt viņu vai smieties. Jūs varat meģināt mierīgi parunāt par to, no ka vina baidās. Jūsu sapratne var palīdzēt meitai nejusties vientuļi ar savām bailēm. Bet var gadīties, ka bērns pat nevar pateikt, jo neapzinās, kas notiek iekšā. Jebkūrā gadījumā es ieteicu Jums griezties pie psihoterapeita uz konsultāciju, jo parasti šīs problēmas pieprasa arī ārsta palīdzību.

Kā palīdzēt 14 gadīgai meitenei? Esmu ļoti norūpējusies par savu 14 gadus veco meitu. Saprotot, ka daudz kas no viņas uzvedības ir klasika pusaudžu vecumam, tomēr gribētos viņai un sev palīdzēt pārdzīvot šo laiku. Viņa ir agresīva, depresīva, mācībās kā pa kalniem, pameta treniņus sportā. Uz katru aizrādījumu atcērt, ka viņai viss vienalga. Uzskata, ka es viņu ienīstot. Kad nomierinās, raud, saka, ka nezin kas ar viņu notiek, ka nezin ko darīt ar savu dzīvi. Vai Jūs varētu ieteikt kā viņai labāk palīdzēt

? Atbilde: Labdien, Inese! Jūsu rūpes ir saprotamas- pusaudža gadi nav viegli ne pašai jaunietei, ne viņas vecākiem. Pēc rakstītā noprotams, ka atbalsts ir nepieciešams arī Jums pašai. Droši to meklējiet- noteikti pazīstat citus vecākus, kuriem ir bērni pusaudža vecumā. Runājiet ar viņiem, dalieties pieredzē! Pamēģiniet atcerēties savus pusaudža gadus, varbūt tad labāk izdosies saprast to, kas norisinās meitā un atrast veiksmīgāk vārdus, lai ar viņu runātu. Tad varēsiet pati pārdzīvot un arī meitai palīdzēt šinī laikā. Ja tomēr saglabājas sajūta, ka gribētos parunāt ar speciālistu, droši dodieties uz konsultāciju!

Kā reaģēt, ja pusaudzis ir rupjš ? Kaa reagjeet, ja mans pusaudzis(15)katru dienu man velta visvisrupjaakos nosaukumus(bez pamata!)peec taa,ja es kaut cik meegjinu ar vinju komuniceet,to dzird mazaakais braalis.Ar vinju teevu sen jau skirti,deeli neinteresee.Manaa situaacijaa jau taa gruuti uztureet optimismu,bet peec TAADIEM vaardiem.....vai patiesi nenjemt galvaa???

Bērnu reakcijas noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības un/vai "neņemt galvā". Parasti šāda agresīva uzvedība ir veids, kā protestēt, "pievērst sev uzmanību", "izgāzt" savu iekšējo grūtumu, dusmas un naidu, un nāk no iekšējas bezpalīdzības sajūtas. Bieži tas ir saistīts ar kādu zaudējumu pagātnē un nespēju to izsērot, ar tiekšanos pēc pārmaiņām, un, iespējams, arī pēc kāda agrāk justa "labuma" atgūšanas. Raksturīgi arī, ka tas manifestējās pusaudžu gados un var būt saistīts arī ar nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem(skolā, vienaudžu vidū, savā personībā). Vecākiem jāspēj uzturēt kontakts ar pusaudzi, jābūt ieinteresētam viņa dzīves notikumos, jāatbalsta, jāsaprot, jāpieņem daudzas pusaudzim raksturīgas pretrunīgas darbības un, protams, pacietīgi jānotur arī rāmjos, kuriem būtu jābūt ieliktiem krietni agrākā vecumā. Izskatās, ka Jūsu situācijā nav iespējams pat kontaktēties ar dēlu un arī robežas attiecībās nepastāv, kur nu vēl uzticēšanās, interese... Dzīvē tā mēdz notikt, iemesli var būt daudz un dažādi, par dažiem no tiem, Jūs ieminējāties. Šobrīd tas svarīgākais ir, ka Jūs noreaģējat uz notiekošo un saprotat, ka vienai Jums būs pārāk grūti situāciju mainīt. Iesaku meklēt profesionāla ārsta - psihoterapeita palidzību un izvērtēt klātienē tieši Jūsu situācijas detaļas un potenciālo ārstēšanas plānu.

es jms ar to pašu jatājumu bet man mamma teica ka tas var būt no sirdzabsiņas bet mān tā liekas ka nē jo tas var būt n liela stresa es vēlētoslai jūs man kautko ieteitu

Pati sevi Tu jūti vislabāk. Ja liekas, ka Tev ir pārāk liels stress, tad tā arī visticamāk ir. Iespējams, ka pati nojaut tās lietas, kas ir stresa pamatā. Varbūt ar vecākiem vari tās pārrunāt un mēģināt rast risinājumu. Ja netiekat galā pašu spēkiem, tad ieteiktu Tev kopā ar vecākiem doties pie kāda ārsta-psihoterapeita uz individuālu konsultāciju. Inta Zīle.

Ko darīt, ja katru vakaru raudu? ko man darīt ja es katru vakaru raudu un es nevaru cinities pret to kojus man varetu ieteit man ir 12 gadi

Ilgstoša un neapturama raudāšana vakaros ir nopietns iemesls, lai meklētu palīdzību. Tev noteikti to vajag pastāstīt vecākiem, ja līdz šim neesi to izdarījusi. Tad kopā jādomā par tālāko rīcību: ja saviem spēkiem nevarat tikt galā, tad noteikti jāgriežas pēc profesionālas psihoterapeita palīdzības. Bet pats svarīgākais- sāc runāt ar vismaz vienu sev tuvu un uzticamu pieaugušo! Kopīgiem spēkiem atradīsiet labāko situācijas risinājumu!

Ko darīt, ja katru vakaru raudu? ko man darīt ja es katru vakaru raudu un es nevaru cinities pret to kojus man varetu ieteit man ir 12 gadi

Ilgstoša un neapturama raudāšana vakaros ir nopietns iemesls, lai meklētu palīdzību. Tev noteikti to vajag pastāstīt vecākiem, ja līdz šim neesi to izdarījusi. Tad kopā jādomā par tālāko rīcību: ja saviem spēkiem nevarat tikt galā, tad noteikti jāgriežas pēc profesionālas psihoterapeita palīdzības. Bet pats svarīgākais- sāc runāt ar vismaz vienu sev tuvu un uzticamu pieaugušo! Kopīgiem spēkiem atradīsiet labāko situācijas risinājumu!

Kā uzskāt sarunu ar dēlu, kurš ģērbjas sieviešu drēbēs? Mans videjais dels-22gadi,kurs berniba bija sirsnigs,labsirdigs ,nedaudz kautrigs,skolas gados dazreiz ari apcelts ,jo neprata sevi aizstavet.Velak saka nodarboties ar sportu,svara zale ,muskuli.Izveidojas liela auguma,izskatigs jaunietis.Liekas viss kartiba,bet visur saredz slikto.Draugu maz,islaicigi,meitenes ari tapat.Bija iemilejies nopietne 17 gados.Tagat runa par meitenem,bet nevienu neesam redzejusi.Pusgada laika nomainijis 3 darbus.Esam gimene kura runajam ,parunajam ,uzklausam,stridamies,censamies palidzet viens otram,bet kaut kas nav sanacis...esmu situacija kad nezinu to risinat.Dels sobrid nedzivo ar mums,bet pie sava vecaka brala,kopigi ire dzivokli.Vecakais dels,kada rita vinu modinot atklaja ka vins gul sieviesu zekubikses.Velak atrada vina istaba liela izmera sieviesu kurpes un citas lietas.Vins bija jautajis ,ko tas nozime.Atbilde -tas ir eksperiments,tu to nesaproti.Musu majas vina drebju skpi atradu dauz sieviesu drebju-no galvas lidz kajam.Domaju ka ir vajadziga palidziba,bet ka uzsakt sarunu,ko jautat,lai ari sanemtu atbildi.

At Prieks dzirdēt, ka esat ģimene, kura runā, pārrunā, uzklausa un cenšas palīdzēt viens otram. Vai aprakstītā situācija ir tik mulsinoša, ka nespējat līdz galam izrunāt un noskaidrot lietas būtību? Izklausās, ka Jūsu rūpes un vēlme izprast dēla uzvedību ir palikušas bez atbildes. Vai ir tā, ka tieši Jūs esat neizpratnē, apjukumā, šaubās un/vai pašpārmetumos? Vai meklējat vainu sevī un kļūdas audzināšanā? Es ieteiktu vispirms meklēt iespēju, t.i. konsultāciju pie ārsta psihoterapeita sev, lai izprastu savas bailes, kaunu un apjukumu, lai spētu nodefinēt, ko vēlaties Jūs un ko sagaidat no dēla. Iespējams, ka tad būs vieglāk saprast un pieņemt to, ka bērni izaug, ka viņiem ir sava attieksme pret dzīvi, notikumiem, attiecībām utt. Vecāki, protams arī Jūs, mīlot, audzinot un lolojot savus bērnus, vēlas, lai viņi būtu laimīgi, veiksmīgi un patstāvīgi visās dzīves jomās, t.sk. attiecībās, lai iederas mūsu priekšstatos par labo un slikto, pieņemamo un savādo. Gadās situācijas, kad mums, kā vecākiem ir ļoti sāpīgi un nepieņemami bērna lēmumi un rīcība. Tas tiešām ir biedējoši, ļoti nomācoši un mokoši. Nav viegli pieņemt atšķirīgo. Vienīgā iespēja ir mēģināt izprast bērna rīcības motīvus un censties tos pieņemt, arī tad, ja domājat, ka tiek pieļauta kļūda. Lai saglabātu labas, atklātas, draudzīgas attiecības ar saviem bērniem ir jācenšas viņus pieņemt un mīlēt tādus kādi viņi ir un jācenšas izprast un samierināties ar to, kas mums šķiet biedējoši un nepieņemami. Jums jāatrod laiks un iespēja atklāti pastāstīt dēlam par savām sajūtām ( bailēm, kaunu, dusmām, vainas sajūtu utt.), domām un pajautāt viņam, vai Jūsu satraukumam ir pamats un vai viņam vajadzīga palīdzība? Būt ieinteresētai, saprotošai un gatavai palīdzēt, ja būs vajadzība, ir tas, ko varat šajā situācijā dot savam dēlam.