Kā lai piedodu vīram neuzticību? Vīrs strādā darbā, kur pārsvarā nākas būt komandējumos-ārzemēs. Šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka parādījās viņam cita, kad to atklāju viņš ar viņu visu izbeidza. Nolēmām sākt visu no gala, jo zinu, ka visam tam pamatā bija mana vaina, tāpēc biju gatava piedot. Tagad viss it kā ir lieliski,vīrs arī ir gatavs mainīt darbu, bet uznākt tādas dienas, kad iekšēji trīcu visa, jo nespēju to aizmirst,, kaut ļoti vēlos. Tāda kā panikas sajūta visu laiku. Bailes. Kā, lai tieku ar to galā!

Jūs tiešām aprakstījāt ļoti smagu situāciju, jo, kaut gan Jūs ar vīru šobrīd neizšķīrāties, Jūsu zaudējums ir ļoti liels. Faktiski attiecības nekad vairs nevarēs būt tādas kā agrāk, un tas tiešām ir biedējoši. Tomēr ne obligāti visam jākļūst sliktāk, kā agrāk. Kādreiz pēc šādiem notikumiem partneri pa īstam sāk saprast, cik vērtīgs cilvēks viņam ir līdzās, un attiecības tikai satuvinās. Pirmkārt gribas uzsvērt, ka jau sākotnēji, veidojot ilgtermiņa attiecības, cilvēks nokļūst ļoti pretrunīgā situācijā: no vienas puses ir jābūt gatavam pilnībā uzticēties partnerim. Paļauties visās lietās, ka viņš mūs sapratīs, cienīs, atbalstīs, pieņems u.tt., lai arī ko mēs darītu, vai kā mēs katrā brīdī justos. Precoties, Jūsu vīrs garantēja, ka viņš ir lietas kursā par Jūsu personību, un, ka tieši šāda personība viņam līdzās ir vajadzīga. Protams, tas pats ir sakāms par Jums. No otras puses, cilvēkam ir jābūt gatavam izdzīvot, gadījumā, ja šādu vai tādu iemeslu dēļ šo partneri nāktos zaudēt. Tas, protams, vienmēr ir ārkārtīgi smagi, bet pēc zaudējuma izsērošanas, ir jābūt gatavam dzīvot tālāk. Te gan ir vēl trešā puse: cilvēki dzīves laikā attīstās un mainās, un atkarībā no tā, cik abiem līdzīgi norit šī attīstība, var prognozēt, vai kopdzīvei ir nākotne. Ja cilvēki maz sarunājas, ja nav kopīgu interešu, izklaižu un, galvenais, aizraujošu piedzīvojumu, ja kopīga ir tikai saimniecības organizēšana (ko ēdīsim, kur gulēsim, ko vajag bērniem, kādas dāvanas pirksim radiem u.c.), būs grūti ilgtermiņā abiem kopā justies laimīgiem. Savā vēstulē Jūs rakstat, ka uzskatat sevi par vainīgu pie notikušā, un tādēļ esat vīram piedevusi un esat piekritusi turpināt attiecības. It kā viens ir vainīgs (sieva), bet piedošanu saņem otrs (vīrs)? Vai Jums nešķiet, ka te izskan pretruna? Ja Jūs jūtatie vainīga, vai faktiski iekšēji Jūs necerat, ka vīrs piedos Jums (tas vīram it kā dod atļauju Jūs kritizēt un vainot)? Varbūt Jūs nemaz neesat pieradusi, ka dzīvē Jums kāds piedod? Būtu ārkārtīgi svarīgi noskaidrot, kādā ziņā Jūs sevi uzskatat par vainīgu, un vai arī vīrs Jūs uzskata par vainīgu. Varbūt vairāki apkārtējie Jums ir iestāstījuši, ka esat vainīga? Es, ne velti šeit „piesienos" vārdam „vainīgs", jo vainas sajūtai ir ļoti liels spēks, un ja tā kādai personībai ir pālieku izteikta, tā nodara lielu postu cilvēka dzīvē! Ja vienam no partneriem liekas, ka viņš bez otra nevarēs izdzīvot (vai nu materiālā ziņā, vai emocionālā ziņā), tad viņš otra vainu, vai vainu par kopīgu neveiksmi ( ja abi nav pietiekoši piestrādājuši pie savām attiecībām), pilnībā uzņemas uz sevi. Tas notiek tādēļ, ka vienmēr liekas, ka sevi izlabot ir vieglāk. Sevis labošana vismaz ir kaut kas, ko es pats varu kontrolēt, un tas atbrīvo no dusmošanās uz partneri. Jo , ja es bez partnera nevaru izdzīvot ( esmu atkarīgs), tad uz viņu dusmoties ir bīstami, tas var novest pie šķiršanās, tātad pie tā, ka es neizdzīvošu! Tagad iztēlosimies Jūsu šī brīža dzīvi: Jūs cenšaties būt labāka sieva, darat vīram visu pa prātam, lai viņš komandējumā nemeklētu citu, vēl labāku. Tad iznāk, ka, katru viņa aizbraukšanu komandējumā, Jūs uztverat kā eksāmenu, vai esat visu darījusi gana labi. Ja izkritīsiet eksāmenā, tas Jums maksās ģimenes zaudējumu un visas līdzšinējās stabilitātes sabrukumu. Likme tiešām ir bezgala augsta! Tādēļ arī ir tās lielās bailes. Vai, ja vīrs tomēr Jūs atkal piekrāptu, Jūs atkal sāktu sevi vainot, ka vēl aizvien neesat gana laba? Šāds skatījums uz situāciju pilnībā atbrīvo Jūsu vīru no jebkādas atbildības par ģimenes saglabāšanu. Jūs jūtaties tā, it kā tikai Jums vienai būtu svarīgi saglabāt attiecības, bet, ka Jūsu vīrs tikai to vien dara, kā meklē iemeslu, lai Jūs pamestu. Uzdodiet sev jautājumu, vai īstenībā tā varētu būt, jeb vai Jūs tikai tā jūtaties? Šāda, visas atbildības uzņemšana tikai uz sevi, ir tā, kas Jums rada pastāvīgo trauksmi. Papētīsim Jūsu vīru. Šis viņa sānsolis man vairāk asociējas ar maza zēna vēlmi zagt ābolus svešā dārzā. Kā zinām svešais ābols vienmēr izskatās gardāks. No vienas puses, bērns saprot, ka var saņemt sodu, bet no otras puses, ir liela vēlme papētīt tās robežas, cik tālu var līst aiz atļautās robežas ( robeža te ir viņa solījums pie altāra, Jūs mīlēt un cienīt). Tas sevis savaldīšanas mehānisms jeb sods te ir iespējamais Jūsu attiecību zaudējums. Atcerieties, ka viņš Jūs izvēlējās tieši tādu, kāda Jūs esat, gan ar Jūsu stiprajām pusēm, gan ar trūkumiem. Viņam patika tieši viss komplekts pilnībā, un nevis kādas konkrētas īpašības. Tas, ka viņš šobrīd, starp Jums un to otru sievieti vēl joprojām izvēlas Jūs, liecina, ka viņam šis komplekts vēl joprojām ir svarīgs, un , ka viņš to nevēlas zaudēt. Ja Jūs sāksiet sevi pārlieku „uzlabot", Jūs vairs nebūsiet tā meitene, kuru viņš apprecēja. Jūs būsiet zaudējusi kaut ko no savas personības. Sievietes, kas jūtas vainīgas, visu laiku vēlas saņemt apstiprinājumu, ka vismaz šoreiz ir rīkojušās labi. Tas vīrietim var sākt krist uz nerviem, vai arī vīrietis var sākt pierast, ka visā var vainot sievu, un pats vairs necenšas piestrādāt pie abu attiecībām. Rezultātā sieva kļūst aizvien bezkrāsaināka un nomāktāka, un šāds tēls pavisam nav interesants. Jums vīram ir jāliek saprast, ka arī Jūsu uzticības limits kādreiz var beigties, un, ka viņš Jūs tiešām var zaudēt, ja pienācīgi par Jums necīnīsies. Es Jums ieteiktu vairāk uzmanības un resursu veltīt tam, lai pati savu dzīvi padarītu interesantāku un krāsaināku, nevis meklēt aizvien jaunus veidus, kā apmierinātu vīra vēlmes. Jo Jūs būsiet pašpārliecinātāka un ar sevi apmierinātāka, jo vīram Jūs šķitīsiet vērtīgāka.

Vai esmu vainīga, ka piekēru: vīrs interesējas par citu ? ar vīru esam kopā 13 gadus,no tiem precēti 3 gadus,mums ir gājis visādi, jo pēc horoskopa esmu skorpions un domāju,ka tas daudz ko izsaka.Vīra darbs saistīts ar daudz komandējumiem kuru rezultātā parādījās trešā persona,pieķēru,ka vīrs sarakstās ar citu. Pēc tā mūsu attiecības ļoti uzlabojās,jo zinu,ka tā bija mana vaina,ko cenšos labot. Bet kā,lai emocionāli tieku tam pāri,ka vīrs ir vēlējies būt ar citu(vismaz caur sms) un kā, lai spēju patiesi sevi mainīt,jo viss man sanāk īslaicīgi.

Paldies par jautājumu! Man šķiet, ka tāda situācija, kad pāra attiecībās var ienākt cita persona rodas, ja katrā partnerī ir kāda "vaina". Labi, ja vēloties saglabāt laulību, katrs mēģina saprast, kas šādu situāciju veicinājis. Es novērtēju, ka Jūs mēģiniet saprast savu "daļu". Attiecībās ienākot trešajai personai, rodas ļoti daudz sāpīgu emociju, kuru pārdzīvošanai un izpratnei vajag diezgan ilgu laiku. Pārsvarā tas nenotiek ātri. Te var palīdzēt ilgstošas savstarpējas sarunas vai pāra konsultācijas. Jūs minat, ka saņemšanās uz pārmaiņām notiek īslaicīgi, bet jūs vēlētos ilgstošas personības pārmaiņas. Tad es ieteiktu ilgtermiņa psihoterapiju, kuras laikā atkārtoti piedzīvojot citu, jaunu pieredzi, personībā nostiprinās jauni uzvedības un domāšanas modeļi.

Ko darīt ja partneris nepienema manu bērnu? man vajaga padomu! emu stavokli paslaik 19 nedelas,man ir meitina7 gadi,dzivoju ar citu virieti ne meitas tevu.sis virietis nepienem nekadigi manu meitu,saka kad vina apaala,nesa tev briles,kada neglita izaugs .kad runa iet par vina3 gadigo bernu tad vins sak aizstavet un pat man iesist var ka ari aizstav bijuso,patstavigi dara visu ko vina prasa,biju 3 dienas atpakal slimnica problemas ar nierem pat tad aizbraucu pie vinas un vina sazvanija slimnicu prieks manim,jo dzivojam irija es saku blaut un nekur ar vinu nebraucu.zvanas abi katru dienu vina visu zina par manim visu stasta vinai,vada uz veikaliem pec partikas,saka kad vins dela pec dara visu,vina esot gudra un saprot visu!bet gaidu no vina bernu un nezinu ka man aiziet projam jo nau kur! vins pats ir lietuvietis es esmu latviete! paldies!!

Ir tiešām ļoti skumji, ka šajā bērniņa gaidīšanas laikā jūtaties tik ļoti sarūgtināta un sāpināta. Ir grūti atbildēt uz Jūsu jautājumu, ja „šis vīrietis" izturas vardarbīgi. Tādā gadījumā Jums steidzīgi jāgriežas organizācijā, kas palīdz vardarbībā cietušajiem, varbūt krīzes centrā, lai saņemtu atbalstu un palīdzību ( arī Īrijā tādi ir). Bet, domājot par Jums, Jūsu abu attiecību analizēšana un vērtēšana šobrīd neko nedos. Ir jāpieņem, ka problēma nav dzīvē ar šo vīrieti, bet Jūsu iekšējā psihiskā stāvoklī. Ja esat kopā ar cilvēku, kurš Jūs pazemo, sāpina, nepieņem Jūsu meitu, ir jāpadomā, kas liek iesaistīties šādās pazemojošās attiecībās. Varbūt tā ir kāda pagātnes sāpīga, traumatiska pieredze, kas atdzīvojas tagadnē? No otras puses, šajā situācijā, jo sliktākas kļūst Jūsu attiecības un jo emocionāli sliktāk jūtaties Jūs, jo labāk vīrietis runā un izturas pret „bijušo" un savām pagātnes attiecībām. „Es sāku bļaut - viņš zvanās katru dienu ar viņu, ved uz veikaliem, viņa esot gudra un saprot visu". Skumja situācija -Jūs dusmīga uz viņu, viņa vainas sajūta liek izjust dusmas uz Jums, un vīrietim rodas sajūta, ka otra sieviete saprot viņu labāk, bet Jūs nē. Īstenībā, šis vīrietis dzīvo ar Jums, nepamet Jūs. Ja Jums būtu augsta pašvērtība, Jūs saprastu, ka vīrietis ir ar Jums, jo esat gudrāka, mīļāka, labāka. Iespējams, Jūsu zemapziņas pārliecības liek uztvert apkārtējo pasauli ļaunāk un nelabvēlīgāk noskaņotu pret Jums, iekšēji jūtaties nepievilcīgāka un nevērtīgāka, un tas rada bailes būt pamestai un atraidītai. Padoms tad arī būtu griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita, kas palīdzētu celt pašapziņu un ļautu atbrīvoties no šīm sāpīgajām emocijām. Bet varbūt kaut kas jāmaina ārējā pasaulē - Jūs neapvainojaties, „nebļaujat", Jums ir labs garastāvoklis, Jums ir interesantas sarunas, Jūs esat kopta, seksuāli pievilcīga savam vīrietim. Iespējams, pretī saņemsiet tieši to pašu. Un galvenais, šobrīd vēl varat darīt visu, lai Jūsu bērni izaugtu emocionāli veseli un laimīgi. Nenokavējiet!

Vai attiecībām ir otra iespēja? Pirms nu jau pirms 3 g. kluvu par mammu,un ar berna tevu jau gandriz no berna dzimsanas neesmu kopa,pareizak sakot,manas acis vins bija ka otrs berns,kursh jamaca ka dzivot-isak sakot -stumdiju un grustiju,ta rezultata paludzu vinam aiziet no mums. Bet tagad gribu sakt no jauna,jo liekas mazliet mainijies...bet iekseji nekadi nevaru to pienemt ari fiziski ne,lai gan gimeni gribas un vins nav no tiem sliktakiem(liekas ta)..Jutas man nav pret vinu,vinam esmu pirma milestiba

Žēl, ka tā sanācis. No rakstītā nav skaidrs, vai bērna tēvs arī vēlās atjaunot attiecības.Vai tā ir abpusēja vēlme? Protams, ka labākā vide, kur bērnam augt ir ģimene, kurā ir gan tētis, gan mamma. Diemžēl, vienmēr dzīvē tā nesanāk. Tad jāmeklē labākais risinājums, kādu var atrast. Lai sāktu risināt šo situāciju jums abiem būtu jāsēžas pie sarunu galda. Sarunas ne vienmēr noved pie vēlamā risinājuma, bet situāciju uzlabot var. .Vai izdosies atjaunot ģimeni, vai vienoties, kāds ir katra vecāka ieguldījums bērna audzināšanā - to rādīs sarunas.Jūs minējāt, ka bērna tēvs ir mainījies un, ka viņš nav slikts. Droši vien, ka arī Jūs šo trīs gadu laikā esat ieguvusi citu skatu uz dzīvi un cilvēkiem. Var būt var noderēt individuāla vai ģimenes psihoterapeita konsultācija.

Vai pāra attiecībās pastāv konkurence? Vēlējos noskaidrot, vai pāru attiecībās arī var pastāvēt konkurence? Vai vīrietis apzināti/neapzināti var būt greizsirdīgs uz savu jauno draudzeni, jo paša draugi un vecāki reizēm meklē vairāk kontaktu ar viņu. Vīrietim pat ir bijis sapnis, kurā izjūt greizsirdību un dusmas par to, ka atņem draugus.Reizēm draugu klātbūtnē liekas, ka vēlas pazemināt meiteni, tādēļ , lai visi nepievērstu viņai tik daudz uzmanības. Kā rīkoties, lai cilvēks nejustos apdraudēts, apbižots?

Jā, protams, tādas situācijas ir iespējamas un arī novērojamas. Jūs diezgan niansēti esat izpratusi emocionālo fonu šādās attiecībās. Jebkuram cilvēkam ir emocionālas vajadzības, pie kurām pieder arī pieņemšana, uzmanība, atzinība, novērtēšana utml., dažiem vairāk izteiktas , dažiem mazāk. Mēdz būt, ka cilvēki sāpīgi reaģē, ja jūt, ka kaut kādā veidā ir ,, sliktāki,, par citiem, kuriem tiek pievērsts vairāk uzmanības. Lai palīdzētu situāciju līdzsvarot, jāpalīdz cilvēkam justies labāk, parādīt, ka viņš tiek pieņemts tāds , kāds viņš ir, ka viņš ir vēlams šajā sabiedrībā, akceptēts, gaidīts, ka viņš ir pietiekoši labs un interesants, vajadzīgs, mīlams. Tas palīdzēs justies labāk visiem un attiecībās gūsiet vairāk prieka un apmierinājuma. Kā to labāk izdarīt, lai paliek pašu ziņā. .

Škiršanās uz laiku- vai sērot ir normāli? Mans draugs devās piepelnīties uz ārzemēm, šobrīd ir prom jau trešo nedēļu. Gribēju pajautāt vai cilvēks iziet cauri līdzīgām fāzēm kā tad, kad sēro, zaudējot tuvu cilvēku? Gandrīz katru nakti redzu sapņos draugu un nu jau pēdējās pāris dienas jūtu, ka pieaug dusmas, esmu palikusi viegli aizkaitināma. Vai tā arī ir tāda fāze, pielāgojoties jaunajai situācijai? Paldies par atbildi jau iepriekš!

Jā, Jūs esat pareizi sapratusi savu šī brīža situāciju un jūtas. Jūs patiešām pielāgojaties jaunajai situācijai. Tā kā patreiz esat reāli šķirta no drauga, Jūs savā ziņā sērojat par to, ka patreiz neesat tik tuvi kā pirms tam, kad draugs aizbrauca peļņā. Tas ir normāli, ka redzat draugu sapņos un reizēm jūtaties aizkaitināta. Bet Jums ir mierinājums- Jūsu attiecības ir dzīvas, Jūs joprojām saista tuvas un sirsnīgas jūtas, Jūs variet izmantot mūsdienu saziņas līdzekļus, lai parunātu viens ar otru , apliecinātu savu pieķeršanos un jūtas, nosūtītu bildes utml. Un Jūs pilnīgi droši ziniet, ka draugs aizbraucis peļņā uz kādu laiku, un viņš atgriezīsies. Vēlu Jums abiem pacietību un spēku izturēt šo atsķirtības periodu, kas pavisam noteikti reiz beigsies.

Piecpadsmit gadus esam mīļākie, un nu man ir depresija. Vai pārtraukt attiecības? Ar mīļāko "esam kopā" 15 gadus. Abiem ir ģimenes. Esam pieņēmām šādu attiecību modeli, lai neradītu abpusējas problēmas. Taču pēdējā laikā pēc mūsu tikšanās reizēm man ir trauksmaina, depresīva pašsajūta,jūtos kā "izsista no sliedēm", nevaru to izskaidrot. Kāpēc? Vīrietis man ir ļoti tuvs. Bet varbūt vajadzētu pārtraukt šo sakaru? Es nezinu, kā to izdarīt. Ar ko sākt?

Lai nonāktu pie atbildes uz Jūsu problēmas izklāstu, nepieciešama sīkāka Jūsu attiecību stāsta izpēte.Tas sevī ietver kāds ir Jūsu attiecību stāsts un kāpēc pēdējā laikā jūtaties "izsista no sliedēm".Ir jāizpēta arī Jūsu iepriekšējo attiecību vēsture. Parasti var atrast pamatojumu tam kāpēc mēs katrs izvēlamies to vai citu attiecību modeli un esam tajā.Atklājot šos aspektus kopā ar speciālistu, varēsiet atrast atbildes uz sasāpējušo jautājumu.Aicinu nevilcināties un doties pie psihoterapeita lai rastu atbildi un iespējamos problēmas risinājumus.

Bailes no vīriešiem Man ir 25 gadi un mani gan tiešā, gan pārnestā nozīmē satruac attiecības ar pretējo dzimumu. Bērnībā īsti neviens gīmenes vīrietis ne tēvs, ne krustēvs neizrādīja īpaši siltas jūtas, gluži pretēji - iedvesa sava veida bailes un sāpināja ar savu attieksmi, izteikumiem... Šodien jau esmu pieaugusi un lieliski apzinos, ka bērnība ir pagājusi un savu dzīvi tādu kāda tā ir varu izveidot tikai es pati, taču līdz šim mēģinājumos izveidot attiecības ar vīriešiem ir beigušās ar sirdssāpēm, pārdzīvojumiem... No vienas puses vēlos būt ar kādu kopā, bet bieži vien ieslīgstu pašpārmetumos par to kāda esmu un neesmu, esmu pārdzīvojusi, kad puisī saredzu tās pašas nepatīkamās iezīmes, kuras saredzēju tēvā, lai gan esmu apzinājusies, ka puisim ir daudzas citas ļoti apsveicamas rakstura iezīmes... Šobrīd esmu viena un mazliet nelaimīga, ja tā var sacīt, jo gluži ne pirmo reizi „uzkāpju uz viena un tā paša grābekļa”... Kā jūtu, kad kāds vīrietis (teorētiski) mēģina nodibināt ar mani vienkārši parastu cilvēcisku kontaktu, burtiski sirds lec pa muti ārā, es jūtos nedroša, satraukusies, nezinu no kā nobīstos... Kas attiecas uz tēvu un iespēju ar viņu šos jautājumus pārrunāt, tad nespēju to iztēloties, jo tēvam ir savādāka domāšana, viņš bieži vien ir licis manīt, ka mēs, viņa bērni, viņam esam sava veida apgrūtinājums vai gluži vienkārši viņš nekad nav tā īsti mācējis ar mums normāli aprunāties, apmīļot, tādējādi, radot par sevi diezgan negatīvu, noraidošu iespaidu gan kliedzot, aizsitot aiz sevis durvis, netieši draudot... Šodien cenšos uzturēt ar tēvu cilvēciskas attiecības, bet uzticēties, izrunāties vai lūgt padomu nevaru. Gribu mīlēt un būt mīlēta, bet apzinos, ka daudz ko sarežģīju un pārprotu pati savā galvā, pēc tam par to smagi pārdzīvojot.. Īsti nezinu kā šajā dzīves periodā sev palīdzēt, ar ko aprunāties par šo problēmu. Jūtos kā kuģis, kurš peld bez kursa, izturoties vēsi un atturīgi pret lielāko daļu vīriešu...

Jums ir 25 gadi un vēlaties mīlēt un būt mīlēta, bet joprojām tās paliek tikai ilgas un cerības vien. Jūs esat sevi analizējusi un konstatējusi, ka kopš bērnības vīrieši Jums ir sagādājuši bailes un sāpes. Ļoti skumji, ka tā! Jūsu psihe turpina Jūs aizsargāt, projecējot vīriešos briesmas un Jums no vienkārša cilvēciska kontakta vien, kā pati rakstat, sirds lec pa muti laukā un Jūs, nesaprotami no kā, esat pagalam nobijusies. Stirna, Jūs esat jauna sieviete un noteikti esat kino redzējusi, grāmatās lasījusi un reālā dzīvē redzejusi skaistus mīlasstāstus, kur vīrietis pašaizliedzīgi mīl sievieti. Attiecības starp sievieti un vīrieti tik tiešām ir iespējamas skaistas un Jūs noteikti esat pelnījusi to piedzīvot. Bet ir viena problēma. Vai esat redzējusi dzīvnieku, kas ir iebiedēts un nu aizsargājas? Labākā aizsardzība nereti ir nevis pakļaušanās, bet uzbrukums, iebiedēšana, atņirgtiem zobiem un saslietu spalvu mesties virsū un pluinīt. Bailes nereti sievieti padara agresīvu un ... nepievilcīgu. Bet sieviete tikpat labi var ieņemt upura lomu, padoties un sevi neaizstāvēt nekādā veidā. Arī tas nav atraktīvi, jo vīriesiem ir pievilcīgas sievietes, kas sevi ciena. Jūs esat uzrakstījusi ļoti maz par to, ka jums ir bijušas attiecības, kas nav izdevušās. Bet es ieteiktu sākt ar to - vaļsirdīgi un godīgi padomāt, kas tad nesanāca. Kā Jūs veidojat attiecības. Grābekļi, kas atkārtojas, ir Jūsu modeļi - paterni, kas Jums nepalīdz. Jūs rakstat, ka mēģinat saprasties ar tēvu. Tas ir svarīgi, bet ne ar to ir šobrīd jāsāk. Jūs rakstat, ka nezinat, ar ko aprunāties. Kā Jūs nojaušat, Jūs varat aprunāties ar jebkuru psihotarepeitu, kas ir šaja lapā. Bet lai to darītu ir jāatsakās no cietējas lomas par labu jaunas, apņemīgas sievietes lomai - sievietes, kas ir izlēmusi sakārtot savu dzīvi. Veiksmi Jums! Lasot , radās pārliecība, ka esat daudz domājusi par savām attiecību problēmām. Esat sapratusi, ka "kājas" aug no bērnības un līdz ar to, ar neveiksmīgajām attiecībām tajās. Un liekas, ka esat sapratusi vēl ko, t.i. to, ka ar saprašanu ir par maz lai mainītos izjūtas, kuras izraisa citi cilvēki. Un vēl ko, ka nevienmēr ir iespējams izrunāties ar sev svarīgiem cilvēkiem, neskatoties uz to, ka tas būtu svarīgi. Ko es varētu ieteikt: domāju, ka vispareizāk būtu atrast Jums piemērotu kvalificētu psihoterapeitu, ar kuru Jūsu terapeitiskajās attiecībās risinātu emocionālās problēmas. Svarīgi redzēt, just, runāt par to kopā ar terapeitu gan kas noteik Jūsu emocionālajā pasaulē, gan attiecībās. Šīs attiecības, ēmocijas kuras piedzīvosiet, Jūsu jaunā izpratne par jūtām un notiekošo, varētu kļūt par galveno spēku, kurš pavērs Jums iespēju justies un rīkoties citādi, un līdz ar to arī veidot daudz patīkamākas attiecības ar Jums tīkamiem vīriešiem.

Vai pornogrāfija var uzlabot attiecības ? IVai pornomateriāli var jebkādā pozitīvā veidā ietekmēt gadu kopā dzīvojoša pāra attiecības? Kā? Šobrīd esmu pārliecināta, ka attiecības var tikai pasliktināties, ja viens partneris izmanto. Tas esot ļoti konservatīvs, strikts uzskats. Tiešām? Paldies par atbildi iepriekš. Uz tik vispārīgu jautājumu, nav iespējama konkrēta, viena atbilde. Bet piemēram pornomateriāli var ietekmēt pozitīvi pāra kopdzīvi, jo var aizpildīt to tukšumu (deficītu) kas ir attiecībās utt... Varbūt drīzāk būtu jātiek skaidrībā par savām vajadzībām šajās attiecībās. Vai variet pieņemt reālo cilvēku sev blakus? Kas ir tas kas Jūs abus saista? Vai variet parūpēties par savu labsajūtu patstāvīgi? Ir daudz rakstu par seksualitāti, bet nekur es neesmu izlasījusi par attiecību kvalitāti kopā dzīvojošam pārim, ja 1 no partneriem izmanto porno bildes un video. Vai tas nozīmē,ka parneris mani mīl,ja viņš bauda bildes un video? Man likās, ka mīlestība nozīmē to, ka vislabākais, visskaistākais un visiekārojamākais ir partneris, ko izvēlējos, ar ko gribēju būt. Kāda nozīme var būt porn materiāliem pāra attiecībās? Vai tas vispār var man ko pozitīvu atnest, ja es atbalstu,ok, izmanto?

Uzdodot savu jautājumu Jūs pievēršat uzmanību attiecību kvalitātei. Tā varbūt ir pats galvenais, taču tā nerodas pati no sevis un prasa no mīlošiem cilvēkiem vēlmi un spēju attīstīties. Ja viens partneris skatās porno, tas var aizvainot un biedēt otru, bet kāpēc un ko Jūs saucat par porno? Pieņemsim, ka tas ir atklāti demonstrēts dzimumakts starp vīrieti un sievieti. Porno bildes un video skatīšanas vēl nav ne kas slikts, ne arī kas labs. Tas ir atkarīgs no skata punkta. Ja vīrieties vai arī sieviete skatās porno, tas var nozīmēt, ka viņam vai viņai kaut kā pietrūkst seksuālajā dzīvē, bet ko cilvēks meklē un ko tas viņam dod? Varbūt ar tādu rīcību vīrietis piepilda sievietes visbriesmīgākās fantāzijas, ka viņa pati nav skaista, vēlama un seksīga, un virtuālajā pasaulē viņš meklē sev citu. Tomēr var būt arī tā, ka viņš pats nejūtas pietiekami labi seksā un grib atrast jaunas iespējas attīstīst savu spēku un seksuālās iemaņas, lai sniegtu labāku baudu savai mīļajai. Vīrieties var ļoti mīlēt savu princesi un vienlaicīgi apmeklēt mājaslapas internetā ar porno saturu nevis, lai atrastu sev labāku, bet arī lai fantazētu, uzbudinātos un realizētu labu seksu ar savu reālo sievieti. Un vēl, tautas gudrība saka, ka vīrietis mīl ar acīm. Vīrietim varbūt gribas redzēt un baudīt kailu sievietes ķermeni, un ja viņš nevar to dabūt viņa vai savas dāmas kautrības dēļ, tad var panākt to izmantojot attēlus un video. Skatīties bildes ar pikantu saturu var arī kopā. Pāris arī var izmantot dažādu seksuālu materiālu, lai panāktu labāku un skaidrāku sapratni par savu un sava partnera seksualitāti. Šeit ir svarīgs jautājums - vai tas palīdz Jums drošāk, maigāk un ar lielāku baudu mīlēt vienam otru un būt kopā? Diemžēl bieži notiek, ka katrs no partneriem meģina atrast risinājumu viens un neaicina savu partneri atklāti runāt par tādām svarīgām tēmām. Šajā ziņā ir ļoti vajadzīgs kontakts starp abiem partneriem. Runāt atklāti nav viegli, toties tas var dot labāku iespēju saprast, pieņemt un varbūt arī piepildīt sava partnera vēlmes. Uzsākt sarunu par savam vēlmem, interesēm un seksuālo baudu var arī ar speciālistu individuālajā vai pāru terapijā.

Kā saprasties gan ar mammu, gan draudzeni? Ir šāda sāpīga situācija. Kad Māte dēla draudzeni nosauc par mauku tikai tādēļ ka viņai ir bērns. Kā varētu rīkoties lai saprastos gan ar māti gan ar draudzeni?

Noprotams, ka Jūs vēlētos risinājumu pēc principa "vilks paēdis un kaza dzīva" jeb "turpinu attiecības ar draudzeni, māte nomierinās". Ja tas būtu iespējams, tas jau būtu noticis. Šī situācija Jums liek izvērtēt prioritātes... Ja Jums ir laba saikne ar draudzeni un vēlaties, lai viņa Jūsu dzīvē uzkavētos arī turpmāk, pārrunājiet situāciju ar viņu, uzklausiet, kā viņa jūtas, ko sagaida no Jums. Svarīgi, kā viņa redz situāciju- pārdzīvo Jūsu mātes teikto vai saprot un neuztver personīgi? Līdz ar to mainās viņasprāt Jūsu vēlamā rīcība; vai nu draudzene jāpasargā no mātes reakcijas vai vienkārši jāturpina dzīvot un veidot attiecības ar draudzeni, mātē neklausoties. Mātes reakcija uz Jūsu draudzeni rāda, cik grūti viņai ir pieņemt citas sievietes ienākšanu Jūsu dzīvē. Protams, māte jums ir svarīga un viņas domas der uzklausīt, tomēr vislabāk partneres katrs izvēlas pats. Jūs vislabāk jūtat, kura sieviete der Jums. Un te sākas grūtības, jo Jūsu un mātes viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Jo rakstu atbildi, jo vairāk aizdomājos, kā Jums būtu dzīvot, vadoties pēc savām vēlmēm? Jo īpaši, ja tās atšķiras no mātes vēlmēm? Kā jūtat, šinī sāpīgajā situācijā ir visnotaļ liela viela pārdomām. Kad būsiet izdomājis, pareizā rīcība būs acīmredzama.

Ko sagaidīt no vīramātes? Ja vīramāte no sākuma manipulēja, izlikās, ka mājā viss lūst, lai dēls skrien labot un sež pie viņas, bet dēls uz to neuzķērās, tagad ķērusies pie klasikas-tēlo slimu. Arī uz to neuzķeramies, izsaucām ārstu, kas pierādīja, ka melo. Gribētos atbildi nevis par mūsu attieksmi, bet tieši uz konkrētu jautājumu-kas tagad varētu no viņas puses sekot?

Ja neiedomātos, cik šī situācija ir nepatīkama, varētu teikt - diezgan komiski. Kas varētu sekot? Tas atkarīgs no vīramātes iztēles bagātuma, jo klasika - kā Jūs rakstiet - ir izmēģināta. Tomēr saprotot šīs situācijas skumjo pusi, - kā Jūs domājat, ko vīramate ar to vēlas parādīt? Patiekt bez vārdiem. Ja jūs spētu par to izrunāties - ka viņai nav viegli, viņa ir tādā dzīves brīdī, kad dēls jāatlaiž, tas nav viegli. Ka iespējams viņa jūtas vientuļa un sāpināta. Ka jūs to varat saprast. Bet ka arī jums (jaunai ģimenei) nav viegli. Vai viņa neatceras, kā bija viņai, kad dibināja ģimeni... Censties atrast saprātīgāko variantu, kā jums visiem dzīvot, ievērojot robežas un arī citam cita izjūtas. Tas iespējams būtu negaidīts scenārijs, ko varat mēģināt izspēlēt jūs ar vīru. Nereti atklāta izrunāšanās dara brīnumus!

Kā likt saprast ka neesmu lellīte? Jau kādu laiciņu esmu kopā ar puisi(18.gadi) un pēdējā laikā puisis liek man justies vainīgai tur pat vai par katru manu soli, tomēr es nespēju pārtraukt attiecības, jo par spīti visam redzu tajās nākotni. Un man ir bail, ka ja šīs attiecības izjuks, atkal būšu tādā stāvoklī, ka negribēšu neko, tomēr tai pat laikā baidos ka puisis idzīs vajprātā. Ko man iesākt? Kā likt viņam saprast, ka neesmu lellīte? Un kā izvairīties no stāvokļa kad neko negribas?

Ļoti vēlaties būt attiecībās un ļoti baidāties tās zaudēt. Jūs sapņojat (fantazējat), ka tās nākotnē būs laimīgas, un Jums ir arī fantāzija, ka „par spīti visam redzat tajās nākotni". Bet Jūs aprakstāt arī skaudro realitāti -„puisis liek man justies vainīgai vai par katru manu soli, iedzīs mani vājprātā, izturas kā pret lellīti". Diemžēl Jūs esat iesaistījusies attiecības, kas ir ciešanu, sāpju un aizvainojuma pilnas. Jūsu attiecības varētu nosaukt par sadomazohistiskām attiecībām. Iespējams, šāds attiecību modelis šobrīd Jums ir vienīgais iespējamais - attiecības, kurās vīrietis liek Jums ciest, pazemo, iedzen vājprātā. Šādās attiecībās neviens nav laimīgs, arī Jūs nē. Un stāvoklis, ka „negribas neko" ir depresīvs stāvoklis. Attiecībām var būt nākotne vienīgi tad, ja tajās jūtaties laimīgāka, kā esot viena, ja tajās Jūsu dzīve kļūst interesantāka, ērtāka un pārticīgāka. Iespējams, to ka esat šādās attiecībās nosaka Jūsu personības struktūra. Jūs esat izvēlējusies (iemīlējusi) puisi, kas iesaistās šādās patoloģiskās attiecībās. Jums ir līdzīgas problēmas. Lai saprastu, cik dziļš ir šis stāvoklis, ka negribas neko, ieteiktu aiziet pie psihiatra. Lai saprastu, kāpēc ir šī vēlme bezgalīgi ciest attiecībās un atteiktos no šī slimīgā attiecību modeļa, ieteiktu aiziet pie psihoterapeita.

Attiecības mani nomoka: vai tas ir normāli? Labdien! Jūtu, ka mani pēdējā laikā nomoka manas attiecības. Tātad, mēs ar draugu esam kopā apmēram 1,8 gadus un vienmēr ir licies, ka mums ir labas attiecības, lai gan esam atšķirīgi cilvēki. Pēdējā laikā daudz strīdamies, viņš man piesienas par mājsaimniecības sīkumiem un pamazām jūtu, ka man tas sāk tracināt aizvien vairāk. Jūtos ierobežota un sāku aizvien vairāk viņu neciest un dusmoties. Vai tas ir normāli, jo tas ir tāds attiecību periods? Un kā var uzlabot attiecības tādā posmā?

Ir ļoti iespējams, ka tas ir normāli tieši šajā jūsu attiecību periodā. Attiecības to pašā sākumā nozīmē vispirms jau būšanu kopā ar savu ideālu - ar to vienīgo cilvēku, kurš atbalsta, saprot un mīl tieši mūs un tieši tādus, kādi mēs vēlamies attiecībās būt. Tādus, kādi vēlamies būt, bet nevis tādus, kādi esam. Tas ļauj palikt kopā arī tad, kad zinām, ka esam atšķirīgi, jo spējam ļoti daudz ko pieņemt savā partnerī - idealizējam to. Vairākums pētnieku apgalvo, ka 2 - 3 gadi ir tas attiecību periods, kad šī abpusējā idealizācija mazinās un mēs spēcīgāk sākam pievērsties savām vajadzībā, pierodot pie otra cilvēka klātbūtnes, kā pašsaprotamas. Sākam atļauties palikt vienaldzīgāki pret otra domām, vairāk aizstāvēt savas intereses, kļūstam egoistiskāki. Tomēr attiecības ir ļoti skaists un baudāms kopā būšanas piedzīvojums arī tāpēc, ka ļauj mums augt un vienmēr atklāt ko jaunu gan sevī, gan savā partnerī, tomēr tas vienmēr iet roku rokā arī ar zināmu vilšanos, gan partnerī gan arī sevī pašā. Un ar to samierināties ir visgrūtāk. Tie ir ļoti sāpīgi brīži un tieši tad attiecības var izjukt. Vienīgais veids, kā pārvarēt šādu posmu ir mierīga, atbildīga, savstarpējas cieņas un iejūtības pilna saruna ar savu partneri par to, kā katrs jūtaties. Jūsu vēstule ir gana vispārēja, lai ļautu ko secināt precīzi, tomēr atļaušos paanalizēt - Jūs rakstāt, ka jūtaties ierobežota attiecībās, kas ļauj man domāt, ka, iespējams šobrīd jūtaties arī bezpalīdzīga un vāja. Tas var Jums traucēt gan attiecību turpināšanai, gan arī dzīvošanai saskaņā ar savām vēlmēm, tomēr iespējams, ka varat šīs sajūtas pārrunāt ar savu partneri.

Vai pēc krāpšanas var palikt kopā? Mans vīrs mani krāpa ar sava drauga meiteni, ar kuru pēc tam mani iepazīstināja un mēs draudzējāmies. Jūtos nožēlojami un nespēju tikt tam pāri. Diemžēl izvēlējos ar viņu turpināt attiecības, lai gan nespēju tikt tam pāri. Gribas ticēt viņa teiktajam ka viņš to nožēlo un krāpšana vairāk neatkārtosies, it īpaši tāpēc ka mums būs kopīgs bērns. Nezinu ko iesākt, šorīt ieraugot viņu es atcerējos to, ko viņš man ir nodarījis. Esmu lasījusi par pāru psihoterapiju, vai tas manā gadījumā var palīdzēt. Ja jā vai varat ieteikt speciālistu, kas varētu palīdzēt!!!

Jūsu gadījumā pāru psihoterapija tiešām varētu palīdzēt. Vienīgi svarīgi, lai jūs abi būtu patiesi motivēti uzlabot savstarpējās attiecības. Pāru terapijā jūs abi labāk saprastu, kāpēc notika tā,kā notika, kas jūsu savstarpējās attiecībās to veicināja, un ko katrs no jums varētu darīt, lai šāda situācija vairs neatkārtotos. Arstu psihoterapeitu sarakstu, kuri strādā ar pāriem, varat atrast sadaļā Ģimenes un pāru psihoterapija.

Kāpēc, tiklīdz otrs vēlas ar mani viedot attiecības, izvairos? Jau kādu laiku neliek mieru problēma - saistīta ar attiecībām. Man tās ir kā spēle. Sākumā patiešām var būt simpātijas. Taču tiklīdz jūtu, ka otrs cilvēks mani sāk uztvert nopietni, cenšos nozust. Neprotu izskaidrot, kāpēc, taču ir neizskaidrojamas bailes atklāties tam otram. Jūtos iekšēji sasaistīta. Kaut kāda iekšēja barjera, kurai netieku pāri. Man ir jau 23. Tuvinieki un draugi jau vairākkārt ir likuši noprast, ka būtu laiks sākt domāt arī par savu ģimeni. Uztrauc gan nevis tas, ka esmu viena, bet gan tas, ka neprotu (baidos??) veidot attiecības. Tas patiesām nomāc. Nesaprotu, kāpēc tā notiek. Nāku no labas ģimenes, attiecības tajā vienmēr bijušas ļoti labas. Citās jomās arī viss ok - ir darbs, studēju, ir labi draugi un lieliski kolēģi, nekādu citu problēmu nav. Sakiet, lūdzu, kāds šai problēmai varētu būt iemesls un kā to būtu iespējams atrisināt?

Katram ir savs laiks un vecums, kad cilvēks ir gatavs veidot tuvas un ilgstošas attiecības. Nedomāju, ka būtu noteikti jāseko apkārtējo padomiem par vecumu, kurā jāveido ģimeni - šobrīd diezgan skaidri saskatāma tendence, kad ģimenes veido arvien gados vecāki cilvēki. Sevī gan būtu jāieklausās, un cits jautājums par Jūsu iekšējo sajūtu, ka neprotat vai baidāties veidot tuvas attiecības. Iemesli tam var būt dažādi un skaidrojums ir meklējams, atbildot pašai sev uz jautājumiem, vai tas tiešām ir bailes un kas tieši biedē? Kas var notikt ar Jums vai ar citu, ja cilvēks Jūs „uztvers nopietni", tuvosies, ja Jūs atklāsieties? Jāpiebilst, ka izprast un izjust sevi ne vienmēr ir viegli.